"Vienkāršākā patiesība par cilvēku ir tāda, ka cilvēks ir ļoti dīvaina būtne - gandrīz vai tādā nozīmē kā svešinieks uz Zemes. Skaidrā prātā un atturībā viņš ārēji daudz vairāk izskatās pēc būtnes, kas no svešas zemes šeit ir atnesusi neparastas paražas, nekā būtnes, ko šī zeme izauklējusi. Viņš gan bauda kādu netaisnu priekšrocību, gan arī cieš no kāda netaisna trūkuma. Viņš nevar gulēt pats savā ādā; viņš nevar uzticēties pats saviem instinktiem. Viņš vienlaikus ir gan radītājs, kas brīnumaini darbojas ar rokām un pirkstiem, gan arī sava veida kroplis. Viņš ir ietinies mākslīgi radītos apsējos, ko sauc par drēbēm; viņš ir uzstutējies uz mākslīgiem kruķiem, ko sauc par mēbelēm. Viņa prātam ir tās pašas šaubīgās brīvības un tie paši mežonīgie ierobežojumi. Vienīgo starp dzīvniekiem viņu krata šis skaistais neprāts, ko sauc par smiekliem, - tā, it kā viņš visuma veidolā būtu atklājis kādu noslēpumu, kas pašam visumam paliek apslēpts. Vienīgais starp dzīvniekiem viņš izjūt tieksmi novērst savu prātu no paša ķermeniskās esamības pamata realitātes - slēpt šo realitāti tā, it kā viņa priekšā būtu kāda augstāka iespējamība, kas radītu kauna mistēriju. Vienalga, vai mēs cildinām šīs lietas kā cilvēkam dabiskas, vai arī nosodām tās kā nedabiskas un mākslīgas, tās vienādā mērā ir unikālas."

Gilberts Kīts Čestertons, Mūžīgais cilvēks