i vēl byšku
te kāda ārzemes nereti redzējusi laikabiedrene ierobežotas pieejamības ierakstā izklāsta vērojumu, ka citvalodā iznākošajos sieviešu žurnālos daudz lielāka uzmanība ir pievērsta "sieviešu tiesību" lietām, panākumiem, kamēr latviskie glosīmagi slavē gadalaiku iepriekšnepieredzēto pāreju, vītero par rasas lāsēm un krūzīti, kurai tu šorīt pieskāries un tāpēc man ir skumji.

un lūk, jā – ja pieklājas norādīt uz kādu ļauno ārpus sevis, kas vainojams situācijās, kuras man nepatīk (piemēram, dženeralī zema savst. attiec. kult.)– tad nezēmerēts baļķis no manas rokas kopā ar John Deer speciāltraktoru "Sekluma Kultivators" aizlido nekritiskas patmīlības un tupuma kalves- "sieviešu žurnālu" redakciju virzienos un vispār, "ko mēs rakstām." Palasiet dienas biznesu- ja tas ir nopietnākaios biznesa laikraksts, tad kopā ar līksmu "Ahoi!" saucam santai ančai un rakstošājām māsām burvēmsrozītēm- medutiņām, kam interešu plašumā un dziļumā gluži vienkārši nav vēlmes ierakties, urbīši īsi un lāpstiņas no likras un tāpēc, vienkāršāk ir kult to plakano sviestiņu spīdīgā iepakojumā aizvien biezāku un slavēt sevis augstākcelšanu, meditāciju ap savu nabu. jo mēs esam tā vērtas, laboratoriju keramīdi, lipīdi, šūnu diēta un septiņi triki kā uzvarēt vīriešu pasaulē by wonderbra.