andra's Journal

APTIEKA
Aptieka

-Bumbas krīt arvien tuvāk,- katru reizi savu vienaudžu bērēs apcerīgi sakot mana paziņas onkulītis.
-Varbūt es esmu naiva, bet ar mani tas vienkārši nevar notikt, – TV ziņu raidījumā saka Madrides studente terora aktā bojā gājušo piemiņai rīkotajā sēru mītiņā.
Bet tas notiks ar katru, tā vai citādi. Agrāk vai vēlāk.
Svarīgs tikai tas ceļa gabaliņš, kas priekšā. Jo ar savu pagātni tu vairs izdarīt nevari neko.

Es ieeju aptiekā nopirkt ibumetīnu.
Kā tik tur nav! Mans pirmais impulss ir nopirkt visu. Jo nevar taču būt, ka man nederētu attīrīt organismu no sārņiem ar lielisko „Tīravota” kompleksu, uzņemt vitamīnus un dzelzi (dzelzs manī pilnīgi noteikti ir par maz), arī glābēj-selēns noderētu, vajadzētu paskalot nieres, pastimulēt žults darbību, stiprināt sirdi, pavairot enerģiju, uzlabot miega kvalitāti, savlaicīgi novērst pirmsmenstruālo sindromu, pakontrolēt asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs, un kur tad vēl lielā un kārdinošā „sievietes paka” un „vīrieša paka” (gan atrastos arī vīrietis, kam uzdāvināt) – tajās pakās taču ir pilnīgi viss, un ja nu tu pēc tam neesi laimīgs, - vaino tikai pats sevi.
-Sakiet, jums nav nekā dvēselei? Skaidrībai? Nē, ne jau pēc alkohola lietošanas. Tādai parastai. Vienkārši gara, saprotiet, dzīves jēgas un ceļa skaidrībai. Kaut kā tā.
Es neprasu skaļi, tikai domās. Bet pārdevēja laikam jautājumu izlasa manā sejā un, tāpat domās, man atbild :
-Nē. Ejiet pie ekstrasensa. Astrologa. Vai psihoanalītiķa. Vispār – ejiet.
Es nopērku tikai ibumetīnu. Pret galvas sāpēm. Un eju.
Jo tādu zāļu kā vajag man, nav nevienā aptiekā.
To es skaudri jūtu , nākot mājās no Alvja Hermaņa veidotās izrādes „Tālāk” Rīgas Jaunajā teātrī.
-Es šovakar piedzeršos un raudāšu. Es šeit neiederos,- saka Elita Kļaviņa.
Un visi grib iet prom. Un neviens neiederas. Neviens. Un katrs ir vientuļš. Un vientulība dzemdē ļaunumu. Labos cilvēkos. Cilvēkos. Viens pret vienu. Visi pret vienu. Viens pret visiem. Ikdienas neiecietība, dienišķais naids, svētais karš, terors, nāve un vientulība, vientulība.
Un neviens nekur neaiziet. Lidmašīnas ar uzrakstu veritas no šī lidlauka paceļas ar tiem, kuri atbrīvojušies no visa liekā. Bet tās tikai paceļas un nekad neatgriežas. Varbūt tā ir nāve. Par nāvi arī tur ir, izrādē:
-Nebaidies, tur nebūs nekā, tur nebūs ciešanu, tikai miers, tur nebūs nekā. Miers. Tu nonāksi pie Dieva, un viņš teiks, -viņa ir daudz cietusi, vediet viņu uz paradīzi.
-Bet varbūt es izveseļošos? Ja jau tur nav nekā... nav pat ciešanu... varbūt var drusku vēl? Paciesties. Šeit.
Ko te var palīdzēt selēns?
Veselā miesā dzīvo vesels gars, - vēstī sengrieķu ārstu teiciens.
Varbūt kādreiz tā tiešām ir bijis.
Pa ielām nāk pretim, no žurnālu lappusēm māca dzīvot, no tribīnēm uzrunā centneri, tonnas veselu miesu. Trenažieros uztrenētu, pretcelulīta procedūrās izgludinātu, jaunu, ne tik jaunu, starojošu un pašpārliecinātu miesu. Cilvēciņš miesā tik maziņš, ka grūti ieraudzīt. Cilvēciņā – gars. Kā kodoliņš riekstā. Vai varbūt tārps kodolā. Grauž to veselo miesu. Gan jau katram, vismaz dažreiz, bezmiega naktī grauž. Kāpēc es eju. Uz kurieni. Un kas tālāk?
-Es neko neatceros, viss kā miglā. Atceros tikai drēbes. Autiņus, kuros mani tina. Pēc tam mācījos skolā. Ko mācījos, neatceros, - atceros kaklautu. Apprecējos. Ar ko apprecējos, neatceros, - atceros čības un rīta svārkus. Strādāju. Ko darīju, neatceros. Atceros uzvalku. Burtiņus. Bet kaut kam taču arī es esmu radīts?...
Tikmēr bumbas krīt arvien tuvāk, un nekas vairs nebūšot kā agrāk.
Bet tas, kas reiz noticis, kļūst par pagātni un notiks atkal.
Būs kā agrāk.
Agrāk vai vēlāk būs.
Lauki ir mīnēti. Orientieru nav. Ja jau pat matērija esot ilūzija, kas tad, lūdzu, ir mīlestība?
Ilūzija par ilūziju. Pēdējais salmiņš. Bumbu patversme. Ceļrādis mīnu laukā. Aptieka.
Līdz pēdējai, līdz savai bumbai.
Vientuļās zvaigznītes izrādes noslēgumā veido zvaigznājus. Vai beigas ir labas?

*tekstā izmantoti aptuveni citāti no JRT izrādes „Tālāk”

23.03.04.

ENĢELIS IR PATIESĪBA
“Patiesība – varavīkšņaini mirdzošs ziepju burbulis, kas cenšas iekļaut sevī pasauli un sevi pašu līdzās visām citām patiesībām. Patiesība kā liels burbulis ietver sevī visas nepatiesības, mākslas, ne-mākslas, zinātni, alķīmiju, mīlestības, bērnus, murgus un sapņus.“ Tā raksta Valda Melgalve. Patiesība par patiesību? Sarežģīti.
Mans plānais saulrieta krāsu indonēziešu lakats plīvo pie veļas auklas, caur irdenā auduma nītīm spokojas septembrīgi piesātinātā, sakultā Latvijas lauku debess, un es mēģinu skatīties rudens saulē caur smalko zīda plīvuru. Nevaru, zelts sāpīgi nolīst gar plakstiem un uz mirkli pārvērš pasauli luminiscējošu krāsu plankumu karuselī.
Miers. Jūras šalkoņa tik ierasta, ka to vairs nedzird, bet ozolā pēc zīlēm saklupušie sīļi ņemas klusi un lietišķi, tikai retumis palaizdami pa nelabam ķērcienam. Dzērves, virpulī jukdamas un kāsī kārtodamās mirkli izveido debesīs tādu kā Ešera ornamentu- katrai dzērvei viens spārns ēnā melns, otrs, lidojuma rāmajā ritmā vēzēdamies, kā spogulis met žilbi baltu saules atspulgu.
Jūra skalo krastā medūzas un dzintarus, virs apvāršņa rietumu virzienā lēni aizpeld septiņas lidenes, vilkdamas aiz sevis baltas drīksnainas pūķu astes.
Piemājas purvelis dvako trūdu smaku un drebulīgi dzestros vakaros elpo spocīgu miglu, mežs smaržo pēc slapjas sūnas, naktīs kāds izguļ papardes pie žoga.
Murks iestiepj istabā kārtējo cirslīti, redzu, ka dzīvotājs nebūs, un mierīgi noskatos, kā runcis bērnišķā apmierinājumā spēlējas ar apstulbušo radībiņu līdz galam. Nomirstot cirslis apveļas augšpēdus, ģīmis kā nogurušam cilvēciņam, rociņas atmestas, mute vaļā, pilna neiedomājami sīkiem zobiņiem.
Pilnmēness naktīs pagalms bālās sudraba takās, un klusums ārā par lielu šai mežvidus vietai – suns to pārrauj aizsmakušā gaudojienā uz mēness smīnīgo purnu. Māja gan dzīvo pati savos trokšņos, šņaukājas un kāsē, un kārtojas uz miegu; bēniņaugšu pārskrej žurku bariņš, ķepas nodip pret sausajiem dēļiem kā pianista pirksti uz zīmētas klaviatūras. Guļamistabā nošvīkst pret grīdu tādi kā slotas vēzieni, kā soļi, un vēsa pūsma no durvīm skar manu vaigu kā ierasta nopūta. Kad eju gulēt, spilvena viducī apaļa iedobe, kas vēl glabā kāda siltumu.
Tā tam jābūt, un tas viss ir.
Te dzīvot ir vienkārši, jo nav jājautā pēc patiesības. Daba ir tik neapšaubāma. Melus rada valoda.
“Es tevi mīlu”, saka cilvēks šodien, un tā ir patiesība. “Es tevi mīlu”, saka rīt, un varbūt tie jau ir meli. Neviens nepamana pārvērtības mirkli. Mēs apaudzējam visu ar vārdiem, līdz aizmirstam, kas zem tiem slēpjas. Kārtu pa kārtai vārdi jāloba nost, lai tiktu atpakaļ.
Mēs rakstām - es rakstu – par kultūru, politiku, sadzīvi, par savām jūtām, par mūsu attiecībām, es dusmoju un ironizēju, es esmu barga un kategoriska, un – kā visi - mēģinu kādu savu patiesību atklāt. Pat nepamanot, cik bieži mana patiesība dzīvo tikai vienu dienu. Vai vērts?
“tukšā istabā uz sienas
raksta: suns ja kož
tad ir patiesība

tukšā istabā uz sienas
raksta: maita ja smird
tad ir patiesība

tukšā istabā uz sienas
raksta: eņģelis ja aizlido
tad ir meli”
- tā dzejo Juris Boiko.
Suņa kodums sāp un nedzīst, no maitas smakas kļūst slikti, bet eņģelis tomēr arī ir patiesība, - kamēr to nenosauc vārdā. Kā man gribētos rakstīt par eņģeļiem, bet es nemāku.

27.09.00.

BAUDA UN BRĪVĪBA
Par to, kas šodien Latvijā veido cilvēka dzīves uztveres modeli un vērtību kritērijus, droši vien būtu jāraksta filosofiem, sociologiem un citiem domas un sabiedrības pētniekiem. Mani, tā pavisam pavirši šim jautājumam pievēršoties, neatstāj pārliecība, ka, milzīga ietekme ir arī tādai internacionālās masu kultūras nozarei kā TV reklāmai – es te īpaši domāju to masīvo reklāmas straumi, ko pār mums gāž pasaules higiēnas un kosmētisko preču lielražotāji.
Šī reklāmas veida izteiksmes līdzekļu klāsts ir ļoti ierobežots un šaurs, un tieši tāpēc zināmā veidā spēcīgs,- jo atkārtojoties bezgaldaudz reižu, nostiprina cilvēka apziņā noteiktas klišejas par to, kas viņam kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim nepieciešams, lai apliecinātu savu vērtību un statusu citu vidū.
Reklāma cilvēku prātu ietekmēšanai lieto bildi un valodu. Par bildi te nerunāšu (lai gan arī tā būtu pieminēšanas vērta, kaut vai tas, cik šabloniskus priekšstatus par skaisto veido reklāma un TV seriāli). Valodai gribētos pievērsties īpaši, jo te ir vērojama pilnīga vārdu sākotnējās nozīmes un jēgas pārbīde, trivializēšana.
Reklāmas sieviete, kura pamazām kļūst par daudzu reālo sieviešu ideālu arī Latvijā, ir:
pārliecināta ar dezodorantu,
droša ar tualetes želeju,
brīva ar biksīšu ieliktnīšiem,
vērta vienas paciņas matukrāsas (“L Oreal, jo es esmu tā vērta!”)
Bez tam viņa bauda Beverlihilsu ar kokakolu, nebaidās, ka tūkstošiem vīriešu varētu aizskārt viņas matus (jo viņai nav blaugznu), nepārtraukti mazgā bērnu drēbes, berž plītis un balina palagus, darbu dabū tādēļ, ka lieto attiecīgu dezodorantu, bet vakarā, kāpjot uz skatuves, neviltoti priecājas: “Ja mans tēlojums nav nevainojams, vismaz sejas āda tāda būs!”
Drošs, brīvs, pārliecināts, veiksmīgs, vērtīgs – pieņemu, ka visi šie jēdzieni, pirmoreiz lietoti ikdienišķu, sadzīvisku preču reklamēšanai, panākuši vajadzīgo iespaidu un reakciju tieši ar lietotajā vārdā ieslēptās sākotnējās nozīmes un šādi piedāvātās sadzīves preces – teiksim tualetes papīra – nozīmes kontrastu. Tomēr ar laiku šie patiesas vērtības apliecinošie vārdi ir nolietojušies, vārdi ir zaudējuši dziļumu un daudznozīmību, veidojot tādus kā asociatīvus pārus ar vārdiem veļas pulveris vai plīts spodrināmais līdzeklis.
Katrā ziņā, man sāk likties, ka sievietes brīvības mērs mūsdienu sabiedrībā ir biksīšu ieliktnīšu biezums, bet visas cilvēka dzīves problēmas, sākot ar mīlstību, ģimeni, beidzot ar karjeru, var tikt atrisinātas, iegādājoties un lietojot pareizo produktu – tātad, ar naudas palīdzību.
Kā teikts reklāmā par reklāmu: reklāma ir jūsu tiesības izvēlēties.
Kaut kur tiku lasījusi,ka nespēja izvēlēties esot slima gara pazīme. Manuprāt, no šīs nespējas vieglākā vai smagākā formā cieš daudzi. Būt vai nebūt godīgam, melot vai nemelot, cīnīties vai necīnīties, piedalīties vai nepiedalīties, pirkt vai nepirkt. Cilvēka izdarītā izvēle ir viņa galvenā atbildība sevis un sabiedrības priekšā. Reklāma, un tas ir pašsaprotami, noreducē izvēļu spektru līdz pēdējam – pirkt vai nepirkt, un pie tam palīdz patērētājam sarežģītajā izvēles procesā, piedāvājot gatavu, instinktos vai racionalitātē balstītu atbildi un pamatojumu. Bet galvenais - netieši pārliecina, ka tā arī ir vienīgā nopietnā dzīves izvēle, kuru izdarot, cilvēks apliecina savu attieksmi pret dzīvi.
Ņemot vērā milzīgo reklāmas daudzumu, ko, gribot negribot, patērē vidusmēra TV skatītājs, jāatzīst, ka reklāma veido vērā ņemamu mūsu dzīves telpas daļu, bet cilvēkam ir raksturīgi savu dzīves vidi pieņemt par pašsaprotamu. Līdz ar to, kopā ar piedāvāto preci, mēs negribot izvēlamies piedāvāto domāšanas veidu un valodu kā tā atspoguļojumu. Jāatzīst, man bija nedaudz neomulīga sajūta, lasot citātu no 1.klases skolnieka sacerējuma, kurš patiesībā mani arī uzvedināja šīs slejas tēmai: “Ir pienācis zelta rudens. Izbaudi to!”

BERTOLUČI
Bertoluči „Sapņotāji” ir filma – sapnis.
Sapnis, kurš izgaist līdz ar pamošanos un mutes nomazgāšanu. Ne labs, ne ļauns. Skaists.
„Sapņotāji” ir filma – ēdiens.
Bezgala izsmalcināts. Bada cietējiem nepiemērots. Tik eleganti servēts, ka gandrīz bail ēst. Bet apēd – un aizmirsti. Kā jau kuru katru ēdienu.
„Sapņotāji” ir vīns.
Izturēts, stiprs un aromātisks. Bet izdzertās pudeles nu jau vairs reti kāds glabā plauktos aiz sekciju stikliem.
Filmas galvenais varonis ir vide, – ne laiks un ne cilvēki.
Laiks ir dekorācija trīs jauniešu brīžam nežēlīgai, negausīgai, bet vienmēr gaumīgai sava „es” (bet galvenokārt savas seksualitātes) izpētei.
Vide ir īsta, aptaustāma, izgaršojama, nolaizāma, saožama, noglāstāma – krāsu un faktūru dekadenta izšķērdība, spožums un patīna, šļaksti un tērcītes.
Filma noglabājas acīs, ne sirdī vai prātā.
Man patika skatīties. Bet, šķiet, tas bija tik sen.
P.S. Ejot uz šo filmu, ieteicams ņemt līdzi pudeli vīna. Daudzi smalki ļaudis jau tā darījuši. Esot vieglāk identificēties un tīksmāk baudīt.

23.03.04.

MĒS, CILVĒCIŅI
Tie, kuriem sāp, kuri maldās, meklē un baidās. Visādus darbus dara. Mīl, cieš, lamājas, iedzer, no skumjām pārēdas, ienīst un raud. Dažreiz no prieka, dažreiz tāpēc, ka pāri nodarīts, bet visbiežāk tāpēc, ka jēgas nav. Kāds mums jēgu ir nozadzis – ja tā vispār ir bijusi.
Mēs, kas esam par sīku, lai noturētu pasauli plecos. Neviens mums arī nav paskaidrojis, kādēļ tā būtu jātur, bet mēs tik turam. Mēs, tie mazie, kuriem nav dieva. Un kuri nemāk izmantot Koelju pavārgrāmatas.
Varbūt aiz paraduma turam. Vai tāpēc, ka visi tā dara.
Un mums pašiem taču vajag tik maz: kādu drusku ēdiena, ko likt galdā, un mazliet izpriecu. Tā labad nav grēks arī pakrāpties, - domā bēdīgais, resnais vīrs Roja Andersona filmā “Dziesmas no otrā stāva” un kuru es atļaušos te vēl pāris reizes citēt.
Varbūt kādreiz mums bijis vajadzīgs arī kaut kas cits, bet tas aizmirsies. Viss aizmirstas ar laiku, ja laiks ir tik ļoti garš.
Dīvainā ticībā laimīgām beigām traucoties pa Venēcijas – Milānas automaģistrāli, šo lielpilsētas artēriju, kuras sirds kardiogrammu nemitīgi šifrē virs ceļa izkārtie eketroniski tablo (“Pa autostrādi Nr. X līdz Milānai 18 minūtes!!!!”) ,sāk likties, ka mašīnu pasaulē ir par daudz. Un arī cilvēku ir par daudz.
Lidmašīnā paceļoties virs Milānas, bet vēlāk virs kalniem, un vērojot mazās, vietumis izbērtās skudru oliņu saujas kalnu ieplakās – varbūt tās pat ir prāvas pilsēteles, - sāk likties, ka par daudz ir visa kā uz zemes tumšajiem, stiprajiem pleciem. Prasās pēc insekticīda un tīrām, gludām kalnu mugurām.
Apskatot Venēcijas biennāli , sāk likties, ka par daudz ir arī mākslas. “Tā saucamās laikmetīgās” – kā nebeidz atkārtot mākslas zinātniece un rakstniece Gundega Repše savā patiesi labajā grāmatā par “mākslinieci aiz nepieciešamības” Līgu Purmali, tādējādi noliekot “laikmetīgo” ārpus kādas citas, īstenās un laikam nelaikmetīgās. Ne “tā saucamās” mākslas rāmjiem.
Bet izstaigājot tulznainiem papēžiem Ziemeļitālijas dievnamus un muzejus, sāk likties, ka arī kultūras mantojuma ir par daudz. Par daudz mūsu pleciem. Par smagu.
Tie izraisa apbrīnu, bet neuzrunā. Tieši un sāpīgi uzrunā Rīgā aplūkojamās fotoizstādes “Magnum” satriecošais, neapšaubāmi laikmetīgais dokumentālisms. Toties vēl jo vairāk gan Venēcijā, gan Rīgā kaitina spēles “ap” dokumentālismu.
Prasās pēc blakšu pulvera, pēc dusta, Sibīrijas mēra, un latvāņiem. Un kādā biedējošā mirklī sāk likties, ka žēl nav pat cilvēces. Visapkārt smird pēc atziņas – skaistums neglābs pasauli. Mūsu pašu, cilvēces, radītais skaistums. Jo pasaulei viņš nav vajadzīgs. (Ja nu vienīgi mēs nerunājam par dvēseļu attiecību skaitumu, bet tas jau vairs tiek kultivēts tikai mazos, slepenos dārzos kaut kur aizspogulijā, dārzos, kam ar automaģistrāļu un debesskrāpju pasauli nav nekāda sakara).
Kas glābs?
Minētajā filmā Kaut Kādas Valsts Ekonomikas Ministrs, saprazdams, ka nav iespējams apturēt valsts ekonomisko lejupslīdi (lasi: pasaules bojāeju), ka tas nav atkarīgs no cilvēka gribas, bet tikai un vienīgi no likteņa, atzīst, ka viss, ko iespējams darīt, ir mēģināt šo likteni iežēlināt. Un Valsts dara to groteski šausminošā veidā – ievērojot visas ceremonijas un speciāli šim gadījumam sastādītus priekšrakstus, ziedo Liktenim nevainīgu meiteni: baltā tērpto bērnu aizsietām acīm gaumīgi iegrūž klinšu karjerā melni uniformēta, drošības striķī piesieta sieviešu kārtas amatpersona, bet ceremonijas dalībnieki, sākot ar ministriem, beidzot ar priesteriem, viesnīcas bārā cūcīgi apdzeras. Liktenis pat nesmīn, viņš nav iežēlināms, un viņam nav pat humora izjūtas.
“Svētīti lai tie, kas apsēžas”, - rakstījis filmas “pozitīvais” varonis, dzejnieks, kurš sajucis prātā, apjauzdams, ka pat dzeja neglābs pasauli. Svētīti lai tie, kas iespiež pirkstu durvīs. Svētīti lai plikpauri bez cepures.
Visa kā šajā pasaulē ir par daudz. Izņemot mīlestības un sirdsapziņas, tās pietrūkst vienmēr.
Venēcijas biennālē mani iespaidoja retais “tā saucamās laikmetīgās mākslas” darbs, un viens no tiem bija korejiešu autora Do-Ho Suh tūkstoši sīko cilvēciņu, kuri uz saviem pleciem tur milzīgu pieminekļa postamentu. Postaments ir tuksš, pagaidām.
Un vēl simti tūkstoši mazo cilvēciņu, kas tur smago, biezo stikla plātnes grīdu, kurai mēs ejam pāri, šos cilvēciņus pat nepamanot. Viņu melnās, brūnās, baltās, dzeltenās, sarkanās rociņas zem stikla. Nogurušās. Mēs ejam pāri: klik-klik, dāmu augstajiem papēdīšiem. Švīks, švāks – tūristu botēm.
Lai svētīti tie, kas apsēžas.
Te prasās pēc blakšu pulvera un dusta , kungi.

Bet mēs, sīciņie, turam vēl, sazin kāpēc. Mēs redzam viņu milzīgās pēdas virs mūsu mazajām, augšup pavērstajām sejām. Varbūt viņi ir Liktenis?

16.10.01.

DĪĶĪ LĪĶIS
Dienu, kad Indulis Emsis izvirzīja Ingrīdu Ūdri Eiropas komisāra amatam, Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, nosauca par Latvijas melno dienu.
Man likās, ka es vairs nekad neko nerakstīšu par politiku. Lai šī tēma paliek profesionāļiem. Lai viņi analizē, prognozē un vērtē. Lai izsaka viedokļus. Pēdējo reizi es atļāvos paust savu attieksmi pret politiskajiem procesiem valstī 2000.gada aprīlī, tepat, Dienas slejā, ar nosaukumu „Malā”. Es atvainojos par garo un garlaicīgo citātu:
„Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, no šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu personu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī.
Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula.”
Man nav vairs ne jausmas, kāds notikums toreiz radīja šo vilšanās izraisīto intereses trūkumu, kurš saglabājās visus pēdējos gadus. Atceros vien to, ka rakstot mani pavadīja tāda kā kauna un apgrēcības sajūta, atzīstoties neticībā savai valdībai un parlamentārajiem tautas pārstāvjiem. Šodien man kauna vairs nav.
Kas mainījies kopš tā brīža? Pirmajā brīdī liekas - nekas. Un tomēr, tomēr - attīstība norit pa spirāli, un es pamanu kādu būtisku atšķirību: šodien politiķi ir kļuvuši atklātāki. Aizkulišu spēles vairs netiek tik rūpīgi slēptas, motīvi pavisam vāji aizplīvuroti, un neviens pat vairs īpaši necenšas „sašūt galus” – teiksim, rūpīgi izplānot scenārija detaļas, lai notikumi tajā ritētu vismaz loģiskā secībā. Viņi vairs nebaidās ne nieka, varbūt arī tāpēc, ka daudzi no mums, vīlušies, noguruši vai garlaikoti, ir stāvējuši malā.
Par stipru teikts? Patiesi - pats fakts jau laikam nav nemaz tik svarīgs. Kāda, galu galā, starpība, kurš strādās Eiroparlamentā, - kaut kāda Kalniete vai kaut kāda Ūdre. Te, pie mums, viss tā pat ritēs ierastajā gultnē.
Nekas svarīgs tas, acīmredzot, neliekas arī valsts prezidentei, kurai jau sen nav bijis sava, skaidra un nepārprotama viedokļa par kādu valstij un tautai, tautas uzticībai būtisku jautājumu. Tā arī šoreiz: „...izvirzīšana ir notikusi kopumā tajās tradīcijās kā Eiropā notiek”.
„Kopumā” ir tāds labs vārds, tāds mierinošs. Kopumā pie mums viss kā visur. Visi zvejo no tā paša dīķa, neliekoties manām, ka dīķī pūst līķis.
Vienīgais, ko es jūtu, rakstot šodien, ir derdzīgums. Es rakstu nelabprāt, bez iedvesmas un grūti. Šāda, politiskiem terminiem piebārstīta valoda man ir sveša un īsti nepadodas. Taču šī ir tā reize, kad es patiešām jutu: ja man ir dota iespēja paust savu attieksmi publiski, mans pienākums pret sevi ir to darīt.
Kaut līdz ar to es atkal vairs neesmu malā. Kur ir visērtāk.

