Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in andra's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Friday, April 22nd, 2005
10:25 pm	KĀ IET? NORMĀLI ? Filosofs Pjatigorskis TV intervijā Gintam Grūbem ar diža cilvēka šķietami nevērīgo vieglumu klasificēja tādu parādību kā normāli cilvēki . Tiem, kuri šo interviju neredzēja, riskēšu saviem vārdiem un pēc savas izpratnes viņa domu atstāstīt. Normāls cilvēks, atšķirībā no ģēnijiem, talantīgiem, lādzīgiem, muļķiem un neliešiem, esot liels retums, - tā apmēram teica filosofs. Pie tam jēdzienam normāls cilvēks neesot nekāda sakara ar viduvējību, jo viduvējība savu viduvējību neapzinoties, tāpat kā talantīgais bieži nepazinās savu talantu vai (vēl biežāk) neapdāvinātais–savu neapdāvinātību. Savukārt būt normālam cilvēkam esot cieši saistīts ar sava stāvokļa apzināšanos. Tiktāl par Pjatigorski. Varbūt viņš raksturoja normalitātes pazīmes tuvāk, varbūt neraksturoja – saruna bija tik brīva un neobligāta, nopietnais tika skarts ar tādu vieglumu, no ekrāna skanošie vārdi noplīvoja gaisā, atsitās pret virtuves sienu, sabirza tējas krūzēs, kopā ar cigarešu dūmiem izgaisa plīts garaiņu nosūcējā… Un tikai pēc laba laika es atklāju sevī kņudīgu vēlēšanos saprast,- vai drīkstu sevi pieskaitīt šai visdziļāko cieņu pelnošai normālu cilvēku kategorijai? Skaidrs, ka Pjatigorskim man nekad to pajautāt neizdosies, arī neviens dakteris atbildi uz šo jautājumu nesniegs, tādēļ neatlika nekas cits, kā vien mēģināt pašai sev noskaidrot, kādas varētu būt normāla cilvēka galvenās pazīmes. Vispirms nācās atzīt, ka atbildi meklēt vārda “normāls” lingvistiskajās nozīmēs ir pilnīgi aplam. Vārds normāls radies no latīņu normalis, kas tulkots kā taisnvirziens, un taisnvirziena vektoru es nespētu piemērot nevienai šodienas realitātes sastāvdaļai. Savukārt svešvārdu vārdnīcā jēdziens normāls tiek skaidrots kā tāds, kas (1) atbilst vispārpieņemtiem, regulāriem, stabiliem uzskatiem, noteikumiem, principiem, standartiem; (2) psihiski vesels; (3) tāds, kas atbilst normai, pareizs. Angļu valodas vārdnīca šo skaidrojumu var papildināt ar tādiem priekšstatiem kā tipisks, parasts, iepriekšparedzams. Manā uztverē visi šie skaidrojumi, izņemot medicīnisko, vairāk raksturo vidi un viduvējību nekā normālu cilvēku Pjatigorska izpratnē, un vienīgais, par ko tie vedina domāt, ir tas, kādu dzīves telpu, sabiedrību, kādus spēles noteikumus cilvēki atzīst par normāliem. Te man nāk prātā manas kādreizējās angļu valodas skolotājas, skotietes, iemīļotā metodoloģiskā anekdote. Pirmais, no kā viņa mūs brīdināja formālajās attiecībās ar rietumniekiem un it īpaši amerikāņiem, bija atbildēt uz vienkāršo jautājumu “How are you?” ar latviešiem tik pierasto un raksturīgo atbildi “Normal”. (To stāstot viņa lieliski atdarināja latvieti atbildes brīdī -uzrautiem pleciem, rūgti saviebušos, ar krītošu balss intonāciju :”Nōōōml…” ) Tā, raugi, esot vislielākā nepieklājība, apmēram tas pats, kas rupji atcirst “A kas tev par daļu?!” un uzgriezt muguru. Uz standarta jautājumu, kura atbilde patiesībā nevienu neinteresē, esot jāatbild optimistiski un daudzvārdīgi: “ Ōō, paldies, brīnišķīgi, mēs pirms nedēļas bijām slēpot, mūsu kāmīšiem radies ģimenes pieaugums, un kā man patīk Ņujorka!” Man pašai abi atbilžu varianti, kā latviskais tā amerikāniskais, šķiet apliecinām normālas viduvējības normālu attieksmi pret dzīvi – ar amerikānisko atteikšanos problēmas redzēt un latvisko tendenci problēmas uzskatīt par pašsaprotamām un pieņemamām, proti – normāla ir slikta veselība, maza alga, korumpēta ierēdniecība, neuzticīga sieva, karš Čečenijā, ozona caurumi atmosfērā u.t.t., u.t.j.pr. Manu pārdomu provokatoram Pjatigorskim ir vēl viens ļoti iemīļots vārdiņš, ar kuru viņš raksturo gan valstu gan cilvēku necienīgu rīcību, tas ir - omerziķeļnij . Šo vārdu es tulkotu kā “līdz riebumam, apkaunojoši nelietīgs un niecīgs”, vai arī tā īsti tautiski – cūcīgs. Tieši šis Pjatigorska mīļvārdiņš mani uzvedināja domām, ka normāla cilvēka galvenā pazīme varbūt ir spēja atšķirt cūcīgo no normālā, apzināties cūcības neizbēgamo klātesamību dzīvē, neuzskatīt to par pašsaprotamu un neko nedarīt, lai cūcību vairotu. Man tūkstošreiz jāatvainojas filosofam par atļaušanos spriedelēt viņa izteikumu sakarā un tulkot tos pēc sava prāta… taču – tēja ir krūzēs, šņabis glāzēs, vārdi gaisā – un kurš tad piedos, ja ne normālais filosofs Pjatigorskis… 16.003.00 (Comment on this)
5:47 pm	MINI MANI Vairumam cilvēku šķiet raksturīgi pierast , sākt uzskatīt par pašsaprotamu vai vienkārši neredzēt visu, kas notiek pietiekami ilgu laiku un nenodara konkrētai personai nedz īpašus, reāli ikdienā sajūtamus zaudējumus, nedz sāpes. Piemēram - Rātslaukumu, Poteromāniju,Tatjanu Ždanoku, TV spēles. To skaitā “Mini mani”. Nu kam no tās kāds sliktums? Nevienam. Mana konkrētā fiziskā persona to raidījumu (parasti) neskatās, tādēļ manai garīgai personai tas nevar kaitēt. Manai juridiskai personai (jo tāda man arī ir) vispār ne silts, ne auksts. Varbūt, ka cieš kāds no smalkajiem ķermeņiem, bet tie man ir tik ļoti smalki, ka es viņus šā vai tā nejūtu. Varbūt jau sen nodiluši. Tā ka. Bet labums? Nu daudziem! Ja tik ilgus gadus tūkstošiem sievu un vīru noteiktu nedēļas dienu pievakarēs biežāk kā citkārt nervozi ieskatās pulksteņos un steidz mājas darbus, līdz kādā brīdī auro no istabas uz ķēķi vai pa logu uz kūti: Eu, fiksi, sākāāās!!! Tiesa, var gadīties, ka tūkstošiem citu tikai paraustītu plecus: Nu un tad, ka sākās?! Vai pat vēl trakāk,- neizpratnē ieplestu acis: KAS sākās??? Kā vieni tā otri, vairāk vai mazāk – skatītāji. Bet vēl ir veidotāji un dalībnieki. Tie, kas kastē. Ar veidotājiem tā kā viss būtu skaidrs – tāds darbs cilvēkiem. Ar raidījuma viesiem arī – jo kurš gan no mums savā dziļākajā un sentimentālajā būtībā nevēlas būt uzminēts, ja ne saprasts? Tiesa, ne visiem dots šo vēlmi spēt ierobežot tik pieticīgās robežās. Atliek vēl minētāji. Kādā draugu tusiņā, kura fonā, Dievs vien zina kāpēc (skat. pirmo rindkopu), rādījās un skanēja minētā spēle, velns mani parāva aiz mēles brīnīties, kāpēc tie minētāji vispār piedalās. Visi tādi aizņemti, tādi gudri un talantīgi, un tādi savā profesijā izcili cilvēki! Bet nāk taču katru nedēļu, tērē savu, jādomā, dārgo laiku, dzen jokus, uzliek maskas, kas padara viņus līdzīgus konfidenciāla sekskluba apmeklētājiem, min mīklas un saņem mazas, mīļas dāvaniņas no raidījuma viesiem.( Interesanti, ko viņi ar visām tām dāvaniņām dara?) Hmm. Varbūt viņiem tur ir jautri? Varbūt viņi ir misionāri? Varbūt par to daudz maksā? Varbūt viņiem pēc raidījuma dod kaut ko garšīgu? Fui,- es teicu draugiem (ak, augstprātība, smagākais no grēkiem, kā tu man atriebsies!) , - ar visu cieņu pret šiem cilvēkiem – bet es jau nu gan nemūžam. Un tad man kāds, sīki un klīrīgi iemalkodams vīnu, iedzēla: “A vai tevi kāds aicina? (Zobi tam no sarkanvīna bija iekrāsojušies zili, un tā viņam vajag). Nu, neaicina gan. Jāatzīst. Nu neaicina! Ne “Mini mani” nav aicinājis, ne “Mēmais šovs”, ne “Laimīgais pāris”, kur nu vēl “No pusvārda”! Nu kā tad tā? Sāku drudžaini meklēt atbildi: Esmu par dumju. Esmu par gudru (nevar būt). Esmu par nesmuku. No manis baidās (kāpēc?). Mani nemīl (kurš?). Esmu neredzama. Neviena no atrastajām atbildēm nespēja mani nomierināt, bet citas – priecējošākas, vienkārši neradās. Jebkurā gadījumā kļuva skaidrs, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Starp citu – būs vietā atzīmēt, ka arī nevienā partijā man nav bijis tas gods tikt uzaicinātai, un pat ne čekā. Pilnīgi nekur. Spēļu un partiju ir tik daudz, puslīdz sabiedrībā zināmu cilvēku tik maz, ka gandrīz visi mani paziņas jau ir tikuši kaut kur aicināti. Mans fiziskais ķermenis noskuma, mans garīgais ķermenis nosarka- nu kāpēc, kāpēc es neesmu atminēta? Mini mani! *Autore lūdz neuzskatīt spēles “Mini mani” veidotājus vai dalībniekus par savas kritikas mērķi, jo, pirmkārt, šī vispār nav kritika, otrkārt - autore nemaz nedomā, ka TV spēlēs slēptos masu kutūras un izklaides industrijas ļaunuma sakne un tās būtu kaut kā īpaši jāapkaro. Vienkārši jautras pārdomas,- un lūdzu piedošanu, ja kāds jūtas personīgi aizskarts, īpaši attiecībā uz maskām. Autorei vienkārši ir samaitāta fantāzija. 21.01.02 (Comment on this)
5:45 pm	MANA TAISNĪBA Vienkārša saruna par darbu vai māju, vai bērnu audzināšanu, vai suņa barošanu, kas sākas lietišķi un rāmi, izvēršas absurda lugas cienīgā dialogā, balsis kļūst skaļākas un skaļākas, toņkārta augstāka un aukstāka, gar ausīm nikni svelpj ironijas bultas, apvārsni aizmiglo niknuma putekļu sarkanie mākoņi, kājas pinas neiecietības dzelkšņainajās stīgās. Ko, tāda parasta sadzīves aina, vai ne? Piedzīvo un aizmirsti. Tomēr sāja neizpratne paliek – nu kas tas ir, nu kālab tad atkal mums šitā sanāca? Muļķe, nu tālab, ka pasaulē taisnības nava! Vai, drīzāk, par daudz ir to taisnību, - katram sava, bet dažam, piemēram, kaimiņam Koļam vai lielai daļai politiķu, ir pat vairākas. Teiksim, viena taisnība pašam, viena sievai, viena priekšniekam, viena tautai. Šajā ziņā nav lielas atšķirības starp Koļu un politiķi. Un mums visiem. Un visi mēs esam labi cilvēki, ja tā padomā. Kurš kaut vai domās sev atzīsies ļaunu gribējis vai tīšuprāt darījis? Tie jau tikai pasaku velni un raganas, kas tīrās izpriecas dēļ ļaudis zūvē, par tiem nerunāsim. Normālā pasaulē pie normāliem cilvēkiem ir citādi. Teiksim, ja pirmā mirklī varētu likties, ka tie ASV armijas kareivji, kuri Irākas gūstekņus spīdzina, tad tie nu gan! Tie ir gatavie briesmoņi! - Nē tak. Jo ne jau gara laika dēļ, bet pēc savas iekšējās pārliecības un visas kristīgās pasaules taisnības vārdā centušies. Nu pelnījuši tie melnie pagāni, ai kā pelnījuši! Un, ko lai dara, ka taisnībai tāda daba