andra's Journal
 
 [Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 20 most recent journal entries recorded in andra's LiveJournal:

    [ << Previous 20 ]
    Friday, July 22nd, 2005
    8:17 am
    sleja
    Mans kauns


    Māksliniecei Monikai Pormalei piederot izteiciens: Ne Kurzeme - mazā Šveice, ne Rīga - mazā Parīze. Bet: Latvija - mazā latvija.
    Sāpīgi un trāpīgi. Īpaši šobrīd, kad mazā latvija saniknota un apmulsusi milzu problēmas priekšā. Nē, tas nav nedz robežlīgums ar Krieviju, ne terorisma draudi un pat ne draudīgā inflācija valstī. Tas ir 23.jūlijā paredzētais un šodien, 20.jūlijā, kad rakstu šo sleju, jau aizliegtais geju un lesbiešu gājiens, internacionāli saukts “praids” no angļu valodas vārda “lepnums”.
    Man jāraksta par savu negodu. Par savu pazemojumu un kaunu.
    Nekad neesmu mēģinājusi īsti saprast, cik lielā mērā es identificējos ar savu valsti un tautu. Cik esmu līdzatbildīga. Tomēr man liekas, ka kauna sajūta nāk no piederības. Dažkārt – no mīlestības. Vai abiem kopā.
    Jūs, piemēram, esat kādreiz kaunējušies par saviem bērniem vai vecākiem? Radiem vai draugiem? Kaut mirkli? Kauns rodas tad, ja kāds, kuru tu mīli vai cieni, vai vismaz no sirds vēlies mīlēt un cienīt, pieviļ tavu uzticību vai ilūzijas. Cilvēks tik viegli tām ļaujas, - ilūzijām. Snaudai. Neziņai.
    Šajās dienās es atkal esmu ieraugu tos, ar kuriem ikdienā nesaskaros, - tos, kuri līdzcilvēkus iedala normālos un nenormālos. Normālo latvieti, izrādās, raksturo naids un liekulība.
    Visspilgtāk šis tēls izkristalizējas interneta portālu komentāros.
    Tas, kurš sevi pasludina par normālo latvieti, šobrīd ir sašutis. Tas, kurš neatšķir vārdu pedofīls no vārda homoseksuālis. Tas, kurš uzgavilē rasu naida izraisītiem kautiņiem Rīgā. Tas, kurš abām rokām un kājām atbalsta nāves sodu, kurš visur saskata cionistu sazvērestības, tas pats, kurš pirms gadiem, kad traģiski aizgāja bojā Krievijas zemūdenes apkalpe, Delfu komentāros pateica skaidri un gaiši: tā tiem krieviem vajag.
    Es nezinu, vai tā ir sagadīšanās, vai man nepārmetīs dzimumu diskrimināciju, bet normālajam latvietim, īpaši runājot par karu, rasēm un seksuālajām minoritātēm, parasti ir vīrieša seja.
    Man ir bail no šī vīrieša.
    Un man ir kauns normālā latvieša vietā. Ja viņš ir tāds – es negribu būt normāla. Ja internetu portālos paustā agresija ir vairākuma nostāja, es negribu būt vairākums.
    Un es nekādā ziņā negribu būt anonīma, tāpēc arī šobrīd, kad liekas, ka viss jau izrunāts un pateikts, es tomēr jūtu pienākumu atzīties savās jūtās. Man ir milzīgs kauns lasīt Leopolda Ozoliņa vēstuli presei un Kaspara Dimitera internetā izplatīto plakātu saukļus. Jo tie ir vienkārši rupji, vulgāri un jebkuras seksuālās orientācijas, jebkuras rases, jebkura dzimuma cilvēka cieņu aizskaroši. Man ir kauns lasīt varas pārstāvju un partiju argumentāciju gājiena aizliegumam. Jo tā ir smieklīga, absurda un nedemokrātiska.
    Un es jūtu nepieciešamību atvainoties. Vispirmām kārtām – tiem gejiem, kurus es uzdrošinos saukt par saviem draugiem. Es lietoju vārdu “uzdrošinos” nevis tāpēc, ka baidītos sabiedrības nosodījuma, bet tādēļ, ka šo gudro, talantīgo un sirsnīgo cilvēku draudzība mani pagodina. Tad pārējiem – tiem, kurus nepazīstu. Un vēl visiem tiem cilvēkiem, kuri, līdzīgi man, šīs dienas staigājuši ar nenoskalojama rūgtuma kamolu kaklā.
    Atvainoties par savu bezspēcību.
    Wednesday, May 18th, 2005
    3:19 pm
    Nacionālā attīstības plāna Vadības grupai
    Nacionālā attīstības plāna Vadības grupas ekespertu grupai
    Nacionālā attīstības plāna Vīzijas izstrādes darba grupai

    Par Nacionālā attīstības plānu, Latvijas valsts attītības vīziju un to izstrādes stilu

    2005.gada 18.maijā



    1.daļa: vēsture

    1. Pāris mēnešus atpakaļ Kultūras Ministrija mani, kā ar politiku un valsts birokrātiju nesaistītu cilvēku, deleģēja piedalīties valsts Nacionālā Attīstības plāna nākamiem 7-20 gadiem (turpmāk NAP) Vadības grupas Neatkarīgo ekspertu darba grupā , kura izveidota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas paspārnē, un es uzaicinājumam piekritu.
    2. Pirmā Neatkarīgo ekspertu grupas sanāksme, kurā tiku aicināta piedalīties, notika š.g. 10.maijā. Darba kārtībā - iepazīšanās ar Latvijas valsts attītības vīzijas projektu (turpmāk – Vīzija) un tā apspriešana. Vīziju poverpointā prezentēja Latvijas valsts Vīzijas izstrādes darba grupa, un eksperti šo dokumentu redzēja pirmo reizi.
    3. Pēc Vīzijas prezentācijas notika īsa repliku apmaiņa starp grupas dalībniekiem, kas būtiski neskāra Vīzijas saturu un kvalitāti, un man nelikās īsti saistīta ar apspriešanas objektu. Tādēļ pēc sanāksmes, jautāta, kādēļ neesmu piedalījusies diskusijā, es varēju atbildēt tikai to, ka netiku pamanījusi, ka diskusija sākusies.
    4. Sanāksmē tika lemts par NAPa SVID semināra rīkošanu, piedaloties Neatkarīgo ekspertu grupai.
    5. Š.g. 12.maijā plkst. 16.31 es pa e-pastu saņēmu aicinājumu piedalīties minētajā SVID seminārā 20.maijā. Ar trekni izceltiem burtiem tika uzsvērta mana, kā arī citu ekspertu grupas dalībnieku līdzdalības nozīmība un svarīgums.
    6. Š.g. 13.maijā plkst. 18.25 es pa e-pastu saņēmu NAP Esošās situācijas analīzes projektu – dokumentu uz 226 lpp. jeb gandrīz 500 000 zīmju apjomā. Trekni izceltiem burtiem tika atkārtots, ka mana, kā zinoša un pieredzējuša savas jomas profesionāļa ieguldījums un līdzdalība seminārā ir ļoti nozīmīga turpmākai kvalitatīvai NAP izstrādei un ziņots, ka semināru plānots rīkot „prāta vētras” formā ar mērķi izvirzīt un vienoties par valsts attīstības stiprām, vājām pusēm, iespējām un draudiem gan visas valsts mērogā, gan atsevišķu teritoriju griezumā, izceļot reģionu galvenās iezīmes. Pie tam tika lūgts nosūtīt atsauksmes par NAP Esošās situācijas analīzes projektu, kurš aptver visas tautsaimniecības nozares, līdz š.g. 18.maijam, plkst. 12.00.
    7. Š. g. 16.maijā plkst. 15.02 es saņēmu e-pastu, kurā tiku lūgta (ar izceltiem burtiem) līdz š.g. 18.maijam pārdomāt un sagatavot Latvijas aktuālo risināmo jautājumu/problēmu uzskaitījumu, kā arī sagatavot un nosūtīt 3-5 atbildes uz katru no 3 jautājumiem Latvijas attīstības kontekstā, izejot no minētā 226. lpp. garā dokumenta.
    8. No e-pastam pievienotās SVID semināra darba kārtības izriet, ka prāta vētra minēto jautājumu apspriešanai, atskaitot kafijas pauzes, pusdienas un pārkārtošanos darbam grupās ilgs nepilnas trīsarpus stundas. Pēc tam stundas laikā tiks izdarīti „secinājumi un rezultātu apkopojums”.

    Uzdotie jautājumi bija sekojoši:
    1) kādas Jūs saskatiet Latvijas valsts stiprās puses, vājās puses, iespējas un draudus Latvijas valsts konkurētspējas aspektā ES ;
    2) kādas, Jūsuprāt, ir Latvijas valsts stiprās puses, vājās puses, iespējas un draudi Latvijas valsts līdzsvarotas un ilgspējīgas teritorijas attīstības aspektā;
    3) kādas, Jūsuprāt, ir Latvijas valsts stiprās puses, vājās puses, iespējas un draudi cilvēkresursu aspektā, t.i., ņemot vērā valsts attīstības vīzijas uzstādījumu, ka cilvēkam ir jābūt valsts attīstības centrā, kā atbildīgam un sociāli aktīvam sabiedriskās dzīves un savas labklājības veidotājam.
    Var, protams, uztvert šos jautājumus kā socioloģiska pētījuma anketas jautājumus, kurus cilvēkiem uzdod uz ielas, dzīvokļos un pa telefonu. Tādā līmenī es būtu gatava atbildēt arī vēl īsākā laikā, taču šaubos, vai tādēļ būtu jādibina speciāla grupa un jānosauc cilvēkus par ekspertiem.

    8. Tā kā minētie termiņi man likās nesamērīgi īsi un pats NAP Vadības grupas, Vīzijas grupas un ekspertu grupas darbības princips neksaidrs, bet darba kārtība un grafiks pilnīgi absurdi, kā arī man bija radušies viedoklis un jautājumi par Vīziju, es š.g. 16.maijā plkst. 12.10 nosūtīju Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāra vietniekam, manuprāt, ļoti vienkāršus jautājumus, uz kuriem man būtu tiesības saņemt atbildes, strādājot Neatkarīgo ekspertu grupā:

    1. Kas ir NAP izveides iniciators? Saeima, Ministru Kabinets, kāda cita institūcija?
    2. Vai NAP izveide ir Eiropas Savenības prasība?
    3. Kāds ir NAP izveides termiņš un kāda institūcija to noteikusi?
    4. Kad tika pieņemts lēmums par nepieciešamību veidot NAP konkrētajam laika periodam?
    5.Ja tā ir ES iniciatīva (vai prasība), kad tā tika izteikta?
    6. Kas izveidoja NAP Vadības grupu?
    7. Kad sāka strādāt Vīzijas izstrādes grupa?
    8. Kas izveidoja Vīzijas izstrādes grupas sastāvu?
    9. Kāda ir NAP apstirpināšanas kārtība pēc tā izveides?
    10.Ja patreizējā Vīzija skaitās Projekts, versija 3.3., - kad un kādā kārtībā plānots apstiprināt šo Izaugsmes modeli vai Vīziju (cik saprotu, tas ir viens un tas pats - vai arī es maldos?)?

    Ja RAPLM valsts sekretāra vietniekam man nepieciešamā informācija nav pieejama, es domāju, būtu iespējams ļoti ātri saņemt to no informētākiem avotiem. Diemžēl, vēl šodien, 18.maijā, neesmu saņēmusi nekādu atbildi uz saviem jautājumiem un pat ne apstiprinājumu manas vēstules saņemšanai (man ir tikai automātiskais e-pasta sistēmas apstiprinājums, ka mana vēstule tikusi izlasīta nosūtīšanas dienā).

