4.6.08 20:25visvairāk mani kaitina agresīvie, pašpārliecinātie autobraucēji, kam sava puiciskā kāre pēc pašapliecināšanās izpaužas nekontrolējamās dusmās, tie ir gatavi upurēt savu laiku un naudu un pat visu, kas tiem svarīgs, tikai lai pierādītu savu taisnību. kad viena šāda tipa tumšzaļajā auģikā šodien es teju ietriecos ar ātrumu 38km/h tikai tāpēc, ka tas man deguna galā nogrieza ceļu, stūrēdams iekšā vārtrūmē, es, protams, netaisījos to atstāt tāpat vien, un iebelzu ar plaukstu pa aizmugurējo stiklu, sakāpinātā intonācija uzrunādams acīmredzamo vainīgo, veltot tam kādu visnotaļ pieklājīgu izteikumu. zem ikdienas nastas jau tā sagumušajam un dzīvē vīlušamies mačo labākajos gados vadzis tajā brīdī arī lūza, un sākās neizsakāmi aizraujoša pakaļdzīšanās ar rupju lamāšanos, draudiem, likšanu uz kaucošajiem un izmisīgu taurēšanu, kas turpinājās no operetes līdz artilērijas ielai, kurā nabags dabūja iegriezties, lai nogrieztu man ceļu pavisam, taču tad, kad es to taisījos apbraukt pa aizmuguri, lāga šoferītis ieslēdza atpakaļgaitu un tad nu es nodomāju, vo, nu būs sūdi, brauks virsū un miršu, kā teica namībijas ferdinands, on the side of the road, cuz only women die at home. un es nemaz nebiju nobijies, tas viss incidents bija ļoti smieklīgs, jo es uzvarēju, es aizbēgu un apbižotais autovadītājs palika iesprostots vienvirziena ielā, mežonīgi taurēdams un aurodams.protams, ka šis notikums man nelika sajusties labāk. protams, ka es izgāzos kārtējā iecietības pārbaudījumā. vai varbūt man vajadzēja ar to onku izkauties? turklāt šodien kādā citā aizraujošā brīdi man pa kauliem kā elektrība noskrēja doma, ka manas vientulības risinājums taču nav meklējams nevienā citā cilvēkā kā tikai manī pašā. tad nu es, acīmredzot, savas nedaudz ieskābušās skumjas glīti sasaiņotas pasniedzu frustrētajam autobraucējam. vismaz šovakar neraudāšu es, moška šovakar raudās viņš. ja nu ne kā citādi, tad vismaz par papildu amortizācijas izdevumiem, ko radījusi mana uzlādētā plauksta, atstādama manu stāstu uz viņa vienīgā transporta līdzekļa stikla. |
4:56
Jaunākais
23.11.06 18:47 - šodienšodien pirms grasījos šķērsot operas tiltiņu, pārliecinājos, vai tur neviena nav, pareizāk sakot, mans skatiens bija piekalts putniem uz ūdens, un sievai, kas, riskēdama ar dzīvību, rāpās ar baltmaizes kukuli rokās lejup tuvāk ūdenim - bīstami, bīstami, man kaut kur mirgoja sarkana lampiņa, un uz operas tiltiņa tomēr neviena nebija, bet jau sāku iet tam pāri, vislaik vēl domādams par sievu ar kukuli, un tad vēl man jau kādu stundu bija nedaudz nelaba dūša un vēl tā nodevīgā sarkanā lampiņa, bet tad jau iedegās arī otrā, nedaudz tuvāk redzes centram (ja pirmā bija palikusi tālāk pa labi), jo es pamanīju, ka uz tiltiņa tomēr kāds stāveja un skatījās uz tanti, kas gandrīz paklupa, un putniem, kas kliedza - uz brīdi man uznāca tāda kā klaustrofobija no klaigām un sarkanajām lampiņām, tāda kā apziņas epilepsija un locekļi uz brīdi pārakmeņojās - es tiešām esmu pārliecināts, ka uz tiltiņa nestāvēja neviens cits kā pats nelabais - viņš bija neliela auguma, melniem japīša griezuma matiem, skaistu tumnsnēju bet tā kā netīru vai pleķainu seju, riņķi apakšlūpā, tērpies džinsos un modernā noplukušā žaketē, un izskatījās pēc izspļauta ārzemnieka un skatījās uz putniem un uz tantiņu vai varbūt tikai izlikās, ka skatījās, bet viņš tur varbūt gaidīja tieši mani. mana taisnvirziena trajektorija būtu mani aizvedusi pa tilta otru pusi viņam drošā attālumā garām, bet kaut kas mani vilka viņam klāt, es centos noiet viņam garām pēc iespējas tuvāk, lai darbūtu redzēt gabaliņu viņa vaibstu, stingā acu skatiena, nedaudz piemeigto acu, pilnīgo no vēja