Par Salātiem
Tātad, ziņojums.

Iepriekšējā ierakstā minētajā iestādē izvēlējos "Īpašos" salātus, neko ļaunu nedomājot un kamēr pusdienbiedrs tika galā ar ķirbju biezzupu un es ar samērā skābo svaigo apelsīnu sulu, drīz arī pie tiem tiku. Īpašie salāti sastāvēja no:

1) viegli tvaicētām, bet spītīgi cietām sviesta pupiņu pākstīm,
2) Trīs veidu lapu salātiem (ir tāds maisījums, saucas "French")
3) tomāta,
4)zemenēm,
5)kazas siera,
6)valriekstiem un
7) citronu mērces.

Tātad, dotas 6 izejvielas un mērce, jebkuru no šīm lietām kombinējot pa trijiem, četriem izveidotos svaigas un vieglas garšas zimfonija, bet te, tomāti ar zemenēm, mon dieu! Katra no šīm garšām cīnījās par sevi, stuktūras nekādas: cietas pupiņu pākstis, kraukšķīgas lapas, skābi tomāti, skābas zemenes, mīksts kazas siers, kurš izjucis un sasmērējies ar mērci. Minimālas zināšanas, priekšnojautas garšu kombinatorikā: tomāti ar zemenēm, pupinas ar zemenēm- tas ir kā , es jautāju.

Ēdiens var būt viegls- termiski neapstrādāts, piemēram, svaigēdāju virziens. Ir ok, tikai iepriekš jābrīdina.
Ēdiens var būt ar "pārsteidzošām garšu kombinācijām"- zilais siers ar bumbieri, ja tas kādu spēj pārsteigt vai bietes ar kazas sieru, vai visādas tādas štellītes, kuras baudīt un pētīt ir tīrais prieks. Bet te! Cietas pupiņas! Ar tomātiem! Ar zemenēm! Un ko pie joda tur dara valrieksti? As if pusdienās būtu jāēd politisko partiju zem maldinošā nosaukuma "Vienotība".

Man liekas, tas ir kaut kādā mērā ētikas un garšu inteliģences jautājums. Pret izejvielām un to galapatērātāju un tā nabaga gremošanas trahtu.


Ogle, joga un saviesīgas sarunas dara brīnumus, tomēr rūgtums sirdī par tik vizuāli mazliet garlaicīgu un nocakinātu, taču glītu vietu un neveiksmīgo satura pieredzi pirmajā seansā.