Mamma stāstīja, ka jaunībā bijusi kautrīga, bet visi domājuši, ka iedomīga. Bet laikam tomēr taisnība, ka kautrība iet kopā ar augstprātību. Un tagad es to atceros katru reizi, kad kaut ko nepasaku, nepieeju klāt, nepajautāju, neuzrunāju. Jo patiesībā man ļoti interesē citi cilvēki. Kurā brīdī taktiskums, pieklājība, lieka nerunāšana pārvēršas par augstprātīgu klusēšanu?
Citreiz cenšos to pārvarēt, nebaidīties uzdot jautājumus...