niknumā akumulēties. Un no otras puses - tā pat arī tie tur Amerikā savus terora aktus pelnījuši. Vai tad terorists – pašnāvnieks domājas ļaunu darbu darām? Tur jau Bin Lādenam jāsmejas. Domā, kāds sakars sīkai sadzīves ķildai ar terora aktiem un cilvēku spīdzināšanām? Mērogi tak pavisam citi. Nu ja. Bet pamats tur dziļi apakšā viens- neiecietība un dusmas, un sava taisnība. Patiesībā jau taisni tos sīkos, tos sadzīves nesmukumus grūtāk sev attaisnot. Kā tādi ieēdušies pleķi uz baltā dvēseles ķiteļa. Liek justies drusku neērti un staigāt šķībi, raugoties, lai pret ļaudīm vienmēr tā tīrā puse pagriezta. Tā saucamās kļūdas,- tās, draņķes, lien arā kā adatas no labo darbu siena kaudzes, kad Raiņa apvārsmotās un visu attaisnojošās Ausgtākās Idejas deķītis kļūst pat īsu vai šauru. Piemēram, ar kādu ideju tu prastu nevērību pret tuvu cilvēku attaisnosi, ar kādu – kabatā ieripojušu svešu santīmu, latu? Bet, mīļie, tas jau ar nav no ļauna prāta vai negausības – tik vien kā cilvēcisks vājums. Jo, raugi, visam, pilnīgi visam, ko cilvēks dara, ir attaisnojums. Ik vienu var saprast, ja godīgi izrunājas. Un es te nekādu velnu nedzenu, saku to gluži nopietni. Slikts gara stāvoklis, nepareiza mēness fāze, trešā laika prognoze vai mēnešreizes. Izmisums vai vieglprātība. Neapdomība vai muļķība. Kuram gan kāja nepaslīd? Tomēr pats labākais, pats stiprākais aizstāvis, - kā Poteram sudraba briedis, kā indiānim spēka zvērs – sava taisnība. Un, ja kas – mana taisnība ir taisnīgākā taisnība pasaulē. Kurš labāk par mani pašu zina, kas man pēc tiesas un taisnības pienākas? Man, piemēram, mīlestība pienākas. Ir iebildumi? Es taču neprasu vairāk kā citi. Šleseram pienākas īpaša masu mēdiju uzmanība, prezidentes vīram pienākas zemes gabals Jūrmalā, kāpu zonā. Kā visiem, kā visiem. Ir iebildumi? Tad paturiet tos pie sevis. Citādi paskatīšos, kas pašiem jums pienākas. Un visi mēs esam labi. Nē? Nu tad ātri, piesakās, – kurš te ir slikts? Ne velna, sprukstiņ, tu arī, kurš pieteicās,- tu tikai splīna pēc to dari. Kādas man tiesības tā teikt? Manas taisnības tiesības. 27.08.04 (Comment on this)
5:43 pm	MALĀ Kur tie laiki, kad mācījos vidusskolā, un reizi nedēļā agri no rīta pirms stundu sākuma klasē notika obligātās politinformācijas. Gandrīz nostalģiskas atmiņas – ziemas rīta melnā tumsa aiz logiem, dienasgaismas spuldžu sīkoņa, samiegojies klases politinformators (bija taču tāda demokrātiski vēlēta amatpersona klasē!), zilā burtnīca ar ielīmētiem avīžu izgriezumiem, kuru saturs ir tik murgains, tik frāžains un tik tāls ikdienas realitātei, ka nav nedz iegaumējams, nedz atstāstāms – vien skaļi nolasāms no burtnīcas, pārējiem klasesbiedriem tai laikā steidzoties pabeigt neizpildītos mājasdarbus. Tie bija gadu desmiti, kad avīzes sāka lasīt no beigām, un vienīgie teksti, kuru saturu nevarēja apšaubīt, bija humora lappusītē drukātie. Atmaskojošās ārzemju ziņas lasījām tādā kā reversā bet jēdzienam “iekšpolitika” zinājām tikai teorētisku skaidrojumu, kurš neradīja nekādas saprotamas asociācijas. Viss būtiski mainījās sākoties notikumiem, ko saucam par mūsu tautas trešo atmodu. Iekšpolitikas ziņas pēkšņi ieguva eksistenciāli būtisku nozīmi tās apziņas dēļ, ka ikviens tā brīža notikums vistiešākajā veidā ietekmēs mūsu dzīvi. Nemaz nerunāsim par tiem satraucošajiem, pacilātības un drosmes pilnajiem laikiem, kad parasta un ikdienišķa parādība kļuva savās dienas darīšanās ejošs cilvēks ar radiotranzistoru pie auss – uz ielas, maizes veikalā, tirgū, teātra izrādes starpbrīdī … Arī vēlāk, kad katrs valsts līmenī pieņemtais lēmums vairs nešķita gluži tūlītējas dzīvības vai nāves jautājums, interese par politiku saglabājās – saglabājoties apziņai, ka es – pilsonis - spēju šo politiku saprast un kaut nedaudz ietekmēt. Arī es kopš tiem laikiem ieguvu paradumu dienu sākt ar avīžu lasīšanu un beigt bieži vien ar jaunāko politisko notikumu pārspriešanu paziņu lokā – nu gluži vai tādu kā vakara politinformāciju. Pēdējo mēnešu laikā kaut kas ir mainījies. Kaut kas manī, manā attieksmē ir mainījies būtiski. Mana interese par iekšpolitiskajiem notikumiem ir samazinājusies tiktāl, ka tikai ar stingru piespiešanos es saņemos izlasīt vismaz tiem veltīto rakstu nosaukumus, un arvien biežāk es avīžu lasīšanu sāku no otra gala – no kultūrai un mākslai veltītajām lappusēm. Kāpēc? Man negribas (man ir bailes) sev atbildēt ar tik skaļiem vārdiem kā “vilšanās” vai “uzticības zudums”. Varbūt saudzējošāks būtu vārds “nogurums”? Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu (nauda, vara) primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, un šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas reāli nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu privātpersonu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī. Nācijas pašcieņa tā visa rezultātā, šķiet, kritusies līdz nullei. To pacelt nespēs ne gremdēšanās latvju dainās, ne kādu nebūt pārlaicīgu nākotnes ideālu formulēšana uzsaukumos tautai – uz ideāliem, manuprāt, kādu laiku spēj turēties tikai diktatoriskas valstis. Es domāju, ka tautas var smelties spēku un pašcieņu tikai ticībā gudrai, tālredzīgai, godīgai valsts politikai. Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti man kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula. Mana vienaldzība mani biedē. Vēl vairāk mani biedē, ka arvien biežāk ar līdzīgu attieksmi sastopos savu paziņu vidū – un tie ir par mani gudrāki, inteliģentāki, stiprāki cilvēki, kuru ticības zudums valsts perspektīvai šo perspektīvu, manuprāt, tiešām padara arvien apšaubāmāku. 06.04.00 (Comment on this)
5:41 pm	LĪGO Nu, kā nolīgojāt? Vai varbūt līgojat vēl? Garās brīvdienas taču. Kā ziņoja plašsaziņas līdzekļi, ārsti sākuši gatavoties savlaicīgi. Es gan sēdēju mājās. Lai gan vispār jau es to vēl nezinu, proti -vai sēdēju mājās, jo avīzes plānošanas svētku grafika dēļ šobrīd, kad rakstu šo sleju, Jāņu vakars vēl tikai priekšā. Bet es gribu domāt, ka sēdēju mājās. Es nezinu, kā tas viss šogad beigsies, cik traumu, cik upuru, cik alus izdzerts un desu apēsts, cik autobraucēju reibumā aizturēts, cik ziņģu un cik līgodziesmu nodziedāts, cik brīnumainu saullēktu piedzīvots, cik papardes ziedu atrasts, īstu un neīstu. Dažreiz, pat gada gaišākajā naktī, tik grūti atšķirt. Un galu galā arī par sevi es nemaz tik droša neesmu, - varbūt kāds vai kaut kas mani vienkārši paraus, - ziniet, tā tomēr ir tāda masu psihoze, kurai grūti pretoties - visi šie tradicionālie svētki, un rakstot pagātnes formā par nākotni, es izaicinu pati sevi. Kā hronisks smēķētājs sevi izaicina ar publisku paziņojumu par atmešanu. Es, tātad, pieņemsim, sēdēju mājās. Lai gan pieredze ar šādu izaicinājumu man ir slikta. Reiz, pirms daudziem daudziem gadiem, es arī biju nolēmusi sēdēt mājās. Rīgā. Tur, pie Āgenskalna tirgus. Visi bija prom. Radio skandēja līgo dziesmas. Pašā vakarā es izgāju putekļainajās, vakarīgajās, bet vēl gaišajās ielās, tik baisi tukšās bez cilvēkiem un automašīnām, - vien samītas, salauzītas kalmju lapas smaržo uz garojošā, dienā sasilušā asfalta, vien izbiruši, vīstoši margrietiņu vai rudzupuķu ziedi liecina par to, ka šo tukšo, karsto, pelēko pilsētu kādreiz, vēl gluži nesen, vēl nupat apdzīvojuši cilvēki. Pat visi Āģīša bomži bija kaut kur pazuduši. Un es pēkšņi sajutu tik neizturamas alkas atrasties kaut kur citur - cilvēkos, barā, zaļumos, kaut kur ar „līgo, līgo”, ar ugunskuriem, ar dzīvu cilvēku balsīm - ka pusnaktī vienatnē devos izmisīgā braucienā uz tālu vietu, kurā nekad iepriekš nebiju bijusi. Bet tas jau ir cits stāsts – par to, kā es apmaldījos, kā ceļā satiku daudz un dažādu svešu jāņabērnu, kā nonācu galā ap sešiem no rīta un tūliņ aizgāju gulēt. Tā bija skaista Jāņu nakts ceļā. Jā, bet tas bija vēl tajos senajos laikos, kad zāle bija zaļāka un līgodziesmas sāka skanēt tikai Jāņu vakarā, nu labi, varbūt kādu dienu ātrāk. Un, man vismaz tā liekas, katrā, kurš tās dzirdēja, radīja tādu kā bērnišķīgi priecīgu satraukumu un gaidas. Bet šogad es sēdēju (sēdēšu) mājās. Jo esmu pārlīgojusies. Jau kādu mēnesi pārlīgojusies ar Latvijas televīziju, Latvijas radio, ar lielveikaliem, avīzēm un žurnāliem, ar reklāmām, šlāgeriem, folkloras grupām un koriem, ar Līgo atlaidēm veikalos un Līgo depozītiem bankās –līgo, līgo! „Iegrillē Jāņus!” „Latvijas Radio Viens – līderis līgošanā!” Rodas sajūta, ka šogad Jāņi man teju ir nozagti, tā pat kā jau vairākus gadus man zog Ziemassvētkus ar visu decembri skanošajiem džinglbelliem un uz katra stūra sastopamajiem Ziemsvētku večiem. Džingljān, džingljān, līgo! Mani draugi šo Jāņunakt bija (būs) tālu, un es redzu tos iztēlē kā siltus punktiņus Latvijas kartē, varbūt kā ugunskurus. Tie silda. Ticēsim, ka es sēdēju mājās. Savās mājās meža vidū, kur tomēr var dzirdēt šalcam jūru un pa logiem redzams ozols, kura zarus es šogad vainagiem nelaužu. Kur līgodziesmu visu jūniju dzied tikai vardes dīķī un reizēm tām klusi piebalso lietus grabināšanās uz jumta. Kur saullēktu var redzēt divreiz. Kur dziedējošs klusums un papardes zieds uz galda, jau atrasts un nevīstošs. 21.06.04. (Comment on this)