    2.daļa: viedoklis


    Kā es saprotu, NAP neatkarīgo ekspertu grupas uzdevums ir neļaut NAPam iestrēgt ieredniecības mašinērijā, pēc inerces atražojot vecus stereotipus un uz papīra „atstrādājot” nepieciešamās (pieļauju – Eiropas Savienības) prasības. Gādāt par NAPa līdzsvarotu izstrādni, kas būtībā nozīmē – līdzsvarotu un pareizu naudas ( ES investīciju) sadali dažādām nozarēm.
    Tas, ka neesmu saņēmusi atbildes uz saviem jautājumiem (jo klusēšana arī atbilde), kā arī manis novērotā skandalozi formālā un birokrātiskā pieeja NAP izstrādes darbam mani pārliecina, ka valsts birokrātiskā mašinērija pat pie patiesākās vēlēšanās nav spējīga radīt struktūru, kas paredzētu tās ierastās darbības ritma un stila maiņu.
    Ierēdniecība nav spējīga radīt ieroci pati pret sevi. Ierēdniecība ir sējīga radīt tikai jaunas ierēdņu grupas, vēlams, attiecīgi zemākas hierarhijas. Par to vedina domāt arī š.g. 20.maijā ekspertu grupas dalībniekiem prezentētā Vīzija.
    Vīzija tiek pasniegta kā revolucionāra, jo valsts izaugsmes scenārija īstenošanai kā prioritāras izvirzītas indivīda intereses, uz cilvēku centrēta pieeja (autoru izcēlums). Es gan neko revolucionāru, pat ne jaunu, šādā pieejā nesaskatu, jo gluži vienkārši ar sava ne-ierēdnieciskā prāta loģiku nespēju saprast, uz ko vēl varētu centrēties valsts attīstība, ja ne uz indivīdu. Jā, protams, ar šo pieeju tiek uzsvērts liberālisms, bet no indivīdiem sastāv arī sabiedrība kopumā. Pie tam uz cilvēku centrētā pieeja uzsvērta tikai dokumenta nosaukumā („Cilvēks pirmajā vietā” – atvainojiet – vai jūs šādu saukli dzirdat pirmo reizi?), tukšā deklarācijā, jo parējais dokumenta saturs neliecina par kādu īpašu, jaunu veidu, kā sasniegt indivīda attīstībai valstī vislabvēlīgākos apstākļus.
    Ierēdniecība runā ierēdniecības jeb birokrātijas valodā. Tieši šādā valodā, miksējot to ar visu partiju programmām raksturīgajām nākotnes vīziju frāzēm, sarakstīts arī Latvijas izaugsmes modelis jeb „Latvijas valsts attīstības Vīzijas projekts”. Tā ir īpaša valoda, zīmju un vārdkopu sistēma, kuras moduļi saistās nevainojamās (proti, - nekādās) grupās, kā puzles, kas iederas jebkurā zīmējuma vietā. Iespējams, šāda valodas sistēma ir nepieciešama ierēdniecības ikdienas darbā, tā pat kā zināmas un elementāras formulas matemātiķim, kā noteikti apzīmējumi datortehniķim – nevaram taču prasīt, lai ministrijas savā starpā sazinātos, piemēram, ar eseju starpniecību. Diemžēl šī ierēdniecības valodas sistēma ir pilnīgi devalvējusies, kļuvusi par tādu kā balto troksni indivīdu, personu apziņā. Tādējādi Vīzija jau savā sākotnējā projektā nav vērsta uz indivīdu un nevar sasniegt mērķi, ko pati izvirza: „izaugsmes scenārijam jābūt ikvienam cilvēkam saprotamam”. Bez tam Vīzija sarakstīta, lietojot zemāko kursu ekonimikas vai sociālo zinātņu mācību grāmatās atrodamus modeļus. Tā kā Vīzija tiek uzskatīta par tādu kā teorētiski-filosofisko pamatu visam NAP, tad tās nozīme ir nepārvērtējama. Labas, spēcīgas Vīzijas izstrāde un apstiprināšana būtu varējusi kļūt par reālu pagrieziena punktu valsts attīstības vektorā un, kas vissvarīgāk, valstiskajā domāšanā. Diemžēl, cik saprotu, darbs pie Vīzijas jau tiek uzskatīts par galvenajos vilcienos pabeigtu. Līdz ar to – un kā liecina arī ārprātīgā steiga nākamo NAPa izveides stadiju organizācijā – es uzskatu, ka visa tālākā darbība ir lielā mērā ir lemta tukšgaitai, stagnācijai, un, vienkārši izsakoties, naudas sadale noritēs pēc ierastiem scenārijiem.

    Manuprāt, sākot darbu pie Vīzijas izstrādāšanas, vispirms bija jāformulē sev jautājums: šī Vīzija vajadzīga „atrādīšanai” vai mums pašiem – sākot ar politiķiem, beidzot ar valsts iedzīvotājiem: lai saprastu valsts attīstības iespējas, vispirms pozicionējot tās patreizējo vietu Eiropā un pasaulē, pie tam ne tikai ekonomiskā, bet arī filosofiskā nozīmē. Un tad jāmeklē ceļš, kurš valstij ar tik īpašu ģeopolitisko, saimniecisko, vēturisko, politisko un demogrāfisko stāvokli būtu piemērots.
    Runājot par pozicionēšanu – manvarētu iebilst, ka šai sadaļai atbilst NAP esošās situācijas analīzes projekts. Nemelošu, ka es šīs 226.lpp. būtu lasījusi, taču pāršķirstīju gan. Diemžēl, es nevaru saukt par esošās situācijas analīzi skaitļu un statistikas savirknējumu ārpus plašāka konteksta, ārpus salīdzinājuma. Tā nav analīze, tā ir skatīšanās spogulī, pierodot pie sava izskata un neredzot neko apkārt. Vai varbūt tiek pieņemts, ka analīze tiks veikta to dažu prāta vētras stundu laikā?
    Vārds ‘vīzija” būtībā nozīmē sapni, redzējumu.
    Patiesi oriģinālas, izaugsmi veicinošas Vīzijas izstrāde nevarēja būt pa spēkam nevienam ierēdnim, ne ierēdņu grupai. Man liktos, ka Vīzijas izstrādi vajadzēja pasūtīt Latvijas intelektuāļiem, domātājiem. Cilvēkiem, kuri nebaidās atkāpties no stereotipiem vai arī vispār tos nepazīst. Cilvēkiem, kuri spēj paskatīties uz valsts attīstību distancēti, zinātniski, varbūt pat utopiski! Kuri spējīgi uz sapni, redzējumu. Spējīgi sarakstīt tādu valsts attīstības vīziju, kuru nebūtu iespējams 20 minūšu laikā primitīvi attēlot poverpointā. Tad sastādīt nopietnu ekspertu grupu ar ļoti pārdomātu sastāvu, apspriest piedāvātās vīzijas, par tām nopietni diskutēt – iespējams, publiksi, presē un citos komunikāciju medijos. Tad izvēlēties vienu mērķi, izveidot savu unikālu valsts ideoloģiju demokrātijas ietvaros. Sabiedrību motivējošas var būt tikai jaunas idejas. Un tikai tad sākt meklēt ceļu, pa kuru šo mērķi sasniegt. Patreiz ceļš skrien mērķim pa priekšu.
    Es nezinu, kuri ir (varēja būt) šie prāti. Es labi apzinos, ka pati šāda mēroga idejas ģenerēt nespēju. Un vēl es apzinos katastrofāli zemo intelektuālās un filosofiskās domas līmeni Latvijā. Starp citu, arī esošā Vīzija liek uzsvaru uz valsts intelektuālā potenciāla paaugstināšanu – tiesa gan, minot šo intelektuālo potenciālu, gudrību un zināšanas kā jau esošu un vienīgo mūsu valsts resursu un priekšrocību. Man grūti spriest, vai tie ir traģiski maldi vai apzināti meli. Mums nav šāda resursa, bet šāds resurss ir jāveido.
    Es gribētu visiem ieteikt izlasīt šī mēneša žurnālā „Karogs” publicēto igauņu literatūrzinātnieka, prozaiķa, dramaturga un esejista Jāna Unduska rakstu „Vai mēs kļūsim par Baltijas baskiem jeb Kā būt pārstāvētiem? „
    Es gribu sniegt to kā spilgtu piemēru brīvai, intelektuāli spožai pieejai savas valsts situācijas novērtējumam un savdabīgam attīstības ceļa piedāvājumam.
    Lūk, tikai viens citāts no šī raksta:
    „Kamēr valstiski domās tikai valstvīri, kas par to saņem naudu, valsts būs iekšēji vāja. Atgādinu, ka ar valstisko domāšanu es saprotu nevis pielāgošanos kāda valsts ierēdņa vai partijas domāšanas stilam, bet humanitāru domāšanu, kas apzinās reģiona ģeokulturālās vēstures savdabības”.
    Latvijas Vīzijā, rakstot par zināšanām, prātu un izglītību, tās autori, diemžēl, ne ar vārdu nav uzsvēruši kultūru. Ik uz soļa mēs varam pārliecināties par to, ka zināšanas un nekulturālība nav neiespējams savienojums. Liekot akcentu tikai uz zināšanām, mēs varam iegūt tikai šauru speciālistu loku, kuri nespēs un negribēs domāt ārpus savas specialitātes robežām, atsaucoties uz Jāna Unduksa citātu - nepratīs domāt valstiski. Nekulturāla tauta ir mirusi tauta, pat ar ievērojamu zināšanu potenciālu. Un nav nekāda pamata mierināties ar mūsu „tautas kultūru, tautasdziesmu pūru”. Es iedrošinos teikt, ka tautas māksla šai izpratnē ir mirusi māksla, muzeju māksla. Bez koncertzālēm, izstāžu zālēm, muzejiem, bez aktīvas, valsts līdzfinansētas kultūras apmaiņas starp dažādām nācijām un valstīm, bez nopietna valsts atbalsta visu nozaru māksliniekiem, bez neprovinciālas kultūras pieejamības nodrošināšanas reģionos (profesionālas kultūras decentralizācija), bez valsts subsidētas valsts labāko mākslinieku strarptautiskas reprezentācijas – bez tā visa izglītības reformā ieguldītie līdzekļi būs iztērēti velti. Pie tam tieši ar kultūras paīdzību vēl iespējams palielināt to valsts iedzīvotāju enerģētisko un radošo potenciālu, kurus izglītības reforma vairs neskars, jo viņi vairs nemācīsies. Protams, investīcijas kultūrā nav tas „visiem saprotamais nākotnes mērķis”, kuru akcentē esošā Vīzija un tautas aptaujā noteikti zaudētu sacensībā ar labklājību, taču tas nenozīmē, ka šis mērķis nav jāuzstāda.
    Tādēļ es gribu lūgt visus NAP izstrādē iesiastītos, īpaši vēršoties pie Netajarīgo ekspertu grupas pārstāvjiem: ja jūsu grupas darbam vispār ir kāda nozīme un ietekme – neaizmirst valsts prioritāšu sarakstā iekļaut investīcijas kultūras attīstībā.

    Ņemot vērā visu iepriekšteikto, man jāatzīst, ka es nevaru turpmāk piedalīties Neatkarīgo ekspertu grupas drabā, jo šāds darba stils un virziens man nav pieņemami, taču to būtiski ietekmēt es vairs neredzu iespēju.
    Es ļoti nožēloju, ka neesmu attaisnojusi Kultūras Ministrijas cerības, deleģējot mani šim darbam.

    Mans lūgums ir nosūtīt šo vēstuli visiem NAP Vadības grupas , Vīzijas izstrādes grupas un Neatkarīgo ekspertu grupas dalībniekiem, kuru adreses man pašai nebija pieejamas, bet Vīziju publicēt presē apspriešanai.


    Ar cieņu


    ............................
    Tuesday, May 17th, 2005
    10:36 pm
    Prāts un jūtīgums
    Šopavasar dzird runājam, ka tautas izglītība un gudrība esot mūsu valsts vienīgais resurss. Tikai uz tā varot balstīties, lai sasniegtu lolotos mērķus – labklājību un drošību. Labklājīgā un drošā valstī, saprotams, iestāsies vispārējs miegains apmiers. Mazai tautiņai tādi mazi Leiputrijas mērķīši – katram savu karoti debesīs pakārt.
    Pavasaris pēc kalendāra sācies jau sen, bet tā īsti nojaušams tik pēdējās dienas. Vēl nupat sīklapiņas kokos turējās tādas kā sastingušas, sačervelējušās un tikai pienākuma pēc izplaukušas, bet tad vienā dienā aiziet – uzspīd saule un nolīst lietus. Es braucu mašīnā, un pēkšņi visi ceļi pārvēršas ezeros, automobiļi - amfībijās, gaiss skaidrs kā ūdens, lapas ieplešas, ievelk elpu un mirklī kļūst zaļas, mašīnu sāni smaida, spoguļi mētā saules zaķus, logu mazgātāji zīmē varavīksnes. Lūk, mans pavasara mirklis, lūk viņš, kad gribas būt te un tagad, un nekur citur. Nepavisam kā tumšajās Latvijas ziemās, nīkajos rudeņos.
    Nesen es lietuviešu dramaturga Ivaškēviča izrādi „Madagaskara” redzēju. Galvenais varonis, reāla vēsturiska persona, izpratis Lietuvas nejēdzīgo ģeopolitisko novietojumu (nu, kas tie par kaimiņiem tādiem bīstamiem? kas tas par klimatu, kur pavasaris sākas kad grib, bet beidzas vienmēr pēc kalendāra!?) nolēma lietuviešu tautu uz Madagaskaru pārvietot. Arī mums ir bijuši savi līdzīgi mēģinājumi. Un pat lieliskais krievu rakstnieks Griškovecs savam varonim, dzimušam sibīrietim, liek sacīt: „Bet reiz, stāvot uz tilta pār mazu, tīru upīti ar žiglām zivtelēm kādā itāļu pilsētiņā, ne nu tai pašā lielākajā, ne nu skaistākajā, es nodomāju: Nu kā tad tā? Lūk, šie ļaudis ir te dzimuši, starp brīnišķīgiem kalniem, vīnogulāju laukiem, un arī līdz jūrai ar roku aizsniegt, viņi ir jautri, viņiem ir silti, garšīgi un skaisti. Itālija!!! Viņi te piedzimuši, viņiem i pirkstiņš nav bijis jāpakustina, lai dzīvotu šitādā skaistumā. Bet es vienkārši esmu piedzimis Sibīrijas pilsētā, un nekas man nav tā kā viņiem. Es esmu piedzimis tur, viņi te. Nu kā tad tā! Kāda netaisnība...”
    Kuru gan nav piemeklējušas tādas vai līdzīgas domas? Draudīgi kaimiņi, nekādu resursu un klimats, kura dēļ trīs ceturtdaļas tautas trīs ceturtdaļas gada aizvada depresīvā īgnumā.
    Kas mūs, ellē, te tura? Liktenis? Neuzņēmība? Dzimetnes mīlestība? Nu nav tādas, es domāju, vārda tiešajā nozīmē – mīlestības. Ir drīzāk ģenētiska „dzimtenes sajūta”, ziniet, - tā sajūta, kas zemapziņā liek acīm nogurt no raibiem pasaules skatiem: tu pats to nemaz neapzinies līdz brīdim, kad pēkšņi atkal kaut ko dubļaini pelēku ieraugi... un it kā elpu dziļāk ievelc, un saproti, kā visu laiku ir trūcis. Tāda sajūta, it kā acis ar to pelēko būtu izmazgātas un skaidrākas kļuvušas. Tā pat, kad ausis no svešas valodas nogurst - savējo izdzirdušas atveras un uzplaukst.
    Tāpēc es neticu, ka labklājība vai drošība ir tā, kura cilvēkus mājās notur. Notur dziļi intīmas, no bērnības veidotas attiecības ar zemi un valodu – kā bērnam ar māti. Prātam tur maza nozīme, bet jo liela jūtīgumam. Un jūtīgumu veido arī kultūra. Tāpēc neaizmirstiet kultūru, es jūs lūdzu, tos, kuri valsts attītību plāno un naudu nozarēm dala. Jo izglītots cilvēks nenozīmē kulturālu cilvēku. Bet no izglītotiem un nekulturāliem cilvēkiem – labuma nekāda. Viens vienīgs posts.
    Sunday, May 15th, 2005
    9:53 pm
    Šodien uzrakstīju veselu opusu, lai ar pamatojumu un smalki tiktu ārā no tās grupas grupas. Jā, bet tur nav neviena melīga vārda. Viss, ko es par to domāju. Sākumā man likās, ka man vajadzētu to publiski nolasīt, tik sašutusi es biju. Bet pēc tam pārdomāju. Nosūtīšu tikai dažām amatpersonām. Kiška tonka.

