mana dienasgrāmata

Gauši nāca, drīz aizgāja
Gualeguaiču karnevāls:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas-
Tek pār kalnu dziedādams.

bet īstenībā karnevāls tek pār kalnu veselus divus mēnešus - no paša janvāra sākuma līdz pat pirmajam marta uīkendam, tā ka, ja ir interese, vēl varat pagūt šosestdien. uzreiz atzīšos, ka mana kamera ir atdevusi galus un ka ar kameru apgādātais mobilais telefons izlādējās tieši pirms paša karnevāla sākuma, tādēļ savu karnevāla fotogrāfiju man nav. toties mūsdienās digitālās kameras ir visiem tūristiem un karnevāla gājiens no nedēļas uz nedēļu tikpat kā neatšķiras, tādēļ interesantiem varu ieteikt paskatīt šajā te albumā, kur lielos vilcienos ir viss tas pats, ko es redzēju dzīvē.

mana pievienotā vērtība šim pukstam var būt tik vien kā personīgie iespaidi. no sākuma par nepozitīvo (esmu taču latvietis, nevar neko viennozīmīgi slavēt). 3 vissliktākās pasākuma lietas bija - taimings, taimings un taimings, kā jau visos argentīniešu pasākumos. es jau šeit esmu pieradis, ka nekad nekas laikā nesākas, bet kaut kur fonā sēž iekšējais vācietis, kurš tīri netīšām mani sakūdīja 22:00 ierasties uz pasākumu, kurš pēc programmas sākas 22:00. milzu kļūda! pirmie reklāmas defilē aiztipināja garām īsi pirms 23, tad bija gandrīz stundu gara pauze, un īstais gājiens sākās tikai ap pusnakti. bet pietiks par to, tagad par skaisto.

visi skatītāji sākumā rātni sasēžas tribīnēs (viss pasākums notiek speciālā garā (500m) un šaurā (10m celiņš) stadionā, dēvētā par korsodromu), cenā 10 - 40 peso atkarībā no rindas. no sākuma mulstu, ka kasiere man ir ierekomendējusi 4.rindu kā labu esam, nav jau tai cenā starp 10 un 40 tik liela atšķirība. vēlāk saprotu, ka rindas ir viena vienīga fikcija - visi skatītāji, atskaitot pensijas vecuma grošas, gājienam sākoties salec uz krēsliem un atšķirība starp rindām vakara gaitā pamazām izplēn.

pats karnevāla gājiens ir brīnišķīgs un vārdos grūti aprakstāms - gājiens organizējas pa klubiem, katram klubam ir savi tērpi, bieži vien arī milzīgi (2-3-stāvu mājas augstumā) rati, kurus stumj "vergi" vai kāds mehanizēts transporta līdzeklis. visi gājiena dalībnieki dejo, dzied līdzi atskaņotajai mūzikai - arī tie, kas stāv uz mikroskopiskajām stumjamo ratu platformām nemaz neatpaliek savā enerģijā no tiem, kas braši maršē pa zemi. 3 stundu laikā garām aizdejo dalībnieki ģērbti vismaz 3 reizes vairāk nekā visās varavīksnes krāsās. pārstāvētas visas vecuma grupas - no pavisam jaunām meitenēm, kuru ietērps pavisam pieticīgi sastāv no 3 punktveida drēbes gabaliņiem, līdz cienījamām ģimenes mātēm, kuras ir paslēpušās grezenos tērpos, nosegtas no papēžiem līdz kaklam. un uz vīriešiem attiecas viss tas pats, nu tikai to 3 punktu vietā 1. tērpu neatņemama sastāvdaļa ir milzu spalvu pušķi kroņos uz galvas vai līdzīgi mugursomām nostipirnāti uz pleciem. un tas viss dziedot un dejojot tev virzās garām 3 stundu garumā.

skatītāji savā iesaistē un jautrībā daudz neatpaliek - daudziem ir mazi galvas kronīši, lielākā daļa dzied līdzi un lēkā pa krēsliem (domāju ka pēc katra gājiena organizatori ir spiesti kādus pārsimts krēslus nomainīt), aktīvākie lec pāri pusotru metru augstajai barjerai fotogrāfēties, skūpstīties vai vienkārši kopīgi padejot ar gājiena dalībniekiem, tikai policisti ar sagurušām sejas izteiksmēm neveiksmīgi cenšas pārlekušos pārstumt atpakaļ barjerai tribīnes pusē. bet viņi tik lec un lec.

nu nevar to pastāstīt, vislabāk paskatiet šeit, šeit vai šeit.

un, ja ir taisnība, ka, kā apgalvo, Brazīlījas karnevāls ir nesalīdzināmi labāks, tad es pavisam noteikti gribu to redzēt. kaut kad.

puisis pie blakus galda ielēja glāzē sarkanvīnu, piemeta milzīgu ledus gabalu (cik barbariski!) un pielēja sļuku kolas (man trūkst vārdu, tas vairs nav pat barbariski, tas ir vēl ļaunāk!). un nav jau nekādi 35 gradi, šodien apmācies un vēss - tikai kādi 22.