DRAUGI
Gadās – pienāk laiks slejai, bet nav, par ko rakstīt. Nē, nu vispār jau ir – visādas sabiedrībai svarīgas un aktuālas tēmas. Bet negribas. Un es nolēmu uzrakstīt par to, par ko gribas – par draugiem.
Kirils man teica tā: draugus uzreiz var pazīt pēc sejas.
Nu ja, - es atbildēju. - Tā viņš ir.
Tu ej, piemēram, pa ielu un redzi – pretim nāk cilvēks. Tu viņu nepazīsti, viņš tevi arī, jūs paejat garām viens otram, bet tu skaidri zini, - tas bija draugs. Ja apstātos, sāktu runāt, būtu grūti teikt viņam „jūs”. Jo draugs taču, savējais, tuvais - skaidri redzams. Tu tīri vai zini, kurp viņš tagad dodas, ko domā un jūt. Tu neapstājies, ej tālāk, bet ir silti ap sirdi. Un viss liekas gaišāks, tīrāks un labāks. Vai arī kādā žurnālā seju ieraugi un nodomā – draugs. Vai noklausies dziesmu, tādu, kas uzreiz sirdī iekrīt – arī to, protams, dzied draugs, kā gan citādi viņš būtu tādus vārdus un tādu mūziku atradis, tieši priekš tevis? Vai arī izlasi kādu tekstu un saproti pavisam skaidri – to rakstījis draugs. Varbūt tāds, kurš jau sen, pirms gadsimtiem miris, vai kāds kurš dzīvo okeāna citā krastā - vienalga draugs.
Pa ielu ejot, tu viņu pazīsti pēc sejas pantiem, pēc tā, kā viņš lūkojas apkārt, pēc smaida vai nopietnības, pēc gaitas. Varbūt pat pēc balss, kad viņš tev priekšā pie kases kaut ko pārdevējai vaicā. Tekstu lasot, tu viņu pavisam viegli pazīsti – pēc kādas domas, kas taču ir tava, tavējā- jau sen izdomātā un formulētā, bet varbūt tikai nojaustā. Un tu iztēlē uzsit neredzamajam draugam uz pleca un saki, ar grūti slēpjamu skaudību un reizē labvēlīgu cieņu un apbrīnu: nu, vecīt, lieliski gan tev tas izdevās, ko! Eh...
Bet gadās arī pavisam citādi – tu cilvēku sen jau zini. Satiec laiku pa laikam sabiedriskās vietās, apmainies kādiem nenozīmīgiem teikumiem. Taču kaut kas (velns viņu zina) - steiga un rūpes, paviršība vai nogurums, vai arī tava un viņa kautrība nav ļāvuši saprast – tepat līdzās visu laiku dzīvojis draugs. Līdz kādā pilnīgi parastā dienā daži vārdi vai skatiens, vai nejaušs pieskāriens, neveikls skūpsts uz vaiga – un draugi sastopas. Atrodas draugi.
Draugu visapkārt tik daudz - pat žēl, ka ar visiem nevar iepazīties. Citreiz arī neērti – viņš tev liekas tāds liels liels, tu pats sev tāds maziņš,- sak’, ko nu tur uzbāzīsies, ko līdīs. Pārpratīs vēl. Vai arī pateiksi sākumā dažus nepareizos vārdus, radīsi par sevi aplamu iespaidu, un draugs tevi nepazīs. Būs apkaunojoši un sāpīgi.
No otras puses - labi, ka tā. Jo ar daudziem pa īstam draudzēties nemaz nevar. Draudzība prasa laiku. Draugus vajag uzpasēt, lutināt, par viņiem domāt un rūpēties. Draugiem vajag gādāt mazas dāvaniņas, bet no ārzemēm sūtīt atklātnes. Piedot viņiem viņu vājības, tā pat kā viņi tev piedod tavējās. Visaugstākā laikam ir tā neizskaidrojamā draudzības pakāpe, kad draugi sāk mīlēt un lolot viens otra sliktās īpašības. Kad svešiem no malas varētu šķist – nu nav taču nekāda pamata šai draudzībai! Ir bijuši strīdi un nesaprašanās, un atsvešināšanās gadi, ir bijuši lauzti solījumi un mazi meli, sīki dzēlieni un mikroskopiskas nodevības. Nu, sakiet – kāds tur vairs draugs? Bet draugs ir, jo tu viņu jūti, un viņš tevi arī. Jūt.
Bet vissvarīgākais - draugus vajag atcerēties. Pat ja nesatiec gadu, pat ja nesazvanies un atklātnes nesūti, tad vienkārši atceries, iedomājies pa brīdim – tur un tur man ir draugs. Nezin kā viņam iet, cerams, ka labi. Tu atceries, un viņš to sajūt. Varbūt pat tieši tai pašā brīdī viņš atceras tevi - ko gan var zināt?
Atcerēšanās arī ir draudzēšanās, tāpēc nevajag sen neredzētus draugus saukt par zudušiem draugiem. Pat ja gadi ir pagājuši un dzīve jūs kaut kā savādi lauzījusi un liekusi katru uz savu pusi, un šodien uz ielas tu viņā draugu vairs nepazītu. Viņš vienalga ir tavs draugs, tur, tajos laikos pirms visa, kas bijis vēlāk. Tajos laikos, kas vienmēr pastāv līdzās tiem, ko dzīvojam šeit un tagad.
Tāpēc arī mirušie draugi paliek un nekur neaiziet.
Nu jā - ikdienā pietiek ar dažiem, bet tik labi zināt, ka viņu ir daudz. Un visur.

04.06.04.

UZTICĪBA UN DŪMI
“Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu.
Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetafons un tastatūra.
Viņš izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka. Vēl arvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz “2”.
Viņas pavadonis apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā.
Svars pacēlās no viņas, un sega no viņas ķermeņa sakrita kaudzē lejā pie potītēm.
Viņš salika rokas kopā, it kā slēpdams ar nelegālajām siekalām saslapinātu beisbola bumbu.
Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: Rokudzelžus!”

X x x

Kas tas tāds?
Donalds E. Vestleiks. “Dūmi”.
Klajā laidusi it kā visnotaļ cienījama izdevniecība “Pētergailis”. Sērija “Pētergaiļa ēna”.
Laimoņa Streipa tulkojums no angļu valodas.
Redaktore Renāte Ālīte.
Izzūdošais romāns.
Nezinu, ko tas nozīmē, bet tā rakstīts uz grāmatas vāka. Neiedrošinos cerēt, ka minētais izdevums izzudīs kā dūmi, un, ņemot vērā, ka gan romāna autors gan romāna žanrs vēl ir pie veselības, varu tikai minēt, ka šis apzīmējums kaut kā daudznozīmīgi un mistiski saistīts ar tulkojuma kvalitāti.
Glīti nodrukāts uz visai laba papīra.
“Dialogi ir baisi, situācijas neticamas, humors nebeidzams” – uz grāmatas aizmugurējā vāka citēts “San Francisco Examiner”.
Gandrīz inteliģentais grāmatas izskats un ceturtā vāka atsauksmes ir iemesls, kāpēc es to nopērku.
Un, par atsauksmēm runājot, - tās nemelo. Diez vai iespējams precīzāk noraksturot šo tulkojumu: dialogi tiešām ir baisi, situācijas neiespējamas, un humors – ja lasām grāmatu kā kādreiz populāro citātu apkopojumu “no skolēnu sacerējumiem” – vienkārši nebeidzams un neizsmeļams.
Sen nebiju tā smējusies.
Bet tā jau saka, ka no smiekliem līdz asarām viens solis.
Mēs pazīstam un pat sākam ievērot autortiesības uz literāru darbu publikācijām un tulkojumiem, uz muzikālu skaņdarbu atskaņošanu, - taču neviens un nekādā veidā laikam gan neaizsargā autorus no viņu darbu kropļošanas.
Vestleiks nepazītu savu romānu, ja to lasītu.
Bet mēs varam gulēt mierīgi, - viņš to nelasīs.
Jo autori jau vispār reti mēdz pārlasīt savus vecos darbus, un pie tam Vestleiks droši vien nemaz neprot latviski.
Tā ka arī viņš var gulēt mierīgi.
Varbūt tieši latviešu valodas nezināšana viņu, Vestleiku, vieno ar savu tulkotāju, Laimoni Streipu. Lasot šo apbrīnojamo tulkojumu, es gandrīz vai spēju noticēt, ka Laimonis Streips prot angliski. Kā nekā Amerikā pavadīti tik gari gadi. Tik gari, ka latviešu valoda pilnīgi aizmirsusies.
Tā gadās – teiktu kāds Latvijā ārkārtīgi iemīļots autors Kurts Vonneguts.
Ja viņam, Vonnegutam, nebūtu tā paveicies ar tulkotājiem – jau sākot ar Klāvu Elsbergu, - varbūt viņš nemaz nebūtu tik iemīļots. Bet paveicās, redz.
Tā ka arī Vonneguts var gulēt mierīgi.
Stingri ņemot, arī Laimonis Streips var gulēt mierīgi, jo brīvā valstī, par kādu mēs, visi latvieši, esam cīnījušies, nevienam nav liegts kaut ko tulkot. Un iztulkoto kaut kur iesniegt.
Nezinu, kā nāk miegs grāmatas redaktorei. Pēc ieņemamā amata viņai it kā vajadzētu prast latviešu valodu. Šo minējumu netieši apstiprina arī cienījamās kundzes vārds un uzvārds. Tad kādēļ gan grāmata nav rediģēta?
Vienīgais ticamais izskaidrojums – redaktore to nav lasījusi.
Nav sanācis laika.
Vai arī paļāvusies uz tulkotāju. Bez uzticības taču nevar!
Tāpēc arī viņa guļ mierīgi. Vai vismaz gulēja. Līdz šīs slejas publikācijai.
Bet ko izdevniecība?
Neko. “Pētergailis” varbūt nezina, ko viņa ēna dara. Nu, tāda kā ēnu izdevniecība.
Izrādās, man vienīgajai miegs nenāk.
Lai gan - kas man par daļu? Kāpēc es, vakarā palasījusies grāmatu un no sirds izsmējusies, nevaru aizmigt? Vai vispār tāds nieks – sačakarēts sveša autora teksts – ir uzmanības vērts?
Bet varbūt tomēr, - jo spoži demonstrē ne ar ko nesalīdzināmo vaļību pret tekstiem, ko piekopj izdevniecības – kadru trūkuma, skopuma vai vienkārši bezatbildības un neprofesionalitātes dēļ.
Jā, noteikti - jo grāmata maksā 4 lati ar santīmiem.
Un liek vaicāt pēc padoma – kā un vai vispār iespējams tādu patvaļu ierobežot?
Nu negribas man vēlreiz iekrist.
Negribas pirkt un lasīt grāmatas “slikti lauzītā” latviešu valodā.
Un pat ne labi lauzītā.
Negribas, neatejot no kases, lasīt grāmatas, lai pārbaudītu tulkojuma kvalitāti.
Gribas uzticēties izdevniecības vārdam.
Bez uzticības taču nevar.

13.09.02.

DZEDZEDZEDZEJAS DIENAS
ir sux”, - teica kāds gandrīz nevienam nezināms dzejnieks. ”K-kam viņas va-va-va-vajadzīgas?”
Ak, jūs varat iebilst, kas nu tas tāds par dzejnieku, dzejdaris kaut kāds. Vārsmotājs, pantiņu, varbūt pat p-p-p-pantiņu kalējs. Viņš neraksta uz papīra un nemēģina nekur neko iesūtīt drukāšanai. Par skaļu priekšā lasīšanu, kā jūs varat iedomāties, vispār nevar būt runas. Viņš ir no tiem, kuri raksta savā personīgajā interneta mājas lapā, un šī lapa kā no avarējuša kuģa izsviesta pudele kulstās kaut kur milzīgajā pasaules tīmekļa okeānā, cerībā kādu dienu tikt izskalota klusā lagūnā pie sava lasītāja kājām. (Salīdzinājums par pudeli un okeānu, šķiet, nav mans, un par to es jums, zemu paklanoties, drošības labad atvainojos. Laiks, ziniet, ir tāds, kad neviens vairs nevar būt drošs, vai viņa tikko izdomātā doma tiesām ir viņa paša izdomāta. Šķiet, kolektīvajai apziņai no pārslodzes drīz izsitīs korķus).
Šādiem dzejdariem nav ne ambīciju ne ilūziju, tik vien, cik ļaudīm, kas piedalās miljonu loterijās. Tādēļ viņiem nav arī vārdu, bet ir niki, iesaukas, nekādā gadījumā nesauciet tos par pseidonīmiem – apvainosies. Niki parasti mēdz būt neuzkrītoši vēstoši, piemēram Riigas_Miesniece vai Maigais_Riita_Veejsh.
Viņu panti ir sūdīgi, taču neviens viņiem to nesaka, jo tīkls, atšķirībā no ausīm, pacieš visu. Un galu galā, katram ir tiesības ne tikai justies kā dzejdarim bet arī tam būt, ja viņš ar savu daiļradi nevienam neuzmācas un nekurina rasu naidu. Katram ir tiesības ne tikai rakstīt, bet arī nelasīt, ko raksta citi.
Ir vēl arī šie citi.
Ir tādi ar vārdiem un pseidonīmiem. Viņu panti nav peļami, viņi izdod grāmatiņas un almanahus, un rīko pasākumus, un, sekojot līdzi laikam, veido multimediālus, marginālus un vēl sazinkādus projektus, miksējot dzeju ar mūziku, bildi un personīgo šarmu. Labi jau sanāk, visiem patīk, un man arī. To es no sirds saku, nopietni un bez mazākās ironijas, jo man arī vienādiņ gribas laikam skriet pakaļ, tikai laiks, maita, vienmēr ir tepat aiz nākamā stūra, un nekādi neizdodas viņu ieraudzīt.
Jā, un vēl tad ir tie, kuri laikam līdzi neseko, varbūt pat nezina, ka viņš ir, tup pie rakstāmgalda, urbj, domā domas visādās dīvainās valodās. Nemanot ar bārdu un matiem apaug, biezākas brilles uzliek. Laiks ik pa brīdim palūr ap stūri atpakaļ un viņus pagaida, bet šie, ar urbšanu aizrāvušies, to pat i nepamana.
Un beidzot vēl tie ar lielo “dz”, tie, kuri vainagus spodrina, sabirzušās lapiņas mēģina stieplītēm sastiprināt. Visu gadu spodrina, tā lai pagadskārtu īsti spoži uzmirdzētu.
Un visiem šai valstī ir tiesības savus svētkus svinēt. Par ko ne? Man tikai pagrūti saprast, kas viņiem, tik dažādiem, pašiem ir kopīgs, un vai šīs dzejas dienas gadu gaitā nekļūst tik pat formālas kā savulaik komunistiskās sestdienas talkas.
TV intervijā ievērojamais čellists Rastropovičš sacīja, ka gadu gaitā čells viņam esot kļuvis par vēl vienu orgānu. Lai izteiktu sāpes, bēdas, laimi, izmisumu vai prieku, viņam ne mirkli nav jādomā, kā tehniski to izdarīt, kā tie pirksti tur jākustina, - viņš vienkārši pauž savu pārdzīvojumu ar čella starpniecību kā jebkurš cits cilvēks to impulsīvi darītu ar balsi, mīmiku vai žestiem. Nekā tur nav vidū starp jūtām un skaņu. Dzeja autoru lasījumā, lai arī intriģējoša, moka manu dvēseli, jo manī tā skan citādi. Runātais v-v-vārds ir starpā.
Bet lai notiek svētki! Viss ir vajadzīgs, kas kādam ir vajadzīgs.
Es gribu uzsaukt tostu tiem, kuri savu dzeju vairs nelasa, laikam pakaļ neskrien.
Viņiem Dzejas Dienas ir vajadzīgas.
P-par mirušiem dzejniekiem, draugi!

10.09.01.

ĒRMI
Varbūt kāds vēl atceras – “Vakara Avīzē” tās iznākšanas sākuma posmā bija tāda kā ērmu rubrika. Piemēram – par sievieti ar kaķa ausīm. Reiz vienai sievietei ausis sākušas mainīt formu. Ne no šā, ne no tā. Tās kļuvušas arvien spicākas un spicākas, arvien spalvainākas un spalvainākas. Līdz pārvērtušās par īstām kaķa ausīm. Vai atkal: reiz viens kara veterāns sācis just dīvainu kniešanu lāpstiņu apvidū. Līdz ārsti bijuši spiesti konstatēt, ka veterānam sākuši augt spārni. Izmisušais veterāns ievietots speciālā ārstniecības iestādē, kur priekšā, viņam par mierinājumu, izrādījusies vesela grupa nelaimes biedru, līdzīgu veterānu ar vairāk vai mazāk attīstītiem spārnu aizmetņiem. Viņi visi tur nodarbojušies ar īpašu ārstniecisko vingrošanu un saņēmuši ļoti speciālu fizioterapiju. Ērmi tolaik bija deficīts, pēc tiem bija liels pieprasījums.
Nez kā viņiem visiem tagad klājas, es iedomājos, kārtējo reizi ejot pa Brīvības ielu un domās jau gandrīz pierasti un draudzīgi apsveicinoties ar tīģer-plankumaino sievieti viesnīcas “Latvija” kazino “Black Cat” logā. Sievieti - ērmu, kurai aste tik gara, ka viņa to var pat sūkāt.
Mans piecgadīgais puika, katru dienu šim dabas brīnumam garām ejot, tomēr ne reizes nav uzdevis pat ne vienkāršāko jautājumu – piemēram, vai sievietēm var būt astes. Vakaros lasīto pasaules tautu pasaku un dienā uzlasīto videoklipu ietekmē viņš visu uztver kā pašsaprotamu- ērmu pilna ir pasaule, vai tas Betmens vai Meža Māte, Fērbijs vai Brālītis Trusītis, Adamsi vai Jodi un Murgi, un galu galā pat Ganuzēns viņa uztverē droši vien ir tāds pat nekad neredzēts ērms kā Velns, ko Ganuzēns apmuļķo. Ērmu armija bērnu apziņā kļūst arvien daudzskaitlīgāka un krāsaināka, un tai pat laikā – ikdienišķāka. Ja piecgadīgais pašsaprotami kā lietotājs uztver datoru un internetu, TV un video, tad brīnumi vairs nav brīnumi, bet tikai jauna pieredze, kas tiek pieņemta zināšanai. Pasaules paplašināšanās ir notikusi sprādzienveidīgi, bet man ir aizdomas, ka jūtu un prāta ietilpība nav īpaši palielinājusies. Vai tas labi vai slikti – laiks rādīs. Mani, pagājušā gadsimta vidū dzimušo, gan urda visādi, gan nopietni, gan gluži bērnišķīgi jautājumi. Piemēram: kāpēc “Black Cat” nevis “Melnais Kaķis”? Un vai lietas būtība mainītos, ja tā plankumainā sieviete būtu nevis astoņreiz lielāka par dabīgo, bet septiņreiz mazāka? Un sūkātu savu asti kaut kur citur, nevis uz Rīgas galvenās ielas? Un vai no Ministru Padomes logiem to var redzēt vai nevar? Un cik tādu ērmu ir Rīgas skatlogos? Un vai es justos estētiski mazāk aizvainota, ja tai sievietei aste būtu nevis mutē, bet gredzenā? Un vai tai sievietei ir arī kaķa ausis? Un cik kazino ir Rīgā uz vienu dvēseli? Un vai daudzās valstīs kazino tiek rīkoti bērnu rīti, kā piemēram Rīgas “Admirāļu klubā”? Un vai man vispār ir kaut kas pret kazino? Un kas ir Rīgas galvenā pazīšanās zīme ārzemēs –jūgendstila arhitektūra vai mazgadīgu prostitūtu tirdzniecība? Un kad Melngalvju namā ierīkos pirmo spēļu zāli? Un vai te ir kāds, kurš par visu to atbild? Un vai ērmi nav klusi, nemanāmi jau nomainījuši cilvēkus visās instancēs, nu gluži kā citplanētieši TV seriālā “Pirmais vilnis”?
Nu, pietiek, pietiek. Man kļūst kauns sava bērna priekšā. Tā jau var jautāt bezgalīgi, un, tā jautājot, nav tālu arī līdz atbildēm. No atbildēm nav tālu līdz vispārinājumiem. Bet vispārināt, mīļie lasītāji, vispār ir bez-atbildīgi.

20.01.00

TICI UZ VĀRDA
Es pasaules daļa, atbildīgs par visu. Tā rakstīja Rainis.
Pasaules daļa esmu es arī, neapšaubāmi. Lai kas tā pasaule arī nebūtu. Bet ar atbildību man ir grūti. Es varu atbildēt tikai par to, ko zinu. Tomēr gandrīz nepārtraukti no manis prasa nevis zināt, bet ticēt. Ticēt uz vārda un uzņemties atbildību.

Pirms dažām nedēļām, piemēram, mani aicina parakstīt vēstuli virsprokurora Maizīša aizstāvībai.
Es esmu nesen atgriezusies no Āfrikas. Es nemaz vēl nenojaušu, ka Maizītim steidzami vajadzīga mana aizstāvība.
Atskan telefona zvans.
-Labdien, vai rakstniece tāda un tāda? Te sabiedriskā organziācija tāda un šitāda.
-Jā, lūdzu?
-Mēs gatavojam pilnīgi brīvprātīgu akciju virsprokurora Maizīša aizstāvībai pret spiedienu, ko izdara bla bla bla(sasodītā čerkstoņa telefona klausulē neļauj man saklausīt, kurš vai kas izdara spiedienu).
-Atvainojiet, es kādu brīdi nebiju Latvijā, un vispār es jau labu laiku nesekoju politiskajām norisēm, un es pilnīgi neko nezinu par spiedienu uz Maizīti.
-Kā? Bet to taču grūti nepamanīt!
-Bet es tomēr neesmu pamanījusi.
-Par to taču raksta visas avīzes!
-Es neko daudz nelasu avīzes.
-Nu tad es jums izstāstīšu. Ir tā un tā: bla bla bla.
-Atvainojiet, bet es nevaru balstoties tikai uz jūsu pārstāstu, parakstīt vēstuli, kurā pausts viedoklis par kaut ko tādu, par ko man nav nekādas informācijas!
-Žēl, patiešām žēl.
Skaidri izteikts sarūgtinājums cilvēka balsī.
Un man arī žēl un skumji. Žēl tā cilvēka, žēl Maizīša un žēl sevis,- ka es nezinu visu, un par visu nevaru atbildēt.
Šobrīd, savukārt, pilnā sparā rit pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa. To nu gan grūti nepamanīt, pat nelasot avīzes un neskatoties televīziju. Brauc tu cilvēks, automašīnā, un garām slīd sejas uz reklāmu stendiem. Lielas tādas sejas, milzīgas, visādas,- bālas, sārtas un iebrūnas. Ar dažādām frizūrām. Patiesībā vienīgi frizūras ir tās, kas uz brīdi paliek atmiņā. Un ūsas. Ja ir. Pašas sejas lielākoties nav iespējams atcerēties ilgāk par minūti. Toties galvā iegulst saukļi.
ES VIŅIEM NEĻĀVU ZAGT! – lepni ziņo viena no sejām Juglā, Sarkandaugavā, Pārdaugavā.
Atkal jātic uz vārda. Neko citu jau nepiedāvā. Nu protams, priekšvēlēšanu plakāts jau arī nav tā vieta, kur tādā kā kriminālhronikā aprakstīt nežēlīgā cīniņa detaļas. Kā Viņš neļāva. Viņiem. Un vai izdevās neļaut, vai varbūt arī ne,- šie, maitas tik un tā ņēma un nozaga. Kaut ko. Un vispār, - kas tie par „viņiem”,- es prātoju. Teorētiski „viņi” var būt jebkurš no mums. Es, piemēram, pazīstu vienu mazu puiku, kurš lielveikalā ēda tās mīkstās končas no vaļējām atvilktnēm. Pirms nosvēršanas. Viņu aizturēja apsargs. Es nemaz neatceros tā apsarga seju, tā pat kā to lielo seju no priekšvēlēšanu aģitācijas stenda, bet uz mirkli es pieļauju domu – ja nu tas bija Viņš? Cilvēks no plakāta? Trīs grēcīgi saldas un lipīgas končas mutē, un apsarga, Viņa, stingrā roka uz pleca.
Starp citu, es jums pačukstēšu, uzmanieties no slaidas tumšmates un maza bonda puikas - tā ģimene vispār ir zaglīga, jo pēc kāda pusgada minētā puikas pieaugušo māsu tai pašā lielveikalā aizturēja ar aizkostu skābētu tomātu. Un pareizi darīja.
Varbūt arī toreiz tas bija Viņš.
Un paldies par Viņam.
Tomēr, neraugoties uz visiem šiem pieļāvumiem, mani vairāk pārliecinātu plakāts ar citādu saturu: Es sev neļaušu zagt!
Tas tik būtu sauklis, vai ne? Varbūt kādai partijai vēl nav par vēlu to izmantot. Tik atbruņojoši atklāti, tik cilvēciski skan.
Un cilvēkiem jātic uz vārda, kā citādi dzīvosi tik sarežģītā pasaulē.
Ej nu sazini, ko tu nezini. Kā teica mana omīte.

04.03.05

GABALIŅŠ
Jūs, droši vien, zināt, ka pēdējie iespaidi vienmēr ir visspilgtākie. Tie aizēno visus iepriekšējos, peld apziņas virspusē, un tikai pēc laba laika nosēžas, ieņem savu īsto vietu visu jebkad gūto iespaidu vidū vai arī izgaist pavisam.
Pēdējie iespaidi šobrīd ietekmē arī manas pārdomas par mākslu, kuras pēc pāris nedēļām vai pat dienām varētu būt pilnīgi citādas. Jo relativitāte un pieņēmumi ir visa, arī mākslas, pamatā.
Nesen, pēc lielās vētras, es apciemoju kādu vecu kundzi laukos. Viņa tur pieskata savu bērnu māju un mocās ar garlaicību, viena pati mežā. Kundze kaut ko adīja. Adījums, tāds maziņš un neizprotams, neizskatījās ne pēc kā, un tomēr bija skaists. Es jautāju viņai:
- Kas tas ir?
- Ai, - viņa atbildēja. – Vispār nekas. Tikai tāds gabaliņš.
Pēc tam es pabiju Āfrikā.
Un nupat izlasīju Ungārijā dzimušās, Francijā dzīvojošās un rakstošās Agotas Kristofas grāmatu „Biezā burtnīca.”
Visus šos tik dažādos iespaidus man vieno alūzijas par rāmjiem.
Droši vien katram no jums ir kāds priekšstats par afrikāņu mākslu un tās nozīmi Eiropas mākslas attīstībā 20.gadsimta sākumā. Tomēr skaistākais mākslas darbs, ko es Āfrikā redzēju, bija kāda afrikāņu zēna no lupatām, zilajām plastmasas kulītēm un striķiem pašdarinātā spēļu bumba. Tāda daudzlietota, pielāpīta un labota. Tas bija vienīgais saprātīgais un skaistais izmantojums mazumiņam to miljardu zilo plastmasas kulīšu, kas šobrīd kā rietumu civilizācijas liecība, šķiet, vienmērīgā slānī sedz lielāko daļu Āfrikas kontinenta.
Es redzēju vienmuļus, netīrus, pelēku putekļu klātus ciemus ar pelēkiem pussagruvušiem vai nepabeigtiem akmens un betona graustiem. Un neizbēgamajiem zilo maisiņi sanesumiem malu malās. Ciemus, kuros nekas neliecināja, ka to iedzīvotāji kaut mirkli būtu domājuši par savas vides, kaut tikai mājas priekšas skaistumu un kārtību. Kur nu vēl mākslu. Tomēr ikviena baskāje meitene, kura rotaļājas starp drupām un drazām, ir ģērbta netīrā šifona vai mākslīgā zīda princeškleitā, kuras krāsa zem visuresošo putekļu kārtas ļauj tikai nojaust tās kādreizējo spožumu. Un, droši vien, skaistas ir svešinieku acīm paslēptās, ar hennu tetovētās sieviešu rokas un kājas: –looks very nicely, - ar intīma noslēpuma pieskaņu balsī par savu sievu mums stāsta kāds bārmenis, kad interesējamies par hennas tetovējumu tehnoloģiju. Sievietēm, tām, kuras nav ortodoksālas musulmanietes un netinas melnā no galvas līdz kājām, tīk spilgti apdrukāts katūns, vizuļojoši sintētiski audumi, zeltītas mežģīnes un spožs atlass.
Savukārt tas, ko mēs līdz šim esam raduši saukt par afrikāņu mākslu, ir pārvērties par masu preci. Ebonīta griezumi un krellīšu virtenes tiek piedāvātas tikai tūristiem. Ja zanzibārieša mājsaminiecībā ir kāds priekšmets, tas darināts no plastmasas vai skārda. Ikvienā tirgū, šķiet, pieprasītākais priekšmets ir smeļamais kausiņš, kurš izgatavots no tukšas konservu bundžas un tai piestiprināta primitīva koka kāta.
Es lūkojos atpakaļ savās atmiņās pēc kaut kā, ko varētu nosaukt par mākslu, bet redzu tikai skaistos cilvēkus, viņu vaibstus, grāciju, augumus, tērpu krāsas.
Bet, protams, ja ļoti vajag, es protu mākslu ieraudzīt visur. Trūcīgā mītnē ar blietētas zemes grīdu un skārda katliem pie sienas, noplukušos vēlēšanu plakātos pie mūra sētām, frizieru izkārtnēs ar smieklīgiem zīmējumiem, koši svītrainajā plastmasas paklājā, uz kura sēžot, mums no zilām plastmasas bļodām tiek piedāvāts mājās gatavots ēdiens, jebkurā krāsu salikumā, ko veido kāda zemē nomesta veca lupata un tās fons. Brīžiem man ienāk prātā, ka tā jau ir zināma samaitātība. Vai slikts ieradums. Un arī it kā pārāk vienkārša recepte: ierāmē gabaliņu īstenības un dabū mākslu.
Vispārsteidzošākais, ka tas patiesi var būt jebkurš gabaliņš – izrādās, ka vissvarīgākais ir rāmis.
Arī lasot Agotas Kristofas grāmatu man jādomā par rāmjiem.
Triloģijas pirmajā daļā divi zēni, dvīņi, kuri kopīgi raksta dienasgrāmatu, paskaidro savu rakstīšanas principu:
„Mums ir ļoti vienkāršs likums: uzrakstītajam jābūt patiesībai. Mums jāapraksta tas, kas ir, tas, ko redzam, dzirdam, daram... Ir aizliegts rakstīt: Mazā Pilsēta ir skaista, jo varbūt Mazā pilsēta ir skaista mums un neglīta kādam citam... Tāpat, ja mēs rakstam „gaitnieks ir labs”, tad tā nav patiesība, tāpēc, ka gaitnieks var pastrādāt arī nekrietnus darbus, par kuriem mēs neko nezinām... Vārdi, kas apzīmē jūtas, ir ļoti izplūduši: labāk izvairīties no to lietošanas un turēties pie priekšmetu, ļaužu un sevis aprakstīšanas, tas ir – aprakstīt faktus.”
Tomēr cituviet grāmatas galvenais varonis skaidro kādai sievietei:
„Es saku viņai, ka cenšos uzrakstīt visu, kā bijis patiesībā, bet kādā brīdī stātsts kļūst neizturams tieši sava patiesīguma dēļ, un tad nākas labot. Es saku, ka mēģinu izstāstīt savu dzīvi, bet man neizdodas, pietrūkst vīrišķības, man ir pārāk sāpīgi. Tad es sāku izpušķot, aprakstu notikumus nevis tā, kā tie notikuši, bet tā kā man būtu gribējies, lai tie notiek.
Viņa saka:
- Jā, gadās, ka dzīve ir skumjāka par visskumjāko grāmatu.
Es saku:
- Tieši tā. Lai cik skumja būtu kāda grāmata, tā nekad
nevar būs tik pat skumja kā dzīve.”
Savā bezgala skumjajā grāmatā pie šī neraksturošanas un neapzīmēšanas principa turas arī autore pati, tomēr viņa nevar izvairīties no faktu ierāmēšanas un stāsta izpušķošanas. Un tā dzīve pārtop dzīvesstāstā – kas nekad nav tas pats, kas dzīve. Bet rāmis - tas rada mākslu.
Ja tik tiešām neviens mākslas darbs nevar būt skumjāks un bezcerīgāks par pašu dzīvi, tad, iespējams, māksla, arī visskaudrākā, ir mierinājums un žēlastība. Vai varbūt vakcīna, kas rada vismaz daļēju imunitāti pret dzīves neizskaidrojamo vienaldzību pret dzīvotāju.
No visām radībām tikai cilvēkam piemīt spēja ciest no iztēles. Un pārdzīvot mākslu. Autors ir gļēvulis, kurš cenšas piedzīvoto, iztēloto vai apjausto dzīves nežēlību un vienlaikus dīvaino skaistumu izteikt vārdos, skaņās vai krāsās, atrast tai ja ne gluži jēgu, tad vismaz kādu kopsaucēju, ieviest kārtību haosā, struktūru tur, kur tās nav, tā gūstot kaut īslaicīgu mierinājumu. Dzīve turpretim ir atvērta, neierāmēta, tai nav sākuma – to mēs tikai nojaušam vai iztēlojamies, tai nav beigu – jo tās mēs vēl nezinām. Arī dzimšana un nāve katram no mums ir tikai vārdi. Tiesa, ir cilvēki, kuri uzskata sevi par savas dzīves autoriem, bet es tādiem neticu. Nespējot samierināties ar neizskaidrojamo un neizprotamo nejaušību nozīmi savā liktenī, tāds cilvēks būs rīkojies kā literāts - savu dzīvi izveidojis par stāstu, izceļot to, ko gribētos izcelt, izdzēšot atmiņas, kuras neiederas kopainā, ierāmējis, atzinis par labu esam un noticējis.
Bet dzīve rit pati pēc saviem noteikumiem, vai, visticamāk – vispār bez tiem. Mēs nevaram to pēc pašu vēlēšanās nedz iesākt, nedz pabeigt – jo arī pašnāvība nav beigas, tā ir tikai avārijas izeja. Dzīve irst šuvēs, pretojas formai un kompozīcijai, izšķīst, izkaisās, sadalās stundās, minūtēs un sekundēs. Izbirst kā ogas no groziņa.
Mākslas darbs, atšķirībā no dzīves, ir veselums. Literāram darbam, pat tādam, kurš apzināti demonstrē entropiju, ir sākums un beigas. Mākslas darbam ir ideja pat tad, ja šī ideja ir pilnīga idejas neesamība. Autors ir sākuma, beigu, un idejas radītājs. Autors ir ierāmētājs. Autors ir vientuļš cīnītājs ar bezgalību, kurš cenšas ierāmēt gabaliņu realitātes. Lielāku vai mazāku. Pārveido to vai nepārveido, izskaidro vai neizskaidro, paspilgtina vai pieklusina, padara saprotamu sev un parāda citiem.
Jo saprast mēs varam tikai gabaliņu. Pavisam mazu no visa, kas ir.
Jo vairāk gabaliņu, jo labāk.

