mana dienasgrāmata

lūk, laikam šeit būtu atzīmēšanas vērts fakts, ka pirmo reizi manā apzinātajā mūžā* mēraparāti ir piefiksējuši starpību starp manu augumu centimetros un svaru kilogramos lielāku par 100 (185cm / 83kg). ar ko arī sevi apsveicu: nepilnu divarpus gadu laikā šī indeksa kāpums ir no 71 uz 102. tagad laikam būtu pats pēdējais laiks pāriet no fiziskā ķermeņa sakārtošanas uz smadzeņu sakārtošanu, pirmo, protams, nepametot novārtā, jo visiem zināms, ka mens sana in corpore sano.

* tas ir, kopš kādu 20 gadu vecuma, kad ik pa laikam sāku svērties.

tā, šodien jau labāk: 64 minūtēs 10.1km, pie tiem pašiem +35 grādiem un nenormālā mitruma. ja vēl es varētu to visu noskriet bez staigājampauzēm, vispār būtu lieliski. bet vēl jau laiks ir: observer, kad Ljā sākas pusmaratonu sezona?

arhīvam: 9.47kmh

vakar atklāju skriešanas sezonu pa Reserva Ecológica. pēdējo reizi skrēju pirms trīsarpus mēnešiem Vankūverā ap Stenlija parku, un pēc tāda pārtraukuma nekādus rekordus, protams, "neuzstādīju". 49 minūtēs noskrēju kādus 7-8km, iegūstot vidējo ātrumu 8.6 - 9.8 km/h. bez tam, ņemot vērā klimatiskos apstākļus (ap +30-35, gaisa mitrums vismaz kādi 140%), kuri savā ziņā radīja iespaidu, ka skrienu karstā džakūzi zem ūdens, šķiet, ka pirmajai reizei bija ok.

toties skrējis esmu diezgan prātīgi - ar visu iesilšanu un atsilšanu - šodien pat gandrīz nekas nesāp. jauki, tā arī turpināšu.

ak, jā, un ieskatam skrējiena ainavā iemetu arī pāris foto - nav gan manējās, bet kaut kā negribējās skriet ar fočiku. priekšstats par Reserva Ecologica ar Puerto Madero debesskrāpjiem fonā būs.

šorīt salīdzinājumā ar vakardienas skrējienu bija gan priekšrocības, gan pakaļrocības. priekšrocība tāda, ka vakar tusēju ar mērenu alkohola patēriņu (2 aliņi vakariņās + klubā 1 Corona & 2 Cuba Libre), līdz ar ko šodien, atšķirībā no vakardienas, nebija nekādas pohu sajūtas. toties šodien pakrūtē pamatīgi spieda vakardien notiesātā fusilli pasta ar jūraszvēriem - milzīga un garda porcija, kas lika sevi manīt visu skrējiena laiku, neskatoties uz to, ka arī vakar klubā kādu stundiņu centīgi palēkāju. tā kā biju ļoti apņēmīgs, tad skrējienu uzsāku ātri, centīgi desojot pakaļ vienai sīciņai, bet izturīgai japānietei. japāniete bija labāk trenēta - es pusdistancē atlūzu un kādas 20 minūtes biju spiests vilkties kā lēnais divplāksnis, līdz ar ko galā nonācu apaļā stundā - par pusminūti vēlāk kā vakar. un vismaz kādu puskilometru aiz spriganās japānietes.

no otras puses, patlaban esmu mazāk saguris kā vakar. un bija patīkami arī izbaudīt pēcskrējiena svētdienas rītu pilsētā - iegriezos StarBucks pēc rīta leduspienakafijas devas, ko lēnām, dodoties uz hosteli, izšļurkstināju. StarBucks pārdevējs izteica man komplimentu - ka viņam patīkot mani šorti, jā man arī pašam mani jaunie peld-/skrien-šorti patīk - spilgti un daudzkrāsaini, prieks, ka arī citi novērtē manu izvēli.



un tagad uz pilsētu! - šodien priekšpēdējā diena Kanādā - jāizmanto uz pilnu klapi.

jā, un pusmaratonam īsti gatavs es vēl tomēr nejūtos, soļot jau 20km nav vērts, bet skrienot jūtos izbesījies jau pēc saviem standarta 11km. nu ko, jāpatrenējas vēl. varbūt nākamsezon Latvijā?

p.s. did I tell, ka esmu nokritis zem kārtējās psiholoģiskās - 90kg - robežas?

re, kā dzīvē gadās- tu cilvēks sāc negribīgi skriet veselības uzlabosanas nolūkos, bet tad tev iepatīkas un tu turpini to darīt jau sava prieka pēc.

tagad, atkal atpakaļ Vankūverā, vadot pēdējās dienas pirms LA un Meksikas, atkal skrienu ap brīnīšķo Stenlija parku. 3 nedēļas intensīvas haikošanas un baikošanas ir darījušas savu un vakar 11.1km garo distanci, ko pirms 3 nedēļām pieveicu 65 minūtēs, skrēju vairs tikai 59.5 minūtes. tagad āķis lūpā un šodien (un varbūt arī rīt) jāskrien atkal. kāju musīši pēc vakardienas skrējiena arī vairs tā nesāp kā pirmajā reizē, viss lieliski!

domās solidarizējos ar skrējējiem tālajā Rīgā un Tallinā.