p.s. que bárbaro! ir jauks izteiciens, jo var nozīmēt gan cik barbariski!, gan arī cik lieliski!. ej nu saproti.

pirmo reizi múzhá redzu hosteli, kas neljauj chekauta diená somu atstát pasargát lídz autobusam, var tikai lídz 20 vakará palikt hostelí par 50% piemaksu.

sézhu café ielas malá un véroju, ká mashínas plúst nebeidzamá straumé, ká neká shis esot pats labákais karneváls Argentiná, tiesa ne tuvu nelídzinoties nevienam no Brazílijas karneváliem. pats karneváls gan tikai sestdien vélá vakará, bet, pateicoties viesnícnieku sazvérestíbai neizdot istabu/gultu mazák par 2-3 naktím, visi ierodas jau shodien.

un vél, man patík, ka maná visnotalj cieníjamajá vecumá gan hostelja saimniece, gan viesmíle bárá man saka "tu", uzreiz sajútos kaut ká jaunáks.

labi, nav ko te tupét ilgi pie kompja, vél viena kafija un uz pilsétu prom, lai uzsúktu atmosféru.

venta telefonica ir viens no ļaunākajiem cilvēces izgudrojumiem. no sākuma tu gaidi, kad tevi savienos ar operatormeiteni, well, kādas 10 minūtes, vienlaikus atskaņojot what a wonderful world Armstronga izpildījumā.

tad tu pastāsti, uz kurieni gribi braukt. tas, ka galamērķa nosaukums ir Gualeguaychú, ko normāls cilvēks nav spējīgs izrunāt, nemaz nepalīdz procesam. tā vietā tu saki, ka gribi braukt uz pilsētiņu Entre Rios provincē, kur ir labākais karnevāls Argentīnā.

tad kādu brīdi, kamēr vienojies ar meiteni par turp un atpakaļ brauciena laikiem, ir mierīgāk. un tad vajag nosaukt pases numuru, kurš sākas ar burtiem LK, L ir vienkārši - "ele como libertad" un tad ir K, kuram tu esi aizmirsis spellojamo nosaukumu. "K...K...K", tu saki, cerot ka meitene sapratīs. - "como en Queso?", viņa pārvaicā - "no, K, como en....en....", tu veltīgi centies atcerēties kādu vārdu uz K burta spāniski - "como en Cuenta?", meitene cenšas palīdzēt - "no... un momemto", un tu ķeries pie spāņu-angļu vārdnīcas, lai tomēr atrastu kādu noderīgu vārdu. un tādi 100'000 vārdu lielajā vārdnīcā ir VESELI 4 - kilo(gramo), kilometraje, kilovatio un kiosco - "como en kilogramo", tu pēc neveikla, minūti gara klusuma brīža pasaki.

un tad jau viss kā pa sviestu, izrādās, ka kādreiz jau ar Flecha Bus esmu braucis un viņu ģeniālā datorsistēma pēc mana pases numura atrod arī manu vārdu un uzvārdu, labi, ka nav jāburto arī tie.

līdz ar to es rīt tomēr braucu uz karnevālu.

skolā mums uzdeva mājas darbā uzrakstīt 10 teikumus ar subjuntivo - tas tāds spāņu analogs latviešu vēlējuma izteiksmei, nu ne gluži līdzīgi, bet kaut kas uz to pusi. labi, ne par to stāsts.

tā kā mani nāvīgi garlaiko rakstīt vienkārši teikumus bez kādas jēgas, tad uzrakstīju smuku dialogu starp māti un meitu par to, vai vajag iet uz diskotēku vai ne. šodien stundā skatām mājas darbus, un es saku, ka man ir nevis teikumi, bet dialogs. un šajā brīdī Karīna uz mani apvainojās un teica, ka es to darot tikai tādēļ, lai izpatiktu mūsu spāņu valodas skolotājām. viņa, lūk, pati arī esot skolotāja un atpazīstot skolniekus, kuriem patīk izcelties, lai izpatiktu skolotājām. piedevām viņa to teica mūsu skolotājas Natālijas klātbūtnē. stulbā kaza.

bet pašai viņai tiešām bija muļķīgi teikumi, tieši tādi, kā man riebjas: es positivo que tu leas libros (ir pozitīvi, ka tu lasi grāmatas). he he.

kulturálás izklaides turpinás pilná spará. kopá ar Karínu (franchu meiteni) bijám aizgájushi uz vienu no daudzajiem Buenosairesas kultúras centriem - Konex, kur katru pirmdienu spélé perkusuionistu grupa La Bomba de Tiempo. iepriekshminétajá linká var arí novértét viñu muzikálo sniegumu, bet uzreiz jásaka, ka viñi ir neprognozéjami - katrs koncerts ir pilnígi individuáls un neatkártojams, katru reizi ir pieaicináts cits viesmákslinieks. músu gadíjumá tas bija gjitárists, kaut gan manis péc viñu varéja arí neaicinát, jo kádu 10 sitamo instrumentu troksní viña sniegums nebija sadzirdams.

