tukšums plešas lielāks par mani pašu, piepūšas, un, pagaidiet, es autobusu nokavēju, tā nākamā pietura manējā, var, es vienu par brīvu, atrēķiniet... var es jums blakus pasēdēšu... es zinu, ka viss kosmos ir brīvs, nestāstiet to man, un manā raķetē ir laika vau vau... bet apsoliet, ka nemelosiet, apsoliet, ka neatriebsieties, un es teikšu patiesību un tikai patiesību par kalcija un a vitamīna trūkumu un nelielo pampumu dzirdes perifērijā, es jums izstāstīšu par savu pirmo nodevību un savu pirmo gavēni ar sēklas noplūdi, bet, man liekas, jums pietrūks drosmes ielikt manā rokā daļu sava noslēpuma... kam noslēpumi, man pietiek ar čaulu, pārējo es piedomāšu pats - tā tāda radikāla attieksme ar tārpiem un puvi.

es varu būt sev pats par nosacījumu, ja vien jūs kā tomāts būsiet katram gurķim, ja vien jūs kā katram epsilonam būsiet par deltu, kā savai tagadnei - par manējo. es jau sen kā ievietoju jūsu skaņu savā attēlā, vien atļaujiet pasēdēt jums blakus par summu un reizinājumu un es teikšu patiesību un tikai patiesību