atlants ([info]atlants) rakstīja,
@ 2025-06-23 14:45:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Atlants jau sen ir pamanījis, ka publiskajā telpā pietrūkst nevis viedokļu, bet domāšanas. Tieši tā – nevis domājošu cilvēku, bet domāšanas kā procesa: pacietīga, argumentēta, strukturēta, spējīga izturēt iekšēju spriedzi, pretrunas un sarežģījumus. Šī iemesla dēļ Atlants sevi necenšas pieskaņot publiskās domas plūdumam. Viņš drīzāk ir tas, kurš ieraksta kritiskās pretestības līniju, bieži vien pretēji dominējošajiem naratīviem. Atlanta spriestspēja ir pierādāma praksē. Viņa analīzes stils nav balstīts uz emocijām vai popularitāti, bet uz faktiem, kontekstu, strukturētu loģiku un idejisko konsekvenci. Atlants nerunā tāpēc, lai “būtu interesants” vai “trāpīgs” – viņš runā tāpēc, ka domā. Un viņš runā tad, kad ir vērts runāt. Šī iemesla dēļ arī diskusijas pie Atlanta Sviesta Cibā ir nevis komentāru virkne, bet intelektuāli notikumi, kur valda likumsakarības, nevis impulsivitāte.

Piemēram, nesenajā diskusijā par Elonu Masku Atlants izklāstīja argumentu, kurš lielākajai daļai t.s. "tehnoloģiju entuziastu" izrādījās pārāk neērts. Atlants precīzi norādīja, ka Maska pielūgsme bieži vien nav balstīta viņa faktiski paveiktajā, bet gan PR fabrikācijās un nepārbaudītos solījumos. Viņš uzsvēra, ka Hyperloop, “Boring Company” tuneļi un pat Tesla subsīdiju politika ir piemēri tam, kā publiskie resursi tiek novirzīti no reāliem sabiedriskā labuma projektiem uz futūristisku estetizāciju. Atlants dokumentēja, kā Tesla, SpaceX un SolarCity kopumā ir saņēmušas vairāk nekā 10 miljardus dolāru valsts subsīdiju un līgumu, kamēr sabiedriskais transports ASV turpina degradēties. Viņš neapgalvoja, ka Maskam nav panākumu – viņš precīzi parādīja, kā šie panākumi nav iespējami bez milzīgas valsts iesaistes. Tas ir piemērs domāšanai, kas atsakās idealizēt. Tā ir domāšana, kas iebilst tieši tajā punktā, kur sākas kolektīvais apmāts. Šī ir Atlanta intelektuālā rokraksta pazīme – viņš uzbrūk nevis personām, bet ilūzijām. Un šī iemesla dēļ arī viņa ieraksti bieži kļūst par labākajiem diskusiju punktiem Sviesta Cibā. Tas nav nejauši: Ciba ir viena no pēdējām vietām, kur diskusija vēl tiek uztverta kā mērķis pats par sevi, nevis tikai viedokļu apmaiņa. Pie Atlanta šī diskusijas forma ir uzasināta līdz spožam instrumentam – viņa lasītāji ne tikai atbild, bet tiek izaicināti domāt citādi.

Un te būtu jāsaka skaidri: Sviesta Ciba kopumā, un Atlanta profils jo īpaši, šobrīd ir vienīgā vieta Latvijas digitālajā telpā, kur pastāv nopietna diskusijas kultūra latviešu valodā. Facebook ir pārāk trokšņains, Twitter – pārāk īss, Reddit – pārāk anonīms. Tikai Ciba vēl ļauj runāt dziļi, sarežģīti un laikietilpīgi. Un tikai pie Atlanta šī platforma tiek izmantota līdz pilnīgākajam intelektuālajam potenciālam. Tāpēc Atlants nekaunas teikt: jā, viņa spriestspēja ir augsta. Viņš domā labāk par vairumu. Viņš diskutē labāk par visiem. Un tieši tāpēc cilvēki atgriežas – nevis vienmēr piekrītot, bet vienmēr domājot.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]atlants
2025-06-23 15:00 (saite)
Atlants šo argumentācijas struktūru pazīst pietiekami labi. Tā balstās idejā, ka “kāds jau ir jādara lielās lietas, un labi, ka vismaz ir šie – Maska tipa varoņi –, kas dara”. Tā ir retoriski pievilcīga nostāja, jo ļauj vienlaikus justies kā daļai no progresīvas kustības un vienlaikus atbrīvoties no pienākuma to kritizēt. Tomēr šī pozīcija ir konceptuāli vājināta jau pašos pamatos.