5:39 pm	PASAULES BĒRNI Kādā pusdienlaikā, tikko ar rasola kārbiņu atnākusi no gastronoma, uz kura kāpnītēm jau pāris gadus var redzēt ar pastieptu roku sēžam noskrandušu un smirdošu (piedodiet) vīru ar skumju un netīru puiku klēpī, un ar minēto kārbiņu un kafijas tasi ērti iekārtojusies omulīgām pusdienām, es pamanu virsrakstu avīzē: “ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā.” Ņamm! Un tālāk tekstā: “Vairāk nekā 300 bērnu no pasaules valstīm Bērnu forumā trīs dienās pirms ANO speciālās sesijas sanākšanas vienojās par savām prasībām, lai trešdien sesijas atklāšanā (tas ir šodien, šīs slejas publikācijas dienā*) iesniegtu savus priekšlikumus bērnu tiesību stāvokļa uzlabošanai un iesaistītos arī speciālās sesijas gala dokumenta sagatavošanā.” Laimīgie un gudrie bērni (mans prieks un acuraugs)! Laimīgo un gudro bērnu laimīgie vecāki! Laimīgie ANO onkuļi un tantes, kuriem bērni pateiks priekšā, kas vēl veicams viņu stāvokļa un tiesību uzlabošanā. Pasaules valstīs. Tur, kur šauj. Tur, kur no bada uzpūšas vēderi un bērnu ķermenīši ir vien ar vaļīgu ādu apvilkti ģindeņi, kur slimo ar tīfu un dizentēriju, kur acis ēd ārā mušas un uz kājām sulo nedzīstošas čūlas. Kur dzīvo papes kārbās. Kur taisnība stiprākajam. Kur zagt nozīmē paēst. Kur agrāk iemācās lietot ieroci kā nazi un dakšiņu (atvainojos par neveiklo salīdzinājumu – ēšana ar nazi un dakšiņu nudien nav tā svarīgākā izdzīvošanas un savu tiesību aizstāvības māka). Štrunts par to naudu, kas iztērēta laimīgo un gudro bērnu sagatavošanai, atsūtīšanai uz konferenci Ņujorkā un tā tālāk un tā joprojām. Tā tiešām nevar būt liela nauda, vien piliens tai nabadzības okeānā, kas ir pasaules bērnu ikdienas realitāte. “Pasaules bērni”- cik nostalģiskas atmiņas, - manu skolas gadu mīļākā bērnu literatūras sērija, vairāki desmiti grāmatu raibos, cietos, sen aiz mīlestības nobružātos vākos, vēl tagad tās atrodas manas mājas grāmatplauktā un gaida uzticīgu lasītāju – dažādu pasaules tautu autoru stāsti bērniem. Un katrā grāmatā, kā jau tolaik tas pienācās, bija zināma nodeva kapitālisma iekārtas kritikai – stāsti par trūcīgo ielas vai fermu bērnu sarežģīto, briesmpilno un skumjo dzīvi. Tolaik es uz šiem stāstiem raudzījos ar zināmu neuzticību – vai tad no “turienes” (ārzemes paliek ārzemes) nenāca spožās Ziemsvētku kartiņas un vai no “turienes” tā saucamie “radiņi” nesūtīja neredzēti smukus un košus džemperus? Tad es vēl nenojautu, ka melnā Čikāgas nēģerpuikas Džima vai viņa Meksikas bēdubrāļa Ksavjēra nedienas ir tikai ziediņi, salīdzinot ar tām odziņām, kas nobriest Somālijas laukos. Nu jā, taču nabaga Džimam un Ksavjēram vēl nebija ļauts piedalīties ANO konferencēs, diemžēl. Tepat Latvijā neviens nespēj cīnīties ar narkotiku tirdzniecību skolās un, kā lasu tās pašas avīzes nākamā lappusē, bremzē atveseļošanās centra izveidi jauniešiem narkomāniem Mangaļos. Maskavā manai paziņai kāda slavena maskavieša sieva neļauj dot rubli ubagojošai mātei ar zīdainu uz rokām, jo šie brīnummierīgie un klusie zīdaiņi, kas dīvainā kārtā gadiem neaug lielāki, patiesībā tiekot par lētu naudu speciāli ubagošanai iepirkti Krievijas nabadzīgākajos apgabalos, piekačāti ar narkotikām (lai guļ), un, savu laiku nokalpojuši, vienkārši izmesti ārā. Vienīgais veids kā cīnīties pret šo masveida parādību esot nedot mātēm-ubadzēm ar zīdaiņiem. Jā, nu tas gan droši vien ir tikai tāds lielpilsētas šausmu stāsts, kā par sarkano plašķi vai melno roku. Un tomēr – man nezin kādēļ pat tas liekas ticamāks kā apgalvojums, ka ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā. Pieaugušo liekulības tirgum patiesi nav valstu robežu, un jauno birokrātu kalvē smēdes uguns neizdziest. Brīnums, ka vides aizsardzības organizācijas sava reitinga paaugstināšanai, sava pī-era spodrināšanai, vēl nav iedomājušas iesaistīt pasaules dzīvniekus un augus lēmumu pieņemšanā par izmirstošo sugu aizsardzību. * autora piezīme 14.05.02 (Comment on this)
5:35 pm	MIRKĻU ZAGLES PADOMS “Vienīgā brīvība ir atteikšanās brīvība. Paturēšanas brīvība ir bīstama”. Tā Salmans Rušdi. Viņš to par lietām un cilvēkiem, bet visvairāk laikam par mīlestību. Un viņam ir taisnība. Tāpēc es gribu paturēt to, kā vairs nav, kas beidzas, tikko vēl sācies, - es gribu paturēt mirkļus. Ak, mirkli, jele apstājies! –vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas ir cits laikmets, un Gēte domāja ka mirkli apstādināt nevar. Viņam arī ir taisnība, klasiķiem, dzīviem un mirušiem vienmēr ir taisnība, un kādēļ viņiem to nenovēlēt. Apstādināt patiesi nevar - mirkli var paturēt. Kad vakara gaismā nāk pa grantēto Miķeļtorņa ceļu no jūras, nedrīkst ne reizes atskatīties. Apmēram pēc kilometra nogriežas pa labi, un tajā trīs taku krustojumā, kur pievienojas pļavas ceļš pāri uz kapiem, jāpagriežas atpakaļ tā, lai redz bāku, kadiķus, cūkpriežu puduri, mežu otrpus ceļam, lielās debesis, pļavu un balti krāsotos kapu vārtus. Gadās arī migla pievakarē. Jānostājas tā, lai ne zālīte neiečaukstas zem kājām, dziļi jāievelk elpa un jāaiztur, lai nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecinātu par paša esamību. Kustēties nedrīkst nemaz. Tad stāv, redz un dzird (nevis skatās un klausās), kādas minūtes trīs vai piecas, un tad var iztēloties, kā būs tad, kad tevis paša vairs nebūs. Un dabūt sajūtu, ka tu nebūdams būsi. To es gribu paturēt. Izkust un nebūt un paturēt: mākoņus, noskaņas, krāsas, ēnas uz balsinātas grubuļainas sienas. Tumšu siluetu aiz slēģiem. Govs māvienu, kūts smaku, sāls garšu. Reizi redzētu seju, kaut kur sajustu pieskārienu, svešas balsis blakus istabā, nesaprotamā valodā runātus vārdus. Siera tirgotājas krūšu līgošanos, tabakas druskas uz veča zoda, melnu zemi aiz ienadžiem, bezzobu smīnu. Smilts asumu, palaga vēsumu, auksta ūdens pieskārienu sakarsušai sejai. Paturēt. Katrs mirklis ir bijis pieejams arī citiem - kā tirgū uzsviests uz letes, - še, pērc, ja ir, ar ko samaksāt! Bet es to esmu nozagusi sev vienai un paturējusi. Mirkļu zagle. Mirkļu zagšana ir noderīga aizraušanās. Tā glābj garlaicīgās viesībās, vienmuļā darbā, tukšā ikdienā, skumjos ceļojumos. Piemēram, tikko es biju kūrortā. Nav svarīgi, kurā, jo kūrorti jau ir būtībā vienādi - atšķiras tikai smilšu krāsa pludmalēs un dabas katastrofu biežums. Protams, cilvēku bija pārāk daudz (bet ko gan pārmest, ja pati biju viena no viņiem?), kamieļi bija netīri un smirdēja, fotogrāfi bija uzmācīgi, vīri ar filmu kamerām pārāk iestudēti jautri un pārāk optimistiski. Glāba mirkļu zagšana. Katru dienu pa mirklim, kas izdzēš garlaicīgo, nepatīkamo un vienaldzīgo. Tikai nepazaudēt to dienas gaitā, un varbūt vakarā ierakstīt mazā, slepenā grāmatiņā: Kāds šausmīgi laimīga bērna kliedziens, pamostoties no rīta un ieraugot aiz loga savas dzīves pirmo noputējušu palmas zaru. Siestas klusums un ķiploku smarža šaurā ieliņā. Atvērts logs namā pie bazilikas, aiz kura notiek vietējo jauniešu kora mēģinājums. Kādas meitenes seja, dziedot savas tautas dziesmu mazas ģitāras pavadījumā – neaizmirstami daiļa un nozagta, iespiesta starp manas grāmatiņas zīdpapīra lapām. Es gribu paturēt visu, ko nevar nosaukt vārdā, un manas iepriekšējās rindkopas ir tikai nožēlojams tādas nosaukšanas mēģinājums. Nav jūtu, kas būtu definējamas. Nav sajūtu, kas būtu aprakstāmas. Nav tādu mirkļu, ko var uzdāvināt citam. Bezcerīgi pūliņi, jo vislabākajā gadījumā klausītājs tava stāsta iespaidā atcerēsies savu - pavisam pavisam citu stāstu. Un arī kopīgi piedzīvotais mirklis būs katram savs. Saprašanās ir ilūzija - nepaturama. Bet īsts ir, kas notiek šai mirklī. “Tas, Kas Notiek Patiesībā: to nevar pārspēt nekas, kad esi piespiests tam cieši klāt, ja vien tev netiek noplēsta seja. Cita tāda kaifa pasaulē nav.” Tas atkal Rušdi. Par kaut ko Lielu. Bet es vācu savu kaifu pa kripatiņai, un uz manas sejas ir tikai viegli nobrāzumi. Un iesaku arī jums. Piespiesties klāt, cik varat uzdrīkstēties. Pierakstīt slepenajā grāmatiņā. (Un neatkārtot manu kļūdu – ne vārda par dienas sliktāko mirkli.) Nudien, redzēsiet – dzīve kļūs citāda. 04.12.01 (Comment on this)
5:33 pm	KARMA Gaišos prātos ir radusies ideja izveidot Nacionālo alkohola apkarošanas padomi. Padome, spriežot pēc nosaukuma, apkaros nācijas jeb nacionālo alkoholismu. Apsveicams pasākums pēc būtības, īpaši, ja ņem vērā alkoholisma nodarīto postu kaut vai tikai uz Latvijas ceļiem un trotuāriem, nemaz nerunājot par Latvijas ģimenēm un genofondu. Visai apšaubāmas jēgas pasākums, ja ņem vērā latviešos teju vai vēsturiski radušos tieksmi pēc alkohola, un, manuprāt, pēdējā gadsimta laikā veidojušos mentālo ievirzi uz ciešanām un to pašapceri. Kur vēl tā problēmu gūzma, kuras priekšā valsts cilvēku šobrīd atstājusi vienu – risini kā gribi. (Uz mirkli aizmirsīsim, ka Valsti mums neviens nav nonesis no debesīm, bet paši to tādu esam veidojuši, un, ka iepriekšējās valstis šai ziņā ne ar ko nav bijušas labākas – tikai problēmas cita rakstura). Subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ nespējot rast problēmu risinājumu, tiek meklētas iespējas aizmirsties – alkoholā, narkotikās, antidepresantos. Nesen vaicāju kādam pazīstamam ārstam, kuru apsēdusi pašizdomātu un pašradītu problēmu nomākta dāmīte – jautāju ar ironiju, patiesībā jau zinot atbildi: bet antidepresanti taču neatbrīvo no ciešanām? Uz ko ārsts jautri atbildēja: nē, protams, tomēr dara tās uz laiku vieglāk panesamas; no ciešanām atbrīvo vienīgi ciešanu cēloņa likvidēšana. Mēs gardi pasmējāmies. Apmēram to pašu varētu teikt par alkoholu, tikai ar to atšķirību, ka jebkurš ārsts pierādītu alkohola salīdzinošo bīstamību un kaitīgumu, un jebkurš alkoholiķis pazīst tik īslaicīgā atvieglojuma ilglaicīgās rūgtās mieles. Bet alkohols ir lētāks par antidepresantiem, un ļaudis dzer. Vājie dzer no nespēka, stiprie aiz spēka, dumjie tāpēc, ka dumji, gudrie tāpēc, ka pārāk gudri. Vieni tāpēc, ka viņiem nav iztēles, citi tieši tāpēc, ka viņiem tā ir. Vieni no bezdarbības, citi aiz pārmērīga darba. Daži nodzeras nejauši, citi to dara apzināti un ar cieņu. Uz to noraugoties (ne no malas – no paša viduča) rodas gluži vai skaudras, dramatiskas nolemtības sajūta, līdzīga tai, ko radīja lieliskais mākslinieka Renāra Krūmiņa darbs “Karma” izstādē Cilpa (kura, manuprāt, ir jaudīgākais jaunas mākslinieku paaudzes domāšanas un sociālās stājas apliecinājums daudzu gadu laikā) vai Jāņa Streiča pēdējā filma “Vecās pagastmājas mistērijas”. Katrs no šiem darbiem ar atšķirīgu zīmi. “Mistērijas” – kā paštīksms, ļauns un derdzīgās detaļās slīgstošs dzīves bezjēdzības un tautas deģenerācijas apliecinājums bez smeldzes, līdzjūtības vai vispārinājuma, kas ļautu saskatīt jel kādu attaisnojumu netīrās cilvēku sugas eksistencei uz glītās planētas. “Karma” – kā mākslinieciski spēcīgs apliecinājums personības mūžīgai un izmisīgai tieksmei un mēģinājumiem izlauzties ārpus sev nolemtā likteņa gravitācijas lauka, kurš ierobežo viņa garīgo un fizisko esību. Karma: te tu esi un te tu paliksi, apmaldījies biezoknī, bet saulstari, kas izlaužas cauri koku tumšajām lapotnēm, reizē gan padara tavu ierobežotību sāpīgāku, gan ļauj nenomirt cerībai, apliecinot plašāku apvāršņu un gaismas esamību. … Negribētos domāt ļaunāko, proti, ka Nacionālajai alkohola apkarošanas padomei būs jācīnās ar nolemtību vai likteni kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku. Tomēr man rādās, ka no alkoholisma nāciju nevar atbrīvot ne alkohola tirdzniecības ierobežošana, ne pretalkohola propaganda, bet gan ciešanu cēloņa likvidēšana. Pilsoņu labklājība, aizsardzība un izglītotība būtu liels solis uz priekšu cīņā ar alkoholismu. Vēl gan atliek karmiskās ciešanas, - nu, bet tās nepadodas likvidācijai “no augšas”, un diez vai te līdzētu pat Nacionālās ciešanu cēloņu apkarošanas padomes nodibināšana. 14.09.00 (Comment on this)