01.02.05.

GADALAIKI (RUDENS)
GADALAIKI (RUDENS)

Nezinu, ko tie gadalaiki mani neliek mierā. Cik atceros, jau pērn rakstīju par rudeni. Bet nu atkal.
Varbūt tāpēc, ka gadalaiku maiņa lielai tiesai cilvēku norit kaut kā sāpīgi. Nu kaut kā tā mokoši norit, it kā tas nebūtu dabiski, it kā tam nepienāktos tā būt. Ar apjausmu – re, atkal viena vasara garām… Vai arī: skat, atkal jau ziema priekšā…
Lai gan vajadzēja taču būt pieradušiem. Pat gēnu, pat iedzimtības līmenī. Un sagatavoties. Re, kā dzīvnieki gatavojas, bez liekām pārdomām par dzīves jēgu. Cits kažoku nomaina, cits vienkārši gulēt aiziet. Un gatavojas jau arī ļaudis kā prot – tā pat kažokus iepērk, pufaikas, zābakus - zābaciņus, avīzes, ko zābakos sabāzt, šalles, kur ietīties, vati, ko ausīs iestūķēt, lai vējš nesapūš. Baterijas jaunas, ar ko pāri pagalmam līdz hauzītei aiztuntulēt. Cūku kauj ziemai.
Iečīkstas eņģe,
Atskan sivēna pēdējais kvieciens.*
Bet vienalga – dziļākajā būtībā ļaudis rudenim nav gatavi. Katrs jauns rudens kā nepatīkams pārsteigums. Es te par to vēlo rudeni runāju, ne par Siguldas melīgi skaisto. Par to, kad lapas pēkšņi vienā naktī nobirst. Un tumsa uznāk – tā biezā, slapjā un aukstā tumsa.
Muļķīgas domas lien prāta, tādi bērnišķīgi jautājumi. Kāpēc tie gadalaiki vispār ir? Un kā būtu, ja viņu nebūtu? Par pavasari gan sūkstās tikai pavisam vientuļie un depresīvie – sak, kam viņš, ellē, tāds vajadzīgs? Tik vien, ka bezatbildīgi un vieglprātīgi pāroties vai tik pat bezatbildīgi un vieglprātīgi jaunus deputātus vēlēt. Bet par rudens tumsu, šķiet, nepriecājas neviens, tikai īpaši cilvēknīdēji un cilvēkēdāji (nejaukt ar Šreku).
Ir taču vietas, kur nav gadalaiku – Kanāriju salās, piemēram.
Kanārijās saule, Šeišeļos saule, gan jau ka Havajās arī saule, bet par Austrāliju vispār nerunāsim. Un Āfriku. Āfrikā Doktors Aikāsāp slimos zvērēnus ārstē, vajadzētu viņam varbūt vēstuli aizrakstīt, lai steidzīgi uz Afganistānu dodas? Māris G. ar “Mildu” kaut kur ap Rio De Janeiro ūdeņus malsta, tur arī silti un gaiši. “Es gribu braukt uz Riooooo….pirms vakars vēl nav klāaaat…” ausīs neaizmirstama burvīgā Liniņa balss no mana visu laiku mīļākā radiolasījuma).
Bet Latvijā tumsīgās šausmas atkal nāk virsū. Ar visu pulksteņa ceijera pagriešanu, kas visu to tumsu vēl sabiezina.
Es jau vairs neatminu,kurš bija tas īstais laiks? Tas Maskavas laiks, kurā es piedzimu. Vai tas bija stundu agrāk vai vēlāk, un kā man vispār tagad dzimšanas dienu svinēt? Un kurā gadā pēc Pirmās Laika Pagriešanas mēs dzīvojam? Cik Laika Pagriešanu jau ir noticis? Un, beigu galā, vai mēs laikam priekšā vai pakaļā tagad esam?
Eh.
Bet rudens notiek, ir viss kā nākas – dzeltenas lapas, sarkanas lapas, dubļi un lietus, un zemas debesis, drēgnums, iesnas – un tad vējš galā un pliki koki, un izdangāti ceļi.
Atnāk rudens zelta zobiem,
Sakož dabu lieliem robiem,
kā reiz ārkārtīgi patiesi un poētiski rakstīja man personīgi vistuvākais dzejnieks A. Žebers.
Rudenī melot liekas nepieklājīgi, rudenī atklājas viss – rētas uz koka mizas, pūstošais ābols salijušā zālē, līķis zem sētnieku sagrābto lapu kaudzes. Un
izlobās kastaņi kā plika patiesība – tikai sākumā tāda gluda un smuka kā oliņa, pēcāk krunkaina kā vecs pauts.
Varbūt patiesības pēc arī ir vajadzīgs rudens? Lai neiemiegam mūžamsaulainozemjuseriālu tīkamajā pašapmānā?
Lai atveram vējā sasarkušās acis un asaraini palūram uz nesmuko, bet patieso pasauli?
Tas tomēr ir saudzīgāks paņēmiens acu atvēršanai, kā Japānas kulta filmā, perversajā trillerī “Kinoprove”. Latvieša temperaments vismaz nepaģēr sadistisku kāju griešanu dzīvam cilvēkam ar stiepli (kā siera rituli kādu, tikai ar ievērojami lielāku iedvesmu), lai parādītu, cik mīlestība ir akla, un cik patiesība ir kaila.
Vartbūt tāpēc ir vajadzīgs rudens.
Haika par rudeni.
Vai, pavisam aizmirsu – japāņiem taču arī ir gadalaiki.
Nu bet nekas, japāņi jau tradicionāli ir kontrastu zeme.
Pirmais sniegs nāk kā plastiskā operācija.

*latviešu haika

30.10.01.

ĻEŅINA OLA
Tieši tai pašā vietā, kur daudzus jo daudzus gadus “iededzis saulē, apsnidzis balts” Ļeņins sveica bērnus - granītā kalts, pavasarim atnākot kā no zemes izaugusi milzu ola. Gandrīz jau uzrakstīju – kur gadījusies, kur nē. Bet aprāvos – jo tas jau principā skaidrs, kur gadījusies. Pilsēta pasūtījusi. Varbūt pat konkursu rīkojusi. Mākslinieks uztaisījis (nu,- ne jau izdējis, bet darinājis skici un pasūtinājis meistariem – tādiem ar zelta rokām). Mākslinieks nopelnījis naudu, pilsēta iztērējusi, un visi apmierināti. Rīga svētku rotā.
Es, protams, atvainojos, ka pasūtītāju nosacīti un vispārināti saucu par “pilsētu” – es vienkārši nezinu kura pašvaldības iestāde vai instance vistiešāk ar šīm lietām nodarbojas, un nelāgais paradums frivoli apieties ar instanču nosaukumiem man arī saglabājies vēl no zināmā pieminekļa laikiem, kad mana oma, piemēram, gaļu pirka vai nu “pie valdības” vai arī “pie privātajiem”.
Kas vainas olai? It kā jau nekas, vismaz šogad. Iepriekšējo gadu olas bija daudz momnstrozākas un monumentālākas. Es tikai vēl arvien nevaru saprast, kāpēc Lieldienās šai olai tur jāatrodas – pašā pilsētas centrā, pie Ministru padomes. Šī vieta, kā arī laukums pie prezidenta pils kļuvuši par tādiem kā pilsētas svētku noformējuma galvenaijiem punktiem. Īpaši Ziemsvētkos un jaunajā gadā, kad pēdējos gados jau sāk valdīt neveselīga konkurence – kura tad būs lielākā pilsētas egle? Prezidenta egle vai valdības egle? Nēsmu gājusi gar prezidenta pili pēdējās dienās, tādēļ nezinu, vai pils laukumu rotā prezidenta ola. Bet būtu taču jauki – prezidenta ola, valdības ola. Domes vai Bērziņa ola. Ja nu vienīgi Ķirsons vēl varētu pagūt pārtrumpot ar Ķirsona olu. Un neskaitīsim mazās (nosacīti – tā ap 1m diametrā) oliņas, kas jau kuro gadu ap šo laiku mētājas pilsētas parkos.
Vai tiešām ola ir vienīgais lieldienu simbols?
Neatkarīgi, vai sagaidam šos svētkus kā kristieši vai pagāni, kādus rituālus veicam, kādas tradīcijas ievērojam – tās visas ir daudz ietilpīgākas un simboliem bagātākas par šo vienu, ko pilsēta čakli izmanto savā noformējumā.

19.04.00

LAIMES
Janvāris esot Vilku mēnesis – nezi, kā vilkiem savs mēnesis patīk?
Dziļdziļi sniegi sasniguši, vilkam vajadzētu siltas zeķītes kājās, un Vecgada nakts tik gaiša kā vasaras saulgrieži – kaut vai grāmatu lasīt. Bet kas vilkam mežā grāmata? Ēsti gribas. Siltuma gribas. Tāds sals i vilka kažokam cauri izkodīs.
Koki met melnas un garas ēnas pār sidrabpelēkiem sniega laukiem, tik tīriem, ka pēdu bail iemīt, lai neizjauktu pilnības harmoniju. Un mēness – tas arī tik pilnīgs kā alvas pankūka debesīs, izkausēt tādu un laimes izliet. Visiem izliet, visiem lai pietiek – tuviem un tāliem, mīļiem un tā pa vidam. Vai tad man žēl?
Vilks, kadiķos pie meža mājas ielīdis, nosalušās kājas mīdīdams, brīnās; citplanētietis - aliens, vecās egles galotnē šūpodamies, lielās, slīpās acis bola, arī nesaprot,- ko tie ļautiņi tur lejā māžojas? Apskaujas pusnaktī, aukstumā, salā – jancīgie cilvēki! Sačukstas, bučojas, novēl viens otram – ko visu tik nenovēl!- bet pamatā jau to pašu laimi vien. Un kas tad tā laime ir? Katram sava, un katrs tad savu arī otram vēlē kā mācēdams.
Kāds kādam teica: esi vesels. Kāds kādam teica: esi gudrs. Kāds kādam teica: esi bagāts. Un kāds kādam teica: lai tev mīlestības nepietrūkst. Bet man kāds klusi un nīgri iečukstēja: lai piepildās nevis tas, ko Tu vēlies, bet tas kas Tev nāk par labu.
Kas iečukstēja? Nezinu, varbūt citplanētietis, nejaukais pragmātiķis, kaut vilks viņu parautu. (Bet varbūt es pati tā nevilšus nodomāju, kas to lai zina?) Ai, - sabijos gauži, - cik briesmīgs tāds vēlējums! Kuram cilvēkam tad spēka un prāta pietiek vien labu un pareizu ilgoties? Un kur tad viss cits lai paliek, - tas skaistais un sliktais, vilinošais un bīstamais - lai nepiepildās?!...
Jā, jā – tā man šis pretī – lai nesanākot kā tai sieviņai ar desu pie deguna! Kur Laimes māte trīs vēlēšanās vecam precētam pārim ļāvusi piepildīt, un dumjā sieviņa sagribējusi, lai viņai, re ku, še pavardā tūdaļ pat desa čurkstsot uz oglēm! Desa nu čurkst arī, un vīrs (kā jau vīrs) par sievas nesaprātīgi izšķiesto vēlēšanos sašutis, vēl nesaprātīgāk izsaucas: Kad tev tā desa pie deguna pieaugtu, sieva! Un tad nu nācies vien trešo, pēdējo vēlēšanos iztērēt, lai sievai to desu no deguna atkal nost dabūtu.
Nu ko, pamācoši,- es, plecus raustot, citplanētietim spītīgi atsaku – bet nez vai nebūtu tomēr labāk visu atlikušo mūžu ar desu pie deguna staigāt, bet to trešo vēlēšanos kaut kam tādam – nu lielam, nu skaistam un nesaprātīgam pietaupīt?
Jā, tur ir, ko padomāt, par tām laimēm.
Rau, decembra pēdējās dienās Jaunā Rīgas teātra aktieri lasīja Skalbes pasakas izsalkušiem – tās arī visas par laimi, un visas ar bēdīgām beigām. Bet tomēr tik dīvaini gaišas – kā tā Vecgada nakts, kurā vilks var grāmatu lasīt.
Taču vilks nelasa, vilks iekaucas gari un žēli – kas viņam laimes vēlēs? Kas zeķītes noadīs, slapjo un auksto degunu nobučos?
Un kas vilkam laime? Vai siltas vilnas zeķes kājās? Vai pilns vēders? Vai tomēr tā alvas panna tur debesīs, kam tādās spocīgās naktīs var visas bēdas, visas sirds ilgas un sāpes izdziedāt?
Vilks iekaucas gari un žēli, un ļautiņi sastingst pie meža mājas: klau – vai tur vilks negaudoja? Un vai mūsu dvēseles nesmilkst, izsalkušas pēc vēl kā cita, - pēc tā, kas labumu nenes, pēc tāla un neiegūstama kā apaļais mēness virs mājas skursteņa?
Pēc laimes, pēc tās, ko nekādos vārdos aprakstīt nevar, - jo neviens viņas nepazīst un tā īsti tuvu nav redzējis.
Tikko dzirdami kadiķos sniegs nogurkst, apnicis vilkam uz muļķa cilvēkiem lūkoties, kājas saldēt, tumša ēna vien nozib, eglājā pazūdot.
Žvāks, - teleportējas citplanētietis saīdzis uz savu planētu – neviens te negrib viņa viedos padomus klausīt.
Un jauns gads sākas – vesels garš gads, kurā atkal var laimes gaidīt.

08.01.02.

JĀPĀRZIEMO
Ziema Latvijā nāk ar tumsu un netīru šļuru uz ielām, sniega mirdzums priecē tikai mirkli, pelēka, slapja un sagurusi škiet arī dvēsele. Tik tālu vēl Ziemsvētki, svecīšu gaismiņas jele vēl samanāmas.Tumsā, kas sāk biezēt jau agrā pēcpusdienā, uzmācas ilgas pēc siltām zemēm, apnicīgāk kā vasarā galvā spieto domas par dzīves jēgu, par priekšnieku netaisnību un padoto neuzticību, par draugu nodevību, par ierēdņu pērkamību. Un viss tik svarīgs, tiks svarīgs, un tik bezcerīgs, tik bezcerīgs…Kāpēc, iķitvai nazīt, es šiten esmu piedzimis?! – īgni domā latvietis, vājas laternas gaismā tīstoties mitrā mēteļa apkaklē, drebinoties nekurinātā dzīvoklī, vairoties no garāmbraucošo auto dubļu šaltīm.
Nudien, par piedzimšanu un šīs norises klimatisko joslu vismaz vainu var uzvelt citiem, bet visa tālākā dzīve, kāda nu padevusies, lielā mērā tikai paša pūliņu iznākums – tā nav priecīga atziņa rūpju māktam ziemeļu cilvēciņam, kurš ritina savu dzīvi drūmā apņēmībā, bez saules un gaismas lutināto dienvidnieku bezrūpīgās paļāvības uz nākotni. Dzīve vienaldzīgi nostāda izvēles priekšā vai ik dienas, teju katrs solis ir izvēle, kas lielākā vai mazākā mērā iespaido nākotni. Savu un cita. Pirkt vai nepirkt? Precēties vai neprecēties? Mācīties to vai šito? Piedalīties vai nepiedalīties? Būt godīgam vai nē, krāpt vai nekrāpt, sadarboties vai nesadarboties? Skaudri, nepatīkami, un atbildība daudz lielāka kā vecajos laikos – tajos, par kuriem bērniem nu pasakas stāstām, tajos, kad tiešām šķita, ka nekas daudz no tevis paša nav atkarīgs.
Nekad tu, cilvēks, nezini, ko izvēle tev nesīs. Vai nu - vai nu.
Reklāmas māca no mazām dienām: izvēlies labāko, izvēlies ko īpašu! Bet kas ir labākais? “Ko tu gribētu’”, – bērnībā mīlēju vaicāt pieaugušajiem,- “būt vesels un nabags vai bagāts un slims?” (Nez kāpēc toreiz neienāca prātā alternatīva – “slims un nabags vai bagāts un vesels” –bērniškā prātā jau bija paguvusi iesakņoties atziņa , ka visus labumus nemaz nedrīkst gribēt).
Nespēja izvēlēties esot slima gara pazīme. Man gan liekas – tās ir sakāpinātas bailes zaudēt – materiāli vai garīgi. Cilvēks laikam kļūst pieaudzis tad, kad skaidri apzinās, ko grib, vai vismaz – ko viņš negrib. Tad, kad cilvēks sāk zināt, ko nav vērts gribēt, - viņš ir kļuvis vecs.
Ar pārliecību pieņemts lēmums cilvēku dara mierīgu. Piemēram – zinu, ka neskriešu pasaulē brīnumus raudzīt, sagaidīšu tūkstošgadi te pat mājās. Zinu, ka gribu Latvijā dzīvot, kaut arī man Londona dikti patīk. Zinu – ja gribu te dzīvot, tad jācenšas lai šī valsts kļūst gaišāka. Arī ziemā. Pašai jācenšas. Kā? Kaut vai apzinoties savu izvēli – katru dienu – darbā un mājās. Pat pie televizora un avīzi lasot. Mēģinot nepagurt, nezaudēt cerību, neļauties tumsai un īgnumam. Svētkus svinot – cik bieži vien iespējams. Grāmatas lasot, teātri skatoties, mūziku klausoties - un tāpēc vajag mums bibliotēku, vajag operu, un Latvijas zinātni vajag, jaunus un izglītotus cilvēkus – visu, kas prieku un lepnumu raisa, jo nevar visu laiku ar nodurtām acīm strādāt.
Ak vai, novembrī, kad to vien gribas kā pabēgt tumsā zem deķa, aizmigt un aizmirst, ir tik grūti noticēt savu ikdienas domu un darbu nozīmīgumam.
Bet kaut kā taču jāpārziemo.

25.11.99

JĒDZĪGUMS MĀKSLĀ
Nesen man gadījās iepazīties ar divām, kritiķu par visai nozīmīgām atzītām, starptautiskām mākslas norisēm - postkomunistisko valstu mākslas izstādi “After the Wall” Stokholmā un jaunā teātra festivālus “Homo Novuss” Rīgā. Daļa no redzētā lika man atgriezties pie jautājuma, kurš pēdējā laikā šad tad uzmācas mākslas sakarā: kāda ir jēga?
Naivs jautājums, protams. Nemoderns. Un it kā nevietā, ja runa ir par mākslu. Vai tad mākslai jābūt, atvainojiet … jēdzīgai (atšķirībā no dzīves)?
Būtu, protams, smieklīgi, ja es mēģinātu definēt to, kas vēl arvien nav apmierinoši definēts: kas tā māksla ir un kas to atšķir no nemākslas. Tādēļ uzsveru, ka runāju tikai par savu dziļi subjektīvo izpratni. Un ar mani ir tā:
rupji dalot (un tas attiecas uz gluži vai visiem mākslas žanriem) ir sociāli aktīvā māksla un “vienkārši māksla”. Sociāli aktīvā māksla, ja kādreiz arī bijusi neatkarīga, šodien parasti pilda noteiktu sabiedriski-politisku pasūtījumu, un tai ne vienmēr izdodas sasniegt atzīstamu māksliniecisko līmeni.
Vienkārši mākslai nudien nav jābūt jēdzīgai, ja tā ir poētiska, un poētisks var būt jebkas - ne tikai puķes un mākoņi. Poētikai ir sava iekšējā dramaturģija. Poētikai jēga piemīt pati par sevi.
To saukšu par poētikas jēgu.
Sociāli aktīvajai mākslai arī jēga piemīt pati par sevi, taču tā nekļūst par mākslu, neapaugļojoties ar poētiku.
To saukšu par jēgas poētiku.
Abos gadījumos pilnīgi nepieciešama ir profesionalitātes un talanta klātbūtne.
Runājot par minēto izstādi un festivālu, un manu pēdējo gadu mākslas pieredzi vispār, man liekas, ka pārāk bieži nākas saskarties ar:
1. formālām ideju nostādnēm darbos, kuriem jebkādas poētikas trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem;
2. formālām, it kā mākslinieciskām (poētiskām) darbībām, kurām mākslinieka talanta un/vai profesionalitātes trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem.
Sociāli aktīvā māksla jo bieži ķeras pie ekstremāliem līdzekļiem jēgas paušanai. Prostitūtas uz kapu kopiņām, hetero- un homoseksuāli akti, čuras un kakas, sievietes dzimumorgāni šķērsgriezumā. (Starp citu- vēl viena interesanta tēma, kurai šeit neatliks vietas – kādēļ tieši sievietes pašas tik labprāt nodarbojas ar mazohistisku ekshibicionismu mākslā, vicinot kailu dzimumorgānu attēlus kā mītiskas atbrīvošanās simbolu?)
Lai neuztraucas brīvdomātāji – NEKO es negrasos izslēgt no pieļaujamā māksliniecisko izteiksmes līdzekļu loka, taču ir jābūt ļoti nopietnam pamatojumam un svarīgam sakāmajam, lai atļautos izmantot tik spēcīgu arsenālu. Vēl arī lielai mēra sajūtai. Un milzīgam talantam. Citādi mēs šīs lietas tiklab varam aplūkot medicīnas mācību grāmatās.
Es negribētu ticēt, ka tik daudzu autoru vienīgais nodoms būtu šokēt, it īpaši apzinoties, ka šokēt ir kļuvis jau gandrīz neiespējami. Drīzāk man liekas, ka starptautiskā mākslas kritika arvien plašāk akceptē (baidās kļūt nelaikmetīgi nedemokrātiska?) plikus ideju metus un formāli mākslinieciskas darbības, tādējādi veicinot nejēdzīgas mākslas rašanos.

11.11.99

AKLU PUTNU KĀSIS
No šī brīža būs tikai nogurums. Ilgi. Līdz pavasarim.
Un viņi teiks: nu ko, kas ir, vai tad tu neesi atpūtusies diezgan.
Un man vajadzēs to somu uz muguras, lai justos stabilāk.
Un man vajadzēs to jaku ar kabatām, lai ir, kur paslēpt rokas.
Un man vajadzēs to elastīgo saiti ap kāju, lai būtu visiem redzams un saprotams iemesls sēdēt, kad citi dejos.

Bērnībā vakaros man bieži bija „sliktās domas”. Lielākoties par nāvi vai bezgalību, kas man likās – un vēl tagad liekas – tas pats. Tad nāca pie manis papus, viņš bija noguris, jo ļoti daudz strādāja, tomēr vienmēr bez atrunām sēdēja uz gultas malas, dažkārt stundu, pat vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā, nu, ka visi mēs mirsim, un tas ir dabiski. Un ka bezgalību neviens nevar iztēloties. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt arī no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam.

Tagad man arī nāk sliktās domas, visvairāk rudeņos. Visādas domas, juku jukām, nu jau bieži vien tādas gluži praktiskas, par pienākumiem, piemēram, un par atbildību. Un prasmi dzīvot. Bet nāk arī tās vecās, no bērnības. Žurnāla Rīgas Laiks intervijās ar filosofiem es visdedzīgāk meklēju viņu atziņas par nāvi. Dažs izsakās asprātīgāk, trāpīgāk, dažs aptuvenāk un neskaidrāk, bet neko mierinošu vēl neesmu atradusi. Daži saka, ka galvenais dzīves uzdevums esot iemācīties nomirt. Izlasu, iegaumēju, aizmirstu. Jā, kad biju maza, es paniski baidījos, ka papus un mamma varētu nomirt. Un jau drusku vēlāk, kad ar papu bijām noslēguši bezvārdu vienošanos par nāves neizbēgamību un dabiskumu, es sev solīju, ka viņu nāves brīdī būšu klāt un turēšu viņu roku, un stāstīšu par to, kas viss būs vēl pēc tam, kaut arī pati tam neticēšu. Es gribēju, lai viņi aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi.

