recepšu nevienmērīgums
Re, atliek vien cilvēkam kļūt tievākam/reljefākam, ka apkārtējie itin mierīgi var uzdot jautājumu – "euu, kā tu to izdarīji, pateiksi savu recepti?"

Pretējos gadījumos, kad mierpilni pieņemies svarā, tad padomiņus un receptes neprasa neviens, vien brālīgi padalās ar savu "palutini sevi" miltaini cukuraino receptīti, lūdzu, pasmeķē, dzīve ir īsa un baudu nav daudz, šejumsvējakūkas bez vēja, uzēd, uzēd, gan jau nokusīs.

Elementārpsihe – pozitīvajam, iedvesmojošajam piemēram ir jābūt uzskatāmam, tuvu, ("agnese zeltiņa" vs "darba kolēģe") un recepte jāizsniedz matricas veidā, jo nepaplašinātas atbildes, teiksim, "es vienkārši domāju, ko daru" – tādas neder, ir jābūt obligātajai maģijai. Vai tās ir īpašās atslodzes dienas, attīrošais pulveris, sarežģīts sporta plāns, adatu terapija, dūņu aplikācijas, karsto akmeņu masāža – viss viens, kaut kāds maģisks rituāls, kurš ļauj spert riekstiņus no grāmatvedes galda un apsola tos neuzkārt uz gurniem: šādas lietas nedrīkst būt vienkāršas, paškritikā, lēmumos un galvā sakņotas, modernā cilvēka veiksmīgajai metodei jābūt iekopējamai un pavairojamai, jo visam pamatā taču ir formula, kurai katrs var sekot ar brīnumproduktu sarakstu un vēl neizzināto zināmajā.