5:31 pm	ATKAL PAR TO PAŠU Padomju laikos mani vajāja bailes no atomkara. Šodien to sauktu par fobiju. Nezinu, vai citi izjutuši ko līdzīgu. Varbūt es biju traka. Visbiežāk tas izpaudās sapņos, kuros iet bojā pasaule. Štrunts par pasauli,- sapņos, kuros mans bērns - apdedzis, jēls, kliedzošs- maldās viens krāsmatu laukā. Un es nevaru viņam palīdzēt. Sapņi bija pretīgi reāli. Karš vienmēr sākās negaidot un pārsteidza mani kādā pilnīgi ikdienišķā brīdī. Piemēram, es iznāku no Āgenskalna tirgus un ieraugu, ka Nometņu iela ir savādi tukša – neviena cilvēka. Un no Stradiņu slimnīcas puses šurp veļas tāds kā milzu vilnis no papīra driskām, jumta papes strēmelēm, nezin kādas vēl drazas. Nav dzirdama ne skaņa, bet es nojaušu virpuļviesuļa spriegumu viļņa iekšienē un zinu, ka tam seko ugunssiena, jūtu tās karstumu. Pēkšņi pamanu, ka pāris metru virs ietves šajā drazu mākonī plāna un bez svara kā sakaltusi lapa virpuļo mana mirusī vecāmāte. Bailes mani neatstāja arī dienā. Bija reizes, kad es nopietni apsvēru iespēju kaut kur dabūt ciankāliju, lai tad, kad TAS sāksies, nogalinātu sevi un bērnu. Bija reizes, kad es, naktī pamodusies, zināju, ka TAS jau ir sācies, un tikai radio ieslēgšana un pasaulē skanošās nakts dziesmiņas mani spēja nomierināt. Un bija reizes, kad no rīta, gaidot autobusu braukšanai uz darbu, es pēkšņi sapratu, ka karš sāksies tieši šodien, un tikai ar mokām piespiedu sevi neskriet atpakaļ uz bērnudārzu, lai TAJĀ brīdī būtu kopā ar bērnu. Bet karš tā arī nesākās. Vismaz pie mums ne. Un kaut kur citur jau karo vienmēr. Un arī mirst vienmēr citi. Pamazām bailes pārgāja. Vai tādēļ, ka pasaule būtu kļuvusi drošāka? Vai cilvēki saprātīgāki? Retoriski jautājumi, bez tiem varēja arī iztikt. Varbūt es pati vecāka un trulāka? Raugoties atpakaļ karu vēsturē, mani vienmēr pārsteidzis, cik akli un paļāvīgi cilvēki allaž atteikušies redzēt to, kas pēc tam liekas tik acīmredzams – tūliņ sāksies. Nu jā, tais senajos laikos es gaidīju karu ar lielo “K”. Bet Latvijas armijas kapteinis Ilmārs Lejiņš intervijā Dienai paskaidro: “Kara klasiskā definīcija varbūt ir novecojusi. Vardarbība vairāk notiks konfliktos, krīzēs, ne karos…Vai terora akts Ņujorkā bija uzbrukums valstij, pilsētai vai mājai?” Pēc 11.septembra es gaidīju karu labi ja diennakti. Tas nesākās, un es apradu. Bīstami ātri, bīstami viegli. Tā pat kā lielākā daļa no jums. Es turpinu dzīvot tā, it kā viss būtu pa vecam. Kaut kas jau notiks, bet tas būs tālu un nebūs īstenība. Mani sendienu sapņi šķita reālāki. Amerikas Savienoto Valstu dotais, patiesībā ciniski baisais apzīmējums atriebības akcijai “ Infinite Justice” (bezgalīgais taisnīgums) skan aizdomīgi pazīstami - kā reklāmas sauklis. Un kā reklāmas sauklis tas arī trāpīgi nomērķēts visplašākai auditorijai: variet saklausīt Vecās Derības dievišķo dusmu taisnīgumu vai datorspēles nosaukumu – pēc vecuma grupas un interesēm. Bet ideja tā pati -labie uzvarēs, mūsējiem ir vairāk dzīvību kā jūsējiem. Tūristiem jau ļauts fotografēties uz drupām, zem kurām vēl guļ līķi. Amerikāņi tagad ir redzējuši īstu nāvi. Daudzi tūkstoši to redzējuši vaigā. Daudzi miljoni TV ekrānos. Man gribētos zināt – kuri no viņiem vairāk brēc pēc atriebības? Pēc “citplanētiešu” dzīvībām? Jā, bet kaut kas taču ir jādara. To atzīst visi. Tomēr ar visām šausmām par Ņujorkā nogalinātajiem. Ar visu naidu pret slepkavām. Ar visu izpratni par to strupceļu, kurā teroristi ir ieveduši cilvēci. Ar visu to man liekas, ka taisnīgums ir visapšaubāmākais mērs cilvēka rokās, bet karš (lai kādos citos vārdos to arī nedēvētu) – visbezatbildīgākais risinājums. Posts un nāve. 25.09.01 (Comment on this)
5:29 pm	KARA SPĒLES Ikviena valsts apgalvo, ka uztur armiju un bruņojas miera un drošības vārdā. Miera nodrošināšanas spēki. Miera nodrošināšanas kara-spēki. Kara nodrošināšanas spēki. Nav īstā reize rotaļāties ar vārdiem: brīdī, kad rakstu šīs rindas, vēl nav zināms, kā beigsies Krievijas avarējušās kara nodrošināšanas spēku kodolzemūdenes “Kursk” glābšanas darbi, vai paliks dzīvajos kāds no nelaimīgās komandas. Visticamāk, ka nē. Traģēdija, kas saviļņo gandrīz katru – 118 cilvēku iespējama lēna un drausmīga nāve miera laikos. Kā vārdā? Muļķīgs jautājums, ko var uzdot tikai tādi politiski nejēgas kā es un man līdzīgie. Vai bojāgājušo mātes. Un vispār - 118 taču ir tikai simttūkstošā daļa no tiem, kas gājuši un iet bojā, pa vienam, bariņos un masveidā, cēlu mērķu vārdā uzbrūkot, aizstāvoties vai vienkārši mācoties to darīt, un jo bieži - pavēlniecības ambīciju dēļ. Kāds vīrietis man reiz skaidroja, ka armija mūsdienu pasaulē ir nepieciešama. Pagaidām vēl. Diemžēl. Bet, ja viņš, vīrietis, gribot būt pavisam atklāts – tad ne jau tikai pagaidām. Jo miers ir pretdabisks. Miers noved pie haosa. Karš vai arī tikai kara draudi, gatavība karam, esot cīņa par kārtību – un kārtībai taču jābūt, galu galā. Tas, kurš man to skaidroja, bija vīrietis ar lielo “V” – jo par goda lietu un vīrišķības skolu viņš uzskatīja dienestu armijā. ”Dzīve ir skarba, draudziņ”. Alternatīvais dienests ir gļēvuļiem un puņķu tapām. Kas ir alternatīvais dienests - tiesības nenogalināt? Kas ir karadienests - pienākums nogalināt? Ne viens ne otrs neparedz tiesības palikt dzīvam. Es izpelnītos gandrīz visu man pazīstamo vidējās paaudzes vīriešu nosodījumu, ja izteiktos, piemēram, pret obligāto karadienestu Latvijā vai, vēl trakāk, atļautos apšaubīt armijas nepieciešamību vispār. Grūti strīdēties ar Vīrieti, viņam vienmēr ir taisnība. Kamēr dzīvi ir tādi jēdzieni kā valstu intereses, nāciju intereses – tikmēr valstis un nācijas ir gatavas šīs intereses (savu kārtību) aizstāvēt ar ieročiem rokās. Savu vīriešu un zēnu rokās. Un arī pašlaik to dara – daudzos pasaules punktos, ko medijos sauc par karstajiem. Katrā tādā karstā punktā, tādā nokaitētā kniepadatas galviņā uz pasaules kartes, mirst vīrieši kaut kādu interešu vārdā – savu vai svešu, to bieži vien nesaprot pat viņi paši. Mirst bērni un sievietes, pēc viņu tiesībām netikt nogalinātiem vispār neviens nejautā. Un daudzviet sen jau izdzisusi trauslā robeža starp aizstāvību un uzbrukumu. Cilvēku attieksmi pret karu un karošanu, šķiet, pamatā nosaka tradīcijas (audzināšana noteiktā priekšstatu sistēmā), reliģija un izglītība. Ir tautas, kuru tradīcijās nogalināšana ir vienīgā vīrieša cienīgā reakcija uz goda aizskaršanu. Ir tautas, kuru reliģijas prasa “neticīgo’’ iznīdēšanu no zemes virsas. Izglītība šais svaru kausos ir vājš pretsvars priekšstatiem, ko veidojuši gadsimti un gadu tūkstoši – jo pat priekšstati, kas ieaudzināti dažos gadu desmitos (komunisma ideoloģija), nav izdzēšami ļaužu apziņā vienas paaudzes laikā. Tai pat laikā arvien daudzskaitlīgāks kļūst to cilvēku pulks (daudzi tos sauktu par “cilvēkiem bez saknēm”), kuri Eiropu un pat pasauli apzinās kā vienotu bezrobežu biznesa, karjeras un dzīves telpu. Dzimis Vācijā, izglītojies ASV, strādājis Francijā un Lielbritānijā –kāda būtu šī iedomātā cilvēka reakcija uz iesaukšanas pavēsti – un ne jau karadienestam, bet aktīvai karadarbībai pret kādu no minētām valstīm? Un tomēr - kaut kur arī pašlaik sēž karavadoņi un virspavēlnieki, un bīda karodziņus pa karti. Vai bultiņas pa datoru ekrāniem. Plāno stratēģiju un taktiku. Ar rokas vēzienu pārvieto armijas. Aiz karodziņiem karavīru sejas nav redzamas. Vīrieši, kuri pie kloķiem, turpina kara spēles. Bet tepat blakus kāds man saka par zemūdeni “Kursk”: “Krievi paši vainīgi, - savus cilvēkus upurē militārajai slepenībai…” Viņš arī neredz sejas. Bet es par spīti mēģinu uzskatīt, ka miers nav pretdabisks. 17.08.00 (Comment on this)
