Es tomēr atkal par tiem bērniem. Nu kāds velns mani dīdīja skatīties to elektronisko skolas rindu, lai uzzinātu, ka Marijai vienā skolā ir 90. numurs, un otrā vispār 123. Fak. Turklāt es nezinu, vai viņa man vispār kaut kur ir piedeklarēta, baidos, ka nav. Es, protams, saprotu, ka sistēmā var būt gļuki, ka rinda var būt par abiem gadiem - 2009. un 10., ka vienā no skolām viņai mācās brālis, ka es pati noteikti esmu deklarēta Vidzemes priekšpilsētā, un ka visvisļaunākais, kas var notikt, ir iespējamā došanās uz mikrorajona skolu, kurai gan ir slikta slava, toties tā atrodas piecu minūšu gājienā no mājām. Es neesmu gatava apsvērt rīcības plānu gadījumam, ja arī tajā pēkšņi nepietiek vietas. Es visu laiku izturējos augstprātīgi mierīgi pret tiem, kas par šito satraucās, par visiem tiem jaunajiem murgainajiem uzņemšanas noteikumiem, bet tagad man nebūs miera, kamēr neiesniegšu skolā dokumentus (tur atkal ir cits čakars ar poliklīniku, potēm, zobārstu un citām figņām). Un lielāko daļu jūnija manis šeit nebūs!