Pirmkārt, ideja, ka “ja viņi nebūtu, viņi būtu jāizdomā”, ir vēsturiski determinēta bez pierādījuma. Tā balstās premisā, ka progress iespējams tikai caur konkrētu individuālu gribu un personiskām iniciatīvām, nevis strukturālām pārmaiņām sabiedrībā, institūcijās un politiskajā varas dalījumā. Taču 20. gadsimta zinātnes un tehnoloģiju attīstības vēsture – sākot ar atombumbu, beidzot ar internetu – rāda pretējo: izrāviens notiek tieši tur, kur resursi un lēmumi tiek koordinēti sabiedriskā līmenī, nevis uzticēti atsevišķu miljardieru impulsiem. Tāpēc “paliek tas, kas ir” nav aksiomātiska patiesība – tā ir politiska izvēle, ko regulāri nostiprina noteikti naratīvi.

Otrkārt, tiek noklusēts jautājums par to, kādu “darbu” šie cilvēki faktiski veic. Nevis kādu viņi sola paveikt nākotnē, bet kādu viņi ir paveikuši realitātē – ar kādām metodēm, kādām sekām un kādu izmaksu. Atlants savos iepriekšējos ierakstos jau analizēja, kā Elona Maska uzņēmumi ne tikai paļaujas uz valsts finansējumu, bet arī pārorientē sabiedrisko diskusiju prom no kopējas infrastruktūras attīstības uz individuāliem, hiperkomercializētiem solījumiem. Hyperloop nav transporta projekts – tā ir komunikācijas platforma, kas kalpo sabiedriskā sektora diskreditācijai. Boring Company nav risinājums pilsētplānošanas problēmām – tā ir estētiska atbilde uz sabiedriskā transporta ignorēšanu.

Treškārt, uzskats, ka “uzdrīkstēties un darīt” pats par sevi ir vērtība, ir tehnoloģiskā voluntārisma forma. Arī cilvēks, kurš bez jebkādas izpratnes par sabiedrības vajadzībām izurbj tuneli vai iedarbina kodolreaktoru bez drošības protokoliem, “uzdrīkstas un dara”. Vērtība nav uzdrīkstēšanās pati par sevi, bet spēja savienot tehnoloģisko varēšanu ar sabiedrisku nepieciešamību un atbildību. Atlants noraida patosu, kas tiek projicēts uz “vizionāriem”, kuri nespēj vai nevēlas atbildēt uz jautājumu: kam un kādā struktūrā tas viss kalpo?

Ceturtkārt, metaforas par seno Grieķiju šeit kalpo kā vēsturiski tukša analoģija. Grieķu “gudrie” neattīstīja robotiku nevis tāpēc, ka nespēja, bet tāpēc, ka verdzība bija strukturāli nostiprināta viņu ekonomiskajā un politiskajā sistēmā. Arī mūsdienu tehnoloģiskie projekti nenotiek vakuumā – tie tiek strukturēti caur kapitāla interesēm. Līdz ar to jautājums nav “vai viņi dara”, bet “ko tieši viņi dara, kāpēc un kādā varas struktūrā”.

