| 12:03p |
philosophical pathways
I would propose that the first axiom (..) is the recognition that the main philosophical pathways of the twentieth century — analytic, continental, Marxist, Christian, etc. — are exhausted, at least in the sense of being filled out within the parameters these projects have set for themselves. Institutional, academic philosophy certainly seems on the precipice of a very rough ride, to say the least. Conceptually speaking, the problems are of neo-positivism and postmodernism: on the one hand, more than a hundred years of philosophers telling the world that we really only need philosophy to explain what science is doing (and, guess what? — administrators are now listening and figure this philosophical mediator isn’t worth the money); or, on the other hand, philosophers writing middling-to-bad poetry (in a world that has little use for good poetry) and sociologically tinged texts on how everything is power (“bodies and languages,” as Badiou puts it — except, he says, there are truths, and a truth is always the exception). This bifurcation into two dead-ends (..) has been caused by the modern trend whereby philosophy has been “sutured” to its conditions, for example to science in the case of Russell and Quine, or to poetry, in the case of Heidegger and arguably the later Wittgenstein. |
| 1:37p |
Reliģiskajā anklāvā, "Benedikta izvēlē":
nemitīgi slikto ziņu starpā viena laba (atceroties Jesaju B: "bet ezis zina tikai vienu lietu, toties lielu!") -- Ikšķiles baskāju karmelīšu sieviešu klosterī, kas darbojas pēc Avilas Terēzes 16.gs. uzlabotās rēgulas, beidzot, pēc daudzu gadu pacietīgas gaidīšanas, ir uzlikta klauzūra. Tur laikam nebija sasniegts minimālais māsu skaits, jo viena vai divas mācījās Vācijā, vai bija kaut kādas citas neatbilstības vai nepilnības.
Tas ir, klosteris tagad ir noslēgts no ārpasaules un darbojas. T.i., faktiski visu diennakti karmelītes vai darīt savu darbu, t.i., neko citu, kā tikai aizlūgt - un pamatā par tās zemes iedzīvotājiem, kurā klosteris atrodas. Kā jau tālajos viduslaikos cilvēki bija ievērojuši: tais zemēs, kur nav kontemplatīvā klostera, tur "nekas labs nav gaidāms", jo ļaunie dēmoni lien iekšā teritorijā, utt. Tas ir pirmais kontemplatīvais klosteris Latvijā, un forši, ka "atveras" (t.i., "aizveras") tieši uz simtgadi.
Turklāt piebilstu, ka karmelītes tur darbojas paaugstinātu grūtību apstākļos, jo klostera modernā ēka, kā jau ierasts, ir grūti izturami neproporcionāla un neglīta. Ņemot vērā, cik katoļiem ir svarīgi, lai būtu skaisti. (Arī ar reliģisko mākslu viss ir bedrē. Piemērs: Helēna Heinrihsone ir viena no labākajām dzīvajām latviešu māksliniecēm, un no visiem viņas daudzajiem darbiem man būtībā nepatīk tikai viens vienīgs - Kolkas lut. baznīcas altāra triptiha centrālais gleznojums ar Jēzu pie krusta. Tas nepatīk (jo īpaši Jēzus tukšā seja) arī kolkiešiem draudzes locekļiem, kurus (dažus, un arī mācītāju) vasarā satiku, lai gan pati baznīciņa un tās koka interjers ir skaisti un piemīlīgi. Bet tā nu tas ir.)
Apciemoju eņģeli, kurš dzīvo pie manas krustmātes. Īsts eņģelis. Garš, kalsns un trausls, plāniem, izplūkātiem matiņiem. Miesas krāsas zeķubiksēs. Sēž, celīšus kopā saspiedis. Skatās tādām milzīgām apaļām acīm. Neko nesaka.
Šobrīd ir tieši tas liturģiskais mēnesis, kad lasa no Ezēhiēla grāmatas (jā, jā, pārlasa un meditē par rakstiem pēc noteiktas kārtības - daudzi šo nezina, bet tā ir). Par ko es vienmēr atceros, ka jūdi, lūk, neļāva šo grāmatu lasīt, iekams nebija sasniegts 50 gadu vecums. Jo jaunāki cilvēki nav pietiekami nobrieduši, lai to grāmatu saprastu. Lūk, lūk. Platons un Aristotels šādiem spriedumiem pilnībā piekristu. Pašām svarīgākajām lietām, "pirmajām lietām", ir nepieciešams briedums, un arī tad nekādas garantijas neviena saprašanai netiek sniegtas.
Un tad vēl ir tādi izcili džeki kā vecais Tūkidids, piemēram, kurš dzīvoja un nomira vispār bez jebkādas cerības. Bet tu te raudi, Jeruzaleme, tu vēl raudi. |