Tagad vakaros cits vīrietis tura manu roku, bet tas vairs nepalīdz tik labi. Jo es esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram tā īsti palīdzēt nevar. Ne dzīvot, ne nomirt var otra vietā. Pieaugušam ir jātiek galā pašam. Kā prot. Var, piemēram, rakāties savā dvēselē un meklēt tur dzīves attaisnojumu. Bet dvēseles saturs, izrādās, neko īpaši no kuņģa satura neatšķiras. Tu ņem, izgāz iekšas, dari to vienatnē vai publiski, dzērumā vai skaidrā prātā, tas jau vairāk no temperamenta, no rakstura, no zvaigžņu stāvokļa atkarīgs. Izvem un sāc pētīt, kas tev tur īsti ir. Lielākā daļa vēlmju un ieceru jau tāda sagremota vai pussagremota, jaunībā norītie nažu asmeņi ar gļotām apauguši, un arī tādi mazi, asiņaini kunkulīši saskatāmi, kuros vēl var atpazīt, teiksim, ticību, cerību, mīlestību, - šitādas lietas. Pa kādam sīkam kriksītim labestības, ko ātri saēd ikdienas īgnuma skābe. Un lieli, pelēki kamoli visādu baiļu, - nu tādi, kā tie, ko kaķi atvemj, kad viņiem spalvas kuņģī sakrājušās. Pats velns netiks gudrs. Un par smaku labāk nerunāsim.

Bet sirds, ziniet, vispār nemaz nav, ārsti melo, nesen aplūkoju savas plaušas rentgenogrammā un jutos vīlusies - tāds tukšums vien ir starp ribām.
Skumji? Un kāda jēga šai slejai? Nekāda.
Lai tad tiek vismaz beigās viens padoms:

man sapnī kāds teica, tikai ziemā, putenī tos varot redzēt, ja ilgu laiku nākas tālumā vērties, un dažkārt arī rudeņos, miglā, kad neredz vispār neko, un tu ej vai brauc ar mašīnu, vai stāvi un gaidi kaut ko, ārā vai pie loga, un tad tikai tāds melni pelēks pēkšņi gar acīm aizslīd, pat ne gar acīm, bet tā kā ar sānu redzi tu kaut ko nomani,un domā - bija vai nebija, vai rādījās tikai, no noguruma, no vienmuļības?- bet nē - tie esot viņi, ceļu pazaudējušie. Aklu putnu kāsis. Kas tos reiz ieraugot, pats nekad ceļa vairs nerodot.
Tāpēc putenī un miglā labāk zem kājām skatīties, acu nepacelt, tā.
Un mazo lampiņu ziemas naktīs atstāt degot.

15.11.04

GARĀM
Kalendāru nemieri mani gauži nomocījuši. Nē, maniem kalendāru nemieriem nav nekāda sakara ar tiem vēturiskajiem, 16.gadsimta astoņdesmitajos gados. Es tikai nosaukumu aizņēmos. Manuprāt, kalendārs vispār ir viens sasodīts sātana izgudrojums, un kur nu vēl tā saucamais „laika plānotājs”.
- Kaut nu ātrāk tas būtu garām, - es paskatos kalendārā un saku.
- Kas garām?
- Nu šitas viss. Un pēc tam pārējais.
- Tā tu nedrīksti domāt, - man atbild. –Sanāk, ka tu gribi, lai visa dzīve ir ātrāk garām.
Negribu vis.
Bet tomēr steidzos. Uz kurieni?
Vispirms – lai ātrāk ir garām skolas gadi, tad studijas garām, tad darbs kāds nepatīkams, atskaite, uzstāšanās. Lai ātrāk ziema garām, tad pavasaris, lai nāk taču vasara, lai ātrāk tā vasara garām, karsti, vairs izturēt nevar, lai nāk rudens, fui, rudens ar šitiem slapjdraņķiem, - ātrāk garām, lai nāk ziema ar sniegu, ai, auksti, kaut ātrāk tā ziema būtu garām.
Un nežēlīgais kalendārs tik dzen, velk un stumj, kalendārs lēkšo pa priekšu tavam laikam, ļauni smiedamies, aplīšiem, krustiņiem, desiņām un ķeksīšiem sazīmēts, melns, raibs, ka riebjas.
Kalendāram viss viens: vasara, rudens, pavasaris vai ziema – viņš sadrupina laiku nedēļās, dienās, it kā paši no sevis uzrodas ieraksti, ne gribēti, ne plānoti – tur kāda pieklājības vizīte, tur rumpis, kā veca automšīna, atkal jālabo, tur darbs uz darba, tur svētki kaut kādi neizbēgami. Saraksti tu, cilvēks, nedēļas pienākumus, un jau pirmdienā jūti, ka nedēļa garām. Pieraksti vasaru pavasarī, un kalendārs ciniski ziņo: cuš tev tā vasara, draudzenīt! Garām. Saskaitījusies un sadrupusi. Dienās, nedēļās, stundās. Dienu un stundu ir daudz tikai tad, kad tās neskaita.
Par nedēļas nogalēm labāk vispār nerunāsim. Sestdienas paiet, tikko sākušās, bet svētdienas lāgā pat nesākas, jo uz sprandas guļ rūpe par pirmdienas darbiem.
Un tas nekad nebeidzas. Un tas nekad nebeidzas.
Un tik ļoti pietrūkst dzīves vienmērīga plūduma sajūtas. Celties ar gaismu, gulties ar tumsu. Sajust, ka viss, ko tu dari, ir jēgpilns, un nekā nedarīšana nav bezdarbība, bet laiks domām un sevis sajušanai. Pasaulē.
Kā es dievinu baltas, tīras, neaprakstītas kalendāra lapas!
Kad Griškoveca romāna „Krekls” varonim kļūst neizturamas dzīves peripetijas, viņš lūko aizbēgt vīzijās – uz avarējušu zemūdeni, piemēram. Vai ienaidnieka aplenkumā. Vai uz cietumu. Tās, varētu teikt, tādas bezizejas situācijas. Jā, diezgan nežēlīgas. Un tomēr mierinošas. Nekas tur no tevis nav atkarīgs. Nekādas jēgas un varas nav tavam kabatas kalendāram.
Es brīnos, ka Griškovecs par slimnīcu nebija iedomājies. Man, piemēram, brīžos, kad dzīve liekas pārāk samezglojusies un darbi nepadarāmi, allaž prātā tāda spītīga un, protams, dumja domiņa pazib: vot, ņemšu un slimnīcā ielikšos! Kas vainas - fizioloģiskais škidrums rāmi pil vēnā, miers, klusums, un kur tu tāds skriesi, pie vadiņiem piestiprināts, ko nu vairs sasteigsi?
Pastāstīšu: nesen mani vienai epizodei filmēja. Notika kaut kāda neplānota kavēšanās filmēšanas procesā. Ārā auksti, bet es siltā mašīnā sēžu un gaidu.Ilgi gaidu. Režisors un operators ik pa brītiņam pieskrien pie manis, klauvē pie loga. Tu neuztraucies, - mierina, - tūliņ jau sāksim, tūliņ.
Bet es neuztraucos, mīlīši, man ir labi! Es šitā mūžību varētu sēdēt. Jums cita lieta, es saprotu,- kalendārs. Bet manī liels miers un skaidrība – te man jābūt un te es esmu. Neko citu no manis nevar prasīt. Skatos pa logu, jūtos kā kamera uz statīva. Kundzīte ar iepirkumiem aizsteidzas, mamma bērnu velk ragaviņās. Redzu un nedomāju.
Tik pat laba sajūta ir lidmašīnā – brīdī, kad tā gaisā paceļas. Tu, protams, pirms tam esi skrējis, steidzies un psihojis: šito paspēšu, to nepaspēšu... un tad pēkšņi - viss. Ko varēju, izdarīju, ko nevarēju... Nu, piedodiet. Čau. Vairs nav tam nekādas nozīmes.
Tagad es esmu debesīs, un viss notiek man garām. Mākoņi garām, svešas debesis, jūras un pilsētas garām.
Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem ceļot patīk. Jo katrs ceļojums satur tādu vieglu, kņudinošu riska sajūtu: bet ja nu neatgriezties? Sākt jaunu dzīvi, ko? Un izmest to kabatas kalendāru.
Jo kalendāri ir pilnīgi garām.

11.02.05

KAM TAS IR IZDEVĪGI
Vakarnakt sapnī redzēju, ka esmu tā kā deputāts, kā tiesnesis, kā ierēdnis. Mēs kaut kur diezgan mērķtiecīgi devāmies, tāda saliedēta, biedriska deputātu, tiesnešu un ierēdņu grupiņa; ceļa malās aiz policistu ķēdes nejēdzīgi bļaustījās un mēdījās visādi saniknoti ļautiņi, kuri, jāpiezīmē, izskatījās neglīti un nebija arī sevišķi gaumīgi ģērbušies; dažs pat pamanījās sviest ar akmeni, bet akmeņi, kā tajos aculiecinieku stāstos par citplanētiešiem, pret ķermeni atsitās mīksti kā mačalkas. Balsu jūklī visskaidrāk izskanēja vārds “kukuļņēmēji”. Mani ceļabiedri, gods kam gods, turējās lepni, soļoja nosvērti, izlikās pūli nemanām vai arī tiešām to nemanīja. Tikai es, nabadzīte, nokaunējusies gudroju, kā neuzkrītoši atpalikt no grupas un nolīst kaut kur maliņā. Un tad arī pamodos, šausmās slapju muguru. Kā tad tā, izmisusi domāju, vēl īsti nespēdama atšķirt sapni no nomoda, - bet es taču neesmu korumpēta!? Vēl pēc mirkļa atmodos galīgi un jau varēju pati sev atbildēt – nu un tad? Mūsu valstī valda korumpētības prezumpcija. Skaidrs, ka vismaz 90 % pieaugušo valsts iedzīvotāju ir pārliecināti, ka visi, kam dod, arī ņem. Bet kam nedod, tie paši paprasa. Un es arī starp šiem 90 procentiem. Sapnī mirkli pabijusi pretējā nometnē, sāku justies aizvainota un prātot - kas vainīgs pie šitādas vispārējas postošas pārliecības? Nu skaidrs,- pirmkārt jau bezatbildīgie žurnālisti. Vēl tautas politiskā neizglītotība. Kam tāds viedoklis ir izdevīgs? Visādiem kaitniekiem. Kas tādu viedokli pauž? Protams, ka valsts ienaidnieki. Patiesību sakot, jau sen vajadzēja apjēgt, ka tauta ir galvenais valsts ienaidnieks. Ne viņa ko jēdz no valdīšanas un tiesāšanas, ne no likumdošanas, bet bļauj uz to skaļāko. Sak, palaid tik mani, vadīšu labāk par Bērziņiem, gleznošu labāk par Zariņiem. Diletantisms pilnīgais.
Tauta, piemēram, arī nemāk izdarīt pareizus secinājumus un saskatīt kopsakarības. Un tad nav brīnums, ka viņa, tauta, notic TV “Panorāmas” tendenciozajam materiālam par tiesas spriedumiem autoavārijas izraisījušajiem. Būtu labāk tauta paklausījusies Latvijas Radio 1. programmu otrdien, kur Kriminālpētījumu Centra vadītājs Andrejs Vilks, domājams, juridiski pilnīgi korekti, nosauca bēdīgi slaveno Intas Fogeles dzēruma uzbraucienu uz trotuāra par slepkavību aiz neuzmanības. Tādējādi attaisnojot vieglo spriedumu. Jo nevar taču nekādi salīdzināt šādu slepkavību aiz neuzmanības ar tīši izplānotu un sagatavotu slepkavību. Bet kā tad ar dzērumu?- painteresējās nesmalkjūtīgā intervētāja. “Nū”, - teica vīrs – “alkohola reibums… zināmos apstākļos… var pastiprināt… “- un te iestājās tik gara pauze, ka es jau mēģināju ar telepātijas palīdzību noraidīt viņam pareizo teikuma nobeigumu – “var pastiprināt neuzmanību”. Nabadziņš mani nesadzirdēja un mazdūšīgi pabeidza – varot pastiprināt vainas pakāpi. Lūk kā. Var pastiprināt un var arī nepastiprināt.
Tāpat arī tauta nemāk atšķirt šķitumu no īstenības. Viņa, tauta, piemēram, nekādi nespēj aptvert, ka Rītiņa un citu pieticīgi atalgotu ierēdņu lepnās savrupmājas nemaz nav īstas – tas taču ir tikai priekšvēlēšanu triks! Pagaidiet, paies vēlēšanas, un tās visas pazudīs no zemes virsas. Mīļā tauta, nu neesi naiva! Padomā taču labi – kurš ir ieinteresēts, lai, teiksim, tam pašam Rītiņam, būtu milzīgs nams? Skaidrs, ka visādi konkurējošo partiju vai ekonomisko grupējumu neģēlīgie pārstāvji, ne jau nu pats Rītiņš. Priekšvēlēšanu triki vispār ir populāri. Kaut kā daudz mazāk dzird pieminam pēcvēlēšanu trikus – tos taisa visumā klusi un nemanāmi, un labi ka tā – vismaz tautai, kura no trikiem sajēdz tik maz, nav pamata bezjēgā bļaustīties.
Tā ka nemaisies, tauta, kur nevajag. Kurpniek, paliec pie savām liestēm. Ļauj rīkoties profesionāļiem.
Un neļaujies tai sāpīgajai sajūtai, ka kāds tevi ir nodevis. Ar nodevības sajūtu sirdī dzīvot ir smagi. Tā rodas tad, kad beidzot sabrūk arī tās ilūzijas, kuru esamību tu jau sen esi sev noliedzis.
Nu padomā – kam tas ir izdevīgi?

26.10.00

KARA SPĒLES
Ikviena valsts apgalvo, ka uztur armiju un bruņojas miera un drošības vārdā.
Miera nodrošināšanas spēki. Miera nodrošināšanas kara-spēki. Kara nodrošināšanas spēki.
Nav īstā reize rotaļāties ar vārdiem: brīdī, kad rakstu šīs rindas, vēl nav zināms, kā beigsies Krievijas avarējušās kara nodrošināšanas spēku kodolzemūdenes “Kursk” glābšanas darbi, vai paliks dzīvajos kāds no nelaimīgās komandas. Visticamāk, ka nē.
Traģēdija, kas saviļņo gandrīz katru – 118 cilvēku iespējama lēna un drausmīga nāve miera laikos.
Kā vārdā? Muļķīgs jautājums, ko var uzdot tikai tādi politiski nejēgas kā es un man līdzīgie. Vai bojāgājušo mātes. Un vispār - 118 taču ir tikai simttūkstošā daļa no tiem, kas gājuši un iet bojā, pa vienam, bariņos un masveidā, cēlu mērķu vārdā uzbrūkot, aizstāvoties vai vienkārši mācoties to darīt, un jo bieži - pavēlniecības ambīciju dēļ.
Kāds vīrietis man reiz skaidroja, ka armija mūsdienu pasaulē ir nepieciešama. Pagaidām vēl. Diemžēl. Bet, ja viņš, vīrietis, gribot būt pavisam atklāts – tad ne jau tikai pagaidām. Jo miers ir pretdabisks. Miers noved pie haosa. Karš vai arī tikai kara draudi, gatavība karam, esot cīņa par kārtību – un kārtībai taču jābūt, galu galā.
Tas, kurš man to skaidroja, bija vīrietis ar lielo “V” – jo par goda lietu un vīrišķības skolu viņš uzskatīja dienestu armijā. ”Dzīve ir skarba, draudziņ”. Alternatīvais dienests ir gļēvuļiem un puņķu tapām.
Kas ir alternatīvais dienests - tiesības nenogalināt? Kas ir karadienests - pienākums nogalināt? Ne viens ne otrs neparedz tiesības palikt dzīvam.
Es izpelnītos gandrīz visu man pazīstamo vidējās paaudzes vīriešu nosodījumu, ja izteiktos, piemēram, pret obligāto karadienestu Latvijā vai, vēl trakāk, atļautos apšaubīt armijas nepieciešamību vispār.
Grūti strīdēties ar Vīrieti, viņam vienmēr ir taisnība. Kamēr dzīvi ir tādi jēdzieni kā valstu intereses, nāciju intereses – tikmēr valstis un nācijas ir gatavas šīs intereses (savu kārtību) aizstāvēt ar ieročiem rokās. Savu vīriešu un zēnu rokās. Un arī pašlaik to dara – daudzos pasaules punktos, ko medijos sauc par karstajiem. Katrā tādā karstā punktā, tādā nokaitētā kniepadatas galviņā uz pasaules kartes, mirst vīrieši kaut kādu interešu vārdā – savu vai svešu, to bieži vien nesaprot pat viņi paši. Mirst bērni un sievietes, pēc viņu tiesībām netikt nogalinātiem vispār neviens nejautā. Un daudzviet sen jau izdzisusi trauslā robeža starp aizstāvību un uzbrukumu.
Cilvēku attieksmi pret karu un karošanu, šķiet, pamatā nosaka tradīcijas (audzināšana noteiktā priekšstatu sistēmā), reliģija un izglītība. Ir tautas, kuru tradīcijās nogalināšana ir vienīgā vīrieša cienīgā reakcija uz goda aizskaršanu. Ir tautas, kuru reliģijas prasa “neticīgo’’ iznīdēšanu no zemes virsas. Izglītība šais svaru kausos ir vājš pretsvars priekšstatiem, ko veidojuši gadsimti un gadu tūkstoši – jo pat priekšstati, kas ieaudzināti dažos gadu desmitos (komunisma ideoloģija), nav izdzēšami ļaužu apziņā vienas paaudzes laikā.
Tai pat laikā arvien daudzskaitlīgāks kļūst to cilvēku pulks (daudzi tos sauktu par “cilvēkiem bez saknēm”), kuri Eiropu un pat pasauli apzinās kā vienotu bezrobežu biznesa, karjeras un dzīves telpu. Dzimis Vācijā, izglītojies ASV, strādājis Francijā un Lielbritānijā –kāda būtu šī iedomātā cilvēka reakcija uz iesaukšanas pavēsti – un ne jau karadienestam, bet aktīvai karadarbībai pret kādu no minētām valstīm?
Un tomēr - kaut kur arī pašlaik sēž karavadoņi un virspavēlnieki, un bīda karodziņus pa karti. Vai bultiņas pa datoru ekrāniem. Plāno stratēģiju un taktiku. Ar rokas vēzienu pārvieto armijas. Aiz karodziņiem karavīru sejas nav redzamas. Vīrieši, kuri pie kloķiem, turpina kara spēles. Bet tepat blakus kāds man saka par zemūdeni “Kursk”: “Krievi paši vainīgi, - savus cilvēkus upurē militārajai slepenībai…” Viņš arī neredz sejas.
Bet es par spīti mēģinu uzskatīt, ka miers nav pretdabisks.

17.08.00

ATKAL PAR TO PAŠU
Padomju laikos mani vajāja bailes no atomkara. Šodien to sauktu par fobiju. Nezinu, vai citi izjutuši ko līdzīgu. Varbūt es biju traka.
Visbiežāk tas izpaudās sapņos, kuros iet bojā pasaule. Štrunts par pasauli,- sapņos, kuros mans bērns - apdedzis, jēls, kliedzošs- maldās viens krāsmatu laukā. Un es nevaru viņam palīdzēt. Sapņi bija pretīgi reāli. Karš vienmēr sākās negaidot un pārsteidza mani kādā pilnīgi ikdienišķā brīdī. Piemēram, es iznāku no Āgenskalna tirgus un ieraugu, ka Nometņu iela ir savādi tukša – neviena cilvēka. Un no Stradiņu slimnīcas puses šurp veļas tāds kā milzu vilnis no papīra driskām, jumta papes strēmelēm, nezin kādas vēl drazas. Nav dzirdama ne skaņa, bet es nojaušu virpuļviesuļa spriegumu viļņa iekšienē un zinu, ka tam seko ugunssiena, jūtu tās karstumu. Pēkšņi pamanu, ka pāris metru virs ietves šajā drazu mākonī plāna un bez svara kā sakaltusi lapa virpuļo mana mirusī vecāmāte.
Bailes mani neatstāja arī dienā. Bija reizes, kad es nopietni apsvēru iespēju kaut kur dabūt ciankāliju, lai tad, kad TAS sāksies, nogalinātu sevi un bērnu. Bija reizes, kad es, naktī pamodusies, zināju, ka TAS jau ir sācies, un tikai radio ieslēgšana un pasaulē skanošās nakts dziesmiņas mani spēja nomierināt.
Un bija reizes, kad no rīta, gaidot autobusu braukšanai uz darbu, es pēkšņi sapratu, ka karš sāksies tieši šodien, un tikai ar mokām piespiedu sevi neskriet atpakaļ uz bērnudārzu, lai TAJĀ brīdī būtu kopā ar bērnu.
Bet karš tā arī nesākās. Vismaz pie mums ne. Un kaut kur citur jau karo vienmēr. Un arī mirst vienmēr citi.
Pamazām bailes pārgāja. Vai tādēļ, ka pasaule būtu kļuvusi drošāka? Vai cilvēki saprātīgāki? Retoriski jautājumi, bez tiem varēja arī iztikt. Varbūt es pati vecāka un trulāka?
Raugoties atpakaļ karu vēsturē, mani vienmēr pārsteidzis, cik akli un paļāvīgi cilvēki allaž atteikušies redzēt to, kas pēc tam liekas tik acīmredzams – tūliņ sāksies.
Nu jā, tais senajos laikos es gaidīju karu ar lielo “K”. Bet Latvijas armijas kapteinis Ilmārs Lejiņš intervijā Dienai paskaidro: “Kara klasiskā definīcija varbūt ir novecojusi. Vardarbība vairāk notiks konfliktos, krīzēs, ne karos…Vai terora akts Ņujorkā bija uzbrukums valstij, pilsētai vai mājai?”
Pēc 11.septembra es gaidīju karu labi ja diennakti. Tas nesākās, un es apradu. Bīstami ātri, bīstami viegli. Tā pat kā lielākā daļa no jums. Es turpinu dzīvot tā, it kā viss būtu pa vecam. Kaut kas jau notiks, bet tas būs tālu un nebūs īstenība. Mani sendienu sapņi šķita reālāki.
Amerikas Savienoto Valstu dotais, patiesībā ciniski baisais apzīmējums atriebības akcijai “ Infinite Justice” (bezgalīgais taisnīgums) skan aizdomīgi pazīstami - kā reklāmas sauklis. Un kā reklāmas sauklis tas arī trāpīgi nomērķēts visplašākai auditorijai: variet saklausīt Vecās Derības dievišķo dusmu taisnīgumu vai datorspēles nosaukumu – pēc vecuma grupas un interesēm. Bet ideja tā pati -labie uzvarēs, mūsējiem ir vairāk dzīvību kā jūsējiem. Tūristiem jau ļauts fotografēties uz drupām, zem kurām vēl guļ līķi.
Amerikāņi tagad ir redzējuši īstu nāvi. Daudzi tūkstoši to redzējuši vaigā. Daudzi miljoni TV ekrānos. Man gribētos zināt – kuri no viņiem vairāk brēc pēc atriebības? Pēc “citplanētiešu” dzīvībām?
Jā, bet kaut kas taču ir jādara. To atzīst visi.
Tomēr ar visām šausmām par Ņujorkā nogalinātajiem. Ar visu naidu pret slepkavām. Ar visu izpratni par to strupceļu, kurā teroristi ir ieveduši cilvēci. Ar visu to man liekas, ka taisnīgums ir visapšaubāmākais mērs cilvēka rokās, bet karš (lai kādos citos vārdos to arī nedēvētu) – visbezatbildīgākais risinājums. Posts un nāve.

25.09.01

KARMA
Gaišos prātos ir radusies ideja izveidot Nacionālo alkohola apkarošanas padomi. Padome, spriežot pēc nosaukuma, apkaros nācijas jeb nacionālo alkoholismu. Apsveicams pasākums pēc būtības, īpaši, ja ņem vērā alkoholisma nodarīto postu kaut vai tikai uz Latvijas ceļiem un trotuāriem, nemaz nerunājot par Latvijas ģimenēm un genofondu. Visai apšaubāmas jēgas pasākums, ja ņem vērā latviešos teju vai vēsturiski radušos tieksmi pēc alkohola, un, manuprāt, pēdējā gadsimta laikā veidojušos mentālo ievirzi uz ciešanām un to pašapceri. Kur vēl tā problēmu gūzma, kuras priekšā valsts cilvēku šobrīd atstājusi vienu – risini kā gribi. (Uz mirkli aizmirsīsim, ka Valsti mums neviens nav nonesis no debesīm, bet paši to tādu esam veidojuši, un, ka iepriekšējās valstis šai ziņā ne ar ko nav bijušas labākas – tikai problēmas cita rakstura). Subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ nespējot rast problēmu risinājumu, tiek meklētas iespējas aizmirsties – alkoholā, narkotikās, antidepresantos. Nesen vaicāju kādam pazīstamam ārstam, kuru apsēdusi pašizdomātu un pašradītu problēmu nomākta dāmīte – jautāju ar ironiju, patiesībā jau zinot atbildi: bet antidepresanti taču neatbrīvo no ciešanām? Uz ko ārsts jautri atbildēja: nē, protams, tomēr dara tās uz laiku vieglāk panesamas; no ciešanām atbrīvo vienīgi ciešanu cēloņa likvidēšana. Mēs gardi pasmējāmies.
Apmēram to pašu varētu teikt par alkoholu, tikai ar to atšķirību, ka jebkurš ārsts pierādītu alkohola salīdzinošo bīstamību un kaitīgumu, un jebkurš alkoholiķis pazīst tik īslaicīgā atvieglojuma ilglaicīgās rūgtās mieles. Bet alkohols ir lētāks par antidepresantiem, un ļaudis dzer. Vājie dzer no nespēka, stiprie aiz spēka, dumjie tāpēc, ka dumji, gudrie tāpēc, ka pārāk gudri. Vieni tāpēc, ka viņiem nav iztēles, citi tieši tāpēc, ka viņiem tā ir. Vieni no bezdarbības, citi aiz pārmērīga darba. Daži nodzeras nejauši, citi to dara apzināti un ar cieņu. Uz to noraugoties (ne no malas – no paša viduča) rodas gluži vai skaudras, dramatiskas nolemtības sajūta, līdzīga tai, ko radīja lieliskais mākslinieka Renāra Krūmiņa darbs “Karma” izstādē Cilpa (kura, manuprāt, ir jaudīgākais jaunas mākslinieku paaudzes domāšanas un sociālās stājas apliecinājums daudzu gadu laikā) vai Jāņa Streiča pēdējā filma “Vecās pagastmājas mistērijas”. Katrs no šiem darbiem ar atšķirīgu zīmi. “Mistērijas” – kā paštīksms, ļauns un derdzīgās detaļās slīgstošs dzīves bezjēdzības un tautas deģenerācijas apliecinājums bez smeldzes, līdzjūtības vai vispārinājuma, kas ļautu saskatīt jel kādu attaisnojumu netīrās cilvēku sugas eksistencei uz glītās planētas. “Karma” – kā mākslinieciski spēcīgs apliecinājums personības mūžīgai un izmisīgai tieksmei un mēģinājumiem izlauzties ārpus sev nolemtā likteņa gravitācijas lauka, kurš ierobežo viņa garīgo un fizisko esību.
Karma: te tu esi un te tu paliksi, apmaldījies biezoknī, bet saulstari, kas izlaužas cauri koku tumšajām lapotnēm, reizē gan padara tavu ierobežotību sāpīgāku, gan ļauj nenomirt cerībai, apliecinot plašāku apvāršņu un gaismas esamību.
…
Negribētos domāt ļaunāko, proti, ka Nacionālajai alkohola apkarošanas padomei būs jācīnās ar nolemtību vai likteni kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku. Tomēr man rādās, ka no alkoholisma nāciju nevar atbrīvot ne alkohola tirdzniecības ierobežošana, ne pretalkohola propaganda, bet gan ciešanu cēloņa likvidēšana. Pilsoņu labklājība, aizsardzība un izglītotība būtu liels solis uz priekšu cīņā ar alkoholismu. Vēl gan atliek karmiskās ciešanas, - nu, bet tās nepadodas likvidācijai “no augšas”, un diez vai te līdzētu pat Nacionālās ciešanu cēloņu apkarošanas padomes nodibināšana.