5:26 pm	KAM TAS IR IZDEVĪGI Vakarnakt sapnī redzēju, ka esmu tā kā deputāts, kā tiesnesis, kā ierēdnis. Mēs kaut kur diezgan mērķtiecīgi devāmies, tāda saliedēta, biedriska deputātu, tiesnešu un ierēdņu grupiņa; ceļa malās aiz policistu ķēdes nejēdzīgi bļaustījās un mēdījās visādi saniknoti ļautiņi, kuri, jāpiezīmē, izskatījās neglīti un nebija arī sevišķi gaumīgi ģērbušies; dažs pat pamanījās sviest ar akmeni, bet akmeņi, kā tajos aculiecinieku stāstos par citplanētiešiem, pret ķermeni atsitās mīksti kā mačalkas. Balsu jūklī visskaidrāk izskanēja vārds “kukuļņēmēji”. Mani ceļabiedri, gods kam gods, turējās lepni, soļoja nosvērti, izlikās pūli nemanām vai arī tiešām to nemanīja. Tikai es, nabadzīte, nokaunējusies gudroju, kā neuzkrītoši atpalikt no grupas un nolīst kaut kur maliņā. Un tad arī pamodos, šausmās slapju muguru. Kā tad tā, izmisusi domāju, vēl īsti nespēdama atšķirt sapni no nomoda, - bet es taču neesmu korumpēta!? Vēl pēc mirkļa atmodos galīgi un jau varēju pati sev atbildēt – nu un tad? Mūsu valstī valda korumpētības prezumpcija. Skaidrs, ka vismaz 90 % pieaugušo valsts iedzīvotāju ir pārliecināti, ka visi, kam dod, arī ņem. Bet kam nedod, tie paši paprasa. Un es arī starp šiem 90 procentiem. Sapnī mirkli pabijusi pretējā nometnē, sāku justies aizvainota un prātot - kas vainīgs pie šitādas vispārējas postošas pārliecības? Nu skaidrs,- pirmkārt jau bezatbildīgie žurnālisti. Vēl tautas politiskā neizglītotība. Kam tāds viedoklis ir izdevīgs? Visādiem kaitniekiem. Kas tādu viedokli pauž? Protams, ka valsts ienaidnieki. Patiesību sakot, jau sen vajadzēja apjēgt, ka tauta ir galvenais valsts ienaidnieks. Ne viņa ko jēdz no valdīšanas un tiesāšanas, ne no likumdošanas, bet bļauj uz to skaļāko. Sak, palaid tik mani, vadīšu labāk par Bērziņiem, gleznošu labāk par Zariņiem. Diletantisms pilnīgais. Tauta, piemēram, arī nemāk izdarīt pareizus secinājumus un saskatīt kopsakarības. Un tad nav brīnums, ka viņa, tauta, notic TV “Panorāmas” tendenciozajam materiālam par tiesas spriedumiem autoavārijas izraisījušajiem. Būtu labāk tauta paklausījusies Latvijas Radio 1. programmu otrdien, kur Kriminālpētījumu Centra vadītājs Andrejs Vilks, domājams, juridiski pilnīgi korekti, nosauca bēdīgi slaveno Intas Fogeles dzēruma uzbraucienu uz trotuāra par slepkavību aiz neuzmanības. Tādējādi attaisnojot vieglo spriedumu. Jo nevar taču nekādi salīdzināt šādu slepkavību aiz neuzmanības ar tīši izplānotu un sagatavotu slepkavību. Bet kā tad ar dzērumu?- painteresējās nesmalkjūtīgā intervētāja. “Nū”, - teica vīrs – “alkohola reibums… zināmos apstākļos… var pastiprināt… “- un te iestājās tik gara pauze, ka es jau mēģināju ar telepātijas palīdzību noraidīt viņam pareizo teikuma nobeigumu – “var pastiprināt neuzmanību”. Nabadziņš mani nesadzirdēja un mazdūšīgi pabeidza – varot pastiprināt vainas pakāpi. Lūk kā. Var pastiprināt un var arī nepastiprināt. Tāpat arī tauta nemāk atšķirt šķitumu no īstenības. Viņa, tauta, piemēram, nekādi nespēj aptvert, ka Rītiņa un citu pieticīgi atalgotu ierēdņu lepnās savrupmājas nemaz nav īstas – tas taču ir tikai priekšvēlēšanu triks! Pagaidiet, paies vēlēšanas, un tās visas pazudīs no zemes virsas. Mīļā tauta, nu neesi naiva! Padomā taču labi – kurš ir ieinteresēts, lai, teiksim, tam pašam Rītiņam, būtu milzīgs nams? Skaidrs, ka visādi konkurējošo partiju vai ekonomisko grupējumu neģēlīgie pārstāvji, ne jau nu pats Rītiņš. Priekšvēlēšanu triki vispār ir populāri. Kaut kā daudz mazāk dzird pieminam pēcvēlēšanu trikus – tos taisa visumā klusi un nemanāmi, un labi ka tā – vismaz tautai, kura no trikiem sajēdz tik maz, nav pamata bezjēgā bļaustīties. Tā ka nemaisies, tauta, kur nevajag. Kurpniek, paliec pie savām liestēm. Ļauj rīkoties profesionāļiem. Un neļaujies tai sāpīgajai sajūtai, ka kāds tevi ir nodevis. Ar nodevības sajūtu sirdī dzīvot ir smagi. Tā rodas tad, kad beidzot sabrūk arī tās ilūzijas, kuru esamību tu jau sen esi sev noliedzis. Nu padomā – kam tas ir izdevīgi? 26.10.00 (Comment on this)
5:25 pm	GARĀM Kalendāru nemieri mani gauži nomocījuši. Nē, maniem kalendāru nemieriem nav nekāda sakara ar tiem vēturiskajiem, 16.gadsimta astoņdesmitajos gados. Es tikai nosaukumu aizņēmos. Manuprāt, kalendārs vispār ir viens sasodīts sātana izgudrojums, un kur nu vēl tā saucamais „laika plānotājs”. - Kaut nu ātrāk tas būtu garām, - es paskatos kalendārā un saku. - Kas garām? - Nu šitas viss. Un pēc tam pārējais. - Tā tu nedrīksti domāt, - man atbild. –Sanāk, ka tu gribi, lai visa dzīve ir ātrāk garām. Negribu vis. Bet tomēr steidzos. Uz kurieni? Vispirms – lai ātrāk ir garām skolas gadi, tad studijas garām, tad darbs kāds nepatīkams, atskaite, uzstāšanās. Lai ātrāk ziema garām, tad pavasaris, lai nāk taču vasara, lai ātrāk tā vasara garām, karsti, vairs izturēt nevar, lai nāk rudens, fui, rudens ar šitiem slapjdraņķiem, - ātrāk garām, lai nāk ziema ar sniegu, ai, auksti, kaut ātrāk tā ziema būtu garām. Un nežēlīgais kalendārs tik dzen, velk un stumj, kalendārs lēkšo pa priekšu tavam laikam, ļauni smiedamies, aplīšiem, krustiņiem, desiņām un ķeksīšiem sazīmēts, melns, raibs, ka riebjas. Kalendāram viss viens: vasara, rudens, pavasaris vai ziema – viņš sadrupina laiku nedēļās, dienās, it kā paši no sevis uzrodas ieraksti, ne gribēti, ne plānoti – tur kāda pieklājības vizīte, tur rumpis, kā veca automšīna, atkal jālabo, tur darbs uz darba, tur svētki kaut kādi neizbēgami. Saraksti tu, cilvēks, nedēļas pienākumus, un jau pirmdienā jūti, ka nedēļa garām. Pieraksti vasaru pavasarī, un kalendārs ciniski ziņo: cuš tev tā vasara, draudzenīt! Garām. Saskaitījusies un sadrupusi. Dienās, nedēļās, stundās. Dienu un stundu ir daudz tikai tad, kad tās neskaita. Par nedēļas nogalēm labāk vispār nerunāsim. Sestdienas paiet, tikko sākušās, bet svētdienas lāgā pat nesākas, jo uz sprandas guļ rūpe par pirmdienas darbiem. Un tas nekad nebeidzas. Un tas nekad nebeidzas. Un tik ļoti pietrūkst dzīves vienmērīga plūduma sajūtas. Celties ar gaismu, gulties ar tumsu. Sajust, ka viss, ko tu dari, ir jēgpilns, un nekā nedarīšana nav bezdarbība, bet laiks domām un sevis sajušanai. Pasaulē. Kā es dievinu baltas, tīras, neaprakstītas kalendāra lapas! Kad Griškoveca romāna „Krekls” varonim kļūst neizturamas dzīves peripetijas, viņš lūko aizbēgt vīzijās – uz avarējušu zemūdeni, piemēram. Vai ienaidnieka aplenkumā. Vai uz cietumu. Tās, varētu teikt, tādas bezizejas situācijas. Jā, diezgan nežēlīgas. Un tomēr mierinošas. Nekas tur no tevis nav atkarīgs. Nekādas jēgas un varas nav tavam kabatas kalendāram. Es brīnos, ka Griškovecs par slimnīcu nebija iedomājies. Man, piemēram, brīžos, kad dzīve liekas pārāk samezglojusies un darbi nepadarāmi, allaž prātā tāda spītīga un, protams, dumja domiņa pazib: vot, ņemšu un slimnīcā ielikšos! Kas vainas - fizioloģiskais škidrums rāmi pil vēnā, miers, klusums, un kur tu tāds skriesi, pie vadiņiem piestiprināts, ko nu vairs sasteigsi? Pastāstīšu: nesen mani vienai epizodei filmēja. Notika kaut kāda neplānota kavēšanās filmēšanas procesā. Ārā auksti, bet es siltā mašīnā sēžu un gaidu.Ilgi gaidu. Režisors un operators ik pa brītiņam pieskrien pie manis, klauvē pie loga. Tu neuztraucies, - mierina, - tūliņ jau sāksim, tūliņ. Bet es neuztraucos, mīlīši, man ir labi! Es šitā mūžību varētu sēdēt. Jums cita lieta, es saprotu,- kalendārs. Bet manī liels miers un skaidrība – te man jābūt un te es esmu. Neko citu no manis nevar prasīt. Skatos pa logu, jūtos kā kamera uz statīva. Kundzīte ar iepirkumiem aizsteidzas, mamma bērnu velk ragaviņās. Redzu un nedomāju. Tik pat laba sajūta ir lidmašīnā – brīdī, kad tā gaisā paceļas. Tu, protams, pirms tam esi skrējis, steidzies un psihojis: šito paspēšu, to nepaspēšu... un tad pēkšņi - viss. Ko varēju, izdarīju, ko nevarēju... Nu, piedodiet. Čau. Vairs nav tam nekādas nozīmes. Tagad es esmu debesīs, un viss notiek man garām. Mākoņi garām, svešas debesis, jūras un pilsētas garām. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem ceļot patīk. Jo katrs ceļojums satur tādu vieglu, kņudinošu riska sajūtu: bet ja nu neatgriezties? Sākt jaunu dzīvi, ko? Un izmest to kabatas kalendāru. Jo kalendāri ir pilnīgi garām. 11.02.05 (Comment on this)
5:22 pm	AKLU PUTNU KĀSIS No šī brīža būs tikai nogurums. Ilgi. Līdz pavasarim. Un viņi teiks: nu ko, kas ir, vai tad tu neesi atpūtusies diezgan. Un man vajadzēs to somu uz muguras, lai justos stabilāk. Un man vajadzēs to jaku ar kabatām, lai ir, kur paslēpt rokas. Un man vajadzēs to elastīgo saiti ap kāju, lai būtu visiem redzams un saprotams iemesls sēdēt, kad citi dejos. Bērnībā vakaros man bieži bija „sliktās domas”. Lielākoties par nāvi vai bezgalību, kas man likās – un vēl tagad liekas – tas pats. Tad nāca pie manis papus, viņš bija noguris, jo ļoti daudz strādāja, tomēr vienmēr bez atrunām sēdēja uz gultas malas, dažkārt stundu, pat vairāk, un turēja manu roku. Kamēr es aizmiegu. Viņš neko tādu īpašu neteica. Jā, nu, ka visi mēs mirsim, un tas ir dabiski. Un ka bezgalību neviens nevar iztēloties. Ja papus teica, ka tas ir dabiski, tad tas arī sāka likties dabiski. Un tomēr nezuda cerība, pat ticība, ka papus mani var pasargāt arī no tā. Palēnām viss norima, apklusa, sliktās domas ierāvās atpakaļ, es gulēju. Dažreiz vēl jutu, kā papus uzmanīgi atbrīvo savu roku un klusiņām pieceļas, bet tas jau bija pusmiegā. Mazo lampiņu viņš vienmēr atstāja degam. Tagad man arī nāk sliktās domas, visvairāk rudeņos. Visādas domas, juku jukām, nu jau bieži vien tādas gluži praktiskas, par pienākumiem, piemēram, un par atbildību. Un prasmi dzīvot. Bet nāk arī tās vecās, no bērnības. Žurnāla Rīgas Laiks intervijās ar filosofiem es visdedzīgāk meklēju viņu atziņas par nāvi. Dažs izsakās asprātīgāk, trāpīgāk, dažs aptuvenāk un neskaidrāk, bet neko mierinošu vēl neesmu atradusi. Daži saka, ka galvenais dzīves uzdevums esot iemācīties nomirt. Izlasu, iegaumēju, aizmirstu. Jā, kad biju maza, es paniski baidījos, ka papus un mamma varētu nomirt. Un jau drusku vēlāk, kad ar papu bijām noslēguši bezvārdu vienošanos par nāves neizbēgamību un dabiskumu, es sev solīju, ka viņu nāves brīdī būšu klāt un turēšu viņu roku, un stāstīšu par to, kas viss būs vēl pēc tam, kaut arī pati tam neticēšu. Es gribēju, lai viņi aiziet ar maniem stāstiem. Tā naivi. Tagad vakaros cits vīrietis tura manu roku, bet tas vairs nepalīdz tik labi. Jo es esmu pieaugusi un saprotu, ka neviens cilvēks otram tā īsti palīdzēt nevar. Ne dzīvot, ne nomirt var otra