10:07am:
Mana divarpus gadus vecā meita, kad apvainojas, sadusmojas u.tml., raudot saka - man ļoti sāp! Sākumā es allaž prasīju, kas sāp, un uztraucos, vai kas atgadījies, bet tad sapratu - bērns ir iemācījies pateikt, ka jūtas sāpināts. Es pati to ilgi nemācēju, vēl tagad reizēm nemāku...
Un vēl viņa mēdz izmisīgi apgalvot "bet man tā IR!". To viņa ir noklausījusies no Tvīnijiem:)
Un sasodīti precīzi viņai tas iznāk. Cik bieži es gribētu tā pateikt.
10:14am:
- ...tu teici - uz mazu brītiņu.
- es kļūdījos.
- Tad tagad palaid mani uz mazu brītiņu.
Es palaižu viņu pie datora, sāku skatīties televizoru, pa mūzikas kanālu ir skatītāju izlase, Merkurijs, Black Sabath u.tml. Es dejoju un vēroju sevi lielajā tumšajā logā. - Padejo ar mani, es saku, viņš paklausa, īstenībā es dejoju viņam apkārt, viņš dejo kā lempis. - Man ir skumji, es saku, - man sāp. Atceries, mēs bijām jauni? - Mēs vēl tagad esam jauni, viņš atbild. - Atceries, mēs bijām iemīlējušies?
10:32am:
Mamma stāstīja, ka jaunībā bijusi kautrīga, bet visi domājuši, ka iedomīga. Bet laikam tomēr taisnība, ka kautrība iet kopā ar augstprātību. Un tagad es to atceros katru reizi, kad kaut ko nepasaku, nepieeju klāt, nepajautāju, neuzrunāju. Jo patiesībā man ļoti interesē citi cilvēki. Kurā brīdī taktiskums, pieklājība, lieka nerunāšana pārvēršas par augstprātīgu klusēšanu?
Citreiz cenšos to pārvarēt, nebaidīties uzdot jautājumus...