Atlants šo argumentācijas struktūru pazīst pietiekami labi. Tā balstās idejā, ka “kāds jau ir jādara lielās lietas, un labi, ka vismaz ir šie – Maska tipa varoņi –, kas dara”. Tā ir retoriski pievilcīga nostāja, jo ļauj vienlaikus justies kā daļai no progresīvas kustības un vienlaikus atbrīvoties no pienākuma to kritizēt. Tomēr šī pozīcija ir konceptuāli vājināta jau pašos pamatos.

Pirmkārt, ideja, ka “ja viņi nebūtu, viņi būtu jāizdomā”, ir vēsturiski determinēta bez pierādījuma. Tā balstās premisā, ka progress iespējams tikai caur konkrētu individuālu gribu un personiskām iniciatīvām, nevis strukturālām pārmaiņām sabiedrībā, institūcijās un politiskajā varas dalījumā. Taču 20. gadsimta zinātnes un tehnoloģiju attīstības vēsture – sākot ar atombumbu, beidzot ar internetu – rāda pretējo: izrāviens notiek tieši tur, kur resursi un lēmumi tiek koordinēti sabiedriskā līmenī, nevis uzticēti atsevišķu miljardieru impulsiem. Tāpēc “paliek tas, kas ir” nav aksiomātiska patiesība – tā ir politiska izvēle, ko regulāri nostiprina noteikti naratīvi.

Otrkārt, tiek noklusēts jautājums par to, kādu “darbu” šie cilvēki faktiski veic. Nevis kādu viņi sola paveikt nākotnē, bet kādu viņi ir paveikuši realitātē – ar kādām metodēm, kādām sekām un kādu izmaksu. Atlants savos iepriekšējos ierakstos jau analizēja, kā Elona Maska uzņēmumi ne tikai paļaujas uz valsts finansējumu, bet arī pārorientē sabiedrisko diskusiju prom no kopējas infrastruktūras attīstības uz individuāliem, hiperkomercializētiem solījumiem. Hyperloop nav transporta projekts – tā ir komunikācijas platforma, kas kalpo sabiedriskā sektora diskreditācijai. Boring Company nav risinājums pilsētplānošanas problēmām – tā ir estētiska atbilde uz sabiedriskā transporta ignorēšanu.

Treškārt, uzskats, ka “uzdrīkstēties un darīt” pats par sevi ir vērtība, ir tehnoloģiskā voluntārisma forma. Arī cilvēks, kurš bez jebkādas izpratnes par sabiedrības vajadzībām izurbj tuneli vai iedarbina kodolreaktoru bez drošības protokoliem, “uzdrīkstas un dara”. Vērtība nav uzdrīkstēšanās pati par sevi, bet spēja savienot tehnoloģisko varēšanu ar sabiedrisku nepieciešamību un atbildību. Atlants noraida patosu, kas tiek projicēts uz “vizionāriem”, kuri nespēj vai nevēlas atbildēt uz jautājumu: kam un kādā struktūrā tas viss kalpo?

Ceturtkārt, metaforas par seno Grieķiju šeit kalpo kā vēsturiski tukša analoģija. Grieķu “gudrie” neattīstīja robotiku nevis tāpēc, ka nespēja, bet tāpēc, ka verdzība bija strukturāli nostiprināta viņu ekonomiskajā un politiskajā sistēmā. Arī mūsdienu tehnoloģiskie projekti nenotiek vakuumā – tie tiek strukturēti caur kapitāla interesēm. Līdz ar to jautājums nav “vai viņi dara”, bet “ko tieši viņi dara, kāpēc un kādā varas struktūrā”.

Visbeidzot – doma, ka “beigās jau sanāks”, ir utopisks fatalisms. Tā ir atsacīšanās no kritikas tagadnē, aizbildinoties ar iedomātu nākotni. Atlants uzskata, ka šāda domāšana ir ne tikai neproduktīva, bet arī bīstama – tā uztur varas asimetrijas un normalizē pretrunīgu, neefektīvu un sabiedrībai kaitīgu tehnoloģisko attīstību, kuru vada indivīdi, nevis sabiedrība.