Preses relīze
Francija. Šķiet, nebūs pārspīlēti teikt, ka tā vīrusa problēmai nopietni sāka pievērsties tikai šorīt. Vismaz pēc preses spriežot. Vakar bija pašvaldības vēlēšanu pirmā kārta, un uz kādiem 130 000 iecirkņu pārvietojās cilvēki. Fotoattēlos redzu, ka iecirkņos nebija nekāda sanitārā kordona, pildspalvu dezinficēšanas, sejas masku, pilsoņu retināšanas rindās, nekā tāda. Parīzes mēre Anne Idalgo vakar savā tviterī pateicās vēlētājiem, kas par viņu atdeva balsi, par to, ka viņi, citēju, "spītējot sarežģītajiem apstākļiem", devušies pie urnām. Vēlēšanu dienā un pirms tās noritēja vairāki daudzskaitlīgi piketi, kā pierasts, jo īpaši saistībā ar cerētām politiskām pārmaiņām valstī. Parīzē piketēja "dzeltenās vestes". Aplūkojot fotoattēlus, redzams, kā tūkstošiem cilvēku sadrūzmējušies milzīgā kolonnā, kuru no malām vēl ciešāk bīda policisti ciešās rindās. Turklāt šī vēlēšanu diena, visticamāk, bija pilnīgi bezjēdzīga, jo, lai vēlēšanas nobeigtu, ir nepieciešama otrā kārta un ir kaut kāds konstitūcijā noteikts ilgums starp kārtām. Karantīna šajā laika lodziņā var neiekļauties.
Lielie muzeji, kā Luvra, ir slēgti, tomēr, baudot saulaino laiku, zālājos pie tiem atpūšas un pikniko ļaužu bariņi. Bāru, kinoteātru un restorānu slēgšanas brīdis bija noteikts pusnaktī uz pirmdienu. Portālā LeMonde var skatīt, kā pilsētu ielās noritējis pēdējais priecīgais ietusēšanas vakars - apkampieni pie bāriem, dejas, drosmīgi iedzērušu jauniešu uzsaucieni "Mēs visi mirsim!", kabernē soviņons, trūcīgākajiem - lētais sidrs. Solidāri grūtībās franči saspiežas ciešāk.
Šorīt šajos pašos ziņu portālos gandrīz bikli tika ziņots, kā klājas slimnīcām. Dažām piezvanīja, pajautāja. Vairāku ārstniecības profesionāļu balsīs ieskanējās izmisums un niknums. Milzīgajā Strasbūras universitātes slimnīcā Elzasā ir 100 reanimācijas gultu un tās visas *jau* esot pilnas - puse ar COVID pacientiem. Un skaitās, ka slimība līdz Francijai vēl vispār nav atnākusi vai, pareizāk, atnāca šonakt un tāpēc šonakt arī pieņēma nopietnus mērus. Pārpildītas esot arī Kolmāras un Milūzas slimnīcas, viņi ziņo par "ļoti smagiem" darba apstākļiem, bet, piemetināja, šobrīd vēl neesot spiesti atteikt elpināšanu veciem cilvēkiem iekārtu trūkuma dēļ. Visas šīs pilsētas ir tā dēvētajā Le Grand-Est, Francijas austrumos, tuvu pie Vācijas, Šveices un Austrijas robežas; tur kaut kur ir izveidojies slimības perēklis.
Epidemiologu grupa pirms kāda laika prezidentam Makronam iesniedza paredzamu slimības progresa simulāciju (balstoties uz Ķīnas un Itālijas piemēriem) sastatījumā ar ārstniecības pakalpojumu pieejamību. Ja neko nedarīšot, paredzamais nāves gadījumu skaits Francijā sliktākajā gadījumā varot sasniegt pat 500 000 (!).* Prezidenta birojs šos skaitļus nosauca par pārspīlētiem.** Kaut nu tā būtu.
Tajā pašā publikācijā tikpat bikli kāds piemetināja, ka, ja gadījumā Francijas izvēlētā taktika ir nogaidīt, nepanikot (kā uzsvēra prezidents Makrons, pirms nedēļas ar savu laulāto draudzeni apmeklējot teātri), "ļaut izslimot", kas implicīti nozīmē tūkstošiem cilvēku nāvi no nosmakšanas, tad varbūt būtu bijis pareizi par šo taktiku informēt pilsonisko sabiedrību, jo īpaši pirmsvēlēšanu laikā; galu galā taču dzīvojam demokrātijā.

*https://www.lemonde.fr/planete/article/2020/03/15/coronavirus-les-simulations-alarmantes-des-epidemiologistes-pour-la-france_6033149_3244.html?forecast_method=widget&forecast_data=top_article_list

**Francijā ir 5000 reanimācijas gultu un 7364 intensīvās aprūpes gultu. Pieņemsim, ka tās ir tukšas un brīvas. Uz 66 miljoniem iedzīvotāju. Ja saslimst, teiksim, 60% iedzīvotāju, no kuriem 20% vajadzīga slimnīca un 5% vajadzīga intensīvā aprūpe ar elpināšanu un arī tad no šiem 5% puse nomirst, *lai gan tiek elpināti* [šādi, ja pareizi saprotu, tiek iegūta tā vidējā letalitāte labos tehniskos apstākļos: 2-3%], un nomirst faktiski visi, kuriem ir vajadzīgi, bet nepietiek elpināšanas aparātu, var ātri saprast, kā epidemiologi nonāk pie garastāvokli bojājošiem skaitļiem.