14.09.00

MIRKĻU ZAGLES PADOMS
“Vienīgā brīvība ir atteikšanās brīvība. Paturēšanas brīvība ir bīstama”.
Tā Salmans Rušdi. Viņš to par lietām un cilvēkiem, bet visvairāk laikam par mīlestību. Un viņam ir taisnība.
Tāpēc es gribu paturēt to, kā vairs nav, kas beidzas, tikko vēl sācies, - es gribu paturēt mirkļus.
Ak, mirkli, jele apstājies! –vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas ir cits laikmets, un Gēte domāja ka mirkli apstādināt nevar. Viņam arī ir taisnība, klasiķiem, dzīviem un mirušiem vienmēr ir taisnība, un kādēļ viņiem to nenovēlēt.
Apstādināt patiesi nevar - mirkli var paturēt.
Kad vakara gaismā nāk pa grantēto Miķeļtorņa ceļu no jūras, nedrīkst ne reizes atskatīties. Apmēram pēc kilometra nogriežas pa labi, un tajā trīs taku krustojumā, kur pievienojas pļavas ceļš pāri uz kapiem, jāpagriežas atpakaļ tā, lai redz bāku, kadiķus, cūkpriežu puduri, mežu otrpus ceļam, lielās debesis, pļavu un balti krāsotos kapu vārtus. Gadās arī migla pievakarē. Jānostājas tā, lai ne zālīte neiečaukstas zem kājām, dziļi jāievelk elpa un jāaiztur, lai nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecinātu par paša esamību. Kustēties nedrīkst nemaz. Tad stāv, redz un dzird (nevis skatās un klausās), kādas minūtes trīs vai piecas, un tad var iztēloties, kā būs tad, kad tevis paša vairs nebūs. Un dabūt sajūtu, ka tu nebūdams būsi.
To es gribu paturēt.
Izkust un nebūt un paturēt: mākoņus, noskaņas, krāsas, ēnas uz balsinātas grubuļainas sienas. Tumšu siluetu aiz slēģiem. Govs māvienu, kūts smaku, sāls garšu. Reizi redzētu seju, kaut kur sajustu pieskārienu, svešas balsis blakus istabā, nesaprotamā valodā runātus vārdus. Siera tirgotājas krūšu līgošanos, tabakas druskas uz veča zoda, melnu zemi aiz ienadžiem, bezzobu smīnu. Smilts asumu, palaga vēsumu, auksta ūdens pieskārienu sakarsušai sejai.
Paturēt.
Katrs mirklis ir bijis pieejams arī citiem - kā tirgū uzsviests uz letes, - še, pērc, ja ir, ar ko samaksāt! Bet es to esmu nozagusi sev vienai un paturējusi.
Mirkļu zagle.
Mirkļu zagšana ir noderīga aizraušanās. Tā glābj garlaicīgās viesībās, vienmuļā darbā, tukšā ikdienā, skumjos ceļojumos.
Piemēram, tikko es biju kūrortā. Nav svarīgi, kurā, jo kūrorti jau ir būtībā vienādi - atšķiras tikai smilšu krāsa pludmalēs un dabas katastrofu biežums. Protams, cilvēku bija pārāk daudz (bet ko gan pārmest, ja pati biju viena no viņiem?), kamieļi bija netīri un smirdēja, fotogrāfi bija uzmācīgi, vīri ar filmu kamerām pārāk iestudēti jautri un pārāk optimistiski. Glāba mirkļu zagšana. Katru dienu pa mirklim, kas izdzēš garlaicīgo, nepatīkamo un vienaldzīgo. Tikai nepazaudēt to dienas gaitā, un varbūt vakarā ierakstīt mazā, slepenā grāmatiņā:
Kāds šausmīgi laimīga bērna kliedziens, pamostoties no rīta un ieraugot aiz loga savas dzīves pirmo noputējušu palmas zaru.
Siestas klusums un ķiploku smarža šaurā ieliņā.
Atvērts logs namā pie bazilikas, aiz kura notiek vietējo jauniešu kora mēģinājums.
Kādas meitenes seja, dziedot savas tautas dziesmu mazas ģitāras pavadījumā – neaizmirstami daiļa un nozagta, iespiesta starp manas grāmatiņas zīdpapīra lapām.
Es gribu paturēt visu, ko nevar nosaukt vārdā, un manas iepriekšējās rindkopas ir tikai nožēlojams tādas nosaukšanas mēģinājums.
Nav jūtu, kas būtu definējamas. Nav sajūtu, kas būtu aprakstāmas. Nav tādu mirkļu, ko var uzdāvināt citam. Bezcerīgi pūliņi, jo vislabākajā gadījumā klausītājs tava stāsta iespaidā atcerēsies savu - pavisam pavisam citu stāstu. Un arī kopīgi piedzīvotais mirklis būs katram savs.
Saprašanās ir ilūzija - nepaturama.
Bet īsts ir, kas notiek šai mirklī.
“Tas, Kas Notiek Patiesībā: to nevar pārspēt nekas, kad esi piespiests tam cieši klāt, ja vien tev netiek noplēsta seja. Cita tāda kaifa pasaulē nav.” Tas atkal Rušdi. Par kaut ko Lielu.
Bet es vācu savu kaifu pa kripatiņai, un uz manas sejas ir tikai viegli nobrāzumi.
Un iesaku arī jums. Piespiesties klāt, cik varat uzdrīkstēties. Pierakstīt slepenajā grāmatiņā.
(Un neatkārtot manu kļūdu – ne vārda par dienas sliktāko mirkli.)
Nudien, redzēsiet – dzīve kļūs citāda.

04.12.01

PASAULES BĒRNI
Kādā pusdienlaikā, tikko ar rasola kārbiņu atnākusi no gastronoma, uz kura kāpnītēm jau pāris gadus var redzēt ar pastieptu roku sēžam noskrandušu un smirdošu (piedodiet) vīru ar skumju un netīru puiku klēpī, un ar minēto kārbiņu un kafijas tasi ērti iekārtojusies omulīgām pusdienām, es pamanu virsrakstu avīzē: “ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā.”
Ņamm!
Un tālāk tekstā:
“Vairāk nekā 300 bērnu no pasaules valstīm Bērnu forumā trīs dienās pirms ANO speciālās sesijas sanākšanas vienojās par savām prasībām, lai trešdien sesijas atklāšanā (tas ir šodien, šīs slejas publikācijas dienā*) iesniegtu savus priekšlikumus bērnu tiesību stāvokļa uzlabošanai un iesaistītos arī speciālās sesijas gala dokumenta sagatavošanā.”
Laimīgie un gudrie bērni (mans prieks un acuraugs)!
Laimīgo un gudro bērnu laimīgie vecāki!
Laimīgie ANO onkuļi un tantes, kuriem bērni pateiks priekšā, kas vēl veicams viņu stāvokļa un tiesību uzlabošanā. Pasaules valstīs. Tur, kur šauj. Tur, kur no bada uzpūšas vēderi un bērnu ķermenīši ir vien ar vaļīgu ādu apvilkti ģindeņi, kur slimo ar tīfu un dizentēriju, kur acis ēd ārā mušas un uz kājām sulo nedzīstošas čūlas. Kur dzīvo papes kārbās. Kur taisnība stiprākajam. Kur zagt nozīmē paēst. Kur agrāk iemācās lietot ieroci kā nazi un dakšiņu (atvainojos par neveiklo salīdzinājumu – ēšana ar nazi un dakšiņu nudien nav tā svarīgākā izdzīvošanas un savu tiesību aizstāvības māka).
Štrunts par to naudu, kas iztērēta laimīgo un gudro bērnu sagatavošanai, atsūtīšanai uz konferenci Ņujorkā un tā tālāk un tā joprojām. Tā tiešām nevar būt liela nauda, vien piliens tai nabadzības okeānā, kas ir pasaules bērnu ikdienas realitāte.
“Pasaules bērni”- cik nostalģiskas atmiņas, - manu skolas gadu mīļākā bērnu literatūras sērija, vairāki desmiti grāmatu raibos, cietos, sen aiz mīlestības nobružātos vākos, vēl tagad tās atrodas manas mājas grāmatplauktā un gaida uzticīgu lasītāju – dažādu pasaules tautu autoru stāsti bērniem. Un katrā grāmatā, kā jau tolaik tas pienācās, bija zināma nodeva kapitālisma iekārtas kritikai – stāsti par trūcīgo ielas vai fermu bērnu sarežģīto, briesmpilno un skumjo dzīvi. Tolaik es uz šiem stāstiem raudzījos ar zināmu neuzticību – vai tad no “turienes” (ārzemes paliek ārzemes) nenāca spožās Ziemsvētku kartiņas un vai no “turienes” tā saucamie “radiņi” nesūtīja neredzēti smukus un košus džemperus?
Tad es vēl nenojautu, ka melnā Čikāgas nēģerpuikas Džima vai viņa Meksikas bēdubrāļa Ksavjēra nedienas ir tikai ziediņi, salīdzinot ar tām odziņām, kas nobriest Somālijas laukos.
Nu jā, taču nabaga Džimam un Ksavjēram vēl nebija ļauts piedalīties ANO konferencēs, diemžēl.
Tepat Latvijā neviens nespēj cīnīties ar narkotiku tirdzniecību skolās un, kā lasu tās pašas avīzes nākamā lappusē, bremzē atveseļošanās centra izveidi jauniešiem narkomāniem Mangaļos.
Maskavā manai paziņai kāda slavena maskavieša sieva neļauj dot rubli ubagojošai mātei ar zīdainu uz rokām, jo šie brīnummierīgie un klusie zīdaiņi, kas dīvainā kārtā gadiem neaug lielāki, patiesībā tiekot par lētu naudu speciāli ubagošanai iepirkti Krievijas nabadzīgākajos apgabalos, piekačāti ar narkotikām (lai guļ), un, savu laiku nokalpojuši, vienkārši izmesti ārā. Vienīgais veids kā cīnīties pret šo masveida parādību esot nedot mātēm-ubadzēm ar zīdaiņiem.
Jā, nu tas gan droši vien ir tikai tāds lielpilsētas šausmu stāsts, kā par sarkano plašķi vai melno roku.
Un tomēr – man nezin kādēļ pat tas liekas ticamāks kā apgalvojums, ka ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā.
Pieaugušo liekulības tirgum patiesi nav valstu robežu, un jauno birokrātu kalvē smēdes uguns neizdziest.
Brīnums, ka vides aizsardzības organizācijas sava reitinga paaugstināšanai, sava pī-era spodrināšanai, vēl nav iedomājušas iesaistīt pasaules dzīvniekus un augus lēmumu pieņemšanā par izmirstošo sugu aizsardzību.

* autora piezīme

14.05.02

LĪGO
Nu, kā nolīgojāt? Vai varbūt līgojat vēl? Garās brīvdienas taču. Kā ziņoja plašsaziņas līdzekļi, ārsti sākuši gatavoties savlaicīgi.
Es gan sēdēju mājās.
Lai gan vispār jau es to vēl nezinu, proti -vai sēdēju mājās, jo avīzes plānošanas svētku grafika dēļ šobrīd, kad rakstu šo sleju, Jāņu vakars vēl tikai priekšā. Bet es gribu domāt, ka sēdēju mājās. Es nezinu, kā tas viss šogad beigsies, cik traumu, cik upuru, cik alus izdzerts un desu apēsts, cik autobraucēju reibumā aizturēts, cik ziņģu un cik līgodziesmu nodziedāts, cik brīnumainu saullēktu piedzīvots, cik papardes ziedu atrasts, īstu un neīstu. Dažreiz, pat gada gaišākajā naktī, tik grūti atšķirt. Un galu galā arī par sevi es nemaz tik droša neesmu, - varbūt kāds vai kaut kas mani vienkārši paraus, - ziniet, tā tomēr ir tāda masu psihoze, kurai grūti pretoties - visi šie tradicionālie svētki, un rakstot pagātnes formā par nākotni, es izaicinu pati sevi. Kā hronisks smēķētājs sevi izaicina ar publisku paziņojumu par atmešanu.
Es, tātad, pieņemsim, sēdēju mājās.
Lai gan pieredze ar šādu izaicinājumu man ir slikta. Reiz, pirms daudziem daudziem gadiem, es arī biju nolēmusi sēdēt mājās. Rīgā. Tur, pie Āgenskalna tirgus. Visi bija prom. Radio skandēja līgo dziesmas. Pašā vakarā es izgāju putekļainajās, vakarīgajās, bet vēl gaišajās ielās, tik baisi tukšās bez cilvēkiem un automašīnām, - vien samītas, salauzītas kalmju lapas smaržo uz garojošā, dienā sasilušā asfalta, vien izbiruši, vīstoši margrietiņu vai rudzupuķu ziedi liecina par to, ka šo tukšo, karsto, pelēko pilsētu kādreiz, vēl gluži nesen, vēl nupat apdzīvojuši cilvēki. Pat visi Āģīša bomži bija kaut kur pazuduši. Un es pēkšņi sajutu tik neizturamas alkas atrasties kaut kur citur - cilvēkos, barā, zaļumos, kaut kur ar „līgo, līgo”, ar ugunskuriem, ar dzīvu cilvēku balsīm - ka pusnaktī vienatnē devos izmisīgā braucienā uz tālu vietu, kurā nekad iepriekš nebiju bijusi. Bet tas jau ir cits stāsts – par to, kā es apmaldījos, kā ceļā satiku daudz un dažādu svešu jāņabērnu, kā nonācu galā ap sešiem no rīta un tūliņ aizgāju gulēt. Tā bija skaista Jāņu nakts ceļā.
Jā, bet tas bija vēl tajos senajos laikos, kad zāle bija zaļāka un līgodziesmas sāka skanēt tikai Jāņu vakarā, nu labi, varbūt kādu dienu ātrāk. Un, man vismaz tā liekas, katrā, kurš tās dzirdēja, radīja tādu kā bērnišķīgi priecīgu satraukumu un gaidas.
Bet šogad es sēdēju (sēdēšu) mājās.
Jo esmu pārlīgojusies. Jau kādu mēnesi pārlīgojusies ar Latvijas televīziju, Latvijas radio, ar lielveikaliem, avīzēm un žurnāliem, ar reklāmām, šlāgeriem, folkloras grupām un koriem, ar Līgo atlaidēm veikalos un Līgo depozītiem bankās –līgo, līgo! „Iegrillē Jāņus!” „Latvijas Radio Viens – līderis līgošanā!”
Rodas sajūta, ka šogad Jāņi man teju ir nozagti, tā pat kā jau vairākus gadus man zog Ziemassvētkus ar visu decembri skanošajiem džinglbelliem un uz katra stūra sastopamajiem Ziemsvētku večiem.
Džingljān, džingljān, līgo!
Mani draugi šo Jāņunakt bija (būs) tālu, un es redzu tos iztēlē kā siltus punktiņus Latvijas kartē, varbūt kā ugunskurus. Tie silda.
Ticēsim, ka es sēdēju mājās.
Savās mājās meža vidū, kur tomēr var dzirdēt šalcam jūru un pa logiem redzams ozols, kura zarus es šogad vainagiem nelaužu. Kur līgodziesmu visu jūniju dzied tikai vardes dīķī un reizēm tām klusi piebalso lietus grabināšanās uz jumta.
Kur saullēktu var redzēt divreiz.
Kur dziedējošs klusums un papardes zieds uz galda, jau atrasts un nevīstošs.

21.06.04.

MALĀ
Kur tie laiki, kad mācījos vidusskolā, un reizi nedēļā agri no rīta pirms stundu sākuma klasē notika obligātās politinformācijas. Gandrīz nostalģiskas atmiņas – ziemas rīta melnā tumsa aiz logiem, dienasgaismas spuldžu sīkoņa, samiegojies klases politinformators (bija taču tāda demokrātiski vēlēta amatpersona klasē!), zilā burtnīca ar ielīmētiem avīžu izgriezumiem, kuru saturs ir tik murgains, tik frāžains un tik tāls ikdienas realitātei, ka nav nedz iegaumējams, nedz atstāstāms – vien skaļi nolasāms no burtnīcas, pārējiem klasesbiedriem tai laikā steidzoties pabeigt neizpildītos mājasdarbus.
Tie bija gadu desmiti, kad avīzes sāka lasīt no beigām, un vienīgie teksti, kuru saturu nevarēja apšaubīt, bija humora lappusītē drukātie. Atmaskojošās ārzemju ziņas lasījām tādā kā reversā bet jēdzienam “iekšpolitika” zinājām tikai teorētisku skaidrojumu, kurš neradīja nekādas saprotamas asociācijas.
Viss būtiski mainījās sākoties notikumiem, ko saucam par mūsu tautas trešo atmodu. Iekšpolitikas ziņas pēkšņi ieguva eksistenciāli būtisku nozīmi tās apziņas dēļ, ka ikviens tā brīža notikums vistiešākajā veidā ietekmēs mūsu dzīvi. Nemaz nerunāsim par tiem satraucošajiem, pacilātības un drosmes pilnajiem laikiem, kad parasta un ikdienišķa parādība kļuva savās dienas darīšanās ejošs cilvēks ar radiotranzistoru pie auss – uz ielas, maizes veikalā, tirgū, teātra izrādes starpbrīdī … Arī vēlāk, kad katrs valsts līmenī pieņemtais lēmums vairs nešķita gluži tūlītējas dzīvības vai nāves jautājums, interese par politiku saglabājās – saglabājoties apziņai, ka es – pilsonis - spēju šo politiku saprast un kaut nedaudz ietekmēt.
Arī es kopš tiem laikiem ieguvu paradumu dienu sākt ar avīžu lasīšanu un beigt bieži vien ar jaunāko politisko notikumu pārspriešanu paziņu lokā – nu gluži vai tādu kā vakara politinformāciju.
Pēdējo mēnešu laikā kaut kas ir mainījies. Kaut kas manī, manā attieksmē ir mainījies būtiski.
Mana interese par iekšpolitiskajiem notikumiem ir samazinājusies tiktāl, ka tikai ar stingru piespiešanos es saņemos izlasīt vismaz tiem veltīto rakstu nosaukumus, un arvien biežāk es avīžu lasīšanu sāku no otra gala – no kultūrai un mākslai veltītajām lappusēm.
Kāpēc? Man negribas (man ir bailes) sev atbildēt ar tik skaļiem vārdiem kā “vilšanās” vai “uzticības zudums”. Varbūt saudzējošāks būtu vārds “nogurums”?
Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu (nauda, vara) primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, un šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas reāli nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu privātpersonu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī.
Nācijas pašcieņa tā visa rezultātā, šķiet, kritusies līdz nullei. To pacelt nespēs ne gremdēšanās latvju dainās, ne kādu nebūt pārlaicīgu nākotnes ideālu formulēšana uzsaukumos tautai – uz ideāliem, manuprāt, kādu laiku spēj turēties tikai diktatoriskas valstis. Es domāju, ka tautas var smelties spēku un pašcieņu tikai ticībā gudrai, tālredzīgai, godīgai valsts politikai.
Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti man kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula.
Mana vienaldzība mani biedē.
Vēl vairāk mani biedē, ka arvien biežāk ar līdzīgu attieksmi sastopos savu paziņu vidū – un tie ir par mani gudrāki, inteliģentāki, stiprāki cilvēki, kuru ticības zudums valsts perspektīvai šo perspektīvu, manuprāt, tiešām padara arvien apšaubāmāku.

06.04.00

MANA TAISNĪBA
Vienkārša saruna par darbu vai māju, vai bērnu audzināšanu, vai suņa barošanu, kas sākas lietišķi un rāmi, izvēršas absurda lugas cienīgā dialogā, balsis kļūst skaļākas un skaļākas, toņkārta augstāka un aukstāka, gar ausīm nikni svelpj ironijas bultas, apvārsni aizmiglo niknuma putekļu sarkanie mākoņi, kājas pinas neiecietības dzelkšņainajās stīgās.
Ko, tāda parasta sadzīves aina, vai ne? Piedzīvo un aizmirsti. Tomēr sāja neizpratne paliek – nu kas tas ir, nu kālab tad atkal mums šitā sanāca?
Muļķe, nu tālab, ka pasaulē taisnības nava!
Vai, drīzāk, par daudz ir to taisnību, - katram sava, bet dažam, piemēram, kaimiņam Koļam vai lielai daļai politiķu, ir pat vairākas. Teiksim, viena taisnība pašam, viena sievai, viena priekšniekam, viena tautai. Šajā ziņā nav lielas atšķirības starp Koļu un politiķi. Un mums visiem.
Un visi mēs esam labi cilvēki, ja tā padomā.
Kurš kaut vai domās sev atzīsies ļaunu gribējis vai tīšuprāt darījis? Tie jau tikai pasaku velni un raganas, kas tīrās izpriecas dēļ ļaudis zūvē, par tiem nerunāsim. Normālā pasaulē pie normāliem cilvēkiem ir citādi. Teiksim, ja pirmā mirklī varētu likties, ka tie ASV armijas kareivji, kuri Irākas gūstekņus spīdzina, tad tie nu gan! Tie ir gatavie briesmoņi! - Nē tak. Jo ne jau gara laika dēļ, bet pēc savas iekšējās pārliecības un visas kristīgās pasaules taisnības vārdā centušies. Nu pelnījuši tie melnie pagāni, ai kā pelnījuši! Un, ko lai dara, ka taisnībai tāda daba niknumā akumulēties.
Un no otras puses - tā pat arī tie tur Amerikā savus terora aktus pelnījuši. Vai tad terorists – pašnāvnieks domājas ļaunu darbu darām? Tur jau Bin Lādenam jāsmejas.
Domā, kāds sakars sīkai sadzīves ķildai ar terora aktiem un cilvēku spīdzināšanām? Mērogi tak pavisam citi. Nu ja. Bet pamats tur dziļi apakšā viens- neiecietība un dusmas, un sava taisnība.
Patiesībā jau taisni tos sīkos, tos sadzīves nesmukumus grūtāk sev attaisnot. Kā tādi ieēdušies pleķi uz baltā dvēseles ķiteļa. Liek justies drusku neērti un staigāt šķībi, raugoties, lai pret ļaudīm vienmēr tā tīrā puse pagriezta. Tā saucamās kļūdas,- tās, draņķes, lien arā kā adatas no labo darbu siena kaudzes, kad Raiņa apvārsmotās un visu attaisnojošās Ausgtākās Idejas deķītis kļūst pat īsu vai šauru. Piemēram, ar kādu ideju tu prastu nevērību pret tuvu cilvēku attaisnosi, ar kādu – kabatā ieripojušu svešu santīmu, latu? Bet, mīļie, tas jau ar nav no ļauna prāta vai negausības – tik vien kā cilvēcisks vājums.
Jo, raugi, visam, pilnīgi visam, ko cilvēks dara, ir attaisnojums. Ik vienu var saprast, ja godīgi izrunājas. Un es te nekādu velnu nedzenu, saku to gluži nopietni.
Slikts gara stāvoklis, nepareiza mēness fāze, trešā laika prognoze vai mēnešreizes. Izmisums vai vieglprātība. Neapdomība vai muļķība. Kuram gan kāja nepaslīd?
Tomēr pats labākais, pats stiprākais aizstāvis, - kā Poteram sudraba briedis, kā indiānim spēka zvērs – sava taisnība.
Un, ja kas – mana taisnība ir taisnīgākā taisnība pasaulē.
Kurš labāk par mani pašu zina, kas man pēc tiesas un taisnības pienākas? Man, piemēram, mīlestība pienākas. Ir iebildumi? Es taču neprasu vairāk kā citi.
Šleseram pienākas īpaša masu mēdiju uzmanība, prezidentes vīram pienākas zemes gabals Jūrmalā, kāpu zonā. Kā visiem, kā visiem.
Ir iebildumi?
Tad paturiet tos pie sevis. Citādi paskatīšos, kas pašiem jums pienākas.
Un visi mēs esam labi. Nē?
Nu tad ātri, piesakās, – kurš te ir slikts?
Ne velna, sprukstiņ, tu arī, kurš pieteicās,- tu tikai splīna pēc to dari.
Kādas man tiesības tā teikt?
Manas taisnības tiesības.

27.08.04

MINI MANI
Vairumam cilvēku šķiet raksturīgi pierast , sākt uzskatīt par pašsaprotamu vai vienkārši neredzēt visu, kas notiek pietiekami ilgu laiku un nenodara konkrētai personai nedz īpašus, reāli ikdienā sajūtamus zaudējumus, nedz sāpes. Piemēram - Rātslaukumu, Poteromāniju,Tatjanu Ždanoku, TV spēles. To skaitā “Mini mani”. Nu kam no tās kāds sliktums? Nevienam. Mana konkrētā fiziskā persona to raidījumu (parasti) neskatās, tādēļ manai garīgai personai tas nevar kaitēt. Manai juridiskai personai (jo tāda man arī ir) vispār ne silts, ne auksts. Varbūt, ka cieš kāds no smalkajiem ķermeņiem, bet tie man ir tik ļoti smalki, ka es viņus šā vai tā nejūtu. Varbūt jau sen nodiluši.
Tā ka.
Bet labums? Nu daudziem! Ja tik ilgus gadus tūkstošiem sievu un vīru noteiktu nedēļas dienu pievakarēs biežāk kā citkārt nervozi ieskatās pulksteņos un steidz mājas darbus, līdz kādā brīdī auro no istabas uz ķēķi vai pa logu uz kūti: Eu, fiksi, sākāāās!!! Tiesa, var gadīties, ka tūkstošiem citu tikai paraustītu plecus: Nu un tad, ka sākās?! Vai pat vēl trakāk,- neizpratnē ieplestu acis: KAS sākās???
Kā vieni tā otri, vairāk vai mazāk – skatītāji.
Bet vēl ir veidotāji un dalībnieki. Tie, kas kastē.
Ar veidotājiem tā kā viss būtu skaidrs – tāds darbs cilvēkiem.
Ar raidījuma viesiem arī – jo kurš gan no mums savā dziļākajā un sentimentālajā būtībā nevēlas būt uzminēts, ja ne saprasts? Tiesa, ne visiem dots šo vēlmi spēt ierobežot tik pieticīgās robežās.
Atliek vēl minētāji.
Kādā draugu tusiņā, kura fonā, Dievs vien zina kāpēc (skat. pirmo rindkopu), rādījās un skanēja minētā spēle, velns mani parāva aiz mēles brīnīties, kāpēc tie minētāji vispār piedalās. Visi tādi aizņemti, tādi gudri un talantīgi, un tādi savā profesijā izcili cilvēki! Bet nāk taču katru nedēļu, tērē savu, jādomā, dārgo laiku, dzen jokus, uzliek maskas, kas padara viņus līdzīgus konfidenciāla sekskluba apmeklētājiem, min mīklas un saņem mazas, mīļas dāvaniņas no raidījuma viesiem.( Interesanti, ko viņi ar visām tām dāvaniņām dara?)
Hmm.
Varbūt viņiem tur ir jautri?
Varbūt viņi ir misionāri?
Varbūt par to daudz maksā?
Varbūt viņiem pēc raidījuma dod kaut ko garšīgu?
Fui,- es teicu draugiem (ak, augstprātība, smagākais no grēkiem, kā tu man atriebsies!) , - ar visu cieņu pret šiem cilvēkiem – bet es jau nu gan nemūžam.
Un tad man kāds, sīki un klīrīgi iemalkodams vīnu, iedzēla: “A vai tevi kāds aicina?
(Zobi tam no sarkanvīna bija iekrāsojušies zili, un tā viņam vajag).
Nu, neaicina gan. Jāatzīst.
Nu neaicina!
Ne “Mini mani” nav aicinājis, ne “Mēmais šovs”, ne “Laimīgais pāris”, kur nu vēl “No pusvārda”! Nu kā tad tā?
Sāku drudžaini meklēt atbildi:
Esmu par dumju.
Esmu par gudru (nevar būt).
Esmu par nesmuku.
No manis baidās (kāpēc?).
Mani nemīl (kurš?).
Esmu neredzama.
Neviena no atrastajām atbildēm nespēja mani nomierināt, bet citas – priecējošākas, vienkārši neradās. Jebkurā gadījumā kļuva skaidrs, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Starp citu – būs vietā atzīmēt, ka arī nevienā partijā man nav bijis tas gods tikt uzaicinātai, un pat ne čekā. Pilnīgi nekur. Spēļu un partiju ir tik daudz, puslīdz sabiedrībā zināmu cilvēku tik maz, ka gandrīz visi mani paziņas jau ir tikuši kaut kur aicināti.
Mans fiziskais ķermenis noskuma, mans garīgais ķermenis nosarka- nu kāpēc, kāpēc es neesmu atminēta?
Mini mani!