vietā. Pieaugušam ir jātiek galā pašam. Kā prot. Var, piemēram, rakāties savā dvēselē un meklēt tur dzīves attaisnojumu. Bet dvēseles saturs, izrādās, neko īpaši no kuņģa satura neatšķiras. Tu ņem, izgāz iekšas, dari to vienatnē vai publiski, dzērumā vai skaidrā prātā, tas jau vairāk no temperamenta, no rakstura, no zvaigžņu stāvokļa atkarīgs. Izvem un sāc pētīt, kas tev tur īsti ir. Lielākā daļa vēlmju un ieceru jau tāda sagremota vai pussagremota, jaunībā norītie nažu asmeņi ar gļotām apauguši, un arī tādi mazi, asiņaini kunkulīši saskatāmi, kuros vēl var atpazīt, teiksim, ticību, cerību, mīlestību, - šitādas lietas. Pa kādam sīkam kriksītim labestības, ko ātri saēd ikdienas īgnuma skābe. Un lieli, pelēki kamoli visādu baiļu, - nu tādi, kā tie, ko kaķi atvemj, kad viņiem spalvas kuņģī sakrājušās. Pats velns netiks gudrs. Un par smaku labāk nerunāsim. Bet sirds, ziniet, vispār nemaz nav, ārsti melo, nesen aplūkoju savas plaušas rentgenogrammā un jutos vīlusies - tāds tukšums vien ir starp ribām. Skumji? Un kāda jēga šai slejai? Nekāda. Lai tad tiek vismaz beigās viens padoms: man sapnī kāds teica, tikai ziemā, putenī tos varot redzēt, ja ilgu laiku nākas tālumā vērties, un dažkārt arī rudeņos, miglā, kad neredz vispār neko, un tu ej vai brauc ar mašīnu, vai stāvi un gaidi kaut ko, ārā vai pie loga, un tad tikai tāds melni pelēks pēkšņi gar acīm aizslīd, pat ne gar acīm, bet tā kā ar sānu redzi tu kaut ko nomani,un domā - bija vai nebija, vai rādījās tikai, no noguruma, no vienmuļības?- bet nē - tie esot viņi, ceļu pazaudējušie. Aklu putnu kāsis. Kas tos reiz ieraugot, pats nekad ceļa vairs nerodot. Tāpēc putenī un miglā labāk zem kājām skatīties, acu nepacelt, tā. Un mazo lampiņu ziemas naktīs atstāt degot. 15.11.04 (Comment on this)
5:19 pm	JĒDZĪGUMS MĀKSLĀ Nesen man gadījās iepazīties ar divām, kritiķu par visai nozīmīgām atzītām, starptautiskām mākslas norisēm - postkomunistisko valstu mākslas izstādi “After the Wall” Stokholmā un jaunā teātra festivālus “Homo Novuss” Rīgā. Daļa no redzētā lika man atgriezties pie jautājuma, kurš pēdējā laikā šad tad uzmācas mākslas sakarā: kāda ir jēga? Naivs jautājums, protams. Nemoderns. Un it kā nevietā, ja runa ir par mākslu. Vai tad mākslai jābūt, atvainojiet … jēdzīgai (atšķirībā no dzīves)? Būtu, protams, smieklīgi, ja es mēģinātu definēt to, kas vēl arvien nav apmierinoši definēts: kas tā māksla ir un kas to atšķir no nemākslas. Tādēļ uzsveru, ka runāju tikai par savu dziļi subjektīvo izpratni. Un ar mani ir tā: rupji dalot (un tas attiecas uz gluži vai visiem mākslas žanriem) ir sociāli aktīvā māksla un “vienkārši māksla”. Sociāli aktīvā māksla, ja kādreiz arī bijusi neatkarīga, šodien parasti pilda noteiktu sabiedriski-politisku pasūtījumu, un tai ne vienmēr izdodas sasniegt atzīstamu māksliniecisko līmeni. Vienkārši mākslai nudien nav jābūt jēdzīgai, ja tā ir poētiska, un poētisks var būt jebkas - ne tikai puķes un mākoņi. Poētikai ir sava iekšējā dramaturģija. Poētikai jēga piemīt pati par sevi. To saukšu par poētikas jēgu. Sociāli aktīvajai mākslai arī jēga piemīt pati par sevi, taču tā nekļūst par mākslu, neapaugļojoties ar poētiku. To saukšu par jēgas poētiku. Abos gadījumos pilnīgi nepieciešama ir profesionalitātes un talanta klātbūtne. Runājot par minēto izstādi un festivālu, un manu pēdējo gadu mākslas pieredzi vispār, man liekas, ka pārāk bieži nākas saskarties ar: 1. formālām ideju nostādnēm darbos, kuriem jebkādas poētikas trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem; 2. formālām, it kā mākslinieciskām (poētiskām) darbībām, kurām mākslinieka talanta un/vai profesionalitātes trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem. Sociāli aktīvā māksla jo bieži ķeras pie ekstremāliem līdzekļiem jēgas paušanai. Prostitūtas uz kapu kopiņām, hetero- un homoseksuāli akti, čuras un kakas, sievietes dzimumorgāni šķērsgriezumā. (Starp citu- vēl viena interesanta tēma, kurai šeit neatliks vietas – kādēļ tieši sievietes pašas tik labprāt nodarbojas ar mazohistisku ekshibicionismu mākslā, vicinot kailu dzimumorgānu attēlus kā mītiskas atbrīvošanās simbolu?) Lai neuztraucas brīvdomātāji – NEKO es negrasos izslēgt no pieļaujamā māksliniecisko izteiksmes līdzekļu loka, taču ir jābūt ļoti nopietnam pamatojumam un svarīgam sakāmajam, lai atļautos izmantot tik spēcīgu arsenālu. Vēl arī lielai mēra sajūtai. Un milzīgam talantam. Citādi mēs šīs lietas tiklab varam aplūkot medicīnas mācību grāmatās. Es negribētu ticēt, ka tik daudzu autoru vienīgais nodoms būtu šokēt, it īpaši apzinoties, ka šokēt ir kļuvis jau gandrīz neiespējami. Drīzāk man liekas, ka starptautiskā mākslas kritika arvien plašāk akceptē (baidās kļūt nelaikmetīgi nedemokrātiska?) plikus ideju metus un formāli mākslinieciskas darbības, tādējādi veicinot nejēdzīgas mākslas rašanos. 11.11.99 (Comment on this)
5:18 pm	JĀPĀRZIEMO Ziema Latvijā nāk ar tumsu un netīru šļuru uz ielām, sniega mirdzums priecē tikai mirkli, pelēka, slapja un sagurusi škiet arī dvēsele. Tik tālu vēl Ziemsvētki, svecīšu gaismiņas jele vēl samanāmas.Tumsā, kas sāk biezēt jau agrā pēcpusdienā, uzmācas ilgas pēc siltām zemēm, apnicīgāk kā vasarā galvā spieto domas par dzīves jēgu, par priekšnieku netaisnību un padoto neuzticību, par draugu nodevību, par ierēdņu pērkamību. Un viss tik svarīgs, tiks svarīgs, un tik bezcerīgs, tik bezcerīgs…Kāpēc, iķitvai nazīt, es šiten esmu piedzimis?! – īgni domā latvietis, vājas laternas gaismā tīstoties mitrā mēteļa apkaklē, drebinoties nekurinātā dzīvoklī, vairoties no garāmbraucošo auto dubļu šaltīm. Nudien, par piedzimšanu un šīs norises klimatisko joslu vismaz vainu var uzvelt citiem, bet visa tālākā dzīve, kāda nu padevusies, lielā mērā tikai paša pūliņu iznākums – tā nav priecīga atziņa rūpju māktam ziemeļu cilvēciņam, kurš ritina savu dzīvi drūmā apņēmībā, bez saules un gaismas lutināto dienvidnieku bezrūpīgās paļāvības uz nākotni. Dzīve vienaldzīgi nostāda izvēles priekšā vai ik dienas, teju katrs solis ir izvēle, kas lielākā vai mazākā mērā iespaido nākotni. Savu un cita. Pirkt vai nepirkt? Precēties vai neprecēties? Mācīties to vai šito? Piedalīties vai nepiedalīties? Būt godīgam vai nē, krāpt vai nekrāpt, sadarboties vai nesadarboties? Skaudri, nepatīkami, un atbildība daudz lielāka kā vecajos laikos – tajos, par kuriem bērniem nu pasakas stāstām, tajos, kad tiešām šķita, ka nekas daudz no tevis paša nav atkarīgs. Nekad tu, cilvēks, nezini, ko izvēle tev nesīs. Vai nu - vai nu. Reklāmas māca no mazām dienām: izvēlies labāko, izvēlies ko īpašu! Bet kas ir labākais? “Ko tu gribētu’”, – bērnībā mīlēju vaicāt pieaugušajiem,- “būt vesels un nabags vai bagāts un slims?” (Nez kāpēc toreiz neienāca prātā alternatīva – “slims un nabags vai bagāts un vesels” –bērniškā prātā jau bija paguvusi iesakņoties atziņa , ka visus labumus nemaz nedrīkst gribēt). Nespēja izvēlēties esot slima gara pazīme. Man gan liekas – tās ir sakāpinātas bailes zaudēt – materiāli vai garīgi. Cilvēks laikam kļūst pieaudzis tad, kad skaidri apzinās, ko grib, vai vismaz – ko viņš negrib. Tad, kad cilvēks sāk zināt, ko nav vērts gribēt, - viņš ir kļuvis vecs. Ar pārliecību pieņemts lēmums cilvēku dara mierīgu. Piemēram – zinu, ka neskriešu pasaulē brīnumus raudzīt, sagaidīšu tūkstošgadi te pat mājās. Zinu, ka gribu Latvijā dzīvot, kaut arī man Londona dikti patīk. Zinu – ja gribu te dzīvot, tad jācenšas lai šī valsts kļūst gaišāka. Arī ziemā. Pašai jācenšas. Kā? Kaut vai apzinoties savu izvēli – katru dienu – darbā un mājās. Pat pie televizora un avīzi lasot. Mēģinot nepagurt, nezaudēt cerību, neļauties tumsai un īgnumam. Svētkus svinot – cik bieži vien iespējams. Grāmatas lasot, teātri skatoties, mūziku klausoties - un tāpēc vajag mums bibliotēku, vajag operu, un Latvijas zinātni vajag, jaunus un izglītotus cilvēkus – visu, kas prieku un lepnumu raisa, jo nevar visu laiku ar nodurtām acīm strādāt. Ak vai, novembrī, kad to vien gribas kā pabēgt tumsā zem deķa, aizmigt un aizmirst, ir tik grūti noticēt savu ikdienas domu un darbu nozīmīgumam. Bet kaut kā taču jāpārziemo. 25.11.99 (Comment on this)
5:13 pm	LAIMES Janvāris esot Vilku mēnesis – nezi, kā vilkiem savs mēnesis patīk? Dziļdziļi sniegi sasniguši, vilkam vajadzētu siltas zeķītes kājās, un Vecgada nakts tik gaiša kā vasaras saulgrieži – kaut vai grāmatu lasīt. Bet kas vilkam mežā grāmata? Ēsti gribas. Siltuma gribas. Tāds sals i vilka kažokam cauri izkodīs. Koki met melnas un garas ēnas pār sidrabpelēkiem sniega laukiem, tik tīriem, ka pēdu bail iemīt, lai neizjauktu pilnības harmoniju. Un mēness – tas arī tik pilnīgs kā alvas pankūka debesīs, izkausēt tādu un laimes izliet. Visiem izliet, visiem lai pietiek – tuviem un tāliem, mīļiem un tā pa vidam. Vai tad man žēl? Vilks, kadiķos pie meža mājas ielīdis, nosalušās kājas mīdīdams, brīnās; citplanētietis - aliens, vecās egles galotnē šūpodamies, lielās, slīpās acis bola, arī nesaprot,- ko tie ļautiņi tur lejā māžojas? Apskaujas pusnaktī, aukstumā, salā – jancīgie cilvēki! Sačukstas, bučojas, novēl viens otram – ko visu tik nenovēl!