Philologische Untersuchungen
'Diskursa' labākais latviskojums vēl aizvien, šķiet, ir 'paudums'.
Bet turpināsim kritiski izskatīt visus piedāvājumus.
Grūtības ar 'precīzs' un 'precizitāte' ir tik senas, ka jau kļuvušas mīļas; tur vienmēr lieto kaut kādu parafrāzi ar 'izstrādāts', 'iztirzāts visos sīkumos' vai tamlīdzīgi.
Ir gandrīz pabeigts pirmais (nekvalitatīvais) uzmetums Aristotela "Pētījumu par pārdabīgo" (Metafizika) XII grāmatai, you'lll llove it, "Jo, ja viss, kas bīdās, dabiski pastāv bīdītā labad un ja ikviena bīde ir kaut kā bīdīta bīde, ikviena bīde pastāv nevis pati sevis vai citas bīdes, bet gan zvaigžņu labad" utt. 'bīde' = phorē = tas, ko dara debesu ķermeņi, kas kustās pa saviem, piemēram, 'iestieptajiem lokiem' (eliptiskām trajektorijām); 'labad' = charin = šoreiz mēģināsim ar lielāku sistemātiskumu (nekā pats autors) iedabūt cēlonības terminoloģiju latviskajā versijā.

Kā daudzi lingvisti, nespēju atturēties eksperimentēt ar valodu, runājot ar saviem bērniem. Rezultāti uz šo brīdi: eksperimentēt ar semantiku ir mazāk interesanti nekā mēģināt paplašināt gramatiskās kategorijas, teiksim, laikus. Piemēram: var kaut ko vairāk izdarīt ar mūsu vienkāršo pagātni - pēc sengrieķu aorista un franču passé simple piemēra. Atsevišķos gadījumos un kontekstos, manuprāt, var:
1) lietot vienkāršo pagātni pavēles nozīmē:
"Ēdienu zemē nemeta!" "Putnu rokās neņēma!" (krievi arī lieto pagātni šādā nozīmē)
Pastiprina pavēli, jo ietver it kā atstāstījuma izteiksmi no nākotnes, ka pavēle tika izpildīta, t.i., pavēles izteikšana nenovēršami, neizbēgami izraisa tās izpildi.

2) lietot vienkāršo pagātni emfātiskas tagadnes nozīmē:
(bērnam kas steberē pretī) "Te nāk viens, ko ļoti mīlēja!"
Šis ir līdzīgs seno grieķu proverbiālajam aoristam, t.i., pagātnes izteiksmei ar absolūtas, pārlaicīgas patiesības nozīmi, bet šajā piemērā mēģināts integrēt, ja tā var izteikties, atskatīšanos it kā no mūžības, kas "ir" kaut kur "nākotnē". Ne tikai tagad mīl bērnu, bet vienmēr ir mīlējusi, vienmēr mīlēs un, ja būtu iespējams atskatīties no "vietas" arī pēc nāves, kas no šīs salocītās vietas vai, pareizāk, nevietas būtu saskatāms?
- Ka mīlēja. Nekas cits.
(Apokaliptiskā pagātne, "mūžības sliekšņa" pagātne, no kuras visas tagadnes un arī nākotnes darbības ir pagātnes darbības - varētu kaut ko tādu mēģināt konceptualizēt, ieintegrējot arī tos visus mūsdienu metafiziskos determinismus, ne)
Vēl viens, varbūt skaidrāks piemērs:
"Dzēra."