    Lūk fragments, tas nav par būtisko, tas tikai par darba stilu:

    "Šī gada 13.maijā es saņemu emailu ar pievienotu dokumentu paketi, "......", ar kuru man jāiepazīstas, lai sagatvotos SVID semināram. Tiek uzsvērts, ka mans, „kā zinoša un pieredzējoša savas jomas profesionaļa, ieguldījums un līdzdalība seminārā ir ļoti nozīmīgs turpmākai kvalitatīvai "...." izstrādei.”
    Pievienotā pakete ir 226 lpp. jeb gandrīz 500 000 zīmju garš dokuments, kurš pretendē aptvert teju visu valsts patreizējā ekonomiskā, tautsaimnieciskā, izglītības un kultūras stāvokļa novērtējumu. Man, kā ekspertu grupas dalībniecei, tiek izteikts stingrs lūgums sniegt savu atsauksmi par pievienoto dokumentu līdz 18.maijam, plkst. 12.00, bet jau 20. maijā tas tiks izvērtēts „prāta vētrā”, kura ilgs, neskaitot kafijas pauzes un formalitātes, pārkārtošanos darbam grupās u.t.t. – nepilnas trīsarpus stundas. Pēc tam 1 (vienas) stundas laikā darba kārtībā paredzēti „secinājumi un rezultātu apkopojums”.
    Ieraugot šādu darba kārtību, nevar nerasties pārliecība par šī pasākuma absolūti bezjēdzīgo formālismu."
    Friday, April 22nd, 2005
    11:08 pm
    ZĀBERS
    Zābers un māksla

    Zābers bija liels mākslinieks. Lieli mākslinieki iedalās tādos, kas par mākslu runā un tādos, kas par mākslu nerunā. Zābers par mākslu runāja vienmēr, arī tad, ja runāja par kaut ko citu. Par mākslu viņš bija gatavs arī kauties. Gan skaidrā prātā gan reibumā.


    Zābers un smiekli

    Zāberam bija vareni smiekli. Katru gadu pa Andrejiem pie mums notika liela balle, jo mans tēvs bija Andrejs, bet vīrs – Andris. Viesības notika pie gara galda, un vakara sākumposmā tajās, galvenokārt, piedalījās tēva paaudzes tantes un onkuļi, visi tādi cienījami. Andra Brežes draugi saradās vairāk uz nakts pusi. Bet Zābers parasti bija klāt jau vakara pirmajā daļā. Vispirms pārsteidzis visus ar savu vareno matu ērkuli, brīdi klusi pasēdējis un uzēdis rosolu, viņš mēdza pēkšņi bez redzama iemesla laist vaļā savu vareno smējienu. Viesi uz mirkli izbīlī sastinga, tad attapās un izlikās, ka nekas nav noticis. Tikai vēlāk čukstus jautāja man vai maniem vecākiem: Kas tas tāds? – Tas Zābers, - čukstus atbildēja mani vecāki vai es. – Ā, - teica viesi. Viņiem laikam likās, ka šis (arī) operdziedātāja uzvārds daudz ko izskaidro.


    Zābers un bumba

    Zābers teica bunba, lauztā intonācijā. Un arī es visus šos gadus, kopš pazīstu Zāberu, saku bunba. Un katru reizi, kad es pasaku bunba, es atceros Zāberu.


    Zābers un meitenes

    Zāberam patika meitenes. Un visu, kas viņam patika, viņš sauca par meitenēm. –Nu tad vēl pa vienai meitenei, - viņš teica Brežem, izķeksēdams no bundžiņas ķilavu uzkodai.


    Zābers un sirds

    Zāberam bija laba sirds. Pret dažiem viņš varēja būt ļoti rupjš, bet patiesībā bija neparasti smalkjūtīgs cilvēks. Es atceros daudzas reizes, kad viņš, piemēram, sajuzdams mani nonākam neveiklā situācijā (un juta viņš daudz smalkāk un precīzāk par citiem), steidzās palīgā un situāciju izlīdzināja.
    Un ne reizes viņš man nepateica nevienu sliktu vārdu.
    Paldies par to viņam.

    18.11.03
    11:06 pm
    VIETA, KURAS NAV KARTĒ
    Ezeri, pretēji dabas likumiem, slīpi iemetušies pauguru nogāzēs, mākoņi savā skrējienā debesīs sadūrušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis, garām aizklidzina zirģelis ratu aizjūgā, aizgrab nodauzīts žigulēns, kārns puscūcis plīvojošām ausīm pārjož ceļu. Atvasaras pēcpusdiena Latgalē. Mēs esam jau bijīgi ielūkojušies Daugavas tumšajos ūdeņos un kādreiz applūdināšanai nolemtos mežonīgos krastos, esam pamīdījušies pie autoveikala Židinu ciemā un iepirkuši odekolonu “Russkij Ļes” par 34 santīmiem. Dabas krāšņums un ļaužu nabadzība te iet roku rokā, bet nameļi slīgst puķu dārzos un mirkšķina tīras logu acis aiz mežģīņotiem slēģiem.
    Latviski te nerunā.
    Ceļš apmet kārtējo līkumu kaut kur starp Šķeltovu un Ambeļiem, norimst mašīnu saceltie putekļi, un mēs esam vietā, kuru kādreiz vēl redzēšu sapnī. Neliela sādža. Debeszila vecticībnieku baznīciņa dzelteniem slēģiem. Otrpus ceļam bodīte kā mājiņa uz vistas kājas, kliedzoši lillā. Vakarīgās saules sārtie stari liek abām mirdzēt kā spožām brošām pie vasaras raibās kleitas.
    Bodītes lillā krāsotais korpuss izrādās vecs kuģa bunkurs no kniedēta metāla, kaut kur Pierīgā atrasts un atvilkts uz šejieni, apjumts kā namiņam pieklājas, ar piebūvētu koka lievenīti, kurš aicinoši ļauj saskatīt smaragdzaļo iekšpusi. Durvis uz veikala telpu biezas kā seifam, maza lodziņa smagajām restēm ziedus mīlīgi piekļāvušas mākslīgās rozes. Pie stenderes tāda kā elektriska ēzelīša Ī-ā aste ar plastmasas dzintara kloķi. Kamēr spriežam, vai tā varētu būt signalizācija, ar kuras palīdzību izsaukt veikalnieku, pie mums pāri laukam jau steidzas pati saimniece, paveca bet skaista sieviete, kuras seja man uzstājīgi atgādina kaut ko labās krievu filmās redzētu. Viņas zaļbrūnās acis ātri izgaisina mūsu mulsumu, un brīdi mēs spējam uztvert pasauli tik pat vienkārši un pretimnākoši kā viņa. Tiek atslēgtas smagās dzelzs durvis. Bode mirdz tīrībā, izklāta raibiem lupatu deķīšiem, izrotāta mākslīgām puķēm, katrs nieciņš novietots tā, lai skaistāk. Ar mīlestību. Kā mājās. Bērnišķīgs, tīrs prieks par savu darbu, un pārliecība, ka citādi nevar. Jūtam pienākumu ko nopirkt, taču saimniece atvainojas – kases aparāts nestrādājot. Mēs, protams, izrādām priecīgu gatavību drusciņ piekrāpt valsti. Nē, -saka saimniece- es tā nevaru. Greha na sebja braķ ņebudu. Tas skan tik vienkārši un pašsaprotami, ka jūtu seju aizsvilstamies - cik tālu, pašai nemanot, esmu jau atkāpusies no izpratnes par godīgumu?
    Saimniece mums piedāvā aiziet uz baznīcu, -Batjuška ielaidīšot paskatīties. Ko jūs… kā nu tā traucēs, - neveikli atrunājamies, līdz pēkšņi attopam, ka viesmīlība šeit ir krietni vien plašāks jēdziens kā Latvijas rietumos, un pašsaprotama kā labdienas padošana.
    Šķērsojam ceļu. Blakus baznīcai aiz maza nameļa baltajiem aizkariem mirgo TV ekrāns un neskaidri rēgojas Batjuškas bārdainā seja. Pagalmā virtenēs žāvējas sīpoli. Šķiet, Batjuška skatās seriālu, taču, mūs ieraudzījis, nekavējoties iznāk ārā. Tiek atslēgta baznīca. Vēl gadu atpakaļ tā glabājusi senas ikonas un baznīcas grāmatas, tas viss nozagts. Bet tas arī nekas, toties tagad viss jauns un skaists, takoi krasoti mir ņevidal,- saimniece priecājas. Baznīca tik pat spodra un mājīga kā veikaliņš –vai otrādi. Es pēkšņi saprotu, kas abiem kopīgs.
    Iznākam no baznīcas, acīs spīd vakara saule. Žēl, ka tik vēls, saimniece bēdājas, citreiz es jums savu vīru iedošu, lai vietas parāda. Kādi te ezeri! Viņi nekad tā vienkārši pa taisno uz Aglonu nebraucot, vienmēr pie kāda ezera apstājoties. Un kādas pagājšnakt zvaigznes bijušas! Stundu esot skatījušies… Tas tāpēc, ka darīt nav ko – viņa piepeši nosmejas – ja šņabi dzertu, -vsjo, dzertu da gulētu. Slikti, ka jaunatne no šejienes aiziet – nu, bet arī tas nekas, vismaz atmiņas saglabās… Vai tiesa, ka no 1. septembra vairs krieviski runāt nedrīkstēšot? Bet tas arī nekas, mazmeitiņa jau latviešu skolā mācoties…
    Ceļam lēni pariet vista. Sārtenie mākoņi savā skrējienā debesīs saskārušies ar kādu neredzamu šķērsli un sastinguši kā akvarelis. Uz tuvākās redzamās mājas lieveņa ap galdu klusi sēž bariņš cilvēku. Batjuška saka, šodien lieli baznīcas svētki esot bijuši. Mēs nenoskaidrojam kādi.
    Slostovka. Astoņas mājas, veikals un baznīca. Vieta, kuras nav kartē.


     grēku neuzņemšos (krievu val.)
     tādu skaistumu pasaule nav redzējusi (krievu val.)

    31.08.00
    11:05 pm
    VAINA
    Nāk Ziemsvētki, gaišie un siltie, tumšie un aukstie, - atkal tā burveklību nakts, kad zirgi pagānu staļļos runās, tā svētā un klusā, kad vēlreiz dzims tas, kurš mūsu vainu esot izpircis. Un izpērkot arvien no jauna. Paldies viņam par to.
    Velsim bluķus, dziedāsim korāļus, ēdīsim kāpostus ar cūkas miesu. Uzdzersim vīnogu asinis. Šķīstīsimies.
    Ai, es jau neko par Ziemsvētkiem - ne labu, ne ļaunu. Ir tik pulka daudz sarunāts. Un neko par baznīcu, un par kristietību arī neko. Es, kura kristīta zīdaiņa vecumā, un tomēr varu sevi par kristieti tikai, aiz matiem pievelkot, nosaukt. Tā īsti sāpīgi aiz matiem - kā pamāte bāreni, kā mužiks bābieti savu– ar visu to labo un slikto kristīgās kultūras un domāšanas mantojumu, kas tup man smadzenēs, dur aknās, šņirkst starp zobiem. Ne norīt, ne izspļaut.
    Vispirms ar to lielo un neizdeldējamo vainu.
    Vai Dies, kur liela tā mana vaina,- es brīnos. - Tik liela kā baznīca, tik neizdeldējama, kā akmens. Tik smaga kā krupis uz krūtīm. Kur man, nabadzei, tāda- tik liela vaina gadījusies? Ā, muļķe, - tā jau par vienu tiesu iedzimta. Par otru sadzīvota. Četros gadu desmitos var pilnus pakšķus, pilnas pagultes, pilnas skapjaugšas ar vainu piedzīvot.
    Jo grēkā Tu esi dzimusi. Punkts.
    Ir cilvēki, kuri jau no dzimšanas jūtas vainīgi. Un ir cilvēki, kuri nejūtas vainīgi nekad. Tas, protams, Paši Ziniet Kā* acīs viņu vainu nemazina, jo, kā stāv rakstīts, likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības likuma priekšā.
    Un vai nav vienalga, kas man to vainu šūpulī ielicis (ai, šūpļa līksts par divi sprīži zemāk noliecās). Vaina pret vecākiem, un pret bērniem vaina, vaina pret tuvajiem un pret svešajiem. Pazemības vaina un augstprātības vaina. Un kur tad nu vēl visu to kārību vaina: šokolādeskārību un miesaskārību, lasītkārību un slinkotkārību. Un gudri-spriedelēt un rakstītkārību (tfu, tfu, tfu).
    Cilvēks, dīvainais radījums, atšķirībā no lapsas vai lāča, jau pēc definīcijas nevar ne dieniņu bez vainas nodzīvot. Ja ne citādi, tad galvā jau nu noteikti sagrēkos, tur jau nu noteikti kaut ko tādu... par kaimiņa sievu sliktu padomās, vai par sevi ko labu, vai, Dies lai pasargā, par Viņa paša, Dieva, esību kaut ko tā neskaidri un pie sevis... Lūk, nodomās, un pat attapties nepaspēs. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi, izskrējušu domu - ej nu ķer kosmosā. Un grēks rokā gan.
    Minētais lācis totiesu neko sagrēkot nevar. Un ne tādēļ, ka ziemā lācim ziemas miegs, bet tādēļ, ka nedomā viņš, lācis. Vismaz mēs domājam, ka nedomā. Nu – vismaz par grēku jau nu nedomā noteikti, - ne ogas ēdot, ne zivi no upes ķeselējot, nedz arī citām neatliekamām lāča vajadzībām nododoties. Tad jau sanāk, ka visa tā apgrēcība domāšanā vien slēpjas. Ko tad nu - nedomāt vairs pavisam? Tālāk no grēka?
    (Ui, šinī vietā man smiekls sanāk, kur tālu un dumi esmu aizmuldējusies,- gluži kā kādam jaunam spārnotam literātam nesen gadījās, savus darbus lasot. Tik labi viņam tie savi darbi patika, ka smieklīgajās vietās viņš pats smējās, nevis palaida fonā kādu ierakstu ar klausītāju smiekliem. Un tas jau nu noteikti ir grēks – ka savi darbi tik gauži patīk. Spārnotais literāts lai neņem ļaunā un uztver to kā mātišķu brīdinājumu ).
    Bet nudien muļķīgi iznācis – gribēju es tādu bēdīgu raudamu gabalu sarakstīt. Par cilvēka grūto likteni – ar mūžīgu vainas apziņu dzīvot. Par to, ka Paši Zināt Kas vai arī Nezin Kas to grēka būšanu ar apdomu ir izgudrojis un iesākumā visiem cilvēkiem pasaulē līdzīgi iedalījis. Kā instrumentu kādu, ar ko sev skrūvītes pievilkt. Kā vadības pogu sakariem. Kā saiti starp molekulām – lai tā ļodzīgā pasaule nenobruktu. Bet laiki gājuši, mehānismi, tā teikt, izregulējušies, un nu gadās, ka vieni piedzimst ar trīs pudi vainas, kamēr citi paliek pavisam bešā. Un neiet tā lieta vairs. Un tādam pustukšītam puskristietim kā man vēl dubultgrūti savu vainu stiept – jo nevar i ne cienīgtēvam ausī iečukstēt, tā periodiski savu nastu atvieglojot.
    Nu bet neticas, ka tas, kurš dzims, par mani jau ir samaksājis. Pašai jāmaksā, - eh, grūti.
    Un re – jau atkal grēks – šī sleja un šis secinājums.
    Vai katrai vainai seko sods?
    Lai jums pilni dāvanu maisi, un Jaunā gadā vieglas vainas kulītes.