UPD: pavēros Cibā- gandrīz 4 nedēļas pagājušas, nevis 3. jā esam te Kanādā par ilgu aizsēdējušies. kaut gan Vankūvera man patīk, teikšu, ka tā ir mana mīļākā Kanādās pilsēta.

ufff... šodien spiediens 118/72 un pulss 53. lūk, pie kā noved pārmērīgas fiziskas aktivitātes (2-3 dejošanas nedēļā, 1-2 sporta kluba apmeklējumi, skriešana uīkendā pa pludmali un pārvietošanās pa pilsētu ar riteni) un piespiedu alkohola nelietošana jau vairāk par nedēļu (antibiotikas un potes). mjā, un minimāls stress nu jau 10 mēnešu bezdarba apstākļos, piedevām noskipota ziema, arī droši vien ir pie vainas.

pamazām sāk pārņemt iedvesma citu gadu pievienoties observer uz pusmaratonu, kaut gan tad viņš jau m. būs nobriedis...

kādu brīdi neesmu rakstījis par šo tēmu (nu tā pašmērķīgi, es saprotu, kuru gan tas interesē galu galā).

formālie fakti vēsta, ka esmu sasniedzis 91kg atzīmi (-22kg 8 mēnešu laikā). bet nu tie ir sausie fakti. realitātē tas izskatās sekojoši: ir sanācis tā, ka rīt man ir pasākums, uz kuru jādodas uzvalkā (vai daudz maz korektā bikšu - žaketes kombinācijā). piemērīju visas skapī esošās žaketes/uzvalkus (ir sakrājies pa šiem gadiem) un vislabāk man derēja 8.klases izlaiduma uzvalks, kurš nezināmu iemeslu dēļ nebija izlidināts no skapja pēdējo 15 gadu laikā, kad man tas acīmredzami nederēja. uzvalkā vēl cēli stāv birka ar uzrakstu "сделано в ГДР".

lūk, šādi atgadījumi reāli parāda progresu un iepriecina.

ak, jā, un šodien nācās izdurt vēl vienu jaunu caurumu jostā. sīkums, bet patīkami.

kaut kā sāku piefiksēt, ka laikam tiešām sāku noliesēt. bet kaut kādā dīvainā manierē - spogulī seja kļūst šaurāka, šorti krīt nost pāri dibenam, bet vēders ap nabu kā paliek, tā paliek savos konstantajos izmēros. šodien, nākot no autoostas uz metro, visu laiku nācās vilkt šortus uz augšu, lai nenokrīt pavisam, izskatās, ka vajadzētu jaunu caurumu siksnā izdurt. visādi citādi 100kg izskatās pēc maģiskās barjeras, ko jau 2 nedēļas nevaru pārvarēt...

péc ilgáka pártraukuma (kopsh 16.12.2008) biju aizkápis uz sporta klubu. kad pédéjo reizi tur biju, svari rádíja 101 kg. péc 2 méneshu pártraukuma, jo sevishkji péc bezdarbígás 10 dienu kugjoshanas uz un ap Antarktídu, gaidíju, ka svaru rádíjums bús ievérojami palecies. tachu né, svéru tikai 102kg, ar ko arí sevi apsveicu.

un tad vél noskréju 5km un uzkápu 149.stává. atkláti runájot, es neieredzu kápshanu pa kápñu trenazhieri (vai ká nu to brínumu pareizi sauc), bet péc tam, kad Tierra del Fuego nacionálajá parká 8 stundu haiku kalnup un atpakalj pieveicu 5 stundás, man parádíjás respekts pret eskaladoru un pazuda nozhéla par uz tá pavadíto laiku. vél pirms 9 méneshiem Skotijá, kalná kápjot, smagi elsu un pútu, bet tagad uztipináju virsotné viená elpas vilciená.

kad sasniegshu 99kg, aizieshu uz tenedor libre un pieríshos ká lops. + varétu izvirzít sev mérkji sasniegt 90kg lídz atgrieshanai Latvijá. ká rezultátá izlidinát visas drábes un nopirkt jaunas.

p.s. lúk, sho gan esmu aizmirsis, ká pareizi jáloka lietvárdi ar izskañu -shana? "lídz atgrieshanai" vai "lídz atgrieshanás"? un citos locíjumos?

dodos skriet par Latviju;-) uz sporta klubu Cecchina.