*Autore lūdz neuzskatīt spēles “Mini mani” veidotājus vai dalībniekus par savas kritikas mērķi, jo, pirmkārt, šī vispār nav kritika, otrkārt - autore nemaz nedomā, ka TV spēlēs slēptos masu kutūras un izklaides industrijas ļaunuma sakne un tās būtu kaut kā īpaši jāapkaro. Vienkārši jautras pārdomas,- un lūdzu piedošanu, ja kāds jūtas personīgi aizskarts, īpaši attiecībā uz maskām. Autorei vienkārši ir samaitāta fantāzija.

21.01.02

KĀ IET? NORMĀLI ?
Filosofs Pjatigorskis TV intervijā Gintam Grūbem ar diža cilvēka šķietami nevērīgo vieglumu klasificēja tādu parādību kā normāli cilvēki . Tiem, kuri šo interviju neredzēja, riskēšu saviem vārdiem un pēc savas izpratnes viņa domu atstāstīt. Normāls cilvēks, atšķirībā no ģēnijiem, talantīgiem, lādzīgiem, muļķiem un neliešiem, esot liels retums, - tā apmēram teica filosofs. Pie tam jēdzienam normāls cilvēks neesot nekāda sakara ar viduvējību, jo viduvējība savu viduvējību neapzinoties, tāpat kā talantīgais bieži nepazinās savu talantu vai (vēl biežāk) neapdāvinātais–savu neapdāvinātību. Savukārt būt normālam cilvēkam esot cieši saistīts ar sava stāvokļa apzināšanos.
Tiktāl par Pjatigorski. Varbūt viņš raksturoja normalitātes pazīmes tuvāk, varbūt neraksturoja – saruna bija tik brīva un neobligāta, nopietnais tika skarts ar tādu vieglumu, no ekrāna skanošie vārdi noplīvoja gaisā, atsitās pret virtuves sienu, sabirza tējas krūzēs, kopā ar cigarešu dūmiem izgaisa plīts garaiņu nosūcējā… Un tikai pēc laba laika es atklāju sevī kņudīgu vēlēšanos saprast,- vai drīkstu sevi pieskaitīt šai visdziļāko cieņu pelnošai normālu cilvēku kategorijai?
Skaidrs, ka Pjatigorskim man nekad to pajautāt neizdosies, arī neviens dakteris atbildi uz šo jautājumu nesniegs, tādēļ neatlika nekas cits, kā vien mēģināt pašai sev noskaidrot, kādas varētu būt normāla cilvēka galvenās pazīmes.
Vispirms nācās atzīt, ka atbildi meklēt vārda “normāls” lingvistiskajās nozīmēs ir pilnīgi aplam. Vārds normāls radies no latīņu normalis, kas tulkots kā taisnvirziens, un taisnvirziena vektoru es nespētu piemērot nevienai šodienas realitātes sastāvdaļai. Savukārt svešvārdu vārdnīcā jēdziens normāls tiek skaidrots kā tāds, kas (1) atbilst vispārpieņemtiem, regulāriem, stabiliem uzskatiem, noteikumiem, principiem, standartiem; (2) psihiski vesels; (3) tāds, kas atbilst normai, pareizs. Angļu valodas vārdnīca šo skaidrojumu var papildināt ar tādiem priekšstatiem kā tipisks, parasts, iepriekšparedzams.
Manā uztverē visi šie skaidrojumi, izņemot medicīnisko, vairāk raksturo vidi un viduvējību nekā normālu cilvēku Pjatigorska izpratnē, un vienīgais, par ko tie vedina domāt, ir tas, kādu dzīves telpu, sabiedrību, kādus spēles noteikumus cilvēki atzīst par normāliem. Te man nāk prātā manas kādreizējās angļu valodas skolotājas, skotietes, iemīļotā metodoloģiskā anekdote. Pirmais, no kā viņa mūs brīdināja formālajās attiecībās ar rietumniekiem un it īpaši amerikāņiem, bija atbildēt uz vienkāršo jautājumu “How are you?” ar latviešiem tik pierasto un raksturīgo atbildi “Normal”. (To stāstot viņa lieliski atdarināja latvieti atbildes brīdī -uzrautiem pleciem, rūgti saviebušos, ar krītošu balss intonāciju :”Nōōōml…” ) Tā, raugi, esot vislielākā nepieklājība, apmēram tas pats, kas rupji atcirst “A kas tev par daļu?!” un uzgriezt muguru. Uz standarta jautājumu, kura atbilde patiesībā nevienu neinteresē, esot jāatbild optimistiski un daudzvārdīgi: “ Ōō, paldies, brīnišķīgi, mēs pirms nedēļas bijām slēpot, mūsu kāmīšiem radies ģimenes pieaugums, un kā man patīk Ņujorka!”
Man pašai abi atbilžu varianti, kā latviskais tā amerikāniskais, šķiet apliecinām normālas viduvējības normālu attieksmi pret dzīvi – ar amerikānisko atteikšanos problēmas redzēt un latvisko tendenci problēmas uzskatīt par pašsaprotamām un pieņemamām, proti – normāla ir slikta veselība, maza alga, korumpēta ierēdniecība, neuzticīga sieva, karš Čečenijā, ozona caurumi atmosfērā u.t.t., u.t.j.pr.
Manu pārdomu provokatoram Pjatigorskim ir vēl viens ļoti iemīļots vārdiņš, ar kuru viņš raksturo gan valstu gan cilvēku necienīgu rīcību, tas ir - omerziķeļnij . Šo vārdu es tulkotu kā “līdz riebumam, apkaunojoši nelietīgs un niecīgs”, vai arī tā īsti tautiski – cūcīgs. Tieši šis Pjatigorska mīļvārdiņš mani uzvedināja domām, ka normāla cilvēka galvenā pazīme varbūt ir spēja atšķirt cūcīgo no normālā, apzināties cūcības neizbēgamo klātesamību dzīvē, neuzskatīt to par pašsaprotamu un neko nedarīt, lai cūcību vairotu.
Man tūkstošreiz jāatvainojas filosofam par atļaušanos spriedelēt viņa izteikumu sakarā un tulkot tos pēc sava prāta… taču – tēja ir krūzēs, šņabis glāzēs, vārdi gaisā – un kurš tad piedos, ja ne normālais filosofs Pjatigorskis…

16.003.00

NAUDA PAR SKAISTO
Skaistums maksā naudu, vienmēr ir maksājis naudu. Vai jebkādu tās ekvivalentu – piemēram zeltu, sudraba pogas vai kauri gliemežvākus.
Atļaujiet man nenoskaidrot šajā slejā, kuras garums tik ierobežots, kas īsti ir skaistums –pārāk vecs jēdziens, kurš no biežas daudzināšanas ne tikai nolietojies, bet arī izvalkājies. Nevajag man atgādināt, ka izpratne par skaisto ir ne tikai atšķirīga bet pat pretišķīga dažādām kultūrām, laikmetiem, indivīdiem. Ka tā atkarīga no izglītības, vides, modes, audzināšanas, naudas un Dieva, un, kas vienam skaists, otram var likties atbaidošs. Nestāstiet man, ka ir arī skaistums, kurš neko (it kā) nemaksā – mākoņu, jūras, meža un smilšu grauda skaistums. Stikla lauskas un izspļautas desas ādiņas skaistums. Es jau to zinu.
Un tomēr vairums no tā, kas mums apkārt, ir radies ar cilvēka (un tātad – naudas) līdzdalību. Ēkas, kurās dzīvojam, bildes, ko karam pie sienām, ģipša rūķi dārzā, Henrija Mūra skulptūras, tamborētās sedziņas uz spilveniem, zilonīši uz kumodēm, Citerio mēbeles, persu paklāji, porshe un jaguāri, lelles un kosmosa kuģi, un virsskaņas iznīcinātāji, multeņu varoņi un karaļu kroņi, mūsu drānas un mūsu sejas, neona gaismas un dejas, mūsu izsmalcinātie mājdzīvnieki un smaržas, un dīvaini ziedi un svētku gunis.
Skaistums ir prieks, un skaistums ir prestižs. Kā nu kuram.
Un vienmēr cilvēkam ir bijis jāizvēlas starp skaisto un dārgo vai neglīto un lēto.
Jā, var jau arī lētais būt skaists, reizēm. Tomēr cik bieži mūsu augstās tehnoloģijas laikmetā skaistuma daudzums ir vistiešākā veidā izmērāms ar ieguldītās naudas daudzumu. Cēls materiāls. Apstrādes kvalitāte. Dārgs dizainera vārds.
Izvēle starp racionālo un neracionālo. Sevišķi smaga šī izvēle ir trūcīgajam: tu to nevari atļauties. Tas nav priekš tevis. Vēlāk. Kad izaugsi. Kad nopelnīsi. Kad paēdīsi.
Bet nevar dzīvot tikai no maizes. Prieku vajag un skaistumu vajag, vienkārši lai neaizmirstu.
Gaismas pils projekts, Ministru Padomes vannas un pirtis, strūklaka un stikla piramīdas Kronvalda parkā, Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remonts, prezentācijas un ziedi valsts kancelejā - kas kuram skaistums? Un vai tikai sev, vai citiem arī? Un par kādu naudu?
Tam visam maz kopīga, protams. Daži projekti paredzēti sabiedriskai lietošanai, daži šauram personu lokam. Daži – kā bēdīgi slavenās piramīdas, balansē uz sliktas un ļoti sliktas gaumes robežas, citi – kā strūklaka – ir tiešām skaists objekts visu priekam. Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remontā ieguldītie līdzekļi vismaz ir izglābuši vēsturisku ēku no lēnas bojāejas (es šoreiz nevēlos iedziļināties, no kuras valsts kabatas šī nauda ņemta), prezentācijās notriektā nauda sagulusi ierēdņu apaļos vēderos, bet ziedi… Es pēc A. Ozoliņa raksta tā sarēķināju, ka Valsts Kanceleja tiem vidēji tērējusi 27 latus dienā, un vai tad grūti iztērēt 27 latus veselas valsts valdības dienišķās skaistuma vajadzības apmierināšanai zemē, kuras ziedu dāvāšanas tradīcijas liek pabrīnīties katram saprātīgi domājošam rietumniekam ?
Šim stāstam nav morāles.
Es negribēju paust viedokli par to, kuri mūsu nodokļu maksātāju skaistuma vārdā apmaksātie izdevumi attaisnojami, kuri nē. Kurš skaistums ir īsts, kurš viltots, kurš paliekošs, kurš iznīcīgs. Un vai paliekošais ir vērtīgāks par gaistošo. Un vai prieks vajadzīgs tikai turīgajiem, un tikai kaut kad pēc tam.
Es tikai noskaidroju pati sev, cik šie jautājumi ir sarežģīti, cik neizbēgami atšķirīgi ir viedokļi, un cik mūžīgas ir kļūdas.

o2.06.00

NOZAGTĀ SLEJA
Jums nav tā gadījies, ka nozog sleju? Nē, jums nav tā gadījies, jo jūs slejas nerakstāt. Piemēram, esi visu jau izdomājis, pat melnrakstu uzrakstījis un nākamā dienā ieraugi avīzē kādu rakstu ar savas slejas virsrakstu. Un pat par to pašu tēmu. Pagalam tava iecere, ej nu un izzīd kaut ko no pirksta pēdējā vakarā.
Nē, tā jums noteikti nav gadījies. Bet ir gadījies taču līdzīgi - ka nozog, piemēram, domu, ideju? Kaut ko tādu, par ko esi bijis pilnīgi drošs – tas ir tikai tavējais, personīgais, tikai tu to esi izdomājis, Tu zini,viens vienīgais uz pasaules. Tu, piemēram, ieceri (vai pat uztaisi!) mākslas darbu, nav svarīgi,kādā žanrā, bet, izrādās, kāds kaut ko līdzīgu jau ir uztaisījis. Tāda situācija ir vēl muļķīgāka, jo neviens taču neticēs, ka nezināji. Domās to ļaunāko, vairums cilvēku taču vienmēr ar prieku domā to ļaunāko.
Ne jau katrs, protams, ir mākslinieks, mūziķis, zinātnieks vai kaut kas tāds. Arī normāli cilvēki no šīs ligas nav pasargāti. Tikai normāliem cilvēkiem uztvere ir veselīgāka. Nevis nagus grauž, bet nopriecājas - re, kā viens manā vietā to pateicis, izdomājis!
Bet visinteresantāk ir ar bērniem. Man liekas, bērni vispār milzumu īstu atklājumu izdara. Atceros, kad man bija gadi astoņi - desmit, es katru vakaru pirms aizmigšanas kaut ko atklāju. Tolaik man patika prātot par pasaules uzbūvi, cilvēku dabu, mirstību, nemirstību un visādām tādām lietām. Lielākā daļa atklājumu jau aizmirsusies, bet divus vēl atceros labi. Biju izdomājusi: ja bezgalība ir uz vienu pusi, tas ir uz lielumu, tad tai jābūt arī uz otru pusi – proti, uz mazumu. Šī doma mani kaut kā ļoti satrauca. Es raizējos, vai zinātnieki to jau atklājuši vai varbūt vēl nē. Un ne jau kādu tur egoistisku apsvērumu, piemēram, slavaskāres dēļ, satraucos, bet vienkārši cilvēces zināšanu labad. Brīžiem likās, ka vajadzētu kādam rakstīt, bet nebija īsti skaidrs, kam, un arī ieaudzinātā kautrība atturēja. Vai tas tobrīd bija atklājums, tā arī vēl šodien nezinu, jo nu jau dzird ļaudis mēļojam, ka bezgalības nemaz neesot, šī esot galīga. Tā ka bezgalībā es esmu galīgi sapinusies un par to vairs nedomāju.
Otrs mans atklājums, par kura patiesumu esmu pārliecināta vēl šodien un ko pierāda arī manas slejas skumjais sākums, bija tāds, ka viss kaut kur jau ir,- gan paši atklājumi, gan domas, gan idejas. Tā tēlaini un latvietim saprotami izsakoties – guļ ezera dibenā kā nogrimušas pilis, vai otrādi - kā ezeri gaisos lidinās, un gaida, kad šos nosauks vārdā. Kad nosauc – tankš! – nolīst no gaisa pa idejai. Vai izceļas no dzelmes pa daiļdarbam. Ja neviens to svētību laikus nesavāc, notiek neizbēgamais –iegrimst atpakaļ dzelmē vai paceļas atpakaļ debešos, ķer nu vēju laukā, varbūt vēl simtu gadu jāgaida, līdz otru reizi parādīsies. Bet gadās arī citādi – daudzi cilvēki vienlaikus to ideju noķer. Un tad arī tā sanāk, ka līdzīgi darbi visās pasaules malās sarodas. Un visādi skandāli par plaģiātismu izceļas.
Pēdējā laikā gan šķiet, ka gaisi paliek arvien retāki, ezeri tukšāki, visas idejas mākslā jau izķertas, tā pat kā sižeti lieteratūrā. Par mūziku nepateikšu, tur tik daudz nošu, ka nejauši atkārtoties gandrīz neiespējami.
Bet jau tiem plaģiātiem tik un tā neticu. Vārds, bilde, skaņa vai ideja – tā jau nenāk no cilvēka. No tā mākoņa nāk, kurā viss stāv jau gatavs un gaida.

09.04.05

SĒŅU LIETAS
SĒŅU LIETAS

Man te nebūs ne par kultūru, ne politiku. Man te būs par sēnēm. Iespējams, šī nav tā īstā vieta, kur par to rakstīt – es izlūdzos jūsu piedošanu.
Jo, redziet, ir žurnāli copētājiem, dārzkopjiem, kulināriem, šuvējiem un tamborētājiem, bet nav neviena sēņotājiem. Piemēram, varētu taču būt žurnāls “Sēņu lietas”. Kaut vai sezonāls. Rudeņos un pavasaros. Ar krāsainām bildēm, ar sacensību par lielāko baraviku un lielāko celmeni:lūdzu nofotogrāfējiet atvērumā, izmēriet sēņotāju piederumu veikalā (zīmogs), un atsūtiet bildi un mērījumu apstiprinošo dokumentu uz redakciju.
Varētu tur būt norādītas labākās sēņu vietas (karte pielikumā), aprakstīta sēņošanas tehnoloģija un minēts laiks, kad kuras sēnes ķeras.
Varētu būt sēņu karstās ziņas, raksti par sēņošanas filosofiju un stāsti par Latvijas sēņotājiem Norvēģijā, Meksikā un Sibīrijā.
Varētu būt pielikums par halucigēno sēņu vākšanu, sagatvošanu un lietošanu.
Varētu būt, bet nav.
Tā kā sēņošana ir mans vienīgais hobijs brīvā dabā, bet varētu teikt arī moderni – dzīves veids, nākas par visu domāt pašai.
Vispirms, protams, jārod atbilde uz jautājumu, ko mēs varam saukt par īstu sēņotāju.
Meklējot, atrodot un noraidot dažādus kritērijus, es paliku pie viena. Tas ir ļoti vienkāršs, tas ir kā tests ar vienu jautājumu, kuru izpildīt vari arī tu, mīļais lasītāj. Ja vari apstiprinoši atbildēt uz jautājumu, vai esi gatavs doties vairākus kilometrus vēlā krēslas stundā (pie tam tikai uz urdošu aizdomu pamata) pēc vienas baravikas, tad esi. Ja ne – tu esi tikai tāds pārtikas vācējs un sēņošanas kaislība tev ir sveša.
Ir, protams, vēl arī blakus pazīmes, mazāk būtiskas. Īsts sēņotājs visu pavasari un vasaru min – būs sēņu gads vai nebūs. Īsts sēņotājs laiku skaita nevis no Kristus dzimšanas, bet no „tā gada, kad bija nenormāli daudz baraviku” (smilteņu, kundziņu, rudmiešu etc.) Īstu sēņotāju nebiedē ne kveldējoša saule, ne lietus, ne vētra. Īsts sēņotājs var nobastot darbu, izliekoties par slimu, un doties mežos. Īsts sēņotājs var izlavīties no mājas ar drēbju krokās paslēptu nazīti un polietilēna kulīti, kamēr mājās sabraukušie viesi gaida no viņa zakuskas un izpriecas.
Tomēr arī īstu sēņotāju apdraud visas cilvēciskās vājības un netikumi, tādas kā skaudība, nenovīdība, negausība, niknums u.c.
Tāpēc es gribu dalīties ar jums savās atziņās, kas, manuprāt, jāievēro, lai nesamaitātu savu karmu.

1. Nesper suņusēnei ar kāju.
2. Sunim arī nesper, pat ja viņš tikko sabradājis visskaistāko baraviku.
3. Nelasi sēnes kaimiņa pagalmā, pat, ja viņš tavējā ir lasījis.
4. Neskaiti pie sevis mantru : akdieviņ, akdieviņ, kaut nu tur vēl neviens nebūtu gājis. Jo, pirmkārt, pat akdieviņš nevar gājušu padarīt par negājušu, otrkārt - viņš var apvainoties, ka tiek traucēts ar tādiem sīkumiem.
5. Neaptraipi savu dvēseli ar naidu, ieraugot katru lietusmētelī un treniņbiksēs tērpušos vīru vai sievu, kas pavīd aiz kokiem.
6.Nesēņo netīrs.
7.Nesēņo piedzēries.
8.Nesēņo grupā.
8.Nesēņo spainī vai plastmases kulē (ja vien ir cita iespēja).
9. Nesteidzies. Klausies, skaties un ošņā.
10. Izturies pret sēni ar cieņu, ieguldi grozā maigi, glīti un ar mīlestību.
11. Nelasi tās sēnes, kuras tu neēdīsi, tikai tāpēc vien, ka viņas ir.
12. Zini mēru.
14. Nedomā par tām sēnēm, kas palika mežā.
15. Neapsaukā sēnes sliktos vārdos, kad viņas ir atnestas mājās un jātīra.

Nedusmojies uz mani, ja esi šīs slejas dēļ izniekojis savu laiku.
Varbūt šīs atziņas nemaz neattiecas tikai uz sēņošanu.

16.09.04

PA ĪSTAM
Ir taču pajoliņi, kuri, ne jau nu snobisma vai augstprātības, kā dažiem labpatiktu iedomāties, bet vienkārši slinkuma un nejaušības dēļ nav redzējuši nevienu realitātes šovu. Arī es tādiem nupat vēl piederēju, jo nevainību zaudēju tikai svētdienas vakarā, noskatoties uzreiz divus – proti, “Barbarosu” un “Robinsonus”.
“Barbarosa” manu jau iepriekš negatīvo attieksmi nepievīla. Jaunāku un vecāku cilvēku teatrālā ākstīšanās kameras priekšā neatstāja ne mazāko cerību, ka šim pasākumam varētu būt kāds sakars ar realitāti (ja tulkojam realitāti kā “īsto dzīvi” un aizmirstam ka reāls jau patiesībā ir jebkas, kas notiek) vai pat ar šovu (ja tulkojam šovu kā aizraujošu izrādi un aizmirstam, ka izplātītā valoda par šovu šodien ļauj nosaukt arī ubaga sēdēšanu stacijas tunelī).
Savukārt “Robinsoni mani negaidot tiešām ievilka dalībnieku īstas, konkurences un intrigu atmosfērā. Gandrīz vai aizraujoši, es jums teikšu. Ja nebūtu, piemēram, grāmatu, ko lasīt, vai labu filmu, ko skatīties. Vai savas personīgās, konkurences un intrigu pilnās dzīves, ko dzīvot.
Bet ne jau par TV raidījumiem es gribēju runāt. Vienkārši raidījumu nosaukums uzvedināja uz nebūtiskām un nevienam nevajadzīgām (tāpēc jau iepriekš atvainojos) pārdomām par to, ar ko realitātes šovs atšķiras no realitātes, un kāpēc pilsoņi, piemēram, labprātāk seko Jāņa un Annas attiecību samezglojumiem realitātes šovā nevis Pētera un Ievas pārdzīvojumiem rakstnieka X jaunākajā romānā.
Atbildei vajadzētu būt ļoti vienkāršai un ietvertai jau pašā nosaukumā – izrāde, kas notiek pa īstam. Tādējādi grāmatas un kino atmetam uzreiz, jo tur viss ir izdomāts – nekāda asuma. Bet te - īsti cilvēki, īstas emocijas un īsta naudiņa galā. Kaut ko līdzīgu varētu just profesionālā sporta līdzjutēji, -sportistu tuvplāni, manuprāt, daudz izteiksmīgāk un skaudrāk liecina par realitātes spēlētāju - zaudētāju un uzvarētāju jūtām. Bet! Bet. Es, skatītājs, nevaru identificēties ar profesionālo sportistu, jo nemāku to, ko māk viņš, – sist, slidot, mest. Un vēl – es nekādi nevaru ietekmēt profesionālā sporta cīņas rezultātu. Bet realitātes šovam režisori viltīgi izdomā visādus trikus, kas ļauj man, skatītājam, justies kā mazam dieviņam panteisma sistēmā (jo, diemžēl, jāņem vērā vēl tūsktošiem citu TV dieviņu viedoklis).
Tātad – izrāde, kas notiek pa īstam, izrāde, kurā es visu saprotu, bet galvenais – izrāde, kuru es varu ietekmēt.
Tas nav vis kaut kāds Nagļa gāšanas mēģinājums, kur neviens kā “Robinsonos” atklāti un saprotami man neizskaidro savus apsvērumus un intrigu mehānismu skaudrajā cīņā par… jā, par ko gan? “Barbarosas” un “Robinsonu” uzvarētāju balvas ir atklāti izsludinātas un to apmēri manam, TV skatītāja prātam, ir gluži aptverami.
Savukārt šarmantais un pavisam reālais šovs ar sarkanajām neļķēm prinča Čārlza saguruši aristokrātiskajā sejā bija pārāk īss un tika nemākulīgi pabeigts – ierosinātās krimināllietas un attiecīgi iespējamā soda mēra bargumam trūka paša šova stilistiskā viegluma, tādējādi sabojājot visu kopiespaidu. Vēl viens šovs – kārtējā Aizsardzības akadēmijas rota maršē ar sāpošiem vēderiem - skatītājiem jau sen apnicis.
Atzīšos, kopš bērnības arī es neesmu vienaldzīga pret realitātes šoviem, lai gan saucu tos drusku citaadi. Man vienmēr paticis vakaros ielūkoties svešu dzīvokļu logos un izdomāt mazus stāstus par to iemītniekiem.
Diemžēl man, lūriķei, par nožēlu un apgrūtinājumu, kārtīga latvieša aizkari vakaros vienmēr bijuši kārtīgi aizvilkti - lai tikai kādam neizdotos ielūrēt viņa noslēpumainajā un, kas zin, noziedzīgajā dzīvē. Kā viņš, piemēram, no darba pārnācis, sēž pie virtuves galda, ēd ceptus kartupeļus ar speķi tieši no pannas un skatās realitātes šovu televīzijā.
Ak jā, un balso pa telefonu, kurai no “Barbarosas” meitenēm atļaut nākošnedēļ satikties ar savu puisi.

13.11.01

PAR KO LAI ŠODIEN PASMEJAS?
Jocīgi cilvēki ir smieklīgi.
Gudri cilvēki arī ir smieklīgi. Un muļķīši – tie jau pavisam.
Parasti cilvēki arī ir šausmīgi smieklīgi – savas parastības dēļ.
Bet neparasti cilvēki ir vēl smieklīgāki - kā viņi atšķiras no parastiem, normāliem cilvēkiem!
Citiem atkal ir smieklīgs apģērbs, frizūra vai uzskati, vai arī viņi smieklīgi rausta valodu, vai pievelk kāju.
Daudz kā smieklīga ir visapkārt, vajag tikai rūpīgi ieskatīties.
Bet vissmieklīgākie tomēr ir nelaimīgi cilvēki. Sākot ar tiem, kuriem kāds torti iemetis sejā, beidzot ar tiem, kuri zaudējuši sapņus un ilūzijas.
Stāsts būs par Tannenbaumu ģimeni vai to, par ko mēs smejamies.
“Varenā Tannenbaumu ģimene”- komēdija ar šādu nosaukumu pašlaik tiek rādīta kinoteātra “Rīga” lielajā zālē. Par to raksta Dita Rietuma pagājušajā Izklaides” numurā – raksta profesionāli, kā jau kritiķe. Par jauno zvaigzni Amerikas kino debesīs – režisoru Vesu Andersonu, par izcilajiem aktieriem, par dīvainajiem (vai varbūt gluži otrādi – aizdomīgi parastajiem) filmas varoņiem. Kuri ir mums tik līdzīgi, ka negribas šo līdzību saskatīt. Tas būtu sāpīgi, bet kuram tad gribas, lai sāp? Neesam jau nekādi te, atvainojiet, mazohisti, kas jūtinās ap saviem pārdzīvojumiem. Nekādi Tannenbaumi arī neesam. Un, ja kādreiz, kad šīs (citas) ģimenes vārds vēl bijis spožuma simbols, kāds no mums arī alcis būt Tannenbaums, tad tagad labāk to kaunīgi noklusēsim. Kuš.
Es apmeklēju filmu kāda drauga rosināta, jo citādi nemūžam nebūtu gājusi skatīties amerikāņu komēdiju ar nosaukumu “Varenā Tannenbaumu ģimene”. Nez kādēļ rodas asociācijas ar čīzburgeriem. Bez manis filmu skatījās kādi 20 skolu nobastojuši tīņi, cerēdami uz varenu izklaidi.
Tīņi filmas laikā reizes divas ierēcās. Vienreiz, kad filmas varone skaļi un ļoti komiski ieraudājās, uzzinot, ka viņas bijušam vīram atlicis dzīvot 6 nedēļas. Otrreiz, kad viens no izmisušajiem un narkotiku atkarībā nonākušajiem varoņiem, kurš bērnībā vienmēr gribējis būt Tannenbaums, ar mašīnu iedrāzās mājas sienā, sabraukdams suni un gandrīz nogalinādams divus bērnus. Tīņi, filmā dziļi vīlušies, aizgāja izplatīt informāciju, ka šī nu reiz gan ir reti stulba komēdija.
Es, savukārt, filmas laikā pāris reizes teju apraudājos, bet varbūt tikai tāpēc, ka man acis slapjā vietā,- tā pat kā vienai nupat jau slavenai aktrisei - memuāru rakstniecei, kura mēdz pie sevis noteikt “nu es drusku paraudāšu” un tad drusku paraud. (Vismaz mums tam būtu jātic, tā pat kā minētās personas izcilajai savaldībai, kas ļauj paraudāt tikai drusku).
Pēc filmas es atcerējos neskaitāmas līdzīgas situācijas – kino un teātros. Kad vairums smej brīdī, kurā man nāk raudiens. Vai arī smej reizē ar mani, taču par kaut ko būtiski citu. Bet kurš gan man devis tiesības uzskatīt, ka tieši es zinu, kurā vietā un par ko ir jāsmejas? Un kurš devis tiesības vērtēt vai šķirot cilvēkus pēc tā, par ko viņi smejas, kas viņiem garšo, ko viņi velk mugurā, ko lasa, par ko un kā raksta vai taisa filmas?
Es sen nebiju redzējusi filmu, kurā tik skaudri, ironiski atsvešināti un reizē smeldzīgi tiek parādīts, kā cilvēki, izaugot, zaudē ilūzijas un sapņus, ko lolojuši no bērnības. Vai arī nespēj no tiem atteikties, pat zaudējuši. Kas ir jau pavisam pavisam smieklīgi.
Cits ātrāk, cits vēlāk – mēs katrs šķiramies no kāda sapņa. Pēc tam no nākošā. Un vēl no viena. Cik nu kuram to ir. Kaut kur dzīvē neredzama stiepjas tā palaidņu – gadu novilktā makšķeraukla, uz kuras paklūpot, mēs atjēdzamies – TĀ vairs nekad nebūs. TAS vairs nepiepildīsies. Ir lietas, kuras ir nokavētas. Vai vispār nav bijušas lemtas. Mēs neesam sevi programmējuši – to darījis kāds cits. Tikai kādēļ tam citam vajadzēja atstāt mums iespēju sapņot par to, kas nav paredzēts mūsu programmā? Cietsirdīgs un ekonomiski pamatots programmētāja eksperiments – vismaz daži no simtiem vai tūkstošiem savus sapņus piepilda, pārējie ir dabiskais atbirums, un cilvēku jau netrūkst.
Dažs sapņa zaudējumu uzver kā katastrofu un tai ļaujas, nekad vairs neizkļūstot no depresīvas bezcerības žņaugiem, dažs cīnās pretī ar darbu un jauniem, pieticīgiem sapnīšiem – surogātiem, dažs uzveļ vainu “sliktajiem”, lolo nepamatotas ambīcijas un mierina sevi, ka dzīve vēl gara un “taisnībai” (sapnim) jāuzvar.
Un tad pēkšņi no kinoekrāna uz mums paskatās Tēvs Tannenbaums, un saka, ka viņam atlikušas sešas nedēļas laika visu dzīvē sastrādāto kļūdu izlabošanai. Nav pat svarīgi, ka vecais blēdis savtīgu iemeslu dēļ melo – par tām sešām nedēļām. Melo daļēji. Vai tad vispār ir tādi tīri meli, kuros nebūtu ne kripatiņas patiesības?
Labāk vēlu, nekā nekad.
Par ko šodien lai pasmejas? Par tiem, kas smejas “nepareizā vietā”?
Es iesaku – pat ja caur citiem – tad tomēr tikai par sevi. Kaut vai ar asarām acīs.