    *Tev nebūs Tā Kunga vārdu lieki valkāt


    18.12.01
    11:04 pm
    TUMŠAJOS KAMBAROS
    Kāds cilvēks (es ceru, ka viņš piedos manu atļaušanos viņa stāstīto šeit izmantot) teica, ka savu tēvu nedaudz iepazinis tikai neilgi pirms viņa nāves. Pēdējos mēnešos viņš pavadījis tēvu pastaigās. Tēvs zinājis, ka drīz mirs. Savos klejojumos viņi pat kopīgi izraudzījušies tēvam kapakmeni un atdusas vietu. Nekur vairs nav bijis jāsteidzas – kad viss dienišķais jau aiz muguras – bet pats galvenais vēl priekšā.
    Brīdis sarunām.
    Es iztēlojos šīs nesteidzīgās un lēnās pastaigas,- miglaini rudenīgā parkā, protams; šos lēni kā ūdens lāses ritošos vārdus. Bet tas jau ir kino – īstenībā droši vien viss bijis pavisam citādi un vienkārši.
    Tēvs, - viņš teica, – man vienmēr bija licies tuvs, taču es viņu nepazinu.
    Ikdienā mēs nerunājam par dzīvi un nāvi, par mīlestību. Mēs runājam par ēdienu, apģērbu, par suņiem un kaķiem, par dārziem un politiku. Bet ne par sevi – nekad ne par to, kas mēs esam.
    Mūsu dzīve ir nepārtrauktas atvadas – no lietām un vietām, un no cilvēkiem. Mēs šķiramies neiepazinuši.
    Mēs paliekam (vēl) – viņi aiziet. Miglā.
    Mēs nezinām, kas bijušas mūsu mātes, un nezinām, kas bijuši mūsu tēvi. Jā, galdnieki, metinātāji, matemātiķi, jā, skolotājas un virējas. Jā, mierīgi, nesavaldīgi, jā - nosvērtas, histēriskas. Bet tālāk?
    Vīri un sievas nodzīvo, neuzzinot, ar ko dzīvojuši.
    Vecāki uzaudzina bērnus, nezinot, ko izaudzinājuši.
    Dažreiz mēs skaidrības mirklī ieraugām kāda tuva cilvēka visuma maliņu. Šauru un griezīgu kā mēness sirpis. Sāpīgi. Baisi.
    Dažreiz mēs ieraugām sava visuma maliņu. Vēl baisāk. Vēl neticamāk un sāpīgāk.
    Kas mēs esam, uz ko esam spējīgi?
    Un kurš no mums nevēlas būt saprasts un atklāts?
    Māksla, literatūra, mūzika, mīlestība, jā - pat tās fiziskā puse,– vai tās nav tikai neremdināmas un nepiepildāmas alkas izrauties mums nolemtajai vientulībai?
    Ai, tumšie kambari. Kas tur vēl durvju, ko atvērt,- sev pašam par izbrīnu, prieku, par šausmām. Ko riskējam ieraudzīt spogulī aiz nākamā pagrieziena?
    Un cik daudzi nebaidās meklēt? Vairums nodzīvo vienā zemā un smacīgā istabā, paēduši un padzēruši.
    Cik iedrošinās? Un nomaldās,- izgaist un pazūd kā rēgi savas dvēseles krēslaino zāļu bezgalīgajās anfilādēs?
    Un tu nezini – malduguns tā vai vaduguns, kas dziļumā vilina. Tu tikai nojaut dziļuma esību, tikai ar acs kaktiņu redzi – bet skatīties bailes. Kā ieskatīsies, tā iestigsi savā neizdibināmajā dvēselē.
    Maz, pavisam maz tādu, kuri tur bijuši un atgriezušies. Atraduši. Lielas un nepanesamas sāpes un lielu, gandrīz nepanesamu mīlestību. Tie ir ģēniji. Kā Gunārs Pelēcis savā mūzikā. Vai Brodskis savā dzejā. Vai Rušdi savās grāmatās. Vai citi.
    “Ljubovj njezemnaja” – kā lai to iztulko latviski? Kādiem šausmu labirintiem cauri jāizlaužas, lai līdz tādai tīrībai nonāktu? Lai atvērtu visas durvis, atrautu visus logus, un gaismu ielaistu – gaismu, kas šķīsta un liek raudāt.
    Mēs katrs esam Orfejs, un katram mums sava pazeme un sava Eiridike.
    Kaut kur, aiz tām daudzajām durvīm, un mēs nezinām, kāda ir viņas seja.
    Kas liek viņu meklēt? Mīlestība vai spīts?
    Vai tikai vientulība?
    Cik durvju vēl atlicis? Cik paliks aizvērtas, kad aiziesim arī mēs? Un kas dzīvos pēc mums mūsu tumšajos kambaros?

    21.01.02
    11:00 pm
    STĀSTIŅI
    Reiz dzīvoja kāds nabags vīrs...
    Nē, tā sākt nevar, izklausās pēc Skalbes.
    Dzīvoja, tātad, un laikam vēl dzīvo, viens vīriņš. Vīrietis. Vīrelis. Tāds vidējos gados un vispār viscauri vidējs – gan augumā vidējs, gan arī prātā, gan citādi. Neuzkrītošs pavisam. Lai neteiktu sūrāk – nemanāms. Strādāja viņš kaut kādā vidējā darba vietā ar visai vidēju algu. Un viņam nebija tā īsti nekādu draugu, ne mājdzīvnieku, nedz arī savas sievietes. Varbūt viņš bija pārāk kautrīgs un pieklājīgs. Un tīrīgs. Vakaros skatījās televīziju, un regulāri piedalījās kādos sava vidējā darba kolektīva svētku pasākumos,- tādos, uz kuriem aicina visus.
    Bet kaut kas bija tam vīrietim – proti, savs stāstiņš, ko viņš nēsāja jau gadiem ilgi. Tāds smieklīgs stāstiņš par vienu sievieti un viņas skopo mīļāko. Īsumā tur bija par to, ka vienai sievietei esot bijis ļoti šaurs augšžoklis, un, kad viņa reiz naktī pielavījusies pie sava mīlnieka ledusskapja našķoties ar sieru, viņai nākamā rītā skopulim izdevies iestāstīt, ka cilvēkam tik šaurs žoklis nevarot būt, un redzamās zobu pēdas noteikti piederot žurkai. Tas nu tā. Vispār jau šai stāstā nebija nekā īpaša, svarīgi – kā to izstāsta. Ja izstāsta labi – nu tad varēja būt ļoti smieklīgi, patiešām. Tā vīrelis gadiem nēsāja to stāstu sevī un iztēlojās, kā reiz, kādā saviesīgā pasākumā, kādā ievērības cienīgā saviesīgā pasākumā, katrā ziņā kādas interesantas sievietes klātbūtnē, viņš pēkšņi šo stāstiņu izstāstīs, pievēršot sev visu uzmanību un kļūstot par vakara varoni. Un sajūta bija tāda, ka no tās reizes viņa dzīve vispār varētu beidzot mainīties un kļūt labāka. Vai vismaz citādāka. Gan braucot trolejbusā, gan ejot pa ielu, gan vakaros pirms aizmigšanas vīriņš pie sevis atkārtoja šo stāstu – visdažādākās variācijās, meklējot visasprātīgāko izteiksmes formu, vispiemērotākos vārdus, visatbilstošākās intonācijas. Dažreiz, pošoties uz viesībām, ietērpies brūnā uzvalkā, apsējies izejamo šlipsi, saķemmējis paplānos matus, viņš mēģināja stāstu pie spoguļa, piemeklējot arī atturīgu bet izteiksmīgu žestikulāciju.
    Un katru reizi vīram pakrūtē kņudēja satraukums un laimes priekšnojauta – varbūt šovakar. Bet nesanāca. Nebija piemērota brīža, kā parasti. Vai arī bija, bet viņš to palaida garām, nespēja pietiekami ātri saņemties, reaģēt. Citreiz jau pat atvēra muti pirmajiem vārdiem: “Kādam manam paziņam bija paziņa...” – bet nepaspēja, - jo kāds jau iespruka ar kaut ko skaļu un muļķīgu pa vidu, kāds izjauca kompāniju – saukdams pie galda, vai arī intīmajā pīpētāju pulciņā kāds tieši tajā brīdī nospieda cigareti un teica: pietiek pīpēts,- vai arī kāds pagrieza skaļāk mūziku un iebļāvās : dejas!
    Un atkal nekā. Bet mājup ejot vīrelis sevi mierināja, ka šī varbūt nemaz nebija tā piemērotākā reize un atbilstošākā kompānija, kurai iztērēt savu stāstiņu. Un naktī, gultā, viņš jau fantazēja par nākamo reizi, kurā viņš beidzot savu stāstiņu izstāstīs, un kā visi smiesies, un kādi dialogi pēc tam risināsies (par mīļākajiem, sievietēm etc.), un cik viņš asprātīgi tajos piedalīsies.
    Nu jā.
    Un tā gadiem.
    Līdz vienai reizei.
    Bija atkal tāds darba vietas vakars pie kāda mājās. Un gadījās, ka ap vakara vidu salasījās viens omulīgs bariņš istabas kaktā, ar visai interesantu sievieti centrā. Šim bariņam vīriņš neuzkrītoši piebiedrojās, savā brūnajā uzvalkā, svētku šlipsē, ar glāzi rokā. Viņš brīdi pastāvēja drusku nomaļus, neviens viņu neievēroja. Tad viņš pievirzījās tuvāk. Un vēl tuvāk. Čau, Voldi, - kāds viņam teica. Viņš ievirzījās pašā vidū. Iestājās mirklis mulsa klusuma. Tagad vai nekad, sev teica vīriņš. Un sāka.
    -Manam paziņam bija paziņa...
    Visi klusēja un uz viņu skatījās.
    Tālāk vīriņš neko neatcerējās, pie labākās gribas. Kādiem vārdiem, kādā secībā, nemaz nerunājot par mīmiku un žestiem –viņš savu stāstiņu bija izstāstījis. Viņš atcerējās tikai mirkli, kad tas bija jau izstāstīts, un visi klusēja. Un skatījās uz viņu. Un viņš nedroši iesmējās: he he. Un visi tā pat klusēja. Un tad kāds teica: pagrieziet skaļāk mūziku, dejas!
    Lūk tas arī viss.
    Stāstiņš bija izstāstīts, un uz visiem laikiem.
    Bet šis atkal bija mans stāstiņš.

    P.S. Cik žēl, ka nav latviešu prozā tādu vērienīgu un apjomīgu lieldarbu kā tikko latviski iznākušais, no igauņu valodas tulkotais Jāna Krosa romāns “Lidojums uz vietas”.

