Reliģiskajā anklāvā, "Benedikta izvēlē":
nemitīgi slikto ziņu starpā viena laba (atceroties Jesaju B: "bet ezis zina tikai vienu lietu, toties lielu!") -- Ikšķiles baskāju karmelīšu sieviešu klosterī, kas darbojas pēc Avilas Terēzes 16.gs. uzlabotās rēgulas, beidzot, pēc daudzu gadu pacietīgas gaidīšanas, ir uzlikta klauzūra. Tur laikam nebija sasniegts minimālais māsu skaits, jo viena vai divas mācījās Vācijā, vai bija kaut kādas citas neatbilstības vai nepilnības.
Tas ir, klosteris tagad ir noslēgts no ārpasaules un darbojas. T.i., faktiski visu diennakti karmelītes vai darīt savu darbu, t.i., neko citu, kā tikai aizlūgt - un pamatā par tās zemes iedzīvotājiem, kurā klosteris atrodas. Kā jau tālajos viduslaikos cilvēki bija ievērojuši: tais zemēs, kur nav kontemplatīvā klostera, tur "nekas labs nav gaidāms", jo ļaunie dēmoni lien iekšā teritorijā, utt. Tas ir pirmais kontemplatīvais klosteris Latvijā, un forši, ka "atveras" (t.i., "aizveras") tieši uz simtgadi.
Turklāt piebilstu, ka karmelītes tur darbojas paaugstinātu grūtību apstākļos, jo klostera modernā ēka, kā jau ierasts, ir grūti izturami neproporcionāla un neglīta. Ņemot vērā, cik katoļiem ir svarīgi, lai būtu skaisti. (Arī ar reliģisko mākslu viss ir bedrē. Piemērs: Helēna Heinrihsone ir viena no labākajām dzīvajām latviešu māksliniecēm, un no visiem viņas daudzajiem darbiem man būtībā nepatīk tikai viens vienīgs - Kolkas lut. baznīcas altāra triptiha centrālais gleznojums ar Jēzu pie krusta. Tas nepatīk (jo īpaši Jēzus tukšā seja) arī kolkiešiem draudzes locekļiem, kurus (dažus, un arī mācītāju) vasarā satiku, lai gan pati baznīciņa un tās koka interjers ir skaisti un piemīlīgi. Bet tā nu tas ir.)

Apciemoju eņģeli, kurš dzīvo pie manas krustmātes. Īsts eņģelis. Garš, kalsns un trausls, plāniem, izplūkātiem matiņiem. Miesas krāsas zeķubiksēs. Sēž, celīšus kopā saspiedis. Skatās tādām milzīgām apaļām acīm. Neko nesaka.

Šobrīd ir tieši tas liturģiskais mēnesis, kad lasa no Ezēhiēla grāmatas (jā, jā, pārlasa un meditē par rakstiem pēc noteiktas kārtības - daudzi šo nezina, bet tā ir). Par ko es vienmēr atceros, ka jūdi, lūk, neļāva šo grāmatu lasīt, iekams nebija sasniegts 50 gadu vecums. Jo jaunāki cilvēki nav pietiekami nobrieduši, lai to grāmatu saprastu. Lūk, lūk. Platons un Aristotels šādiem spriedumiem pilnībā piekristu. Pašām svarīgākajām lietām, "pirmajām lietām", ir nepieciešams briedums, un arī tad nekādas garantijas neviena saprašanai netiek sniegtas.
Un tad vēl ir tādi izcili džeki kā vecais Tūkidids, piemēram, kurš dzīvoja un nomira vispār bez jebkādas cerības. Bet tu te raudi, Jeruzaleme, tu vēl raudi.