12.03.02

PAR ILGU DZĪVOJAM
Ne pirmo reizi nākas lasīt tik nomācošas socioloģiskas prognozes par cilvēcei un Eiropai, kā 4.jūlija “Dienas” rakstā “Ko mēs zinām par nākotni”, kurš balstīts Eiropas Savienības ekspertu ziņojumā Scenarious Europe 2010. Viegli pārskrejot paredzējumiem par tirgus, ekoloģijas, politikas un organizētās noziedzības attīstības perspektīvām, par tradicionālo vērtību devalvāciju un universālā individuālisma arvien plašāku izplatību, kas pašas par sevi ir visai interesantas tēmas, manas domas pievērsās vienai – proti, Eiropas iedzīvotāju novecošanās problēmai, kura piepeši mani uzrunāja ļoti personiski.
Arvien pieaugot Eiropas valstu iedzīvotāju vidējam vecumam un samazinoties dzimstībai, Eiropa drīz var sākt izskatīties pēc vecu ļaužu pansionāta – un labi vēl, ja pēc smalka un labiekārtota. Jo sanākt var arī citādi: “Veco ļaužu īpatsvara palielināšanās radīs papildus slodzi sociālajām programmām, īpaši pensiju un veselības aprūpes sistēmai”… Gribas piebilst - uz tradicionālo vērtību devalvācijas un universālā individuālisma attīstības fona - arī papildus slodzi psiholoģiskajām attiecībām starp paaudzēm, - jaunajiem, spēcīgajiem, strādājošiem “dēliem” un atpūtā aizgājušiem, beidzot dzīves piedāvātos labumus baudīt gribošajiem “tēviem”. Dēli nevēlēsies samierināties ar pieaugošo nodokļu nastu, lai apmierinātu tēvu prasības ne tikai pēc medicīniskās aprūpes un dienišķās maizītes, bet arī pēc bārbekjū, kazino, kosmētiskām operācijām un Ēģiptes piramīdām. Tiesa, tā pagaidām tikai tāda Eiropas problēma, jo Latvijā, kura uz turieni it kā esot ceļā, šobrīd aktuāla ir vienkārši tēvu nenomērdēšana badā.
Nekāda panaceja šīs problēmas risināšanai vēl nav atrasta, un tradicionālākais veids līdz šim visur bijis pensijas vecuma palielināšana, kas, zināms, nevar sajūsmināt tos, kuri pensijas vecumu gaida. (Starp citu, tādējādi cilvēkam tiek atvēlēts arvien mazāk un mazāk– faktiski tikai daži dzīves gadi - personīgā laika, jo arī skolas sākuma vecums samazinās ar nolūku ātrāk atbrīvot vecākus no bērnu audzināšanas par labu karjeras veidošanai). Veidojas apburtais loks, jo, valstij palielinot pensijas vecumu un it kā izrādot cieņu un uzticību vecajam cilvēkam un viņa darbaspējām, sabiedrības iekšējā, patvaļīgajā attīstībā vērojama pilnīgi pretēja tendence – atbildīgos amatos un posteņos gan valsts gan privātās struktūrās sevi piesaka arvien jaunāki un jaunāki cilvēki, nežēlīgi izstumjot ne tikai vecāko, bet arī vidējo paaudzi. Skaidri formulēts un materializējams mērķis, labs izskats, laba veselība, laba izglītība, asi elkoņi un absolūta pārliecība par jaunības priekšrocībām – tās ir īstās vērtības; vecīšu mirdzošie liekie zobi un spožās parūkas, enerģiskais smaids un sportiskais ģērbšanās stils vairs nevienu nespēj maldināt. Devalvējoties tradicionālajām vērtībām, tai skaitā arī cieņai pret vecuma pieredzi, ja ne tās nopelniem, vecie ļaudis jaunajiem patiesībā kļūst arvien apgrūtinošāki, un, lai gan meža un ragaviņu tēma pavīd vai ikvienas tautas pasakās, tikai tagad vārdos nedeklarētā attieksme pret veco cilvēku kā sabiedrības balastu kļūst tik acīmredzama. Un kurš gan no mums, pats klusībā kaunēdamies, nav kādreiz ar pārākumu vīpsnājis par vecīšu padomiem vai sirdījies par viņu neprašanos savlaicīgi atstāt pasaules lietu kārtību jauno rokās? Un kurš tīņa gados nav vīzdegunīgi spriedis, ka 40 gadu vecumā dzīve beidzas un godīgāk būtu ap to laiku nomirt, lai nemaisītos pa kājām jaunajiem?
Bet vecums ir milzīgi viltīga padarīšana, un kā sabiedrība lai novelk to smalko robežlīniju, kuras pārkāpšanu katrs no mums zemapziņā baidās – proti, kad un kurā brīdī brieduma pieredze un saprāts pārvēršas autiskā vecuma pašapmierinātībā un glupā viszinībā?
Šī līnija izplūdusi un katram sava, taču cilvēka dzīvē tai, manuprāt, svarīgāka nozīme, kā robežupei Lētai. Man prātā kāds pensionēta, gaiša un dzīvespriecīga cilvēka izteikums par savu arī pensionēto, bet garīgi savecējušo paziņu - mēs esam tais pašos gados, bet cita paaudze…
Dažus mēnešus atpakaļ intervijā žurnālam “Una” samērā jaunais žurnālists Gints Grūbe izteicās apmēram tā, ka viņam sabiedrība, kura orientēta uz jaunības kultu, liekas nenormāla un slima. Man gribējās domāt, ka es viņam piekrītu ne tādēļ, ka man jau pāri četrdesmit.

06.07.00

SAPŅA LOĢIKA, MALHOLANDA CEĻŠ
Kurš nav pamodies no sapņa un brīnījies par tā dīvaino loģiku, kurai nav nekāda sakara ar mūsu nomoda izpratni par to. Tā var būt absurda un reizē pašsaprotama, ačgārna kā Alises piedzīvojumi Aizspogulijā, un tomēr pilnīgi ticama. Sapņos visi gali kaut kā saiet kopā un nerodas aplami jautājumi. Līdzās sadzīvo pārvarīgi daiļais un šerminoši briesmīgais. Kā tumšas zivis no zemapziņas dzīlēm uzpeld nebijušu notikumu atmiņas, un ēnām ir sejas, kuras aizmirstas līdz ar pamošanos. Un varbūt labi, ka tā.
Ir sapņi, no kuriem pamosties laimīgs un drusku skumjš, un murgi, kas tevi atstāj pelēkā rītā trīsošu šausmās, auksti mitros un saburzītos palagos. Sapņi, no kuriem atmostas ar karstām asarām uz vaigiem, sapņi par zaudētiem cilvēkiem, sapņi par neatrastiem, sapņi – vēstis un sapņi – vēstules, un brīnišķīgi radīšanas sapņi. Sapņi, kuri atkārtojas, un sapņi, kurus gaidām atkal – no kādas laimīgākas un labākas pasaules kā tā, kurā mēs dzīvojam. Un sapņi, ko gribam aizmirst un nekad, nekad nevienam ne par ko neatklāsim. Un tie jocīgie, raibie un skaļie sapņi, kurus stāstām citiem pie brokastu kafijas, tik viegli un pasmejoties – kā rīta avīzes pielikumu lasot. Par suņiem, kas runā, par kaķiem, kas staigā biksēs, par pūtēju orķestriem un par citplanētiešiem.
Un sapņi par nāvi.
Cita pasaule, kurā pavadām trešdaļu mūža. Taču arī – dzīvojam, pa īstam. Un varbūt pa īstam mirstam.
Mēdz būt man tāds sapnis, no kura es nevaru atmosties. Sapnī apzinos, ka sapņoju, bet pamosties nevaru. Bet sapnī palikt ir bīstami. Es cenšos izmisīgi – līdz beidzot pamostos, mirkli sajūtu atvieglojumu, un tad saprotu, ka esmu atmodusies tikai sapnī. Es saprotu, ka šis atkal ir sapnis, no kura nespēju pamosties, bet, kad beidzot pamostos, saprotu, ka tas ir tikai sapnis, no kura nevaru pamosties, un kad beidzot pamostos, - saprotu, ka tas ir sapnis, no kura nevaru... pamosties. Es mēģinu kliegt, bet balss neskan, mēģinu sev nodarīt sāpes, – nevaru, mēģinu atvērt acis, atplēst tās vaļā ar pirkstiem, - nevaru, nevaru pamosties! - līdz beidzot pamostos, un saprotu, ka tas ir sapnis, kurā esmu pamodusies, un atkal es nespēju pamosties.
Un tā lēni un nenovēršami grimstu arvien dziļāk un dziļāk dzelmē, tuvāk pie tumsas iemītniekiem, tālāk un tālāk no gaismas un gludās ūdensvirsmas, kas šķir sapni no īstenības, un jo dziļāk es esmu nogrimusi, jo grūtāka ir kārtējā šķietamā atmošanās, - līdz tomēr es mostos, pa īstam.
Līdz šim vēl vienmēr.
Bet kādu nakti pamodusies, es pēkšņi zinu, ka reiz es to vairs nespēšu – iznirt atpakaļ, augšā.
Grimšana būs bezgalīga, tā būs Aizspogulija, no kuras nav atpakaļceļa, jo katrs spogulis vien atkārtos nākamā spoguļa attēlu, un sapnis būs sapnis, būs sapnis, būs sapnis, un tā būs nāve. Ne tumsa un nebūtība, ne klusums un aizmirstība, bet mūžīgs un mokošs mēģinājums atgriezties.

Tāda ir Deivida Linča jaunā filma “Malhollanda ceļš”. Ļaujies sapņa burvībai un šausmām, nejautā kas un kāpēc, nemeklē atbildes.
Linčs ir parādījis arī kādas ēnas seju. Mēģini pēc seansa to aizmirst.
Un nemierini sevi, ka tu nesapņo.
Sapņo visi, tikai daži neatceras.

16.04.02

SEJAS
Manam tēvam ir teorija, ka cilvēka deguns aug visu mūžu. Viņš gan nekad nav piepūlējies, lai šo teoriju pierādītu – nav veicis ne sava, ne svešu degunu uzmērījumus, nav mēģinājis aprēķināt sejas proporciju izmaiņas gadu gaitā, nav pārbaudījis, vai deguna garuma palielināšanās nav relatīva attiecībā pret pārējo sejas daļu sabrukšanu – piemēram, izkrītot zobiem, mainās žokļu stāvoklis, kas var ietekmēt sejas proporcijas. Viņš tikai mierīgi visu mūžu vērojis augam savu degunu, kurš tagad jau sasniedzis visai cienījamus izmērus.
Man viņa teorija, empīriski vērtējot, liekas it pamatota, jo, aplūkojot vecīšu sejas, grūti iztēloties, ka viņu deguni bijuši tik pat iespaidīgi un cienījami arī jaunības gados. Un, godīgi sakot, arī mans deguns pēdējā laikā rādās tā kā pastiepies, kā iepleties.
Var jau pieņemt, ka deguna forma un garums itin ne par ko neliecina – tomēr mēs tos saucam gan par klasiskiem deguniem, gan smalkiem deguntiņiem, gan ērgļu deguniem, gan par šņukuriem un pogām, un kartupeļu deguniem, un katrreiz, pretēji mācītajam, ka nav jāvērtē cilvēks pēc deguna, klusībā piešķiram šim atribūtam cilvēka temperamentu un intelektu raksturojošu nozīmi.
Aug deguni, un aug arī tas pieredzes uzslāņojums sejā, kas liecina par cilvēka aizvadīto laiku, kā gadskārtas koka stumbrā liecina par treknajiem un liesajiem gadiem. Jautājums par to, vai cilvēka seja kā iedzimtais grēks nosaka arī nākamo personību, vai otrādi – personības attīstība ietekmē sejas pantu veidošanos, laikam ir tik pat bezcerīgi neatbildams, kā jautājums par to, kurš bijis pirmais - vista vai ola. Tomēr es ticu, ka cilvēks savu vecumdienu seju veido pats, ļaujoties vai pretojoties liktenim.
Seja, kas sastingusi fotogrāfijā, valdzina vairāk kā seja dzīvē – apstādinātā doma, gaisma acīs, rieva pie mutes, pacelta uzacs, -izteiksme, kas, iespējams, bijusi tik acumirklīga, ka neviens to pat nebūtu pamanījis. Buldoga sakodiens svētuļa sejā, melnas skumjas veiksminieka acīs. Noslēpums.
Ar cilvēku sejām viņu dzīves laikā notiek brīnumu lietas, un tā ir aizraujoša nodarbe – pētot sejas, mēģināt atminēt cilvēkus aiz tām – nodzīvoto, piedzīvoto, pārdzīvoto, domāto, baudīto. Un izdzerto, nogulēto, notērēto, aizmirsto. Mēģināt atrast kādreizējā bērna vienmēr nevainīgos un priecīgos vaibstus aiz gadu zīmējuma. Notīrīt cilvēka gribas un veiksmes uzbūvēto un iztēloties: ja nu viss būtu bijis citādi. Ja slavena māksliniece nebūtu izaugusi savā intelektuālajā vecāku -mākslinieku vidē, bet kādas dramatiskas apstākļu sakritības dēļ bērnu namā. Ja puisis no laukiem tiktu bērnībā adoptēts akadēmiķa ģimenē. Ja ievērojams domātājs pusaudža gados būtu starp divām mīlestībām – sportu un filosofiju –izvēlējies sportu. Cik daudz iespēju izmainīt savu dzīvi un līdz ar to savu seju - tikai ļoti reti mēs izvēles brīdī apzināmies tās nozīmību.
Iespaidīga seju galerija ilustrē manu domu žurnāla “Rīgas Laiks” pēdējā numurā. Bauda acīm. Uzņēmējs - mednieks, kinorežisors, baņķieris un domātājs. Lontons, Streičs, Kargins un Sartrs. Katrs tik ļoti, pat pārāk tāds, kāds viņš ir. Likteņa un paša izveidots un slīpēts. Savas sejas kalējs. Mēģinu iztēlē samainīt galvas vietām – piemērot biogrāfijām citas sejas - nesēž. Nu nekādi nesēž. Nevarēja Lontonam izaugt Sartra galva. Un Sartram – Kargina. Nevarēja. Bet šī iespējamību rotaļa man patīk.

12.10.00

VIENA DIENA MANĀ MŪŽĀ
Diena bija smaga. Tā jau gadās. Kad viss, itin viss sabrūk virsū reizē. Domas pārrauj kādu tevi sargājošu aizsargvalni un kā tāds cunami vilnis gāžas pāri un virsū, pilns visādu prāta un dvēseles drazu. Laikā nepadarītie darbi un tie, kas vēl jādara rīt, pielaistās kļūdas, tuvi un tāli plāni, bērnu niķi un pieaugušo pārpratumi, kalendārs, pilns ar norunām, kuras nav iespējams izpildīt, sīki meli, sadzīves nekad neizsīkstošās klapatas un visam pa virsu vēl lielie un melnie būt vai nebūt, tā vai šitā, un kādēļ. Tu esi runājusi runājusi, bārusies un skaidrojusi, pārmetusi un taisnojusies, raudājusi raudājusi.
Un vakarā jāraksta sleja. Tas ar’ vēl.
Tu gribi rakstīt par skumjām. Pareizāk sakot, par skumju trūkumu. Tu domā par to jau vairākas dienas. Jo tu raksti dienasgrāmatu,- varbūt tā pat nav īsta dienasgrāmata, tu tikai šad un tad pieraksti – notikumus vai sajūtas. Un vienubrīd tu pamani, ka tava dienasgrāmta ir kļuvusi tāda kā pliekana, plika un plakana. Tad tu palasi kāda cita dienasgrāmatu un pēkšņi saproti, kā pietrūkst tev. Tās ir skumjas. Tādas labas, plašas un mierīgas skumjas. Tādas, kas nesūcas ārā no tevis, bet plūst no pasaules tevī iekšā. Skumjas kā izlīdzinoša un rāma vakara gaisma. Skumjas ir tās, kas domām dod dziļumu, plašumu un veselumu. Jā, tev pat ienāk prātā, ka domāt bez skumju klātbūtnes nemaz tā īsti nav iespējams. Ne jau tādā rēķināšanas vai plānošanas, bet apcerēšanas nozīmē. Jo domāšanai un apcerēšanai vajadzīgs laiks. Laika trūkums ir skumju apēdājs.
Varbūt kāds teiktu, ka tas taču labi. Ka skumjas jau ir tāda dīkdieņu greznība. Vai izlaidība.
Toska, pečaļ, handra.*
Tu domā par Čehova aprakstītajām krievu muižniecības skumjām, par veca vīra skumjām agri no rīta pie kāda Īrijas mazpilsētas krodziņa bāra letes, par Maikla Džeksona skumjām milzīgajos, rotaļlietām piekrautajos viesnīcu apartamentos, - tām, ko iemieso viņa sakropļotā seja.
Kāds teiktu „ot žiru besitsja”*.
Tik dažāda ir skumju daba.
Tev gribētos par to domāt un rakstīt, bet domāt nav laika. Līdz ar to nav skumju, kas nepieciešamas rakstīšanai.
Un tad vēlu vakarā, lielveikalā Alfa, tu pazaudē puiku. Tā vienkārši pazaudē. Viņš azskrien uz tualeti, kamēr tu pēc saraksta (viss notiek pēc saraksta) iepērcies produktus, un tad viņa vairs nav. Viņam nav līdzi mobilā telefona, un jūs tā īsti neesat sarunājuši tikšanās vietu. Tu nogurusi izstum iepirkumu ratus no veikala un apsēdies uz platās, baltās palodzes. Tu vēl neesi pat īpaši uztraukusies, tam vienkārši pietrūkst spēka. Tu atkorķē Red Bull bundžiņu, sēdi un dzer. Tu neskaties, bet redzi. Cilvēku bari plūst garām, vienā un otrā virzienā, viņu vidū izceļas apsargi gaišzilos kreklos un rūpju pilnām sejām, grab iepirkumu grozi, čīkst mazuļi, čirkst kases automāti, kaut kur tālāk skan mūzika, ik pa brīdim iepīkstas signalizācija. Visi un viss kustas, vienmēr viss kustas lielveikalos. Arī tu vienmēr esi kustējusies. Tagad tu vienkārši sēdi, tāds mazs, nekustīgs un niecīgs punktiņš milzīgajā, necilvēcīgajā cilvēkkombinātā. Niecīgāks par niecīgu. Nekas. Tik maziņš, ka tādā nav vietas pat raizēm un rūpēm. Un tev pēkšni ir atradies laiks. Ne pagātnes, ne nākotnes, bet tīrs, ne ar ko nepiepildīts laiks, šis brīdis, kurā iegrimt un aizmirsties, skatīties un neredzēt, domāt no sevis izplūstošos lēnos apļos, ne lodes trajektorijā. Kopā ar nedzīvo lielveikala gaismu un fona trokšņiem, kuri palēnām saplūst viendabīgā dūkoņā, tevī maigi un mierinoši ieplūst skumjas. Tu sameklē somā blociņu, zīmuli, un, sēžot uz palodzes, uzraksti sleju.
Varbūt par skumjām, bet varbūt tikai par vienu dienu savā mūžā.
Pēc tam tu sāc uztraukties. Bet tas jau ir cits stāsts.

08.10.04

TALANTĪGIE MISTERI
Ir labi, ja esi izvēlējies atvaļinājuma vietu un laiku pareizi. Laiku es domāju galvenokārt metereoloģiskajā nozīmē – proti, labu laiku. Ja cilvēks paliek tepat Latvijā, teiksim – Kurzemes mežos, tad laika apstākļi var pamatīgi izmainīt plānotās atpūtas stilu – lietus neļauj ne tikai sienu novākt, bet arī sauļoties, peldēties vai doties garās pastaigās, un ja vēl par spīti lietum mežs nedod sēnes un nav iespējams pastiprināti nodarboties ar sēņkopību, tad vakaros gadās noskatīties pa videofilmai. Manai kaimiņienei, pieredzējušai atvaļinājumu speciālistei, ir līdzi vesela filmotēka, un mēs skatāmies visu pēc kārtas, iemalkojot Kūrlandes šņabi, kurš Kurzemes apstākļiem šķiet īpaši piemērots, un uz kura etiķetes stāv rakstīts “Lepojies, tā ir Latvijas prece!” (kas netic, lai pārbauda).
Diemžēl pilnīgi atslābt man neļauj tumšā doma apziņas stūrī, ka drīz jāraksta sleja “Dienai”, bet es pēdējo nedēļu laikā savā apkārtnē neesmu manījusi neko vairāk par jau minētajiem mežiem. Atliek vien censties video redzēto pārstrādāt atziņās, ko varētu izmantot minētā garadarba tapšanā. Vairākus vakarus pēc kārtas nekas noderīgs negadās – ja neskaita veco “Sātana advokātu”, kurš man liek mirkli nodoties īgnām pārdomām par to, ka šai primitīvajai, klišejiskajai filmai atceros savulaik kritikas piešķirtu gluži vai izcilu labā un ļaunā filosofijas atklāsmi mākslā. Tūdaļ pieminu arī neseno “Magnoliju” un vēl dažu labu, manuprāt, pārslavētu ekrāna darbu, un sāku laiski prātot, kas noticis ar mākslas kritērijiem – proti, cik zemu tad galu galā noslīdēs robežlatiņa starp mākslu un masu kultūru, un cik viegli sagremojami, parocīgi fasēti un spoži iepakoti “mākslas” produkti mūs vēl gaida. Arvien mazāk vērts ir nepateiktais, un laba un ļauna atziņas koka augļus pārdod tirgū uz svara.
Lūk, tā mēs vadām vakarus - patīkami. Dzīve meža vidū ļauj no rīta ilgi neķemmēt matus, nekrāsoties un smirdēt pēc sīpoliem, bet omulību tas nebūt nemazina. Līdz kādu nakti manu omulību mazina (maigi izsakoties) filma par talantīgo misteru Ripliju.
Ja līdz pusei es filmu skatos vēl pavisam mierīgi, priecājoties par smuko bildi un profesionālo aktierspēli, un pavīpsnājot par naivām alegorijām, kā Madonnas svētki, kuros no ūdens Dievmātes vietā nākas izcelt nabaga piekrāptās un pamestās Silvanas līķi, tad pēcāk mani pamazām pārņem viegla panika. Un filmas beigās es esmu jau tā sabijusies, ka mājup cauri mežam ar savu auto braucu aizvērtām acīm.
Kāds ir šīs filmas iedarbes noslēpums? Katrā ziņā ne mākslas pārdzīvojums, bet arī ne parasta trillera viegli pazīstamie paņēmieni. Taču jau nekas sevišķs – tikai trīs līķi uz galvenā varoņa sirdsapziņas. Un ne pārāk šausminoša atmosfēra – salīdzinot ar Hičkoka filmām, piemēram.
Tikai pamazām apjēdzu, ka filmas vēstījuma ārprāts slēpjas apstāklī, ka viss notiek tik pašsaprotami, tik ikdienišķi un normāli. Te jums nav nekāds sērijveida slepkava, kurš slepkavo, teiksim, sievietes ar zilām rokassomiņām, tātad – trakais. Riplijs slepkavo - bet īstenībā pat it kā neslepkavo – vienkārši atbrīvojas no traucējošiem cilvēkiem- tikai tādēļ, ka grib dzīvot skaisti. Nevienam viņš ļauna nevēl. Un tas ir tik saprotami, ka gandrīz jau piedodami. Slepkavošana skaistuma, varētu pat ironiski teikt –mākslas vārdā.
Es pēkšņi atskārstu, ka jebkurš man blakus var izrādīties riplijs, un ej nu tu saproti, kur katram riplijam beidzas vai sākas izpratne par līdzekļiem, kurus attaisno mērķis.
Riplijiem nav melno dienu. Ripliji ir tik pievilcīgi. Ripliji skatās tikai uz priekšu. Ripliji grib dzīvot skaisti.
Ripliji ņem kukuļus, dzīvo skaisti, privatizē valsts īpašumus, dzīvo skaisti, atbrīvojas no liekajiem, dzīvo skaisti, mīl sievas, sniedz intervijas, izrāda savus drēbju skapjus, fotografējas pidžamās, dzīvo skaisti (un arī pidžamas ir skaistas), pērk vecus vīnus, sponsorē partijas, groza likumprojektus, ievēlas par deputātiem, dzīvo skaisti, mīl naudu, mīl mākslu, skatās “Sātana advokātu”, spriež par literatūru, ir šokēti par Ripliju. Dzīvo skaisti.
Talantīgie misteri kaut kur tepat netālu.
Bet Kurzemē miers un klusums, lielā dzīve tek garām, bailīgi naktī mežā, taču citādi nekas.