    26.03.02
    10:58 pm
    ZAIMI
    Ievērojamais zinātnieks, matemātiķis un filozofs Aleksandrs Grotendīks, ( Alexander Grothendieck) paslēpies no pasaules idilliskā vietā kaut kur Pireneju pussalā, pētot ļaunumu kā fizikālu substanci un Sātana ietekmi uz gaismas ātrumu.
    Savukārt man prātā iespiedies profesora Induļa Zariņa izteikums - nezinu, vai viņš pats ir tā autors: daba nav nežēlīga, daba ir vienaldzīga.
    Jā, dabas vienaldzība brīžam liekas neaptverama un neizskaidrojama. Kas vēlas (nebaidās) var vārda „daba” vietā lietot vārdu „dievs”. Kas tic Dieva mīlestībai uz cilvēci un savu Dēlu un prot to izskaidrot, lai labāk tālāk nelasa.
    Vienaldzība savienojumā ar skaistumu piemīt tikai dabai. Kā pašas izdzīvotu, neaizmirstamu pārdzīvojumu es glabāju atmiņā Tomasa Manna „Burvju kalna” galvenā varoņa Hansa Kastorpa atklāsmi sniegputenī Alpos. Sniegpārsliņu nevainojamā, aukstā ģeometrija un bezgalīgā daudzveidība ir dabas skaistuma vienaldzības idejas iemiesojums. Arī vulkānu izvirdumi un lavas straumes ir skaistas. Tiesa, dabas vienaldzībai negribas ticēt siltā vasaras pievakarē meža norā, bet tā ir tikai ilūzija un pagāniska dabas cilvēciskošana: Meža māte, Jūras māte, Vēja māte. Māte tomēr ir mīlestības simbols, lai gan spēj būt arī barga.
    Mūs, cilvēkus, iznīcina stihijas, slimības un citi cilvēki.
    Nav viegli samierināties ar stihijām. Bet tās ir objektīvas, dotas. Lielais vilnis noskalo, zeme aprij.
    Nežēlība, ļaunums un vienaldzība - tāda nedalāma trīsvienība raksturo tikai cilvēka dabu un, iespējams, lielākā vai mazākā koncentrācijā un daudzumā, - jā, tiešām kā tāda viela vai substance,- atrodama katrā no mums.
    Par to liekot domāt arī Mela Gibsona filma „Kristus ciešanas”,- filma, kuru es neskatīšos, jo esmu dzirdējusi jau pietiekami daudz atsauksmju, lai man pietrūktu drosmes. Un es mēģinu sev atbildēt - vai tā ir gļēvulība un norobežošanās? Pašaizsardzība? Tā pat kā nevēlēšanās skatīties uz terora aktā saspridzinātiem ķermeņiem televīzijā? Spīdzināšanas upuriem? Bombardēšanā nogalinātiem civiliedzīvotājiem? Svaigi atraktiem masu kapiem? Nevēlēšanās neko dzirdēt un domāt par nolaupītiem un nogalinātiem bērniem?
    Es tīšuprāt apeju filmas reliģiozo aspektu, jo Kristus ciešanas visas cilvēces vārdā man neliekas ievērojamākas par jebkura pasaules cilvēka ciešanām – un jo briesmīgāk, ja ciešanas nav apzināts upuris vai misija, bet tikai citu cilvēku vienaldzības, nežēlības un ļaunuma sekas.
    No otras puses – arī līdzjūtība apzinātā formā piemīt tikai cilvēkam. Pirmāk saviem tuvākajiem, pēc tam jau arī citiem – svešiem cilvēkiem, zvēriem, putniem un zivīm, zirnekļiem, tārpiem un kurkuļiem. Līdzi jušana izplatās ap cilvēku arvien plašākos un plašākos lokos, kā radioviļņi. Vai to rada zināšanas par ļaunumu un nežēlību? Vai varbūt arī labais cilvēkam ir dots - tāda pati fizikāla substance kā ļaunais? Tomēr mazam bērnam vēl nepiemīt spēja just līdzi. Atceros, kā mani mierināja trīsgadīgais dēlēns, kad kaķis noķēra putniņu: Mamm, nu neraudi, nu! Ir jau vēl daudz citu putniņu.
    Saka, bērni esot nežēlīgi. Es teiktu: bērni ir vienaldzīgi. Bērni ir kā daba.
    Nedomāju, ka pamazām dzīves laikā iegūto atskārtu par ciešanām un spēju just līdzi rada asiņaini skati, vienalga – dokumentāli vai inscenēti. Varbūt gan audzināšana un augstas raudzes humāna māksla. Un, jā, iztēle. Iztēle ir talants, kurš, diemžēl, nav dots visiem. Iespējams, ka tieši iztēles trūkums ir viens no ļaunuma, vienaldzības un nežēlības pamatiem.
    Filmu „Kristus ciešanas” skatās simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē. Filma, cik noprotu, neatstāj vietu iztēlei. Skatās gan kristieši, gan citticībnieki, gan neticīgie. Es, filmu neredzējusi, uzdrošinos domāt, ka neviens no viņiem kinoteātri neatstāj līdzjūtīgāks kā pirms kinoseansa. Vai Dieva mīlestības atklāsmi piedzīvojis. Vienaldzīgie aiziet, pļāpājot pa mobilo telefonu. Pārējie – satriekti un pazemoti.
    Bet es, protams, zaimoju. Runājot par to, ko neesmu redzējusi: par filmu un par Dievu.
    10:56 pm
    TALANTĪGIE MISTERI
    Ir labi, ja esi izvēlējies atvaļinājuma vietu un laiku pareizi. Laiku es domāju galvenokārt metereoloģiskajā nozīmē – proti, labu laiku. Ja cilvēks paliek tepat Latvijā, teiksim – Kurzemes mežos, tad laika apstākļi var pamatīgi izmainīt plānotās atpūtas stilu – lietus neļauj ne tikai sienu novākt, bet arī sauļoties, peldēties vai doties garās pastaigās, un ja vēl par spīti lietum mežs nedod sēnes un nav iespējams pastiprināti nodarboties ar sēņkopību, tad vakaros gadās noskatīties pa videofilmai. Manai kaimiņienei, pieredzējušai atvaļinājumu speciālistei, ir līdzi vesela filmotēka, un mēs skatāmies visu pēc kārtas, iemalkojot Kūrlandes šņabi, kurš Kurzemes apstākļiem šķiet īpaši piemērots, un uz kura etiķetes stāv rakstīts “Lepojies, tā ir Latvijas prece!” (kas netic, lai pārbauda).
    Diemžēl pilnīgi atslābt man neļauj tumšā doma apziņas stūrī, ka drīz jāraksta sleja “Dienai”, bet es pēdējo nedēļu laikā savā apkārtnē neesmu manījusi neko vairāk par jau minētajiem mežiem. Atliek vien censties video redzēto pārstrādāt atziņās, ko varētu izmantot minētā garadarba tapšanā. Vairākus vakarus pēc kārtas nekas noderīgs negadās – ja neskaita veco “Sātana advokātu”, kurš man liek mirkli nodoties īgnām pārdomām par to, ka šai primitīvajai, klišejiskajai filmai atceros savulaik kritikas piešķirtu gluži vai izcilu labā un ļaunā filosofijas atklāsmi mākslā. Tūdaļ pieminu arī neseno “Magnoliju” un vēl dažu labu, manuprāt, pārslavētu ekrāna darbu, un sāku laiski prātot, kas noticis ar mākslas kritērijiem – proti, cik zemu tad galu galā noslīdēs robežlatiņa starp mākslu un masu kultūru, un cik viegli sagremojami, parocīgi fasēti un spoži iepakoti “mākslas” produkti mūs vēl gaida. Arvien mazāk vērts ir nepateiktais, un laba un ļauna atziņas koka augļus pārdod tirgū uz svara.
    Lūk, tā mēs vadām vakarus - patīkami. Dzīve meža vidū ļauj no rīta ilgi neķemmēt matus, nekrāsoties un smirdēt pēc sīpoliem, bet omulību tas nebūt nemazina. Līdz kādu nakti manu omulību mazina (maigi izsakoties) filma par talantīgo misteru Ripliju.
    Ja līdz pusei es filmu skatos vēl pavisam mierīgi, priecājoties par smuko bildi un profesionālo aktierspēli, un pavīpsnājot par naivām alegorijām, kā Madonnas svētki, kuros no ūdens Dievmātes vietā nākas izcelt nabaga piekrāptās un pamestās Silvanas līķi, tad pēcāk mani pamazām pārņem viegla panika. Un filmas beigās es esmu jau tā sabijusies, ka mājup cauri mežam ar savu auto braucu aizvērtām acīm.
    Kāds ir šīs filmas iedarbes noslēpums? Katrā ziņā ne mākslas pārdzīvojums, bet arī ne parasta trillera viegli pazīstamie paņēmieni. Taču jau nekas sevišķs – tikai trīs līķi uz galvenā varoņa sirdsapziņas. Un ne pārāk šausminoša atmosfēra – salīdzinot ar Hičkoka filmām, piemēram.
    Tikai pamazām apjēdzu, ka filmas vēstījuma ārprāts slēpjas apstāklī, ka viss notiek tik pašsaprotami, tik ikdienišķi un normāli. Te jums nav nekāds sērijveida slepkava, kurš slepkavo, teiksim, sievietes ar zilām rokassomiņām, tātad – trakais. Riplijs slepkavo - bet īstenībā pat it kā neslepkavo – vienkārši atbrīvojas no traucējošiem cilvēkiem- tikai tādēļ, ka grib dzīvot skaisti. Nevienam viņš ļauna nevēl. Un tas ir tik saprotami, ka gandrīz jau piedodami. Slepkavošana skaistuma, varētu pat ironiski teikt –mākslas vārdā.
    Es pēkšņi atskārstu, ka jebkurš man blakus var izrādīties riplijs, un ej nu tu saproti, kur katram riplijam beidzas vai sākas izpratne par līdzekļiem, kurus attaisno mērķis.
    Riplijiem nav melno dienu. Ripliji ir tik pievilcīgi. Ripliji skatās tikai uz priekšu. Ripliji grib dzīvot skaisti.
    Ripliji ņem kukuļus, dzīvo skaisti, privatizē valsts īpašumus, dzīvo skaisti, atbrīvojas no liekajiem, dzīvo skaisti, mīl sievas, sniedz intervijas, izrāda savus drēbju skapjus, fotografējas pidžamās, dzīvo skaisti (un arī pidžamas ir skaistas), pērk vecus vīnus, sponsorē partijas, groza likumprojektus, ievēlas par deputātiem, dzīvo skaisti, mīl naudu, mīl mākslu, skatās “Sātana advokātu”, spriež par literatūru, ir šokēti par Ripliju. Dzīvo skaisti.
    Talantīgie misteri kaut kur tepat netālu.
    Bet Kurzemē miers un klusums, lielā dzīve tek garām, bailīgi naktī mežā, taču citādi nekas.

    03.08.00
    10:51 pm
    VIENA DIENA MANĀ MŪŽĀ
    Diena bija smaga. Tā jau gadās. Kad viss, itin viss sabrūk virsū reizē. Domas pārrauj kādu tevi sargājošu aizsargvalni un kā tāds cunami vilnis gāžas pāri un virsū, pilns visādu prāta un dvēseles drazu. Laikā nepadarītie darbi un tie, kas vēl jādara rīt, pielaistās kļūdas, tuvi un tāli plāni, bērnu niķi un pieaugušo pārpratumi, kalendārs, pilns ar norunām, kuras nav iespējams izpildīt, sīki meli, sadzīves nekad neizsīkstošās klapatas un visam pa virsu vēl lielie un melnie būt vai nebūt, tā vai šitā, un kādēļ. Tu esi runājusi runājusi, bārusies un skaidrojusi, pārmetusi un taisnojusies, raudājusi raudājusi.
    Un vakarā jāraksta sleja. Tas ar’ vēl.
    Tu gribi rakstīt par skumjām. Pareizāk sakot, par skumju trūkumu. Tu domā par to jau vairākas dienas. Jo tu raksti dienasgrāmatu,- varbūt tā pat nav īsta dienasgrāmata, tu tikai šad un tad pieraksti – notikumus vai sajūtas. Un vienubrīd tu pamani, ka tava dienasgrāmta ir kļuvusi tāda kā pliekana, plika un plakana. Tad tu palasi kāda cita dienasgrāmatu un pēkšņi saproti, kā pietrūkst tev. Tās ir skumjas. Tādas labas, plašas un mierīgas skumjas. Tādas, kas nesūcas ārā no tevis, bet plūst no pasaules tevī iekšā. Skumjas kā izlīdzinoša un rāma vakara gaisma. Skumjas ir tās, kas domām dod dziļumu, plašumu un veselumu. Jā, tev pat ienāk prātā, ka domāt bez skumju klātbūtnes nemaz tā īsti nav iespējams. Ne jau tādā rēķināšanas vai plānošanas, bet apcerēšanas nozīmē. Jo domāšanai un apcerēšanai vajadzīgs laiks. Laika trūkums ir skumju apēdājs.
    Varbūt kāds teiktu, ka tas taču labi. Ka skumjas jau ir tāda dīkdieņu greznība. Vai izlaidība.
    Toska, pečaļ, handra.*
    Tu domā par Čehova aprakstītajām krievu muižniecības skumjām, par veca vīra skumjām agri no rīta pie kāda Īrijas mazpilsētas krodziņa bāra letes, par Maikla Džeksona skumjām milzīgajos, rotaļlietām piekrautajos viesnīcu apartamentos, - tām, ko iemieso viņa sakropļotā seja.
    Kāds teiktu „ot žiru besitsja”*.
    Tik dažāda ir skumju daba.
    Tev gribētos par to domāt un rakstīt, bet domāt nav laika. Līdz ar to nav skumju, kas nepieciešamas rakstīšanai.
    Un tad vēlu vakarā, lielveikalā Alfa, tu pazaudē puiku. Tā vienkārši pazaudē. Viņš azskrien uz tualeti, kamēr tu pēc saraksta (viss notiek pēc saraksta) iepērcies produktus, un tad viņa vairs nav. Viņam nav līdzi mobilā telefona, un jūs tā īsti neesat sarunājuši tikšanās vietu. Tu nogurusi izstum iepirkumu ratus no veikala un apsēdies uz platās, baltās palodzes. Tu vēl neesi pat īpaši uztraukusies, tam vienkārši pietrūkst spēka. Tu atkorķē Red Bull bundžiņu, sēdi un dzer. Tu neskaties, bet redzi. Cilvēku bari plūst garām, vienā un otrā virzienā, viņu vidū izceļas apsargi gaišzilos kreklos un rūpju pilnām sejām, grab iepirkumu grozi, čīkst mazuļi, čirkst kases automāti, kaut kur tālāk skan mūzika, ik pa brīdim iepīkstas signalizācija. Visi un viss kustas, vienmēr viss kustas lielveikalos. Arī tu vienmēr esi kustējusies. Tagad tu vienkārši sēdi, tāds mazs, nekustīgs un niecīgs punktiņš milzīgajā, necilvēcīgajā cilvēkkombinātā. Niecīgāks par niecīgu. Nekas. Tik maziņš, ka tādā nav vietas pat raizēm un rūpēm. Un tev pēkšni ir atradies laiks. Ne pagātnes, ne nākotnes, bet tīrs, ne ar ko nepiepildīts laiks, šis brīdis, kurā iegrimt un aizmirsties, skatīties un neredzēt, domāt no sevis izplūstošos lēnos apļos, ne lodes trajektorijā. Kopā ar nedzīvo lielveikala gaismu un fona trokšņiem, kuri palēnām saplūst viendabīgā dūkoņā, tevī maigi un mierinoši ieplūst skumjas. Tu sameklē somā blociņu, zīmuli, un, sēžot uz palodzes, uzraksti sleju.
    Varbūt par skumjām, bet varbūt tikai par vienu dienu savā mūžā.
    Pēc tam tu sāc uztraukties. Bet tas jau ir cits stāsts.