- bet pamatā jau to pašu laimi vien. Un kas tad tā laime ir? Katram sava, un katrs tad savu arī otram vēlē kā mācēdams. Kāds kādam teica: esi vesels. Kāds kādam teica: esi gudrs. Kāds kādam teica: esi bagāts. Un kāds kādam teica: lai tev mīlestības nepietrūkst. Bet man kāds klusi un nīgri iečukstēja: lai piepildās nevis tas, ko Tu vēlies, bet tas kas Tev nāk par labu. Kas iečukstēja? Nezinu, varbūt citplanētietis, nejaukais pragmātiķis, kaut vilks viņu parautu. (Bet varbūt es pati tā nevilšus nodomāju, kas to lai zina?) Ai, - sabijos gauži, - cik briesmīgs tāds vēlējums! Kuram cilvēkam tad spēka un prāta pietiek vien labu un pareizu ilgoties? Un kur tad viss cits lai paliek, - tas skaistais un sliktais, vilinošais un bīstamais - lai nepiepildās?!... Jā, jā – tā man šis pretī – lai nesanākot kā tai sieviņai ar desu pie deguna! Kur Laimes māte trīs vēlēšanās vecam precētam pārim ļāvusi piepildīt, un dumjā sieviņa sagribējusi, lai viņai, re ku, še pavardā tūdaļ pat desa čurkstsot uz oglēm! Desa nu čurkst arī, un vīrs (kā jau vīrs) par sievas nesaprātīgi izšķiesto vēlēšanos sašutis, vēl nesaprātīgāk izsaucas: Kad tev tā desa pie deguna pieaugtu, sieva! Un tad nu nācies vien trešo, pēdējo vēlēšanos iztērēt, lai sievai to desu no deguna atkal nost dabūtu. Nu ko, pamācoši,- es, plecus raustot, citplanētietim spītīgi atsaku – bet nez vai nebūtu tomēr labāk visu atlikušo mūžu ar desu pie deguna staigāt, bet to trešo vēlēšanos kaut kam tādam – nu lielam, nu skaistam un nesaprātīgam pietaupīt? Jā, tur ir, ko padomāt, par tām laimēm. Rau, decembra pēdējās dienās Jaunā Rīgas teātra aktieri lasīja Skalbes pasakas izsalkušiem – tās arī visas par laimi, un visas ar bēdīgām beigām. Bet tomēr tik dīvaini gaišas – kā tā Vecgada nakts, kurā vilks var grāmatu lasīt. Taču vilks nelasa, vilks iekaucas gari un žēli – kas viņam laimes vēlēs? Kas zeķītes noadīs, slapjo un auksto degunu nobučos? Un kas vilkam laime? Vai siltas vilnas zeķes kājās? Vai pilns vēders? Vai tomēr tā alvas panna tur debesīs, kam tādās spocīgās naktīs var visas bēdas, visas sirds ilgas un sāpes izdziedāt? Vilks iekaucas gari un žēli, un ļautiņi sastingst pie meža mājas: klau – vai tur vilks negaudoja? Un vai mūsu dvēseles nesmilkst, izsalkušas pēc vēl kā cita, - pēc tā, kas labumu nenes, pēc tāla un neiegūstama kā apaļais mēness virs mājas skursteņa? Pēc laimes, pēc tās, ko nekādos vārdos aprakstīt nevar, - jo neviens viņas nepazīst un tā īsti tuvu nav redzējis. Tikko dzirdami kadiķos sniegs nogurkst, apnicis vilkam uz muļķa cilvēkiem lūkoties, kājas saldēt, tumša ēna vien nozib, eglājā pazūdot. Žvāks, - teleportējas citplanētietis saīdzis uz savu planētu – neviens te negrib viņa viedos padomus klausīt. Un jauns gads sākas – vesels garš gads, kurā atkal var laimes gaidīt. 08.01.02. (Comment on this)
5:12 pm	ĻEŅINA OLA Tieši tai pašā vietā, kur daudzus jo daudzus gadus “iededzis saulē, apsnidzis balts” Ļeņins sveica bērnus - granītā kalts, pavasarim atnākot kā no zemes izaugusi milzu ola. Gandrīz jau uzrakstīju – kur gadījusies, kur nē. Bet aprāvos – jo tas jau principā skaidrs, kur gadījusies. Pilsēta pasūtījusi. Varbūt pat konkursu rīkojusi. Mākslinieks uztaisījis (nu,- ne jau izdējis, bet darinājis skici un pasūtinājis meistariem – tādiem ar zelta rokām). Mākslinieks nopelnījis naudu, pilsēta iztērējusi, un visi apmierināti. Rīga svētku rotā. Es, protams, atvainojos, ka pasūtītāju nosacīti un vispārināti saucu par “pilsētu” – es vienkārši nezinu kura pašvaldības iestāde vai instance vistiešāk ar šīm lietām nodarbojas, un nelāgais paradums frivoli apieties ar instanču nosaukumiem man arī saglabājies vēl no zināmā pieminekļa laikiem, kad mana oma, piemēram, gaļu pirka vai nu “pie valdības” vai arī “pie privātajiem”. Kas vainas olai? It kā jau nekas, vismaz šogad. Iepriekšējo gadu olas bija daudz momnstrozākas un monumentālākas. Es tikai vēl arvien nevaru saprast, kāpēc Lieldienās šai olai tur jāatrodas – pašā pilsētas centrā, pie Ministru padomes. Šī vieta, kā arī laukums pie prezidenta pils kļuvuši par tādiem kā pilsētas svētku noformējuma galvenaijiem punktiem. Īpaši Ziemsvētkos un jaunajā gadā, kad pēdējos gados jau sāk valdīt neveselīga konkurence – kura tad būs lielākā pilsētas egle? Prezidenta egle vai valdības egle? Nēsmu gājusi gar prezidenta pili pēdējās dienās, tādēļ nezinu, vai pils laukumu rotā prezidenta ola. Bet būtu taču jauki – prezidenta ola, valdības ola. Domes vai Bērziņa ola. Ja nu vienīgi Ķirsons vēl varētu pagūt pārtrumpot ar Ķirsona olu. Un neskaitīsim mazās (nosacīti – tā ap 1m diametrā) oliņas, kas jau kuro gadu ap šo laiku mētājas pilsētas parkos. Vai tiešām ola ir vienīgais lieldienu simbols? Neatkarīgi, vai sagaidam šos svētkus kā kristieši vai pagāni, kādus rituālus veicam, kādas tradīcijas ievērojam – tās visas ir daudz ietilpīgākas un simboliem bagātākas par šo vienu, ko pilsēta čakli izmanto savā noformējumā. 19.04.00 (Comment on this)
5:08 pm	GADALAIKI (RUDENS) GADALAIKI (RUDENS) Nezinu, ko tie gadalaiki mani neliek mierā. Cik atceros, jau pērn rakstīju par rudeni. Bet nu atkal. Varbūt tāpēc, ka gadalaiku maiņa lielai tiesai cilvēku norit kaut kā sāpīgi. Nu kaut kā tā mokoši norit, it kā tas nebūtu dabiski, it kā tam nepienāktos tā būt. Ar apjausmu – re, atkal viena vasara garām… Vai arī: skat, atkal jau ziema priekšā… Lai gan vajadzēja taču būt pieradušiem. Pat gēnu, pat iedzimtības līmenī. Un sagatavoties. Re, kā dzīvnieki gatavojas, bez liekām pārdomām par dzīves jēgu. Cits kažoku nomaina, cits vienkārši gulēt aiziet. Un gatavojas jau arī ļaudis kā prot – tā pat kažokus iepērk, pufaikas, zābakus - zābaciņus, avīzes, ko zābakos sabāzt, šalles, kur ietīties, vati, ko ausīs iestūķēt, lai vējš nesapūš. Baterijas jaunas, ar ko pāri pagalmam līdz hauzītei aiztuntulēt. Cūku kauj ziemai. Iečīkstas eņģe, Atskan sivēna pēdējais kvieciens.* Bet vienalga – dziļākajā būtībā ļaudis rudenim nav gatavi. Katrs jauns rudens kā nepatīkams pārsteigums. Es te par to vēlo rudeni runāju, ne par Siguldas melīgi skaisto. Par to, kad lapas pēkšņi vienā naktī nobirst. Un tumsa uznāk – tā biezā, slapjā un aukstā tumsa. Muļķīgas domas lien prāta, tādi bērnišķīgi jautājumi. Kāpēc tie gadalaiki vispār ir? Un kā būtu, ja viņu nebūtu? Par pavasari gan sūkstās tikai pavisam vientuļie un depresīvie – sak, kam viņš, ellē, tāds vajadzīgs? Tik vien, ka bezatbildīgi un vieglprātīgi pāroties vai tik pat bezatbildīgi un vieglprātīgi jaunus deputātus vēlēt. Bet par rudens tumsu, šķiet, nepriecājas neviens, tikai īpaši cilvēknīdēji un cilvēkēdāji (nejaukt ar Šreku). Ir taču vietas, kur nav gadalaiku – Kanāriju salās, piemēram. Kanārijās saule, Šeišeļos saule, gan jau ka Havajās arī saule, bet par Austrāliju vispār nerunāsim. Un Āfriku. Āfrikā Doktors Aikāsāp slimos zvērēnus ārstē, vajadzētu viņam varbūt vēstuli aizrakstīt, lai steidzīgi uz Afganistānu dodas? Māris G. ar “Mildu” kaut kur ap Rio De Janeiro ūdeņus malsta, tur arī silti un gaiši. “Es gribu braukt uz Riooooo….pirms vakars vēl nav klāaaat…” ausīs neaizmirstama burvīgā Liniņa balss no mana visu laiku mīļākā radiolasījuma). Bet Latvijā tumsīgās šausmas atkal nāk virsū. Ar visu pulksteņa ceijera pagriešanu, kas visu to tumsu vēl sabiezina. Es jau vairs neatminu,kurš bija tas īstais laiks? Tas Maskavas laiks, kurā es piedzimu. Vai tas bija stundu agrāk vai vēlāk, un kā man vispār tagad dzimšanas dienu svinēt? Un kurā gadā pēc Pirmās Laika Pagriešanas mēs dzīvojam? Cik Laika Pagriešanu jau ir noticis? Un, beigu galā, vai mēs laikam priekšā vai pakaļā tagad esam? Eh. Bet rudens notiek, ir viss kā nākas – dzeltenas lapas, sarkanas lapas, dubļi un lietus, un zemas debesis, drēgnums, iesnas – un tad vējš galā un pliki koki, un izdangāti ceļi. Atnāk rudens zelta zobiem, Sakož dabu lieliem robiem, kā reiz ārkārtīgi patiesi un poētiski rakstīja man personīgi vistuvākais dzejnieks A. Žebers. Rudenī melot liekas nepieklājīgi, rudenī atklājas viss – rētas uz koka mizas, pūstošais ābols salijušā zālē, līķis zem sētnieku sagrābto lapu kaudzes. Un izlobās kastaņi kā plika patiesība – tikai sākumā tāda gluda un smuka kā oliņa, pēcāk krunkaina kā vecs pauts. Varbūt patiesības pēc arī ir vajadzīgs rudens? Lai neiemiegam mūžamsaulainozemjuseriālu tīkamajā pašapmānā? Lai atveram vējā sasarkušās acis un asaraini palūram uz nesmuko, bet patieso pasauli? Tas tomēr ir saudzīgāks paņēmiens acu atvēršanai, kā Japānas kulta filmā, perversajā trillerī “Kinoprove”. Latvieša temperaments vismaz nepaģēr sadistisku kāju griešanu dzīvam cilvēkam ar stiepli (kā siera rituli kādu, tikai ar ievērojami lielāku iedvesmu), lai parādītu, cik mīlestība ir akla, un cik patiesība ir kaila. Vartbūt tāpēc ir vajadzīgs rudens. Haika par rudeni. Vai, pavisam aizmirsu – japāņiem taču arī ir gadalaiki. Nu bet nekas, japāņi jau tradicionāli ir kontrastu zeme. Pirmais sniegs nāk kā plastiskā operācija. *latviešu haika 30.10.01. (Comment on this)
5:04 pm	GABALIŅŠ Jūs, droši vien, zināt, ka pēdējie iespaidi vienmēr ir visspilgtākie. Tie aizēno visus iepriekšējos, peld apziņas virspusē, un tikai pēc laba laika nosēžas, ieņem savu īsto vietu visu jebkad gūto iespaidu vidū vai arī izgaist pavisam. Pēdējie iespaidi šobrīd ietekmē arī manas pārdomas par mākslu, kuras pēc pāris nedēļām vai pat dienām varētu būt pilnīgi citādas. Jo relativitāte un pieņēmumi ir visa, arī mākslas, pamatā. Nesen, pēc lielās vētras, es apciemoju kādu vecu kundzi laukos. Viņa tur pieskata savu bērnu māju un mocās ar garlaicību, viena pati mežā. Kundze kaut ko adīja. Adījums, tāds maziņš un neizprotams, neizskatījās ne pēc kā, un tomēr bija skaists. Es jautāju viņai: - Kas tas ir? - Ai, - viņa atbildēja. – Vispār nekas. Tikai tāds gabaliņš. Pēc tam es pabiju Āfrikā. Un nupat izlasīju Ungārijā dzimušās, Francijā dzīvojošās un rakstošās Agotas Kristofas grāmatu „Biezā burtnīca.” Visus šos tik dažādos iespaidus man vieno alūzijas par rāmjiem. Droši vien katram no jums ir kāds priekšstats par afrikāņu mākslu un tās nozīmi Eiropas mākslas attīstībā 20.gadsimta sākumā. Tomēr skaistākais mākslas darbs, ko es Āfrikā redzēju, bija kāda afrikāņu zēna no lupatām, zilajām plastmasas kulītēm un striķiem pašdarinātā spēļu bumba. Tāda daudzlietota, pielāpīta un labota. Tas bija vienīgais saprātīgais un skaistais izmantojums mazumiņam to miljardu zilo plastmasas kulīšu, kas šobrīd kā rietumu civilizācijas liecība, šķiet, vienmērīgā