LAIMES
Janvāris esot Vilku mēnesis – nezi, kā vilkiem savs mēnesis patīk?
Dziļdziļi sniegi sasniguši, vilkam vajadzētu siltas zeķītes kājās, un Vecgada nakts tik gaiša kā vasaras saulgrieži – kaut vai grāmatu lasīt. Bet kas vilkam mežā grāmata? Ēsti gribas. Siltuma gribas. Tāds sals i vilka kažokam cauri izkodīs.
Koki met melnas un garas ēnas pār sidrabpelēkiem sniega laukiem, tik tīriem, ka pēdu bail iemīt, lai neizjauktu pilnības harmoniju. Un mēness – tas arī tik pilnīgs kā alvas pankūka debesīs, izkausēt tādu un laimes izliet. Visiem izliet, visiem lai pietiek – tuviem un tāliem, mīļiem un tā pa vidam. Vai tad man žēl?
Vilks, kadiķos pie meža mājas ielīdis, nosalušās kājas mīdīdams, brīnās; citplanētietis - aliens, vecās egles galotnē šūpodamies, lielās, slīpās acis bola, arī nesaprot,- ko tie ļautiņi tur lejā māžojas? Apskaujas pusnaktī, aukstumā, salā – jancīgie cilvēki! Sačukstas, bučojas, novēl viens otram – ko visu tik nenovēl!- bet pamatā jau to pašu laimi vien. Un kas tad tā laime ir? Katram sava, un katrs tad savu arī otram vēlē kā mācēdams.
Kāds kādam teica: esi vesels. Kāds kādam teica: esi gudrs. Kāds kādam teica: esi bagāts. Un kāds kādam teica: lai tev mīlestības nepietrūkst. Bet man kāds klusi un nīgri iečukstēja: lai piepildās nevis tas, ko Tu vēlies, bet tas kas Tev nāk par labu.
Kas iečukstēja? Nezinu, varbūt citplanētietis, nejaukais pragmātiķis, kaut vilks viņu parautu. (Bet varbūt es pati tā nevilšus nodomāju, kas to lai zina?) Ai, - sabijos gauži, - cik briesmīgs tāds vēlējums! Kuram cilvēkam tad spēka un prāta pietiek vien labu un pareizu ilgoties? Un kur tad viss cits lai paliek, - tas skaistais un sliktais, vilinošais un bīstamais - lai nepiepildās?!...
Jā, jā – tā man šis pretī – lai nesanākot kā tai sieviņai ar desu pie deguna! Kur Laimes māte trīs vēlēšanās vecam precētam pārim ļāvusi piepildīt, un dumjā sieviņa sagribējusi, lai viņai, re ku, še pavardā tūdaļ pat desa čurkstsot uz oglēm! Desa nu čurkst arī, un vīrs (kā jau vīrs) par sievas nesaprātīgi izšķiesto vēlēšanos sašutis, vēl nesaprātīgāk izsaucas: Kad tev tā desa pie deguna pieaugtu, sieva! Un tad nu nācies vien trešo, pēdējo vēlēšanos iztērēt, lai sievai to desu no deguna atkal nost dabūtu.
Nu ko, pamācoši,- es, plecus raustot, citplanētietim spītīgi atsaku – bet nez vai nebūtu tomēr labāk visu atlikušo mūžu ar desu pie deguna staigāt, bet to trešo vēlēšanos kaut kam tādam – nu lielam, nu skaistam un nesaprātīgam pietaupīt?
Jā, tur ir, ko padomāt, par tām laimēm.
Rau, decembra pēdējās dienās Jaunā Rīgas teātra aktieri lasīja Skalbes pasakas izsalkušiem – tās arī visas par laimi, un visas ar bēdīgām beigām. Bet tomēr tik dīvaini gaišas – kā tā Vecgada nakts, kurā vilks var grāmatu lasīt.
Taču vilks nelasa, vilks iekaucas gari un žēli – kas viņam laimes vēlēs? Kas zeķītes noadīs, slapjo un auksto degunu nobučos?
Un kas vilkam laime? Vai siltas vilnas zeķes kājās? Vai pilns vēders? Vai tomēr tā alvas panna tur debesīs, kam tādās spocīgās naktīs var visas bēdas, visas sirds ilgas un sāpes izdziedāt?
Vilks iekaucas gari un žēli, un ļautiņi sastingst pie meža mājas: klau – vai tur vilks negaudoja? Un vai mūsu dvēseles nesmilkst, izsalkušas pēc vēl kā cita, - pēc tā, kas labumu nenes, pēc tāla un neiegūstama kā apaļais mēness virs mājas skursteņa?
Pēc laimes, pēc tās, ko nekādos vārdos aprakstīt nevar, - jo neviens viņas nepazīst un tā īsti tuvu nav redzējis.
Tikko dzirdami kadiķos sniegs nogurkst, apnicis vilkam uz muļķa cilvēkiem lūkoties, kājas saldēt, tumša ēna vien nozib, eglājā pazūdot.
Žvāks, - teleportējas citplanētietis saīdzis uz savu planētu – neviens te negrib viņa viedos padomus klausīt.
Un jauns gads sākas – vesels garš gads, kurā atkal var laimes gaidīt.

08.01.02.