    08.10.04
    10:48 pm
    SEJAS
    Manam tēvam ir teorija, ka cilvēka deguns aug visu mūžu. Viņš gan nekad nav piepūlējies, lai šo teoriju pierādītu – nav veicis ne sava, ne svešu degunu uzmērījumus, nav mēģinājis aprēķināt sejas proporciju izmaiņas gadu gaitā, nav pārbaudījis, vai deguna garuma palielināšanās nav relatīva attiecībā pret pārējo sejas daļu sabrukšanu – piemēram, izkrītot zobiem, mainās žokļu stāvoklis, kas var ietekmēt sejas proporcijas. Viņš tikai mierīgi visu mūžu vērojis augam savu degunu, kurš tagad jau sasniedzis visai cienījamus izmērus.
    Man viņa teorija, empīriski vērtējot, liekas it pamatota, jo, aplūkojot vecīšu sejas, grūti iztēloties, ka viņu deguni bijuši tik pat iespaidīgi un cienījami arī jaunības gados. Un, godīgi sakot, arī mans deguns pēdējā laikā rādās tā kā pastiepies, kā iepleties.
    Var jau pieņemt, ka deguna forma un garums itin ne par ko neliecina – tomēr mēs tos saucam gan par klasiskiem deguniem, gan smalkiem deguntiņiem, gan ērgļu deguniem, gan par šņukuriem un pogām, un kartupeļu deguniem, un katrreiz, pretēji mācītajam, ka nav jāvērtē cilvēks pēc deguna, klusībā piešķiram šim atribūtam cilvēka temperamentu un intelektu raksturojošu nozīmi.
    Aug deguni, un aug arī tas pieredzes uzslāņojums sejā, kas liecina par cilvēka aizvadīto laiku, kā gadskārtas koka stumbrā liecina par treknajiem un liesajiem gadiem. Jautājums par to, vai cilvēka seja kā iedzimtais grēks nosaka arī nākamo personību, vai otrādi – personības attīstība ietekmē sejas pantu veidošanos, laikam ir tik pat bezcerīgi neatbildams, kā jautājums par to, kurš bijis pirmais - vista vai ola. Tomēr es ticu, ka cilvēks savu vecumdienu seju veido pats, ļaujoties vai pretojoties liktenim.
    Seja, kas sastingusi fotogrāfijā, valdzina vairāk kā seja dzīvē – apstādinātā doma, gaisma acīs, rieva pie mutes, pacelta uzacs, -izteiksme, kas, iespējams, bijusi tik acumirklīga, ka neviens to pat nebūtu pamanījis. Buldoga sakodiens svētuļa sejā, melnas skumjas veiksminieka acīs. Noslēpums.
    Ar cilvēku sejām viņu dzīves laikā notiek brīnumu lietas, un tā ir aizraujoša nodarbe – pētot sejas, mēģināt atminēt cilvēkus aiz tām – nodzīvoto, piedzīvoto, pārdzīvoto, domāto, baudīto. Un izdzerto, nogulēto, notērēto, aizmirsto. Mēģināt atrast kādreizējā bērna vienmēr nevainīgos un priecīgos vaibstus aiz gadu zīmējuma. Notīrīt cilvēka gribas un veiksmes uzbūvēto un iztēloties: ja nu viss būtu bijis citādi. Ja slavena māksliniece nebūtu izaugusi savā intelektuālajā vecāku -mākslinieku vidē, bet kādas dramatiskas apstākļu sakritības dēļ bērnu namā. Ja puisis no laukiem tiktu bērnībā adoptēts akadēmiķa ģimenē. Ja ievērojams domātājs pusaudža gados būtu starp divām mīlestībām – sportu un filosofiju –izvēlējies sportu. Cik daudz iespēju izmainīt savu dzīvi un līdz ar to savu seju - tikai ļoti reti mēs izvēles brīdī apzināmies tās nozīmību.
    Iespaidīga seju galerija ilustrē manu domu žurnāla “Rīgas Laiks” pēdējā numurā. Bauda acīm. Uzņēmējs - mednieks, kinorežisors, baņķieris un domātājs. Lontons, Streičs, Kargins un Sartrs. Katrs tik ļoti, pat pārāk tāds, kāds viņš ir. Likteņa un paša izveidots un slīpēts. Savas sejas kalējs. Mēģinu iztēlē samainīt galvas vietām – piemērot biogrāfijām citas sejas - nesēž. Nu nekādi nesēž. Nevarēja Lontonam izaugt Sartra galva. Un Sartram – Kargina. Nevarēja. Bet šī iespējamību rotaļa man patīk.

    12.10.00
    10:42 pm
    SAPŅA LOĢIKA, MALHOLANDA CEĻŠ
    Kurš nav pamodies no sapņa un brīnījies par tā dīvaino loģiku, kurai nav nekāda sakara ar mūsu nomoda izpratni par to. Tā var būt absurda un reizē pašsaprotama, ačgārna kā Alises piedzīvojumi Aizspogulijā, un tomēr pilnīgi ticama. Sapņos visi gali kaut kā saiet kopā un nerodas aplami jautājumi. Līdzās sadzīvo pārvarīgi daiļais un šerminoši briesmīgais. Kā tumšas zivis no zemapziņas dzīlēm uzpeld nebijušu notikumu atmiņas, un ēnām ir sejas, kuras aizmirstas līdz ar pamošanos. Un varbūt labi, ka tā.
    Ir sapņi, no kuriem pamosties laimīgs un drusku skumjš, un murgi, kas tevi atstāj pelēkā rītā trīsošu šausmās, auksti mitros un saburzītos palagos. Sapņi, no kuriem atmostas ar karstām asarām uz vaigiem, sapņi par zaudētiem cilvēkiem, sapņi par neatrastiem, sapņi – vēstis un sapņi – vēstules, un brīnišķīgi radīšanas sapņi. Sapņi, kuri atkārtojas, un sapņi, kurus gaidām atkal – no kādas laimīgākas un labākas pasaules kā tā, kurā mēs dzīvojam. Un sapņi, ko gribam aizmirst un nekad, nekad nevienam ne par ko neatklāsim. Un tie jocīgie, raibie un skaļie sapņi, kurus stāstām citiem pie brokastu kafijas, tik viegli un pasmejoties – kā rīta avīzes pielikumu lasot. Par suņiem, kas runā, par kaķiem, kas staigā biksēs, par pūtēju orķestriem un par citplanētiešiem.
    Un sapņi par nāvi.
    Cita pasaule, kurā pavadām trešdaļu mūža. Taču arī – dzīvojam, pa īstam. Un varbūt pa īstam mirstam.
    Mēdz būt man tāds sapnis, no kura es nevaru atmosties. Sapnī apzinos, ka sapņoju, bet pamosties nevaru. Bet sapnī palikt ir bīstami. Es cenšos izmisīgi – līdz beidzot pamostos, mirkli sajūtu atvieglojumu, un tad saprotu, ka esmu atmodusies tikai sapnī. Es saprotu, ka šis atkal ir sapnis, no kura nespēju pamosties, bet, kad beidzot pamostos, saprotu, ka tas ir tikai sapnis, no kura nevaru pamosties, un kad beidzot pamostos, - saprotu, ka tas ir sapnis, no kura nevaru... pamosties. Es mēģinu kliegt, bet balss neskan, mēģinu sev nodarīt sāpes, – nevaru, mēģinu atvērt acis, atplēst tās vaļā ar pirkstiem, - nevaru, nevaru pamosties! - līdz beidzot pamostos, un saprotu, ka tas ir sapnis, kurā esmu pamodusies, un atkal es nespēju pamosties.
    Un tā lēni un nenovēršami grimstu arvien dziļāk un dziļāk dzelmē, tuvāk pie tumsas iemītniekiem, tālāk un tālāk no gaismas un gludās ūdensvirsmas, kas šķir sapni no īstenības, un jo dziļāk es esmu nogrimusi, jo grūtāka ir kārtējā šķietamā atmošanās, - līdz tomēr es mostos, pa īstam.
    Līdz šim vēl vienmēr.
    Bet kādu nakti pamodusies, es pēkšņi zinu, ka reiz es to vairs nespēšu – iznirt atpakaļ, augšā.
    Grimšana būs bezgalīga, tā būs Aizspogulija, no kuras nav atpakaļceļa, jo katrs spogulis vien atkārtos nākamā spoguļa attēlu, un sapnis būs sapnis, būs sapnis, būs sapnis, un tā būs nāve. Ne tumsa un nebūtība, ne klusums un aizmirstība, bet mūžīgs un mokošs mēģinājums atgriezties.

    Tāda ir Deivida Linča jaunā filma “Malhollanda ceļš”. Ļaujies sapņa burvībai un šausmām, nejautā kas un kāpēc, nemeklē atbildes.
    Linčs ir parādījis arī kādas ēnas seju. Mēģini pēc seansa to aizmirst.
    Un nemierini sevi, ka tu nesapņo.
    Sapņo visi, tikai daži neatceras.

    16.04.02
    10:36 pm
    PAR ILGU DZĪVOJAM
    Ne pirmo reizi nākas lasīt tik nomācošas socioloģiskas prognozes par cilvēcei un Eiropai, kā 4.jūlija “Dienas” rakstā “Ko mēs zinām par nākotni”, kurš balstīts Eiropas Savienības ekspertu ziņojumā Scenarious Europe 2010. Viegli pārskrejot paredzējumiem par tirgus, ekoloģijas, politikas un organizētās noziedzības attīstības perspektīvām, par tradicionālo vērtību devalvāciju un universālā individuālisma arvien plašāku izplatību, kas pašas par sevi ir visai interesantas tēmas, manas domas pievērsās vienai – proti, Eiropas iedzīvotāju novecošanās problēmai, kura piepeši mani uzrunāja ļoti personiski.
    Arvien pieaugot Eiropas valstu iedzīvotāju vidējam vecumam un samazinoties dzimstībai, Eiropa drīz var sākt izskatīties pēc vecu ļaužu pansionāta – un labi vēl, ja pēc smalka un labiekārtota. Jo sanākt var arī citādi: “Veco ļaužu īpatsvara palielināšanās radīs papildus slodzi sociālajām programmām, īpaši pensiju un veselības aprūpes sistēmai”… Gribas piebilst - uz tradicionālo vērtību devalvācijas un universālā individuālisma attīstības fona - arī papildus slodzi psiholoģiskajām attiecībām starp paaudzēm, - jaunajiem, spēcīgajiem, strādājošiem “dēliem” un atpūtā aizgājušiem, beidzot dzīves piedāvātos labumus baudīt gribošajiem “tēviem”. Dēli nevēlēsies samierināties ar pieaugošo nodokļu nastu, lai apmierinātu tēvu prasības ne tikai pēc medicīniskās aprūpes un dienišķās maizītes, bet arī pēc bārbekjū, kazino, kosmētiskām operācijām un Ēģiptes piramīdām. Tiesa, tā pagaidām tikai tāda Eiropas problēma, jo Latvijā, kura uz turieni it kā esot ceļā, šobrīd aktuāla ir vienkārši tēvu nenomērdēšana badā.
    Nekāda panaceja šīs problēmas risināšanai vēl nav atrasta, un tradicionālākais veids līdz šim visur bijis pensijas vecuma palielināšana, kas, zināms, nevar sajūsmināt tos, kuri pensijas vecumu gaida. (Starp citu, tādējādi cilvēkam tiek atvēlēts arvien mazāk un mazāk– faktiski tikai daži dzīves gadi - personīgā laika, jo arī skolas sākuma vecums samazinās ar nolūku ātrāk atbrīvot vecākus no bērnu audzināšanas par labu karjeras veidošanai). Veidojas apburtais loks, jo, valstij palielinot pensijas vecumu un it kā izrādot cieņu un uzticību vecajam cilvēkam un viņa darbaspējām, sabiedrības iekšējā, patvaļīgajā attīstībā vērojama pilnīgi pretēja tendence – atbildīgos amatos un posteņos gan valsts gan privātās struktūrās sevi piesaka arvien jaunāki un jaunāki cilvēki, nežēlīgi izstumjot ne tikai vecāko, bet arī vidējo paaudzi. Skaidri formulēts un materializējams mērķis, labs izskats, laba veselība, laba izglītība, asi elkoņi un absolūta pārliecība par jaunības priekšrocībām – tās ir īstās vērtības; vecīšu mirdzošie liekie zobi un spožās parūkas, enerģiskais smaids un sportiskais ģērbšanās stils vairs nevienu nespēj maldināt. Devalvējoties tradicionālajām vērtībām, tai skaitā arī cieņai pret vecuma pieredzi, ja ne tās nopelniem, vecie ļaudis jaunajiem patiesībā kļūst arvien apgrūtinošāki, un, lai gan meža un ragaviņu tēma pavīd vai ikvienas tautas pasakās, tikai tagad vārdos nedeklarētā attieksme pret veco cilvēku kā sabiedrības balastu kļūst tik acīmredzama. Un kurš gan no mums, pats klusībā kaunēdamies, nav kādreiz ar pārākumu vīpsnājis par vecīšu padomiem vai sirdījies par viņu neprašanos savlaicīgi atstāt pasaules lietu kārtību jauno rokās? Un kurš tīņa gados nav vīzdegunīgi spriedis, ka 40 gadu vecumā dzīve beidzas un godīgāk būtu ap to laiku nomirt, lai nemaisītos pa kājām jaunajiem?
    Bet vecums ir milzīgi viltīga padarīšana, un kā sabiedrība lai novelk to smalko robežlīniju, kuras pārkāpšanu katrs no mums zemapziņā baidās – proti, kad un kurā brīdī brieduma pieredze un saprāts pārvēršas autiskā vecuma pašapmierinātībā un glupā viszinībā?
    Šī līnija izplūdusi un katram sava, taču cilvēka dzīvē tai, manuprāt, svarīgāka nozīme, kā robežupei Lētai. Man prātā kāds pensionēta, gaiša un dzīvespriecīga cilvēka izteikums par savu arī pensionēto, bet garīgi savecējušo paziņu - mēs esam tais pašos gados, bet cita paaudze…
    Dažus mēnešus atpakaļ intervijā žurnālam “Una” samērā jaunais žurnālists Gints Grūbe izteicās apmēram tā, ka viņam sabiedrība, kura orientēta uz jaunības kultu, liekas nenormāla un slima. Man gribējās domāt, ka es viņam piekrītu ne tādēļ, ka man jau pāri četrdesmit.