nozilējušo lūpu, izteikto pat nedaudz aziātisko vaigu kaulu, un arī smaržu, spēcīgu muskusa aromātu, kas lika manam loceklim mirklī atdzīvoties, un es pat uz brīdi aizmirsu sarkanās lampiņas, un daļa no manis devās tālāk, lai gandrīz pakļūtu zem tramvaja, bet otra puse palika uz tiltiņa, lai atdotos. tikmēr kādai citai manai pusei gar acīm zibēja liesmas un gaļas gabali un sperma un bauda un tādā garā - mežonīgi apoakliptiskas vīzijas, kas beidzās tikai kaut kur pie jaunā universālveikala, un kāda mana daļa, es vairs nezināju kura, sūtīja impulsus uz kāju pēdu nervu galiem un tie kņudēja kā kutināti, es nevarēju tur neko padarīt, man bija jāsāk skriet, līdz tikai pie akmens tilta nedaudz atguvos - biju palicis galīgi bez elpas un pavisam bez spēka, kāda puse no manis bija notirpusi, kaut kur pazudusi un es šausmīgi par to pārbijos. ne pa kam nevarēju sameklēt sarkanās lampiņas un atmiņas fragmentus par notikumiem uz tilta, es tikai zināju, ka kāda puse no manis nez kāpēc pret manu gribu pišās ar kaut ko, kas īstenībā varbūt eksistē tikai manā galvā, ar situāciju uz operas tiltiņa, jo es visu ceļu no paša rīta nemaz nevaru būt pārliecināts, vai sastaptos cilvēkus patiešām esmu satapis, vai esmu runājis to, ko domājis, un vai darījis to, ko runājis. taču es skaidri zinu, ka sieva ar baltmaizes kukuli bija vārtu sargs un realitātes pašķīrās viena mirkļa simtdaļā, vēl brīdi pirms otras sarkanās lampiņas matriksam nekas nekaitēja, i know. tagad gan piezogas nožēla un organiska nepieciešamība izjust kaunu, kā pēc publiskas atkalināšanās, atdodoties kārtējam svešiniekam, un vēl man ir visai bail, kaut kur nekonrkēti bail no sava kauna, no drāšanās ar skaisto ārzemnieku, kaut kas viņa skatienā bija no manis, vai, pareizāk, manī tagad ir kaut kas no viņa skatiena, lai arī visu atlikušo dienas daļu man gribējās viņam izdarīt ko sliktu, izdurt acis vai noraut rokas, kaut kā atriebties un iebraukt dziļi bezspēcības sajūtā un no tā vēl vairāk uzbudināties, no tā, ka viņam neko īstenībā neko neko nevar padarīt, un saplosīt var tikai savus attēlus un sadedzināt var tikai lekciju konspektus ne zināšanas. |
22.1.06 15:02varbūt arī kādreiz es izstāstīšu stāstu par tādu nelielu piedzīvojumu pāris mēnešu garumā, tādu vienkāršu un nepaplašinātu dzīves nogriezni ar diviem poliem un četriem pretpoliem, ar normālu fāzes nobīdi par π, ar noslēpumu lūpu kaktiņos, ar mīlestības stūros ieaugušu neiejūtību, aprobežotību un saskarsmes koda neatšifrējamību, ar putniņiem no viena krasta otrā, ar mīlestību no viena grāvja otrā, you're a flying cat, baby, so damn us, mums labs sekss bija tikai vienreizsvaigs vakuums un septiņas sekundes pirms ķermeņa izšķīšanas spiediena trūkumā, mans neigrbourhood kosmoss ar baložu kakām ir manās četrās priedēs apmaldījusies neziņa, un veselīgs miegs ir risinājums: gaiss ir tīrs. un jo gaiss ir tīrs, jo tīra mana sirds. |
21.1.06 20:54tukšums plešas lielāks par mani pašu, piepūšas, un, pagaidiet, es autobusu nokavēju, tā nākamā pietura manējā, var, es vienu par brīvu, atrēķiniet... var es jums blakus pasēdēšu... es zinu, ka viss kosmos ir brīvs, nestāstiet to man, un manā raķetē ir laika vau vau... bet apsoliet, ka nemelosiet, apsoliet, ka neatriebsieties, un es teikšu patiesību un tikai patiesību par kalcija un a vitamīna trūkumu un nelielo pampumu dzirdes perifērijā, es jums izstāstīšu par savu pirmo nodevību un savu pirmo gavēni ar sēklas noplūdi, bet, man liekas, jums pietrūks drosmes ielikt manā rokā daļu sava noslēpuma... kam noslēpumi, man pietiek ar čaulu, pārējo es piedomāšu pats - tā tāda radikāla attieksme ar tārpiem un puvi. |
18.5.04 15:14( cituriene ) |
Powered by Sviesta Ciba