...sporta ziņās (visu zemju prokrastinatori, savienosimies tūliņ)
Apstiprinu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro ir taisnība punktā par to, ka ar moderno un ultra vieglo un viedo slēpju nūju stiprinājumiem, kuri piefiksējas ar klipsi un iemauktiņu pie jūsu delnām, kritiena gadījumā paties var uzsist glītu zilumu brīvi izvēlētā vietā.
Man tāds nu ir, ikurāt mazliet zem acs, uz vaiga kaula. Mazs, koncentrēts zilumiņš, paštaisīts. Tieši kā rīt tās divas publiskās uzstāšanās ar godu vadīt.

Taču nenoliegšu, ka sporta lietu veterānam un allaž oponējošā naratīva lielmeistaram starro diemžēl nav taisnība itin nemaz par to, ka "muskuļiem ir atmiņa." Tā viņš, ūdens vai sniega sezonas sākumā, lēni šķiļot pirmās straumes vai pirmos sniegus sapņaini apgalvo– "jūsu kājas-rokas-dibens PATS atcerēsies, kāda katrai muskuļu grupai bija loma un pienākumi katrā sporta veidā un tehnikā."

Ik reizi, atklājot slēpošanas sezonu, pirmajā kilometrā es skaidri apzinos, ka vienīgais, kuram ir laba atmiņa, ir kreditori, asap dedlainu izsniedzēji un manas smadzenes (arī izdzīvojušajām tauku šūnām ir sava atmiņa un ambīcijas par agrāko spozmi*, diemžēl), bet pārējais viss dzīvo un uzvar pēc shēmas "prom no acīm/ārā no sirds".

Visas apgūtās tehnikas es atsaucu muskuļos ar smadzeņu, didaktikas un jūtūbes tutoriāļu palīdzību**.
Ap piekto kilometru, ja nenomaina slēpes uz prasīgākām, tad pārliecība, ka esmu pārvērtusies par iereibušu simtkāji ir pārgājusi un dejas solis ar stihiju sāk veidoties gluds. Tas vieš cerību, ka pēc ciktursimtiem noslēpotu kilometru janvāra beigās (varbūt) pieteikšos Tartu maratonam vai tiem sāmiem, ja liksies, ka tā vajag. Tikmēr gan muskuļsklerotiskie simtkāji kopā ar circenīšiem aizkrāsnītē kārtīgas špūrītes gaida.



*joks, atlikt "šeitirkarš."
** nav joks, vienmēr forši ir naktī pirms sacensībām skatīties "how to ski" vai "how to paddle."