Breivīka tiesa un pēc-tiesas gaitas parādīja Norvēģijas vājumu – un varbūt pat lielākā nozīmē, nekā viņš bija cerējis.
Iedomājieties, jau trīs reizes ieslodzītais tiesājas par tiesību pārkāpumiem ieslodzījumā, auksta kafija, neļauj spēlēt jaunākās datorspēles, konfiscē vēstules, nav pietiekami labs skats pa logu, utt. Viņš nenoliedzami izjūt baudu, intervijās runājot par "cietsirdību", "cilvēktiesību pārkāpumiem". Un to visu sīki apraksta plašsaziņas līdzekļi. Viņam veltītie šķirkļi dažādu valodu vikipēdijā varētu būt paši izvērstākie no visiem norvēģu valstsvīriem, zinātniekiem un kultūras darbiniekiem veltītajiem. Viņš regulāri izsaka savus viedokļus un vērojumus par dažādām politiskām partijām un ideoloģiskajiem strāvojumiem. Ir iznākušas vairākas grāmatas par šo personu un tās manifestu.
Nē, es neatbalstu nāvessodu (lai gan varētu būt arī izņēmumi, Hanna Ārente katrā ziņā dažus izšķīra, Edvards Fēzers izšķir vēl vairāk), bet man ir žēl, ka neesam no romiešiem mantojuši dažas labas lietas: viņiem bija damnatio memoriae likums – par noteikta veida noziegumiem un valsts nodevību cilvēku, vienalga, dzīvs vai miris, vienkārši aizliedza pieminēt. Simboliski izsvītroja no kopienas atmiņas.
(Neatceros, kā sauca, bet bija arī viens otrās vai trešās paaudzes pītagorietis, kas nopietni pārkāpa zvērestu neiznest uz āru kaut kādas svētās mistērijas vai slepenās zināšanas; viņu sodot, viņam, vēl dzīvam esot, pilsētā uzcēla kapa pieminekli un uzrakstīja virsū viņa vārdu.)