03.08.00

ZAIMI
Ievērojamais zinātnieks, matemātiķis un filozofs Aleksandrs Grotendīks, ( Alexander Grothendieck) paslēpies no pasaules idilliskā vietā kaut kur Pireneju pussalā, pētot ļaunumu kā fizikālu substanci un Sātana ietekmi uz gaismas ātrumu.
Savukārt man prātā iespiedies profesora Induļa Zariņa izteikums - nezinu, vai viņš pats ir tā autors: daba nav nežēlīga, daba ir vienaldzīga.
Jā, dabas vienaldzība brīžam liekas neaptverama un neizskaidrojama. Kas vēlas (nebaidās) var vārda „daba” vietā lietot vārdu „dievs”. Kas tic Dieva mīlestībai uz cilvēci un savu Dēlu un prot to izskaidrot, lai labāk tālāk nelasa.
Vienaldzība savienojumā ar skaistumu piemīt tikai dabai. Kā pašas izdzīvotu, neaizmirstamu pārdzīvojumu es glabāju atmiņā Tomasa Manna „Burvju kalna” galvenā varoņa Hansa Kastorpa atklāsmi sniegputenī Alpos. Sniegpārsliņu nevainojamā, aukstā ģeometrija un bezgalīgā daudzveidība ir dabas skaistuma vienaldzības idejas iemiesojums. Arī vulkānu izvirdumi un lavas straumes ir skaistas. Tiesa, dabas vienaldzībai negribas ticēt siltā vasaras pievakarē meža norā, bet tā ir tikai ilūzija un pagāniska dabas cilvēciskošana: Meža māte, Jūras māte, Vēja māte. Māte tomēr ir mīlestības simbols, lai gan spēj būt arī barga.
Mūs, cilvēkus, iznīcina stihijas, slimības un citi cilvēki.
Nav viegli samierināties ar stihijām. Bet tās ir objektīvas, dotas. Lielais vilnis noskalo, zeme aprij.
Nežēlība, ļaunums un vienaldzība - tāda nedalāma trīsvienība raksturo tikai cilvēka dabu un, iespējams, lielākā vai mazākā koncentrācijā un daudzumā, - jā, tiešām kā tāda viela vai substance,- atrodama katrā no mums.
Par to liekot domāt arī Mela Gibsona filma „Kristus ciešanas”,- filma, kuru es neskatīšos, jo esmu dzirdējusi jau pietiekami daudz atsauksmju, lai man pietrūktu drosmes. Un es mēģinu sev atbildēt - vai tā ir gļēvulība un norobežošanās? Pašaizsardzība? Tā pat kā nevēlēšanās skatīties uz terora aktā saspridzinātiem ķermeņiem televīzijā? Spīdzināšanas upuriem? Bombardēšanā nogalinātiem civiliedzīvotājiem? Svaigi atraktiem masu kapiem? Nevēlēšanās neko dzirdēt un domāt par nolaupītiem un nogalinātiem bērniem?
Es tīšuprāt apeju filmas reliģiozo aspektu, jo Kristus ciešanas visas cilvēces vārdā man neliekas ievērojamākas par jebkura pasaules cilvēka ciešanām – un jo briesmīgāk, ja ciešanas nav apzināts upuris vai misija, bet tikai citu cilvēku vienaldzības, nežēlības un ļaunuma sekas.
No otras puses – arī līdzjūtība apzinātā formā piemīt tikai cilvēkam. Pirmāk saviem tuvākajiem, pēc tam jau arī citiem – svešiem cilvēkiem, zvēriem, putniem un zivīm, zirnekļiem, tārpiem un kurkuļiem. Līdzi jušana izplatās ap cilvēku arvien plašākos un plašākos lokos, kā radioviļņi. Vai to rada zināšanas par ļaunumu un nežēlību? Vai varbūt arī labais cilvēkam ir dots - tāda pati fizikāla substance kā ļaunais? Tomēr mazam bērnam vēl nepiemīt spēja just līdzi. Atceros, kā mani mierināja trīsgadīgais dēlēns, kad kaķis noķēra putniņu: Mamm, nu neraudi, nu! Ir jau vēl daudz citu putniņu.
Saka, bērni esot nežēlīgi. Es teiktu: bērni ir vienaldzīgi. Bērni ir kā daba.
Nedomāju, ka pamazām dzīves laikā iegūto atskārtu par ciešanām un spēju just līdzi rada asiņaini skati, vienalga – dokumentāli vai inscenēti. Varbūt gan audzināšana un augstas raudzes humāna māksla. Un, jā, iztēle. Iztēle ir talants, kurš, diemžēl, nav dots visiem. Iespējams, ka tieši iztēles trūkums ir viens no ļaunuma, vienaldzības un nežēlības pamatiem.
Filmu „Kristus ciešanas” skatās simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē. Filma, cik noprotu, neatstāj vietu iztēlei. Skatās gan kristieši, gan citticībnieki, gan neticīgie. Es, filmu neredzējusi, uzdrošinos domāt, ka neviens no viņiem kinoteātri neatstāj līdzjūtīgāks kā pirms kinoseansa. Vai Dieva mīlestības atklāsmi piedzīvojis. Vienaldzīgie aiziet, pļāpājot pa mobilo telefonu. Pārējie – satriekti un pazemoti.
Bet es, protams, zaimoju. Runājot par to, ko neesmu redzējusi: par filmu un par Dievu.

STĀSTIŅI
Reiz dzīvoja kāds nabags vīrs...
Nē, tā sākt nevar, izklausās pēc Skalbes.
Dzīvoja, tātad, un laikam vēl dzīvo, viens vīriņš. Vīrietis. Vīrelis. Tāds vidējos gados un vispār viscauri vidējs – gan augumā vidējs, gan arī prātā, gan citādi. Neuzkrītošs pavisam. Lai neteiktu sūrāk – nemanāms. Strādāja viņš kaut kādā vidējā darba vietā ar visai vidēju algu. Un viņam nebija tā īsti nekādu draugu, ne mājdzīvnieku, nedz arī savas sievietes. Varbūt viņš bija pārāk kautrīgs un pieklājīgs. Un tīrīgs. Vakaros skatījās televīziju, un regulāri piedalījās kādos sava vidējā darba kolektīva svētku pasākumos,- tādos, uz kuriem aicina visus.
Bet kaut kas bija tam vīrietim – proti, savs stāstiņš, ko viņš nēsāja jau gadiem ilgi. Tāds smieklīgs stāstiņš par vienu sievieti un viņas skopo mīļāko. Īsumā tur bija par to, ka vienai sievietei esot bijis ļoti šaurs augšžoklis, un, kad viņa reiz naktī pielavījusies pie sava mīlnieka ledusskapja našķoties ar sieru, viņai nākamā rītā skopulim izdevies iestāstīt, ka cilvēkam tik šaurs žoklis nevarot būt, un redzamās zobu pēdas noteikti piederot žurkai. Tas nu tā. Vispār jau šai stāstā nebija nekā īpaša, svarīgi – kā to izstāsta. Ja izstāsta labi – nu tad varēja būt ļoti smieklīgi, patiešām. Tā vīrelis gadiem nēsāja to stāstu sevī un iztēlojās, kā reiz, kādā saviesīgā pasākumā, kādā ievērības cienīgā saviesīgā pasākumā, katrā ziņā kādas interesantas sievietes klātbūtnē, viņš pēkšņi šo stāstiņu izstāstīs, pievēršot sev visu uzmanību un kļūstot par vakara varoni. Un sajūta bija tāda, ka no tās reizes viņa dzīve vispār varētu beidzot mainīties un kļūt labāka. Vai vismaz citādāka. Gan braucot trolejbusā, gan ejot pa ielu, gan vakaros pirms aizmigšanas vīriņš pie sevis atkārtoja šo stāstu – visdažādākās variācijās, meklējot visasprātīgāko izteiksmes formu, vispiemērotākos vārdus, visatbilstošākās intonācijas. Dažreiz, pošoties uz viesībām, ietērpies brūnā uzvalkā, apsējies izejamo šlipsi, saķemmējis paplānos matus, viņš mēģināja stāstu pie spoguļa, piemeklējot arī atturīgu bet izteiksmīgu žestikulāciju.
Un katru reizi vīram pakrūtē kņudēja satraukums un laimes priekšnojauta – varbūt šovakar. Bet nesanāca. Nebija piemērota brīža, kā parasti. Vai arī bija, bet viņš to palaida garām, nespēja pietiekami ātri saņemties, reaģēt. Citreiz jau pat atvēra muti pirmajiem vārdiem: “Kādam manam paziņam bija paziņa...” – bet nepaspēja, - jo kāds jau iespruka ar kaut ko skaļu un muļķīgu pa vidu, kāds izjauca kompāniju – saukdams pie galda, vai arī intīmajā pīpētāju pulciņā kāds tieši tajā brīdī nospieda cigareti un teica: pietiek pīpēts,- vai arī kāds pagrieza skaļāk mūziku un iebļāvās : dejas!
Un atkal nekā. Bet mājup ejot vīrelis sevi mierināja, ka šī varbūt nemaz nebija tā piemērotākā reize un atbilstošākā kompānija, kurai iztērēt savu stāstiņu. Un naktī, gultā, viņš jau fantazēja par nākamo reizi, kurā viņš beidzot savu stāstiņu izstāstīs, un kā visi smiesies, un kādi dialogi pēc tam risināsies (par mīļākajiem, sievietēm etc.), un cik viņš asprātīgi tajos piedalīsies.
Nu jā.
Un tā gadiem.
Līdz vienai reizei.
Bija atkal tāds darba vietas vakars pie kāda mājās. Un gadījās, ka ap vakara vidu salasījās viens omulīgs bariņš istabas kaktā, ar visai interesantu sievieti centrā. Šim bariņam vīriņš neuzkrītoši piebiedrojās, savā brūnajā uzvalkā, svētku šlipsē, ar glāzi rokā. Viņš brīdi pastāvēja drusku nomaļus, neviens viņu neievēroja. Tad viņš pievirzījās tuvāk. Un vēl tuvāk. Čau, Voldi, - kāds viņam teica. Viņš ievirzījās pašā vidū. Iestājās mirklis mulsa klusuma. Tagad vai nekad, sev teica vīriņš. Un sāka.
-Manam paziņam bija paziņa...
Visi klusēja un uz viņu skatījās.
Tālāk vīriņš neko neatcerējās, pie labākās gribas. Kādiem vārdiem, kādā secībā, nemaz nerunājot par mīmiku un žestiem –viņš savu stāstiņu bija izstāstījis. Viņš atcerējās tikai mirkli, kad tas bija jau izstāstīts, un visi klusēja. Un skatījās uz viņu. Un viņš nedroši iesmējās: he he. Un visi tā pat klusēja. Un tad kāds teica: pagrieziet skaļāk mūziku, dejas!
Lūk tas arī viss.
Stāstiņš bija izstāstīts, un uz visiem laikiem.
Bet šis atkal bija mans stāstiņš.

P.S. Cik žēl, ka nav latviešu prozā tādu vērienīgu un apjomīgu lieldarbu kā tikko latviski iznākušais, no igauņu valodas tulkotais Jāna Krosa romāns “Lidojums uz vietas”.

26.03.02

TUMŠAJOS KAMBAROS
Kāds cilvēks (es ceru, ka viņš piedos manu atļaušanos viņa stāstīto šeit izmantot) teica, ka savu tēvu nedaudz iepazinis tikai neilgi pirms viņa nāves. Pēdējos mēnešos viņš pavadījis tēvu pastaigās. Tēvs zinājis, ka drīz mirs. Savos klejojumos viņi pat kopīgi izraudzījušies tēvam kapakmeni un atdusas vietu. Nekur vairs nav bijis jāsteidzas – kad viss dienišķais jau aiz muguras – bet pats galvenais vēl priekšā.
Brīdis sarunām.
Es iztēlojos šīs nesteidzīgās un lēnās pastaigas,- miglaini rudenīgā parkā, protams; šos lēni kā ūdens lāses ritošos vārdus. Bet tas jau ir kino – īstenībā droši vien viss bijis pavisam citādi un vienkārši.
Tēvs, - viņš teica, – man vienmēr bija licies tuvs, taču es viņu nepazinu.
Ikdienā mēs nerunājam par dzīvi un nāvi, par mīlestību. Mēs runājam par ēdienu, apģērbu, par suņiem un kaķiem, par dārziem un politiku. Bet ne par sevi – nekad ne par to, kas mēs esam.
Mūsu dzīve ir nepārtrauktas atvadas – no lietām un vietām, un no cilvēkiem. Mēs šķiramies neiepazinuši.
Mēs paliekam (vēl) – viņi aiziet. Miglā.
Mēs nezinām, kas bijušas mūsu mātes, un nezinām, kas bijuši mūsu tēvi. Jā, galdnieki, metinātāji, matemātiķi, jā, skolotājas un virējas. Jā, mierīgi, nesavaldīgi, jā - nosvērtas, histēriskas. Bet tālāk?
Vīri un sievas nodzīvo, neuzzinot, ar ko dzīvojuši.
Vecāki uzaudzina bērnus, nezinot, ko izaudzinājuši.
Dažreiz mēs skaidrības mirklī ieraugām kāda tuva cilvēka visuma maliņu. Šauru un griezīgu kā mēness sirpis. Sāpīgi. Baisi.
Dažreiz mēs ieraugām sava visuma maliņu. Vēl baisāk. Vēl neticamāk un sāpīgāk.
Kas mēs esam, uz ko esam spējīgi?
Un kurš no mums nevēlas būt saprasts un atklāts?
Māksla, literatūra, mūzika, mīlestība, jā - pat tās fiziskā puse,– vai tās nav tikai neremdināmas un nepiepildāmas alkas izrauties mums nolemtajai vientulībai?
Ai, tumšie kambari. Kas tur vēl durvju, ko atvērt,- sev pašam par izbrīnu, prieku, par šausmām. Ko riskējam ieraudzīt spogulī aiz nākamā pagrieziena?
Un cik daudzi nebaidās meklēt? Vairums nodzīvo vienā zemā un smacīgā istabā, paēduši un padzēruši.
Cik iedrošinās? Un nomaldās,- izgaist un pazūd kā rēgi savas dvēseles krēslaino zāļu bezgalīgajās anfilādēs?
Un tu nezini – malduguns tā vai vaduguns, kas dziļumā vilina. Tu tikai nojaut dziļuma esību, tikai ar acs kaktiņu redzi – bet skatīties bailes. Kā ieskatīsies, tā iestigsi savā neizdibināmajā dvēselē.
Maz, pavisam maz tādu, kuri tur bijuši un atgriezušies. Atraduši. Lielas un nepanesamas sāpes un lielu, gandrīz nepanesamu mīlestību. Tie ir ģēniji. Kā Gunārs Pelēcis savā mūzikā. Vai Brodskis savā dzejā. Vai Rušdi savās grāmatās. Vai citi.
“Ljubovj njezemnaja” – kā lai to iztulko latviski? Kādiem šausmu labirintiem cauri jāizlaužas, lai līdz tādai tīrībai nonāktu? Lai atvērtu visas durvis, atrautu visus logus, un gaismu ielaistu – gaismu, kas šķīsta un liek raudāt.
Mēs katrs esam Orfejs, un katram mums sava pazeme un sava Eiridike.
Kaut kur, aiz tām daudzajām durvīm, un mēs nezinām, kāda ir viņas seja.
Kas liek viņu meklēt? Mīlestība vai spīts?
Vai tikai vientulība?
Cik durvju vēl atlicis? Cik paliks aizvērtas, kad aiziesim arī mēs? Un kas dzīvos pēc mums mūsu tumšajos kambaros?

21.01.02

VAINA
Nāk Ziemsvētki, gaišie un siltie, tumšie un aukstie, - atkal tā burveklību nakts, kad zirgi pagānu staļļos runās, tā svētā un klusā, kad vēlreiz dzims tas, kurš mūsu vainu esot izpircis. Un izpērkot arvien no jauna. Paldies viņam par to.
Velsim bluķus, dziedāsim korāļus, ēdīsim kāpostus ar cūkas miesu. Uzdzersim vīnogu asinis. Šķīstīsimies.
Ai, es jau neko par Ziemsvētkiem - ne labu, ne ļaunu. Ir tik pulka daudz sarunāts. Un neko par baznīcu, un par kristietību arī neko. Es, kura kristīta zīdaiņa vecumā, un tomēr varu sevi par kristieti tikai, aiz matiem pievelkot, nosaukt. Tā īsti sāpīgi aiz matiem - kā pamāte bāreni, kā mužiks bābieti savu– ar visu to labo un slikto kristīgās kultūras un domāšanas mantojumu, kas tup man smadzenēs, dur aknās, šņirkst starp zobiem. Ne norīt, ne izspļaut.
Vispirms ar to lielo un neizdeldējamo vainu.
Vai Dies, kur liela tā mana vaina,- es brīnos. - Tik liela kā baznīca, tik neizdeldējama, kā akmens. Tik smaga kā krupis uz krūtīm. Kur man, nabadzei, tāda- tik liela vaina gadījusies? Ā, muļķe, - tā jau par vienu tiesu iedzimta. Par otru sadzīvota. Četros gadu desmitos var pilnus pakšķus, pilnas pagultes, pilnas skapjaugšas ar vainu piedzīvot.
Jo grēkā Tu esi dzimusi. Punkts.
Ir cilvēki, kuri jau no dzimšanas jūtas vainīgi. Un ir cilvēki, kuri nejūtas vainīgi nekad. Tas, protams, Paši Ziniet Kā* acīs viņu vainu nemazina, jo, kā stāv rakstīts, likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības likuma priekšā.
Un vai nav vienalga, kas man to vainu šūpulī ielicis (ai, šūpļa līksts par divi sprīži zemāk noliecās). Vaina pret vecākiem, un pret bērniem vaina, vaina pret tuvajiem un pret svešajiem. Pazemības vaina un augstprātības vaina. Un kur tad nu vēl visu to kārību vaina: šokolādeskārību un miesaskārību, lasītkārību un slinkotkārību. Un gudri-spriedelēt un rakstītkārību (tfu, tfu, tfu).
Cilvēks, dīvainais radījums, atšķirībā no lapsas vai lāča, jau pēc definīcijas nevar ne dieniņu bez vainas nodzīvot. Ja ne citādi, tad galvā jau nu noteikti sagrēkos, tur jau nu noteikti kaut ko tādu... par kaimiņa sievu sliktu padomās, vai par sevi ko labu, vai, Dies lai pasargā, par Viņa paša, Dieva, esību kaut ko tā neskaidri un pie sevis... Lūk, nodomās, un pat attapties nepaspēs. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi, izskrējušu domu - ej nu ķer kosmosā. Un grēks rokā gan.
Minētais lācis totiesu neko sagrēkot nevar. Un ne tādēļ, ka ziemā lācim ziemas miegs, bet tādēļ, ka nedomā viņš, lācis. Vismaz mēs domājam, ka nedomā. Nu – vismaz par grēku jau nu nedomā noteikti, - ne ogas ēdot, ne zivi no upes ķeselējot, nedz arī citām neatliekamām lāča vajadzībām nododoties. Tad jau sanāk, ka visa tā apgrēcība domāšanā vien slēpjas. Ko tad nu - nedomāt vairs pavisam? Tālāk no grēka?
(Ui, šinī vietā man smiekls sanāk, kur tālu un dumi esmu aizmuldējusies,- gluži kā kādam jaunam spārnotam literātam nesen gadījās, savus darbus lasot. Tik labi viņam tie savi darbi patika, ka smieklīgajās vietās viņš pats smējās, nevis palaida fonā kādu ierakstu ar klausītāju smiekliem. Un tas jau nu noteikti ir grēks – ka savi darbi tik gauži patīk. Spārnotais literāts lai neņem ļaunā un uztver to kā mātišķu brīdinājumu ).
Bet nudien muļķīgi iznācis – gribēju es tādu bēdīgu raudamu gabalu sarakstīt. Par cilvēka grūto likteni – ar mūžīgu vainas apziņu dzīvot. Par to, ka Paši Zināt Kas vai arī Nezin Kas to grēka būšanu ar apdomu ir izgudrojis un iesākumā visiem cilvēkiem pasaulē līdzīgi iedalījis. Kā instrumentu kādu, ar ko sev skrūvītes pievilkt. Kā vadības pogu sakariem. Kā saiti starp molekulām – lai tā ļodzīgā pasaule nenobruktu. Bet laiki gājuši, mehānismi, tā teikt, izregulējušies, un nu gadās, ka vieni piedzimst ar trīs pudi vainas, kamēr citi paliek pavisam bešā. Un neiet tā lieta vairs. Un tādam pustukšītam puskristietim kā man vēl dubultgrūti savu vainu stiept – jo nevar i ne cienīgtēvam ausī iečukstēt, tā periodiski savu nastu atvieglojot.
Nu bet neticas, ka tas, kurš dzims, par mani jau ir samaksājis. Pašai jāmaksā, - eh, grūti.
Un re – jau atkal grēks – šī sleja un šis secinājums.
Vai katrai vainai seko sods?
Lai jums pilni dāvanu maisi, un Jaunā gadā vieglas vainas kulītes.

*Tev nebūs Tā Kunga vārdu lieki valkāt

18.12.01

VIETA, KURAS NAV KARTĒ
Ezeri, pretēji dabas likumiem, slīpi iemetušies pauguru nogāzēs, mākoņi savā skrējienā debesīs sadūrušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis, garām aizklidzina zirģelis ratu aizjūgā, aizgrab nodauzīts žigulēns, kārns puscūcis plīvojošām ausīm pārjož ceļu. Atvasaras pēcpusdiena Latgalē. Mēs esam jau bijīgi ielūkojušies Daugavas tumšajos ūdeņos un kādreiz applūdināšanai nolemtos mežonīgos krastos, esam pamīdījušies pie autoveikala Židinu ciemā un iepirkuši odekolonu “Russkij Ļes” par 34 santīmiem. Dabas krāšņums un ļaužu nabadzība te iet roku rokā, bet nameļi slīgst puķu dārzos un mirkšķina tīras logu acis aiz mežģīņotiem slēģiem.
Latviski te nerunā.
Ceļš apmet kārtējo līkumu kaut kur starp Šķeltovu un Ambeļiem, norimst mašīnu saceltie putekļi, un mēs esam vietā, kuru kādreiz vēl redzēšu sapnī. Neliela sādža. Debeszila vecticībnieku baznīciņa dzelteniem slēģiem. Otrpus ceļam bodīte kā mājiņa uz vistas kājas, kliedzoši lillā. Vakarīgās saules sārtie stari liek abām mirdzēt kā spožām brošām pie vasaras raibās kleitas.
Bodītes lillā krāsotais korpuss izrādās vecs kuģa bunkurs no kniedēta metāla, kaut kur Pierīgā atrasts un atvilkts uz šejieni, apjumts kā namiņam pieklājas, ar piebūvētu koka lievenīti, kurš aicinoši ļauj saskatīt smaragdzaļo iekšpusi. Durvis uz veikala telpu biezas kā seifam, maza lodziņa smagajām restēm ziedus mīlīgi piekļāvušas mākslīgās rozes. Pie stenderes tāda kā elektriska ēzelīša Ī-ā aste ar plastmasas dzintara kloķi. Kamēr spriežam, vai tā varētu būt signalizācija, ar kuras palīdzību izsaukt veikalnieku, pie mums pāri laukam jau steidzas pati saimniece, paveca bet skaista sieviete, kuras seja man uzstājīgi atgādina kaut ko labās krievu filmās redzētu. Viņas zaļbrūnās acis ātri izgaisina mūsu mulsumu, un brīdi mēs spējam uztvert pasauli tik pat vienkārši un pretimnākoši kā viņa. Tiek atslēgtas smagās dzelzs durvis. Bode mirdz tīrībā, izklāta raibiem lupatu deķīšiem, izrotāta mākslīgām puķēm, katrs nieciņš novietots tā, lai skaistāk. Ar mīlestību. Kā mājās. Bērnišķīgs, tīrs prieks par savu darbu, un pārliecība, ka citādi nevar. Jūtam pienākumu ko nopirkt, taču saimniece atvainojas – kases aparāts nestrādājot. Mēs, protams, izrādām priecīgu gatavību drusciņ piekrāpt valsti. Nē, -saka saimniece- es tā nevaru. Greha na sebja braķ ņebudu. Tas skan tik vienkārši un pašsaprotami, ka jūtu seju aizsvilstamies - cik tālu, pašai nemanot, esmu jau atkāpusies no izpratnes par godīgumu?
Saimniece mums piedāvā aiziet uz baznīcu, -Batjuška ielaidīšot paskatīties. Ko jūs… kā nu tā traucēs, - neveikli atrunājamies, līdz pēkšņi attopam, ka viesmīlība šeit ir krietni vien plašāks jēdziens kā Latvijas rietumos, un pašsaprotama kā labdienas padošana.
Šķērsojam ceļu. Blakus baznīcai aiz maza nameļa baltajiem aizkariem mirgo TV ekrāns un neskaidri rēgojas Batjuškas bārdainā seja. Pagalmā virtenēs žāvējas sīpoli. Šķiet, Batjuška skatās seriālu, taču, mūs ieraudzījis, nekavējoties iznāk ārā. Tiek atslēgta baznīca. Vēl gadu atpakaļ tā glabājusi senas ikonas un baznīcas grāmatas, tas viss nozagts. Bet tas arī nekas, toties tagad viss jauns un skaists, takoi krasoti mir ņevidal,- saimniece priecājas. Baznīca tik pat spodra un mājīga kā veikaliņš –vai otrādi. Es pēkšņi saprotu, kas abiem kopīgs.
Iznākam no baznīcas, acīs spīd vakara saule. Žēl, ka tik vēls, saimniece bēdājas, citreiz es jums savu vīru iedošu, lai vietas parāda. Kādi te ezeri! Viņi nekad tā vienkārši pa taisno uz Aglonu nebraucot, vienmēr pie kāda ezera apstājoties. Un kādas pagājšnakt zvaigznes bijušas! Stundu esot skatījušies… Tas tāpēc, ka darīt nav ko – viņa piepeši nosmejas – ja šņabi dzertu, -vsjo, dzertu da gulētu. Slikti, ka jaunatne no šejienes aiziet – nu, bet arī tas nekas, vismaz atmiņas saglabās… Vai tiesa, ka no 1. septembra vairs krieviski runāt nedrīkstēšot? Bet tas arī nekas, mazmeitiņa jau latviešu skolā mācoties…
Ceļam lēni pariet vista. Sārtenie mākoņi savā skrējienā debesīs saskārušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis. Uz tuvākās redzamās mājas lieveņa ap galdu klusi sēž bariņš cilvēku. Batjuška saka, šodien lieli baznīcas svētki esot bijuši. Mēs nenoskaidrojam kādi.
Slostovka. Astoņas mājas, veikals un baznīca. Vieta, kuras nav kartē.

 grēku neuzņemšos (krievu val.)
 tādu skaistumu pasaule nav redzējusi (krievu val.)

31.08.00

ZĀBERS
Zābers un māksla

Zābers bija liels mākslinieks. Lieli mākslinieki iedalās tādos, kas par mākslu runā un tādos, kas par mākslu nerunā. Zābers par mākslu runāja vienmēr, arī tad, ja runāja par kaut ko citu. Par mākslu viņš bija gatavs arī kauties. Gan skaidrā prātā gan reibumā.

Zābers un smiekli

Zāberam bija vareni smiekli. Katru gadu pa Andrejiem pie mums notika liela balle, jo mans tēvs bija Andrejs, bet vīrs – Andris. Viesības notika pie gara galda, un vakara sākumposmā tajās, galvenokārt, piedalījās tēva paaudzes tantes un onkuļi, visi tādi cienījami. Andra Brežes draugi saradās vairāk uz nakts pusi. Bet Zābers parasti bija klāt jau vakara pirmajā daļā. Vispirms pārsteidzis visus ar savu vareno matu ērkuli, brīdi klusi pasēdējis un uzēdis rosolu, viņš mēdza pēkšņi bez redzama iemesla laist vaļā savu vareno smējienu. Viesi uz mirkli izbīlī sastinga, tad attapās un izlikās, ka nekas nav noticis. Tikai vēlāk čukstus jautāja man vai maniem vecākiem: Kas tas tāds? – Tas Zābers, - čukstus atbildēja mani vecāki vai es. – Ā, - teica viesi. Viņiem laikam likās, ka šis (arī) operdziedātāja uzvārds daudz ko izskaidro.

Zābers un bumba

Zābers teica bunba, lauztā intonācijā. Un arī es visus šos gadus, kopš pazīstu Zāberu, saku bunba. Un katru reizi, kad es pasaku bunba, es atceros Zāberu.

Zābers un meitenes

Zāberam patika meitenes. Un visu, kas viņam patika, viņš sauca par meitenēm. –Nu tad vēl pa vienai meitenei, - viņš teica Brežem, izķeksēdams no bundžiņas ķilavu uzkodai.

Zābers un sirds

Zāberam bija laba sirds. Pret dažiem viņš varēja būt ļoti rupjš, bet patiesībā bija neparasti smalkjūtīgs cilvēks. Es atceros daudzas reizes, kad viņš, piemēram, sajuzdams mani nonākam neveiklā situācijā (un juta viņš daudz smalkāk un precīzāk par citiem), steidzās palīgā un situāciju izlīdzināja.
Un ne reizes viņš man nepateica nevienu sliktu vārdu.
Paldies par to viņam.

18.11.03