    06.07.00
    10:35 pm
    PAR KO LAI ŠODIEN PASMEJAS?
    Jocīgi cilvēki ir smieklīgi.
    Gudri cilvēki arī ir smieklīgi. Un muļķīši – tie jau pavisam.
    Parasti cilvēki arī ir šausmīgi smieklīgi – savas parastības dēļ.
    Bet neparasti cilvēki ir vēl smieklīgāki - kā viņi atšķiras no parastiem, normāliem cilvēkiem!
    Citiem atkal ir smieklīgs apģērbs, frizūra vai uzskati, vai arī viņi smieklīgi rausta valodu, vai pievelk kāju.
    Daudz kā smieklīga ir visapkārt, vajag tikai rūpīgi ieskatīties.
    Bet vissmieklīgākie tomēr ir nelaimīgi cilvēki. Sākot ar tiem, kuriem kāds torti iemetis sejā, beidzot ar tiem, kuri zaudējuši sapņus un ilūzijas.
    Stāsts būs par Tannenbaumu ģimeni vai to, par ko mēs smejamies.
    “Varenā Tannenbaumu ģimene”- komēdija ar šādu nosaukumu pašlaik tiek rādīta kinoteātra “Rīga” lielajā zālē. Par to raksta Dita Rietuma pagājušajā Izklaides” numurā – raksta profesionāli, kā jau kritiķe. Par jauno zvaigzni Amerikas kino debesīs – režisoru Vesu Andersonu, par izcilajiem aktieriem, par dīvainajiem (vai varbūt gluži otrādi – aizdomīgi parastajiem) filmas varoņiem. Kuri ir mums tik līdzīgi, ka negribas šo līdzību saskatīt. Tas būtu sāpīgi, bet kuram tad gribas, lai sāp? Neesam jau nekādi te, atvainojiet, mazohisti, kas jūtinās ap saviem pārdzīvojumiem. Nekādi Tannenbaumi arī neesam. Un, ja kādreiz, kad šīs (citas) ģimenes vārds vēl bijis spožuma simbols, kāds no mums arī alcis būt Tannenbaums, tad tagad labāk to kaunīgi noklusēsim. Kuš.
    Es apmeklēju filmu kāda drauga rosināta, jo citādi nemūžam nebūtu gājusi skatīties amerikāņu komēdiju ar nosaukumu “Varenā Tannenbaumu ģimene”. Nez kādēļ rodas asociācijas ar čīzburgeriem. Bez manis filmu skatījās kādi 20 skolu nobastojuši tīņi, cerēdami uz varenu izklaidi.
    Tīņi filmas laikā reizes divas ierēcās. Vienreiz, kad filmas varone skaļi un ļoti komiski ieraudājās, uzzinot, ka viņas bijušam vīram atlicis dzīvot 6 nedēļas. Otrreiz, kad viens no izmisušajiem un narkotiku atkarībā nonākušajiem varoņiem, kurš bērnībā vienmēr gribējis būt Tannenbaums, ar mašīnu iedrāzās mājas sienā, sabraukdams suni un gandrīz nogalinādams divus bērnus. Tīņi, filmā dziļi vīlušies, aizgāja izplatīt informāciju, ka šī nu reiz gan ir reti stulba komēdija.
    Es, savukārt, filmas laikā pāris reizes teju apraudājos, bet varbūt tikai tāpēc, ka man acis slapjā vietā,- tā pat kā vienai nupat jau slavenai aktrisei - memuāru rakstniecei, kura mēdz pie sevis noteikt “nu es drusku paraudāšu” un tad drusku paraud. (Vismaz mums tam būtu jātic, tā pat kā minētās personas izcilajai savaldībai, kas ļauj paraudāt tikai drusku).
    Pēc filmas es atcerējos neskaitāmas līdzīgas situācijas – kino un teātros. Kad vairums smej brīdī, kurā man nāk raudiens. Vai arī smej reizē ar mani, taču par kaut ko būtiski citu. Bet kurš gan man devis tiesības uzskatīt, ka tieši es zinu, kurā vietā un par ko ir jāsmejas? Un kurš devis tiesības vērtēt vai šķirot cilvēkus pēc tā, par ko viņi smejas, kas viņiem garšo, ko viņi velk mugurā, ko lasa, par ko un kā raksta vai taisa filmas?
    Es sen nebiju redzējusi filmu, kurā tik skaudri, ironiski atsvešināti un reizē smeldzīgi tiek parādīts, kā cilvēki, izaugot, zaudē ilūzijas un sapņus, ko lolojuši no bērnības. Vai arī nespēj no tiem atteikties, pat zaudējuši. Kas ir jau pavisam pavisam smieklīgi.
    Cits ātrāk, cits vēlāk – mēs katrs šķiramies no kāda sapņa. Pēc tam no nākošā. Un vēl no viena. Cik nu kuram to ir. Kaut kur dzīvē neredzama stiepjas tā palaidņu – gadu novilktā makšķeraukla, uz kuras paklūpot, mēs atjēdzamies – TĀ vairs nekad nebūs. TAS vairs nepiepildīsies. Ir lietas, kuras ir nokavētas. Vai vispār nav bijušas lemtas. Mēs neesam sevi programmējuši – to darījis kāds cits. Tikai kādēļ tam citam vajadzēja atstāt mums iespēju sapņot par to, kas nav paredzēts mūsu programmā? Cietsirdīgs un ekonomiski pamatots programmētāja eksperiments – vismaz daži no simtiem vai tūkstošiem savus sapņus piepilda, pārējie ir dabiskais atbirums, un cilvēku jau netrūkst.
    Dažs sapņa zaudējumu uzver kā katastrofu un tai ļaujas, nekad vairs neizkļūstot no depresīvas bezcerības žņaugiem, dažs cīnās pretī ar darbu un jauniem, pieticīgiem sapnīšiem – surogātiem, dažs uzveļ vainu “sliktajiem”, lolo nepamatotas ambīcijas un mierina sevi, ka dzīve vēl gara un “taisnībai” (sapnim) jāuzvar.
    Un tad pēkšņi no kinoekrāna uz mums paskatās Tēvs Tannenbaums, un saka, ka viņam atlikušas sešas nedēļas laika visu dzīvē sastrādāto kļūdu izlabošanai. Nav pat svarīgi, ka vecais blēdis savtīgu iemeslu dēļ melo – par tām sešām nedēļām. Melo daļēji. Vai tad vispār ir tādi tīri meli, kuros nebūtu ne kripatiņas patiesības?
    Labāk vēlu, nekā nekad.
    Par ko šodien lai pasmejas? Par tiem, kas smejas “nepareizā vietā”?
    Es iesaku – pat ja caur citiem – tad tomēr tikai par sevi. Kaut vai ar asarām acīs.


    12.03.02
    10:31 pm
    PA ĪSTAM
    Ir taču pajoliņi, kuri, ne jau nu snobisma vai augstprātības, kā dažiem labpatiktu iedomāties, bet vienkārši slinkuma un nejaušības dēļ nav redzējuši nevienu realitātes šovu. Arī es tādiem nupat vēl piederēju, jo nevainību zaudēju tikai svētdienas vakarā, noskatoties uzreiz divus – proti, “Barbarosu” un “Robinsonus”.
    “Barbarosa” manu jau iepriekš negatīvo attieksmi nepievīla. Jaunāku un vecāku cilvēku teatrālā ākstīšanās kameras priekšā neatstāja ne mazāko cerību, ka šim pasākumam varētu būt kāds sakars ar realitāti (ja tulkojam realitāti kā “īsto dzīvi” un aizmirstam ka reāls jau patiesībā ir jebkas, kas notiek) vai pat ar šovu (ja tulkojam šovu kā aizraujošu izrādi un aizmirstam, ka izplātītā valoda par šovu šodien ļauj nosaukt arī ubaga sēdēšanu stacijas tunelī).
    Savukārt “Robinsoni mani negaidot tiešām ievilka dalībnieku īstas, konkurences un intrigu atmosfērā. Gandrīz vai aizraujoši, es jums teikšu. Ja nebūtu, piemēram, grāmatu, ko lasīt, vai labu filmu, ko skatīties. Vai savas personīgās, konkurences un intrigu pilnās dzīves, ko dzīvot.
    Bet ne jau par TV raidījumiem es gribēju runāt. Vienkārši raidījumu nosaukums uzvedināja uz nebūtiskām un nevienam nevajadzīgām (tāpēc jau iepriekš atvainojos) pārdomām par to, ar ko realitātes šovs atšķiras no realitātes, un kāpēc pilsoņi, piemēram, labprātāk seko Jāņa un Annas attiecību samezglojumiem realitātes šovā nevis Pētera un Ievas pārdzīvojumiem rakstnieka X jaunākajā romānā.
    Atbildei vajadzētu būt ļoti vienkāršai un ietvertai jau pašā nosaukumā – izrāde, kas notiek pa īstam. Tādējādi grāmatas un kino atmetam uzreiz, jo tur viss ir izdomāts – nekāda asuma. Bet te - īsti cilvēki, īstas emocijas un īsta naudiņa galā. Kaut ko līdzīgu varētu just profesionālā sporta līdzjutēji, -sportistu tuvplāni, manuprāt, daudz izteiksmīgāk un skaudrāk liecina par realitātes spēlētāju - zaudētāju un uzvarētāju jūtām. Bet! Bet. Es, skatītājs, nevaru identificēties ar profesionālo sportistu, jo nemāku to, ko māk viņš, – sist, slidot, mest. Un vēl – es nekādi nevaru ietekmēt profesionālā sporta cīņas rezultātu. Bet realitātes šovam režisori viltīgi izdomā visādus trikus, kas ļauj man, skatītājam, justies kā mazam dieviņam panteisma sistēmā (jo, diemžēl, jāņem vērā vēl tūsktošiem citu TV dieviņu viedoklis).
    Tātad – izrāde, kas notiek pa īstam, izrāde, kurā es visu saprotu, bet galvenais – izrāde, kuru es varu ietekmēt.
    Tas nav vis kaut kāds Nagļa gāšanas mēģinājums, kur neviens kā “Robinsonos” atklāti un saprotami man neizskaidro savus apsvērumus un intrigu mehānismu skaudrajā cīņā par… jā, par ko gan? “Barbarosas” un “Robinsonu” uzvarētāju balvas ir atklāti izsludinātas un to apmēri manam, TV skatītāja prātam, ir gluži aptverami.
    Savukārt šarmantais un pavisam reālais šovs ar sarkanajām neļķēm prinča Čārlza saguruši aristokrātiskajā sejā bija pārāk īss un tika nemākulīgi pabeigts – ierosinātās krimināllietas un attiecīgi iespējamā soda mēra bargumam trūka paša šova stilistiskā viegluma, tādējādi sabojājot visu kopiespaidu. Vēl viens šovs – kārtējā Aizsardzības akadēmijas rota maršē ar sāpošiem vēderiem - skatītājiem jau sen apnicis.
    Atzīšos, kopš bērnības arī es neesmu vienaldzīga pret realitātes šoviem, lai gan saucu tos drusku citaadi. Man vienmēr paticis vakaros ielūkoties svešu dzīvokļu logos un izdomāt mazus stāstus par to iemītniekiem.
    Diemžēl man, lūriķei, par nožēlu un apgrūtinājumu, kārtīga latvieša aizkari vakaros vienmēr bijuši kārtīgi aizvilkti - lai tikai kādam neizdotos ielūrēt viņa noslēpumainajā un, kas zin, noziedzīgajā dzīvē. Kā viņš, piemēram, no darba pārnācis, sēž pie virtuves galda, ēd ceptus kartupeļus ar speķi tieši no pannas un skatās realitātes šovu televīzijā.
    Ak jā, un balso pa telefonu, kurai no “Barbarosas” meitenēm atļaut nākošnedēļ satikties ar savu puisi.

