janvāra sleja "Katoļu Baznīcas vēstnesī", varbūt kādam noder (viegli rediģēta; numurs jau sen iznāca).

Prāts un nemirstība

Jaunībā es cietu no regulārām panikas lēkmēm. Ja jums tādas lēkmes nekad nav bijušas, jums ir paveicies, jo tās ir viena no sliktākajām lietām, ko jūs varat piedzīvot. Pirmkārt, jums ir sajūta, it kā krūšu kurvis bloķētu plaušas, un jūs ar pūlēm spējat ievilkt nedaudz gaisa. Otrkārt, jums šķiet, ka jūs mirstat. Treškārt, jūs arī gribat nomirt, lai tikai izbeigtos šis šausmīgais stāvoklis. Pagājušo reizi, kad man tā bija, garāmgājēji izsauca ātro palīdzību.
Nesen es no jauna piedzīvoju pāris šādas lēkmes. Ar atvieglojumu secināju, ka, kļūdama vecāka, esmu kļuvusi nedaudz gudrāka un tagad man šie stāvokļi nesagādā raizes.
Manā teorijā panikas lēkmes izceļas, ja jūs ilgstoši, visdrīzāk paši neapzinoties, sevi psihiski terorizējat, tā, ka jūsu ķermenis “uzskata”, ka atrodas nopietnu draudu stāvoklī. Jūsu ķermenim šķiet, ka tam uzbrūk, un tas izmanto pēdējos sev pieejamos līdzekļus, lai mēģinātu sevi aizstāvēt, – šajā gadījumā aizstāvēt pret jums pašiem. Šādas lēkmes ir drīzāk raksturīgas cilvēkiem, kas domā, ka nepatīkamus notikumus un sajūtas sevī ir pārvarējuši un nodzēsuši, bet īstenībā tos ir tikai noglabājuši neapzinātā vietā.
Ja jūs pievērsīsiet sev uzmanību, jūs atklāsiet, ka arī šādā smagā un baismīgā stāvoklī jūsu prāts ir brīvs. Varbūt šobrīd lēnīgs, bet brīvs. Pievērsiet uzmanību šai atziņai. Turklāt ir brīva gan tā prāta daļa, kurā jūs glabājat zināšanas, gan tā, kura lemj par rīcību. Pirmo (pēc Aristotela dalījuma) sauc par teorētisko prātu, otro – par praktisko. Praktiskais prāts ļauj jums, piemēram, saprast, ka tagad vajag atgulties. To jūs varēsiet izdarīt. Tad vērsieties pie sava teorētiskā prāta un pajautājiet tam: ko es zinu? Visi cilvēki, pat mazi bērni, vismaz dažas lietas tiešām zina. Piemēram, ka mamma viņus mīl. Pieaugušie parasti zina mazliet vairāk. Piemēram, ka viņus vienmēr iepriecina pavasaris. Cilvēki, kuriem ir bijusi garīga pieredze, zina vēl vairāk. Piemēram, ka mīlestība vienmēr ir pieejama un tās avots ir pārdabisks un neizsīkstošs – jo vairāk no tā ņem, jo vairāk tas piepildās.
Lai kāds būtu jūsu stāvoklis, neuzbrūciet tam, ko zināt, un nesāciet to apšaubīt! Ja jūs noraidāt to, ko esat sapratis, tikai tāpēc, ka šobrīd jūtaties slikti, jūs sava paša prāta jēgu un uzdevumu noliedzat. Tad jūs pārstājat pastāvēt kā saprātīga būtne un tāpēc, ka saprātīga, arī brīva. Drīzāk izmantojiet šo baiso stāvokli, lai skaidrāk paskatītos uz to, ko zināt. Vēl viens solis un jūs apjautīsiet arī, ka zināšanas, ko esat iemantojis, ir lielākas par jūsu dzīvi un lielākas par ķermenisku izdzīvošanu. Tādā nozīmē jau arī runā par "dvēseles nemirstību". Tā nemirs ne jau tāpēc, ka jūt vai atceras, vai pārdzīvo, – tā nemirs tāpēc, ka izzina un zina. Tas, kas tajā iepazīst mūžīgo, arī ir mūžīgs; tas, kas tajā sasniedz dievišķo, arī izgaist dievišķajā. Turpiniet, turpiniet izzināt, neapstājieties! Un, lūk, jau arī piebrauca mašīna ar bākuguņiem, tūlīt arī atjaunosim elpošanu.