# Aizpagājušā nedēļas nogalē biju Tallinā, izstaigāju KUMU, bija daudz visādu pārdomu, bet nav laika tās sistematizēt un pierakstīt. Paskatījos uz igauņiem kā "ārzemnieks", no malas, kāda viņiem ir tā māksla, kas viņiem ir, ko teikt, kādi viņiem ir mokošie jautājumi, diezgan labi patika. Paskatīties uz igauņiem no malas ir gandrīz tas pats, kas paskatīties uz sevi no malas.
18., 19. gs. māksla (tipa, pirmais stāvs) viņiem ir spēcīgāka nekā mums - dabas attēlojumi un visi tie reālistiskie portreti ar nopietnajiem skatieniem (iepriekšējā vakarā tieši skatījos Paris is Burning, dokumentālo filmu par Ņujorkas transseksuāļiem 1980. gados, tāpēc visi tie parūkainie izskatījās pēc wanna be drag queens), toties padomju laiku mocībās viņi no mums, man šķita, atpaliek. Pašā pēdējā stāvā, kur mūsdienas, tādi sižeti kā "daba" vai "cilvēks", kas sāka pazust stāvu zemāk, jau bija pilnīgi pazuduši (interesanti, kāpēc? vai tiešām totalitārisma dēļ?), tur bija tikai kaut kādas istabas, viena rozā izkrāsota, otra rozā ar strīpiņām, trešā zila un stūrī kaut kas nomests, viss stāvs apmēram šāds. Viss viņu izstādītais modernisms bija tāda ironiska disnejlenda 'mēs par sevi ierēcam' (starp citu, igauni, tev nav par sevi jāsmejas. Ar tevi viss ir kārtībā). Es nezinu, man atkal liekas, kaut vai KOLAs izvēlēto fotogrāfiju gaismā, ka "mēs" varētu uztaisīt labāku izlasi. Lai gan es saprotu: nacionālās mākslas izlase - tas ir šausmīgi grūti, jo tev ir pienākums ilustrēt visus procesus un kustības, parādīt dažādību, tu nevari vienkārši pielikt veselu stāvu pilnu ar, teiksim, Maiju Tabaku ("latviešu labāko mākslinieci", kā, manuprāt, precīzi pirms gadiem piecpadsmit izteicās Miervaldis Polis - jā, starp citu, Miervaldis Polis! nē, tiešām, mums ir daudz interesanta, ko salikt tajā muzejā, kura vēl nav). Vai Borisu Bērziņu, vai Ģirtu Muižnieku un augšējā stāvā vienkārši ielikt pašu smeldzīgāko stalāciju no Māliņas/Kalna. Tādā nacionālā izlasē neiekļautie tik šausmīgi apvainosies, ka sāksies pilsoņu karš.
# Dammes lielveikala Dino zooveikala, kurā sestdien nejauši ieklīdu, darbinieki savu iguanu (koši zaļu ķirzaku), kuru mēģina notirgot pa 122 euro, bija iebāzuši kvadrātveida stikla kastē, kas precīzi atbilda pašas iguanas garumam. Proti, ja viņa pagriežas 90 grādus pa kreisi, viņas seja ir pret vienu stikla sienu un aste strīķējas pret otru; ja viņa atkal pagriežas 90 grādus pa kreisi, viņas seja ir pret nākamo stiklu un aste turpina strīķēties. Tāpēc arī viņa nekustas. Vienkārši stāv. Seja pret vienu stiklu, aste pret otru. Es domāju, mēnešiem jau tā nekustīgi stāv.
Apskatījos PVD saitā, bet tur ir jāraksta garāka sūdzība, kuru izskatīs tik un tik darba dienu laikā. Piezvanīju uz veikalu. Vadītāja nenoliedza, ka kaste ir par mazu. "Nu jā." Kad pieminēju "normatīvu pārkāpumu", saruna kļuva dzīvīgāka. Jā, viņiem esot nedaudz lielāka kaste. "Lūdzu, pārlieciet lielākā." "Labi, mēs pārliksim". "Noteikti pārlieciet. Paldies."