slānī sedz lielāko daļu Āfrikas kontinenta. Es redzēju vienmuļus, netīrus, pelēku putekļu klātus ciemus ar pelēkiem pussagruvušiem vai nepabeigtiem akmens un betona graustiem. Un neizbēgamajiem zilo maisiņi sanesumiem malu malās. Ciemus, kuros nekas neliecināja, ka to iedzīvotāji kaut mirkli būtu domājuši par savas vides, kaut tikai mājas priekšas skaistumu un kārtību. Kur nu vēl mākslu. Tomēr ikviena baskāje meitene, kura rotaļājas starp drupām un drazām, ir ģērbta netīrā šifona vai mākslīgā zīda princeškleitā, kuras krāsa zem visuresošo putekļu kārtas ļauj tikai nojaust tās kādreizējo spožumu. Un, droši vien, skaistas ir svešinieku acīm paslēptās, ar hennu tetovētās sieviešu rokas un kājas: –looks very nicely, - ar intīma noslēpuma pieskaņu balsī par savu sievu mums stāsta kāds bārmenis, kad interesējamies par hennas tetovējumu tehnoloģiju. Sievietēm, tām, kuras nav ortodoksālas musulmanietes un netinas melnā no galvas līdz kājām, tīk spilgti apdrukāts katūns, vizuļojoši sintētiski audumi, zeltītas mežģīnes un spožs atlass. Savukārt tas, ko mēs līdz šim esam raduši saukt par afrikāņu mākslu, ir pārvērties par masu preci. Ebonīta griezumi un krellīšu virtenes tiek piedāvātas tikai tūristiem. Ja zanzibārieša mājsaminiecībā ir kāds priekšmets, tas darināts no plastmasas vai skārda. Ikvienā tirgū, šķiet, pieprasītākais priekšmets ir smeļamais kausiņš, kurš izgatavots no tukšas konservu bundžas un tai piestiprināta primitīva koka kāta. Es lūkojos atpakaļ savās atmiņās pēc kaut kā, ko varētu nosaukt par mākslu, bet redzu tikai skaistos cilvēkus, viņu vaibstus, grāciju, augumus, tērpu krāsas. Bet, protams, ja ļoti vajag, es protu mākslu ieraudzīt visur. Trūcīgā mītnē ar blietētas zemes grīdu un skārda katliem pie sienas, noplukušos vēlēšanu plakātos pie mūra sētām, frizieru izkārtnēs ar smieklīgiem zīmējumiem, koši svītrainajā plastmasas paklājā, uz kura sēžot, mums no zilām plastmasas bļodām tiek piedāvāts mājās gatavots ēdiens, jebkurā krāsu salikumā, ko veido kāda zemē nomesta veca lupata un tās fons. Brīžiem man ienāk prātā, ka tā jau ir zināma samaitātība. Vai slikts ieradums. Un arī it kā pārāk vienkārša recepte: ierāmē gabaliņu īstenības un dabū mākslu. Vispārsteidzošākais, ka tas patiesi var būt jebkurš gabaliņš – izrādās, ka vissvarīgākais ir rāmis. Arī lasot Agotas Kristofas grāmatu man jādomā par rāmjiem. Triloģijas pirmajā daļā divi zēni, dvīņi, kuri kopīgi raksta dienasgrāmatu, paskaidro savu rakstīšanas principu: „Mums ir ļoti vienkāršs likums: uzrakstītajam jābūt patiesībai. Mums jāapraksta tas, kas ir, tas, ko redzam, dzirdam, daram... Ir aizliegts rakstīt: Mazā Pilsēta ir skaista, jo varbūt Mazā pilsēta ir skaista mums un neglīta kādam citam... Tāpat, ja mēs rakstam „gaitnieks ir labs”, tad tā nav patiesība, tāpēc, ka gaitnieks var pastrādāt arī nekrietnus darbus, par kuriem mēs neko nezinām... Vārdi, kas apzīmē jūtas, ir ļoti izplūduši: labāk izvairīties no to lietošanas un turēties pie priekšmetu, ļaužu un sevis aprakstīšanas, tas ir – aprakstīt faktus.” Tomēr cituviet grāmatas galvenais varonis skaidro kādai sievietei: „Es saku viņai, ka cenšos uzrakstīt visu, kā bijis patiesībā, bet kādā brīdī stātsts kļūst neizturams tieši sava patiesīguma dēļ, un tad nākas labot. Es saku, ka mēģinu izstāstīt savu dzīvi, bet man neizdodas, pietrūkst vīrišķības, man ir pārāk sāpīgi. Tad es sāku izpušķot, aprakstu notikumus nevis tā, kā tie notikuši, bet tā kā man būtu gribējies, lai tie notiek. Viņa saka: - Jā, gadās, ka dzīve ir skumjāka par visskumjāko grāmatu. Es saku: - Tieši tā. Lai cik skumja būtu kāda grāmata, tā nekad nevar būs tik pat skumja kā dzīve.” Savā bezgala skumjajā grāmatā pie šī neraksturošanas un neapzīmēšanas principa turas arī autore pati, tomēr viņa nevar izvairīties no faktu ierāmēšanas un stāsta izpušķošanas. Un tā dzīve pārtop dzīvesstāstā – kas nekad nav tas pats, kas dzīve. Bet rāmis - tas rada mākslu. Ja tik tiešām neviens mākslas darbs nevar būt skumjāks un bezcerīgāks par pašu dzīvi, tad, iespējams, māksla, arī visskaudrākā, ir mierinājums un žēlastība. Vai varbūt vakcīna, kas rada vismaz daļēju imunitāti pret dzīves neizskaidrojamo vienaldzību pret dzīvotāju. No visām radībām tikai cilvēkam piemīt spēja ciest no iztēles. Un pārdzīvot mākslu. Autors ir gļēvulis, kurš cenšas piedzīvoto, iztēloto vai apjausto dzīves nežēlību un vienlaikus dīvaino skaistumu izteikt vārdos, skaņās vai krāsās, atrast tai ja ne gluži jēgu, tad vismaz kādu kopsaucēju, ieviest kārtību haosā, struktūru tur, kur tās nav, tā gūstot kaut īslaicīgu mierinājumu. Dzīve turpretim ir atvērta, neierāmēta, tai nav sākuma – to mēs tikai nojaušam vai iztēlojamies, tai nav beigu – jo tās mēs vēl nezinām. Arī dzimšana un nāve katram no mums ir tikai vārdi. Tiesa, ir cilvēki, kuri uzskata sevi par savas dzīves autoriem, bet es tādiem neticu. Nespējot samierināties ar neizskaidrojamo un neizprotamo nejaušību nozīmi savā liktenī, tāds cilvēks būs rīkojies kā literāts - savu dzīvi izveidojis par stāstu, izceļot to, ko gribētos izcelt, izdzēšot atmiņas, kuras neiederas kopainā, ierāmējis, atzinis par labu esam un noticējis. Bet dzīve rit pati pēc saviem noteikumiem, vai, visticamāk – vispār bez tiem. Mēs nevaram to pēc pašu vēlēšanās nedz iesākt, nedz pabeigt – jo arī pašnāvība nav beigas, tā ir tikai avārijas izeja. Dzīve irst šuvēs, pretojas formai un kompozīcijai, izšķīst, izkaisās, sadalās stundās, minūtēs un sekundēs. Izbirst kā ogas no groziņa. Mākslas darbs, atšķirībā no dzīves, ir veselums. Literāram darbam, pat tādam, kurš apzināti demonstrē entropiju, ir sākums un beigas. Mākslas darbam ir ideja pat tad, ja šī ideja ir pilnīga idejas neesamība. Autors ir sākuma, beigu, un idejas radītājs. Autors ir ierāmētājs. Autors ir vientuļš cīnītājs ar bezgalību, kurš cenšas ierāmēt gabaliņu realitātes. Lielāku vai mazāku. Pārveido to vai nepārveido, izskaidro vai neizskaidro, paspilgtina vai pieklusina, padara saprotamu sev un parāda citiem. Jo saprast mēs varam tikai gabaliņu. Pavisam mazu no visa, kas ir. Jo vairāk gabaliņu, jo labāk. 01.02.05. (Comment on this)
5:00 pm	TICI UZ VĀRDA Es pasaules daļa, atbildīgs par visu. Tā rakstīja Rainis. Pasaules daļa esmu es arī, neapšaubāmi. Lai kas tā pasaule arī nebūtu. Bet ar atbildību man ir grūti. Es varu atbildēt tikai par to, ko zinu. Tomēr gandrīz nepārtraukti no manis prasa nevis zināt, bet ticēt. Ticēt uz vārda un uzņemties atbildību. Pirms dažām nedēļām, piemēram, mani aicina parakstīt vēstuli virsprokurora Maizīša aizstāvībai. Es esmu nesen atgriezusies no Āfrikas. Es nemaz vēl nenojaušu, ka Maizītim steidzami vajadzīga mana aizstāvība. Atskan telefona zvans. -Labdien, vai rakstniece tāda un tāda? Te sabiedriskā organziācija tāda un šitāda. -Jā, lūdzu? -Mēs gatavojam pilnīgi brīvprātīgu akciju virsprokurora Maizīša aizstāvībai pret spiedienu, ko izdara bla bla bla(sasodītā čerkstoņa telefona klausulē neļauj man saklausīt, kurš vai kas izdara spiedienu). -Atvainojiet, es kādu brīdi nebiju Latvijā, un vispār es jau labu laiku nesekoju politiskajām norisēm, un es pilnīgi neko nezinu par spiedienu uz Maizīti. -Kā? Bet to taču grūti nepamanīt! -Bet es tomēr neesmu pamanījusi. -Par to taču raksta visas avīzes! -Es neko daudz nelasu avīzes. -Nu tad es jums izstāstīšu. Ir tā un tā: bla bla bla. -Atvainojiet, bet es nevaru balstoties tikai uz jūsu pārstāstu, parakstīt vēstuli, kurā pausts viedoklis par kaut ko tādu, par ko man nav nekādas informācijas! -Žēl, patiešām žēl. Skaidri izteikts sarūgtinājums cilvēka balsī. Un man arī žēl un skumji. Žēl tā cilvēka, žēl Maizīša un žēl sevis,- ka es nezinu visu, un par visu nevaru atbildēt. Šobrīd, savukārt, pilnā sparā rit pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņa. To nu gan grūti nepamanīt, pat nelasot avīzes un neskatoties televīziju. Brauc tu cilvēks, automašīnā, un garām slīd sejas uz reklāmu stendiem. Lielas tādas sejas, milzīgas, visādas,- bālas, sārtas un iebrūnas. Ar dažādām frizūrām. Patiesībā vienīgi frizūras ir tās, kas uz brīdi paliek atmiņā. Un ūsas. Ja ir. Pašas sejas lielākoties nav iespējams atcerēties ilgāk par minūti. Toties galvā iegulst saukļi. ES VIŅIEM NEĻĀVU ZAGT! – lepni ziņo viena no sejām Juglā, Sarkandaugavā, Pārdaugavā. Atkal jātic uz vārda. Neko citu jau nepiedāvā. Nu protams, priekšvēlēšanu plakāts jau arī nav tā vieta, kur tādā kā kriminālhronikā aprakstīt nežēlīgā cīniņa detaļas. Kā Viņš neļāva. Viņiem. Un vai izdevās neļaut, vai varbūt arī ne,- šie, maitas tik un tā ņēma un nozaga. Kaut ko. Un vispār, - kas tie par „viņiem”,- es prātoju. Teorētiski „viņi” var būt jebkurš no mums. Es, piemēram, pazīstu vienu mazu puiku, kurš lielveikalā ēda tās mīkstās končas no vaļējām atvilktnēm. Pirms nosvēršanas. Viņu aizturēja apsargs. Es nemaz neatceros tā apsarga seju, tā pat kā to lielo seju no priekšvēlēšanu aģitācijas stenda, bet uz mirkli es pieļauju domu – ja nu tas bija Viņš? Cilvēks no plakāta? Trīs grēcīgi saldas un lipīgas končas mutē, un apsarga, Viņa, stingrā roka uz pleca. Starp citu, es jums pačukstēšu, uzmanieties no slaidas tumšmates un maza bonda puikas - tā ģimene vispār ir zaglīga, jo pēc kāda pusgada minētā puikas pieaugušo māsu tai pašā lielveikalā aizturēja ar aizkostu skābētu tomātu. Un pareizi darīja. Varbūt arī toreiz tas bija Viņš. Un paldies par Viņam. Tomēr, neraugoties uz visiem šiem pieļāvumiem, mani vairāk pārliecinātu plakāts ar citādu saturu: Es sev neļaušu zagt! Tas tik būtu sauklis, vai ne? Varbūt kādai partijai vēl nav par vēlu to izmantot. Tik atbruņojoši atklāti, tik cilvēciski skan. Un cilvēkiem jātic uz vārda, kā citādi dzīvosi tik sarežģītā pasaulē. Ej nu sazini, ko tu nezini. Kā teica mana omīte. 04.03.05 (Comment on this)