bet pasákums lielisks, kádi 15-20 cilvéki uz skatuves vairák ká pusotru stundu árdás ar savám perkusijám, péc katrám páris dziesmám cits múzikjis nák priekshá un speciálá zímju valodá vada visus páréjos, ne mirkli nezaudéjot improvizácijas garshu.

pasákumam gan arí savas énas puses - pédéjá pusgada laiká grupa ir piedzívojusi popularitátes eksploziju, esot daudzi cienítáji, kas apmeklé koncertus katru pirmdienu (un tas shkjiet tá vérts, jo grupa sevi nekad neatkárto). pirmajá nedéljá, kad aizgájám uz koncertu, vairák ká stundu nostávéjám rindá, kas bija 2 kvartálu garumá, lai uzzinátu, ka Konexá ir "tikai" 1900 vietas, kas visas todien jau bija izpárdotas. uz shís nedéljas koncertu biljetes pirkám laicígi, bet vienalga nácás stundu stávét rindá, lai iekljútu klubá. par laimi, ká jau sheit Argentíná tas pieñemts, koncerts arí sákás tieshi stundu péc programmá minétá laika, neko nenokavéjám.

un bija tá vérts - grupa bija lieliska un skatítáji bija fantastiski, uz koncerta beigám pat zálé esoshie latvieshi nenocietás un sáka lekt, kliegt, sist plaukstas un visádi citádi árdíties lídzi jautrajam skatítáju púlim.

sēžu cafe, pa tv rāda futbolu. nupat kā iesita golu, un komentators brēca gooooooooooooool 2 minūtes bez pārtraukuma, es brīnos, kā viņš nenosmaka.

man vienkāši trūkst vārdu, lai to aprakstītu. 4 akordeonisti, 4 vijoles, čells, kontrabass un klavieres man "norāva jumtu" jau ar pirmo kompozīciju. it kā tango, bet ļoti, ļoti moderns tango. salauzts mazos sīkos gabaliņos un pēc tam salasīts atpakaļ. it kā jau Astors Piazzolla tiek uzskatīts par tango modernizatoru un avangardu, bet salīdzinājumā ar OT de FF viņš ir bērns un riktīgs oldskūls. OTFF uz skatuves ārdās, plēš akordeonus un galu galā izraisa brīnumjauku muzikālo baudījumu. internacionālā publika (1/2 argentīniešu, bet bija arī urugvajieši, čīlieši, kolumbieši, brazīļi, estadounidensi, spāņi, vismaz 1 francūziete un visticamāk, ka tikai 1 latvietis) "lauza krēslus", kliedza "bravo" un aplaudēja. argentīnieši arī dziedāja līdzi, kad pārtraukumā 2 puiši no orķestra laida vaļā kaut kādu droši vien jau argentīniešu tangopopsu uz klavierēm četrrocīgi. šķiet, ka šo pieredzi vajadzēs atkārtot. me encantó.

ieskatam

péc ilgáka pártraukuma (kopsh 16.12.2008) biju aizkápis uz sporta klubu. kad pédéjo reizi tur biju, svari rádíja 101 kg. péc 2 méneshu pártraukuma, jo sevishkji péc bezdarbígás 10 dienu kugjoshanas uz un ap Antarktídu, gaidíju, ka svaru rádíjums bús ievérojami palecies. tachu né, svéru tikai 102kg, ar ko arí sevi apsveicu.

un tad vél noskréju 5km un uzkápu 149.stává. atkláti runájot, es neieredzu kápshanu pa kápñu trenazhieri (vai ká nu to brínumu pareizi sauc), bet péc tam, kad Tierra del Fuego nacionálajá parká 8 stundu haiku kalnup un atpakalj pieveicu 5 stundás, man parádíjás respekts pret eskaladoru un pazuda nozhéla par uz tá pavadíto laiku. vél pirms 9 méneshiem Skotijá, kalná kápjot, smagi elsu un pútu, bet tagad uztipináju virsotné viená elpas vilciená.

kad sasniegshu 99kg, aizieshu uz tenedor libre un pieríshos ká lops. + varétu izvirzít sev mérkji sasniegt 90kg lídz atgrieshanai Latvijá. ká rezultátá izlidinát visas drábes un nopirkt jaunas.

p.s. lúk, sho gan esmu aizmirsis, ká pareizi jáloka lietvárdi ar izskañu -shana? "lídz atgrieshanai" vai "lídz atgrieshanás"? un citos locíjumos?

ho ho ho!

kārtējo reizi pārliecinājos, ka lats ir supervalūta!

kad atbraucu uz Bs.As., man, izņemot skaidru naudu bankomātā, hanzene latus pret peso konvertēja attiecībā 1 : 5.78 - 1 : 5.99.

tagad, iemetot aci kontā, konstatēju, ka šī attiecība ir sasniegusi jau 1 : 6.40. jālabo iepriekšējais ieraksts.

labi dzīvot zemē manā, kas vēl tādu otru dos...