visvairāk mani kaitina agresīvie, pašpārliecinātie autobraucēji, kam sava puiciskā kāre pēc pašapliecināšanās izpaužas nekontrolējamās dusmās, tie ir gatavi upurēt savu laiku un naudu un pat visu, kas tiem svarīgs, tikai lai pierādītu savu taisnību. kad viena šāda tipa tumšzaļajā auģikā šodien es teju ietriecos ar ātrumu 38km/h tikai tāpēc, ka tas man deguna galā nogrieza ceļu, stūrēdams iekšā vārtrūmē, es, protams, netaisījos to atstāt tāpat vien, un iebelzu ar plaukstu pa aizmugurējo stiklu, sakāpinātā intonācija uzrunādams acīmredzamo vainīgo, veltot tam kādu visnotaļ pieklājīgu izteikumu. zem ikdienas nastas jau tā sagumušajam un dzīvē vīlušamies mačo labākajos gados vadzis tajā brīdī arī lūza, un sākās neizsakāmi aizraujoša pakaļdzīšanās ar rupju lamāšanos, draudiem, likšanu uz kaucošajiem un izmisīgu taurēšanu, kas turpinājās no operetes līdz artilērijas ielai, kurā nabags dabūja iegriezties, lai nogrieztu man ceļu pavisam, taču tad, kad es to taisījos apbraukt pa aizmuguri, lāga šoferītis ieslēdza atpakaļgaitu un tad nu es nodomāju, vo, nu būs sūdi, brauks virsū un miršu, kā teica namībijas ferdinands, on the side of the road, cuz only women die at home. un es nemaz nebiju nobijies, tas viss incidents bija ļoti smieklīgs, jo es uzvarēju, es aizbēgu un apbižotais autovadītājs palika iesprostots vienvirziena ielā, mežonīgi taurēdams un aurodams.

protams, ka šis notikums man nelika sajusties labāk. protams, ka es izgāzos kārtējā iecietības pārbaudījumā. vai varbūt man vajadzēja ar to onku izkauties? turklāt šodien kādā citā aizraujošā brīdi man pa kauliem kā elektrība noskrēja doma, ka manas vientulības risinājums taču nav meklējams nevienā citā cilvēkā kā tikai manī pašā. tad nu es, acīmredzot, savas nedaudz ieskābušās skumjas glīti sasaiņotas pasniedzu frustrētajam autobraucējam. vismaz šovakar neraudāšu es, moška šovakar raudās viņš. ja nu ne kā citādi, tad vismaz par papildu amortizācijas izdevumiem, ko radījusi mana uzlādētā plauksta, atstādama manu stāstu uz viņa vienīgā

transporta

līdzekļa

stikla.