    13.11.01
    10:29 pm
    SĒŅU LIETAS
    SĒŅU LIETAS

    Man te nebūs ne par kultūru, ne politiku. Man te būs par sēnēm. Iespējams, šī nav tā īstā vieta, kur par to rakstīt – es izlūdzos jūsu piedošanu.
    Jo, redziet, ir žurnāli copētājiem, dārzkopjiem, kulināriem, šuvējiem un tamborētājiem, bet nav neviena sēņotājiem. Piemēram, varētu taču būt žurnāls “Sēņu lietas”. Kaut vai sezonāls. Rudeņos un pavasaros. Ar krāsainām bildēm, ar sacensību par lielāko baraviku un lielāko celmeni:lūdzu nofotogrāfējiet atvērumā, izmēriet sēņotāju piederumu veikalā (zīmogs), un atsūtiet bildi un mērījumu apstiprinošo dokumentu uz redakciju.
    Varētu tur būt norādītas labākās sēņu vietas (karte pielikumā), aprakstīta sēņošanas tehnoloģija un minēts laiks, kad kuras sēnes ķeras.
    Varētu būt sēņu karstās ziņas, raksti par sēņošanas filosofiju un stāsti par Latvijas sēņotājiem Norvēģijā, Meksikā un Sibīrijā.
    Varētu būt pielikums par halucigēno sēņu vākšanu, sagatvošanu un lietošanu.
    Varētu būt, bet nav.
    Tā kā sēņošana ir mans vienīgais hobijs brīvā dabā, bet varētu teikt arī moderni – dzīves veids, nākas par visu domāt pašai.
    Vispirms, protams, jārod atbilde uz jautājumu, ko mēs varam saukt par īstu sēņotāju.
    Meklējot, atrodot un noraidot dažādus kritērijus, es paliku pie viena. Tas ir ļoti vienkāršs, tas ir kā tests ar vienu jautājumu, kuru izpildīt vari arī tu, mīļais lasītāj. Ja vari apstiprinoši atbildēt uz jautājumu, vai esi gatavs doties vairākus kilometrus vēlā krēslas stundā (pie tam tikai uz urdošu aizdomu pamata) pēc vienas baravikas, tad esi. Ja ne – tu esi tikai tāds pārtikas vācējs un sēņošanas kaislība tev ir sveša.
    Ir, protams, vēl arī blakus pazīmes, mazāk būtiskas. Īsts sēņotājs visu pavasari un vasaru min – būs sēņu gads vai nebūs. Īsts sēņotājs laiku skaita nevis no Kristus dzimšanas, bet no „tā gada, kad bija nenormāli daudz baraviku” (smilteņu, kundziņu, rudmiešu etc.) Īstu sēņotāju nebiedē ne kveldējoša saule, ne lietus, ne vētra. Īsts sēņotājs var nobastot darbu, izliekoties par slimu, un doties mežos. Īsts sēņotājs var izlavīties no mājas ar drēbju krokās paslēptu nazīti un polietilēna kulīti, kamēr mājās sabraukušie viesi gaida no viņa zakuskas un izpriecas.
    Tomēr arī īstu sēņotāju apdraud visas cilvēciskās vājības un netikumi, tādas kā skaudība, nenovīdība, negausība, niknums u.c.
    Tāpēc es gribu dalīties ar jums savās atziņās, kas, manuprāt, jāievēro, lai nesamaitātu savu karmu.

    1. Nesper suņusēnei ar kāju.
    2. Sunim arī nesper, pat ja viņš tikko sabradājis visskaistāko baraviku.
    3. Nelasi sēnes kaimiņa pagalmā, pat, ja viņš tavējā ir lasījis.
    4. Neskaiti pie sevis mantru : akdieviņ, akdieviņ, kaut nu tur vēl neviens nebūtu gājis. Jo, pirmkārt, pat akdieviņš nevar gājušu padarīt par negājušu, otrkārt - viņš var apvainoties, ka tiek traucēts ar tādiem sīkumiem.
    5. Neaptraipi savu dvēseli ar naidu, ieraugot katru lietusmētelī un treniņbiksēs tērpušos vīru vai sievu, kas pavīd aiz kokiem.
    6.Nesēņo netīrs.
    7.Nesēņo piedzēries.
    8.Nesēņo grupā.
    8.Nesēņo spainī vai plastmases kulē (ja vien ir cita iespēja).
    9. Nesteidzies. Klausies, skaties un ošņā.
    10. Izturies pret sēni ar cieņu, ieguldi grozā maigi, glīti un ar mīlestību.
    11. Nelasi tās sēnes, kuras tu neēdīsi, tikai tāpēc vien, ka viņas ir.
    12. Zini mēru.
    14. Nedomā par tām sēnēm, kas palika mežā.
    15. Neapsaukā sēnes sliktos vārdos, kad viņas ir atnestas mājās un jātīra.

    Nedusmojies uz mani, ja esi šīs slejas dēļ izniekojis savu laiku.
    Varbūt šīs atziņas nemaz neattiecas tikai uz sēņošanu.


    16.09.04
    10:28 pm
    NOZAGTĀ SLEJA
    Jums nav tā gadījies, ka nozog sleju? Nē, jums nav tā gadījies, jo jūs slejas nerakstāt. Piemēram, esi visu jau izdomājis, pat melnrakstu uzrakstījis un nākamā dienā ieraugi avīzē kādu rakstu ar savas slejas virsrakstu. Un pat par to pašu tēmu. Pagalam tava iecere, ej nu un izzīd kaut ko no pirksta pēdējā vakarā.
    Nē, tā jums noteikti nav gadījies. Bet ir gadījies taču līdzīgi - ka nozog, piemēram, domu, ideju? Kaut ko tādu, par ko esi bijis pilnīgi drošs – tas ir tikai tavējais, personīgais, tikai tu to esi izdomājis, Tu zini,viens vienīgais uz pasaules. Tu, piemēram, ieceri (vai pat uztaisi!) mākslas darbu, nav svarīgi,kādā žanrā, bet, izrādās, kāds kaut ko līdzīgu jau ir uztaisījis. Tāda situācija ir vēl muļķīgāka, jo neviens taču neticēs, ka nezināji. Domās to ļaunāko, vairums cilvēku taču vienmēr ar prieku domā to ļaunāko.
    Ne jau katrs, protams, ir mākslinieks, mūziķis, zinātnieks vai kaut kas tāds. Arī normāli cilvēki no šīs ligas nav pasargāti. Tikai normāliem cilvēkiem uztvere ir veselīgāka. Nevis nagus grauž, bet nopriecājas - re, kā viens manā vietā to pateicis, izdomājis!
    Bet visinteresantāk ir ar bērniem. Man liekas, bērni vispār milzumu īstu atklājumu izdara. Atceros, kad man bija gadi astoņi - desmit, es katru vakaru pirms aizmigšanas kaut ko atklāju. Tolaik man patika prātot par pasaules uzbūvi, cilvēku dabu, mirstību, nemirstību un visādām tādām lietām. Lielākā daļa atklājumu jau aizmirsusies, bet divus vēl atceros labi. Biju izdomājusi: ja bezgalība ir uz vienu pusi, tas ir uz lielumu, tad tai jābūt arī uz otru pusi – proti, uz mazumu. Šī doma mani kaut kā ļoti satrauca. Es raizējos, vai zinātnieki to jau atklājuši vai varbūt vēl nē. Un ne jau kādu tur egoistisku apsvērumu, piemēram, slavaskāres dēļ, satraucos, bet vienkārši cilvēces zināšanu labad. Brīžiem likās, ka vajadzētu kādam rakstīt, bet nebija īsti skaidrs, kam, un arī ieaudzinātā kautrība atturēja. Vai tas tobrīd bija atklājums, tā arī vēl šodien nezinu, jo nu jau dzird ļaudis mēļojam, ka bezgalības nemaz neesot, šī esot galīga. Tā ka bezgalībā es esmu galīgi sapinusies un par to vairs nedomāju.
    Otrs mans atklājums, par kura patiesumu esmu pārliecināta vēl šodien un ko pierāda arī manas slejas skumjais sākums, bija tāds, ka viss kaut kur jau ir,- gan paši atklājumi, gan domas, gan idejas. Tā tēlaini un latvietim saprotami izsakoties – guļ ezera dibenā kā nogrimušas pilis, vai otrādi - kā ezeri gaisos lidinās, un gaida, kad šos nosauks vārdā. Kad nosauc – tankš! – nolīst no gaisa pa idejai. Vai izceļas no dzelmes pa daiļdarbam. Ja neviens to svētību laikus nesavāc, notiek neizbēgamais –iegrimst atpakaļ dzelmē vai paceļas atpakaļ debešos, ķer nu vēju laukā, varbūt vēl simtu gadu jāgaida, līdz otru reizi parādīsies. Bet gadās arī citādi – daudzi cilvēki vienlaikus to ideju noķer. Un tad arī tā sanāk, ka līdzīgi darbi visās pasaules malās sarodas. Un visādi skandāli par plaģiātismu izceļas.
    Pēdējā laikā gan šķiet, ka gaisi paliek arvien retāki, ezeri tukšāki, visas idejas mākslā jau izķertas, tā pat kā sižeti lieteratūrā. Par mūziku nepateikšu, tur tik daudz nošu, ka nejauši atkārtoties gandrīz neiespējami.
    Bet jau tiem plaģiātiem tik un tā neticu. Vārds, bilde, skaņa vai ideja – tā jau nenāk no cilvēka. No tā mākoņa nāk, kurā viss stāv jau gatavs un gaida.

    09.04.05
    10:26 pm
    NAUDA PAR SKAISTO
    Skaistums maksā naudu, vienmēr ir maksājis naudu. Vai jebkādu tās ekvivalentu – piemēram zeltu, sudraba pogas vai kauri gliemežvākus.
    Atļaujiet man nenoskaidrot šajā slejā, kuras garums tik ierobežots, kas īsti ir skaistums –pārāk vecs jēdziens, kurš no biežas daudzināšanas ne tikai nolietojies, bet arī izvalkājies. Nevajag man atgādināt, ka izpratne par skaisto ir ne tikai atšķirīga bet pat pretišķīga dažādām kultūrām, laikmetiem, indivīdiem. Ka tā atkarīga no izglītības, vides, modes, audzināšanas, naudas un Dieva, un, kas vienam skaists, otram var likties atbaidošs. Nestāstiet man, ka ir arī skaistums, kurš neko (it kā) nemaksā – mākoņu, jūras, meža un smilšu grauda skaistums. Stikla lauskas un izspļautas desas ādiņas skaistums. Es jau to zinu.
    Un tomēr vairums no tā, kas mums apkārt, ir radies ar cilvēka (un tātad – naudas) līdzdalību. Ēkas, kurās dzīvojam, bildes, ko karam pie sienām, ģipša rūķi dārzā, Henrija Mūra skulptūras, tamborētās sedziņas uz spilveniem, zilonīši uz kumodēm, Citerio mēbeles, persu paklāji, porshe un jaguāri, lelles un kosmosa kuģi, un virsskaņas iznīcinātāji, multeņu varoņi un karaļu kroņi, mūsu drānas un mūsu sejas, neona gaismas un dejas, mūsu izsmalcinātie mājdzīvnieki un smaržas, un dīvaini ziedi un svētku gunis.
    Skaistums ir prieks, un skaistums ir prestižs. Kā nu kuram.
    Un vienmēr cilvēkam ir bijis jāizvēlas starp skaisto un dārgo vai neglīto un lēto.
    Jā, var jau arī lētais būt skaists, reizēm. Tomēr cik bieži mūsu augstās tehnoloģijas laikmetā skaistuma daudzums ir vistiešākā veidā izmērāms ar ieguldītās naudas daudzumu. Cēls materiāls. Apstrādes kvalitāte. Dārgs dizainera vārds.
    Izvēle starp racionālo un neracionālo. Sevišķi smaga šī izvēle ir trūcīgajam: tu to nevari atļauties. Tas nav priekš tevis. Vēlāk. Kad izaugsi. Kad nopelnīsi. Kad paēdīsi.
    Bet nevar dzīvot tikai no maizes. Prieku vajag un skaistumu vajag, vienkārši lai neaizmirstu.
    Gaismas pils projekts, Ministru Padomes vannas un pirtis, strūklaka un stikla piramīdas Kronvalda parkā, Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remonts, prezentācijas un ziedi valsts kancelejā - kas kuram skaistums? Un vai tikai sev, vai citiem arī? Un par kādu naudu?
    Tam visam maz kopīga, protams. Daži projekti paredzēti sabiedriskai lietošanai, daži šauram personu lokam. Daži – kā bēdīgi slavenās piramīdas, balansē uz sliktas un ļoti sliktas gaumes robežas, citi – kā strūklaka – ir tiešām skaists objekts visu priekam. Veselības apdrošināšanas aģentūras ēkas remontā ieguldītie līdzekļi vismaz ir izglābuši vēsturisku ēku no lēnas bojāejas (es šoreiz nevēlos iedziļināties, no kuras valsts kabatas šī nauda ņemta), prezentācijās notriektā nauda sagulusi ierēdņu apaļos vēderos, bet ziedi… Es pēc A. Ozoliņa raksta tā sarēķināju, ka Valsts Kanceleja tiem vidēji tērējusi 27 latus dienā, un vai tad grūti iztērēt 27 latus veselas valsts valdības dienišķās skaistuma vajadzības apmierināšanai zemē, kuras ziedu dāvāšanas tradīcijas liek pabrīnīties katram saprātīgi domājošam rietumniekam ?
    Šim stāstam nav morāles.
    Es negribēju paust viedokli par to, kuri mūsu nodokļu maksātāju skaistuma vārdā apmaksātie izdevumi attaisnojami, kuri nē. Kurš skaistums ir īsts, kurš viltots, kurš paliekošs, kurš iznīcīgs. Un vai paliekošais ir vērtīgāks par gaistošo. Un vai prieks vajadzīgs tikai turīgajiem, un tikai kaut kad pēc tam.
    Es tikai noskaidroju pati sev, cik šie jautājumi ir sarežģīti, cik neizbēgami atšķirīgi ir viedokļi, un cik mūžīgas ir kļūdas.

    o2.06.00
[ << Previous 20 ]
About Sviesta Ciba