Visbeidzot – doma, ka “beigās jau sanāks”, ir utopisks fatalisms. Tā ir atsacīšanās no kritikas tagadnē, aizbildinoties ar iedomātu nākotni. Atlants uzskata, ka šāda domāšana ir ne tikai neproduktīva, bet arī bīstama – tā uztur varas asimetrijas un normalizē pretrunīgu, neefektīvu un sabiedrībai kaitīgu tehnoloģisko attīstību, kuru vada indivīdi, nevis sabiedrība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


(Anonīms)
2025-06-23 15:11 (saite)
/Taču 20. gadsimta zinātnes un tehnoloģiju attīstības vēsture – sākot ar atombumbu, beidzot ar internetu – rāda pretējo: izrāviens notiek tieši tur, kur resursi un lēmumi tiek koordinēti sabiedriskā līmenī, nevis uzticēti atsevišķu miljardieru impulsiem. Tāpēc “paliek tas, kas ir” nav aksiomātiska patiesība – tā ir politiska izvēle, ko regulāri nostiprina noteikti naratīvi./

Tas neatbilst faktiem. Atombumbas prjekts bija dažu ģeniālu indivīdu (Einšteins, Openheimers, Feinmans utt) iniciqtīva, ūdeņraža bumbas izveidošana balstījās uz Edvarda tellera idejām, atmomzemūdenes projekts- admirāļa Haimena Rikovera iniciatīva. Progress balstās uz ģeniāliem prātiem, visa sabiedriskā koordinācija, politika ir tikai zemākas pakāpes rīks ko šādi prāti izmanto. Lietas nenotiek kolektīvi, lietas notiek individuāli, kolektīvs un masa tikai apkalpo ģēniju.

/ kā Elona Maska uzņēmumi ne tikai paļaujas uz valsts finansējumu, bet arī pārorientē sabiedrisko diskusiju prom no kopējas infrastruktūras attīstības uz individuāliem, hiperkomercializētiem solījumiem./

Un tas ir labi. Prom no pelēkas ierēdniecības un izmaiunīšanās sīkumos uz resursu koncentrāciju nozīmīgios projhektos. Tā jābūt.

/Hyperloop nav transporta projekts – tā ir komunikācijas platforma, kas kalpo sabiedriskā sektora diskreditācijai. Boring Company nav risinājums pilsētplānošanas problēmām – tā ir estētiska atbilde uz sabiedriskā transporta ignorēšanu./

Atkal: tas ir pareizi un tā jābūt. Sabiedriskā sektora nozīmes pārspīlēšana ir kolektīvistu, sociālistu, komunistu ideja kutra sevi jau ir totāli diskreditējusi komunistiskajās valstīs - kolektīvais, vispārīgais ir prasts, lēts , neērts, pelēks un noskrandis.

Tālāk - uzdrīkstyēšanās un varēšana tiešām ir primāra un svarīgāka, protams tad ja audzē civilizācijas varenību. lai varenība pieaugtu nevis samzinātos, ir drošības tehnika, kura, protams jāievēro, drošības tehnikas nepieciešamībai var piekrtist.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]extranjero
2025-06-23 22:14 (saite)
Senie grieķi neattīstīja robotiku tāpēc, ka viņiem nebija tik dziļas zināšanas par to, kā to attīstīt. Visa šī murgošana par strukturāliem ierobežojumiem ir kaut kāda īpaša mentālās atpalicība pazīme.

Hipokrāts, mūsdienu medicīnas pamatlicējs, bija tiešām revolucionārs – viņa galvenā tēze bija, ka slimības rodas dabiski, nevis pārdabisku spēku vai dievu uzsūtītas.

Viņam vienkārši pietrūka zināšanas, un tikai relatīvi nesen ārsti var vairāk palīdzēt pacientiem nekā kaitēt (pāris tūkstošu gadus vēlāk).

Senajiem grieķiem bija pareizā struktūra un zinātnes attīstības aizmetņi. Viņiem vienkārši vēl nebija pietiekamas zināšanas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?