Below are 10 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in andra's LiveJournal:

[ Next 20 >> ]

Friday, April 22nd, 2005
4:57 pm	ĒRMI Varbūt kāds vēl atceras – “Vakara Avīzē” tās iznākšanas sākuma posmā bija tāda kā ērmu rubrika. Piemēram – par sievieti ar kaķa ausīm. Reiz vienai sievietei ausis sākušas mainīt formu. Ne no šā, ne no tā. Tās kļuvušas arvien spicākas un spicākas, arvien spalvainākas un spalvainākas. Līdz pārvērtušās par īstām kaķa ausīm. Vai atkal: reiz viens kara veterāns sācis just dīvainu kniešanu lāpstiņu apvidū. Līdz ārsti bijuši spiesti konstatēt, ka veterānam sākuši augt spārni. Izmisušais veterāns ievietots speciālā ārstniecības iestādē, kur priekšā, viņam par mierinājumu, izrādījusies vesela grupa nelaimes biedru, līdzīgu veterānu ar vairāk vai mazāk attīstītiem spārnu aizmetņiem. Viņi visi tur nodarbojušies ar īpašu ārstniecisko vingrošanu un saņēmuši ļoti speciālu fizioterapiju. Ērmi tolaik bija deficīts, pēc tiem bija liels pieprasījums. Nez kā viņiem visiem tagad klājas, es iedomājos, kārtējo reizi ejot pa Brīvības ielu un domās jau gandrīz pierasti un draudzīgi apsveicinoties ar tīģer-plankumaino sievieti viesnīcas “Latvija” kazino “Black Cat” logā. Sievieti - ērmu, kurai aste tik gara, ka viņa to var pat sūkāt. Mans piecgadīgais puika, katru dienu šim dabas brīnumam garām ejot, tomēr ne reizes nav uzdevis pat ne vienkāršāko jautājumu – piemēram, vai sievietēm var būt astes. Vakaros lasīto pasaules tautu pasaku un dienā uzlasīto videoklipu ietekmē viņš visu uztver kā pašsaprotamu- ērmu pilna ir pasaule, vai tas Betmens vai Meža Māte, Fērbijs vai Brālītis Trusītis, Adamsi vai Jodi un Murgi, un galu galā pat Ganuzēns viņa uztverē droši vien ir tāds pat nekad neredzēts ērms kā Velns, ko Ganuzēns apmuļķo. Ērmu armija bērnu apziņā kļūst arvien daudzskaitlīgāka un krāsaināka, un tai pat laikā – ikdienišķāka. Ja piecgadīgais pašsaprotami kā lietotājs uztver datoru un internetu, TV un video, tad brīnumi vairs nav brīnumi, bet tikai jauna pieredze, kas tiek pieņemta zināšanai. Pasaules paplašināšanās ir notikusi sprādzienveidīgi, bet man ir aizdomas, ka jūtu un prāta ietilpība nav īpaši palielinājusies. Vai tas labi vai slikti – laiks rādīs. Mani, pagājušā gadsimta vidū dzimušo, gan urda visādi, gan nopietni, gan gluži bērnišķīgi jautājumi. Piemēram: kāpēc “Black Cat” nevis “Melnais Kaķis”? Un vai lietas būtība mainītos, ja tā plankumainā sieviete būtu nevis astoņreiz lielāka par dabīgo, bet septiņreiz mazāka? Un sūkātu savu asti kaut kur citur, nevis uz Rīgas galvenās ielas? Un vai no Ministru Padomes logiem to var redzēt vai nevar? Un cik tādu ērmu ir Rīgas skatlogos? Un vai es justos estētiski mazāk aizvainota, ja tai sievietei aste būtu nevis mutē, bet gredzenā? Un vai tai sievietei ir arī kaķa ausis? Un cik kazino ir Rīgā uz vienu dvēseli? Un vai daudzās valstīs kazino tiek rīkoti bērnu rīti, kā piemēram Rīgas “Admirāļu klubā”? Un vai man vispār ir kaut kas pret kazino? Un kas ir Rīgas galvenā pazīšanās zīme ārzemēs –jūgendstila arhitektūra vai mazgadīgu prostitūtu tirdzniecība? Un kad Melngalvju namā ierīkos pirmo spēļu zāli? Un vai te ir kāds, kurš par visu to atbild? Un vai ērmi nav klusi, nemanāmi jau nomainījuši cilvēkus visās instancēs, nu gluži kā citplanētieši TV seriālā “Pirmais vilnis”? Nu, pietiek, pietiek. Man kļūst kauns sava bērna priekšā. Tā jau var jautāt bezgalīgi, un, tā jautājot, nav tālu arī līdz atbildēm. No atbildēm nav tālu līdz vispārinājumiem. Bet vispārināt, mīļie lasītāji, vispār ir bez-atbildīgi. 20.01.00 (Comment on this)
4:55 pm	DZEDZEDZEDZEJAS DIENAS ir sux”, - teica kāds gandrīz nevienam nezināms dzejnieks. ”K-kam viņas va-va-va-vajadzīgas?” Ak, jūs varat iebilst, kas nu tas tāds par dzejnieku, dzejdaris kaut kāds. Vārsmotājs, pantiņu, varbūt pat p-p-p-pantiņu kalējs. Viņš neraksta uz papīra un nemēģina nekur neko iesūtīt drukāšanai. Par skaļu priekšā lasīšanu, kā jūs varat iedomāties, vispār nevar būt runas. Viņš ir no tiem, kuri raksta savā personīgajā interneta mājas lapā, un šī lapa kā no avarējuša kuģa izsviesta pudele kulstās kaut kur milzīgajā pasaules tīmekļa okeānā, cerībā kādu dienu tikt izskalota klusā lagūnā pie sava lasītāja kājām. (Salīdzinājums par pudeli un okeānu, šķiet, nav mans, un par to es jums, zemu paklanoties, drošības labad atvainojos. Laiks, ziniet, ir tāds, kad neviens vairs nevar būt drošs, vai viņa tikko izdomātā doma tiesām ir viņa paša izdomāta. Šķiet, kolektīvajai apziņai no pārslodzes drīz izsitīs korķus). Šādiem dzejdariem nav ne ambīciju ne ilūziju, tik vien, cik ļaudīm, kas piedalās miljonu loterijās. Tādēļ viņiem nav arī vārdu, bet ir niki, iesaukas, nekādā gadījumā nesauciet tos par pseidonīmiem – apvainosies. Niki parasti mēdz būt neuzkrītoši vēstoši, piemēram Riigas_Miesniece vai Maigais_Riita_Veejsh. Viņu panti ir sūdīgi, taču neviens viņiem to nesaka, jo tīkls, atšķirībā no ausīm, pacieš visu. Un galu galā, katram ir tiesības ne tikai justies kā dzejdarim bet arī tam būt, ja viņš ar savu daiļradi nevienam neuzmācas un nekurina rasu naidu. Katram ir tiesības ne tikai rakstīt, bet arī nelasīt, ko raksta citi. Ir vēl arī šie citi. Ir tādi ar vārdiem un pseidonīmiem. Viņu panti nav peļami, viņi izdod grāmatiņas un almanahus, un rīko pasākumus, un, sekojot līdzi laikam, veido multimediālus, marginālus un vēl sazinkādus projektus, miksējot dzeju ar mūziku, bildi un personīgo šarmu. Labi jau sanāk, visiem patīk, un man arī. To es no sirds saku, nopietni un bez mazākās ironijas, jo man arī vienādiņ gribas laikam skriet pakaļ, tikai laiks, maita, vienmēr ir tepat aiz nākamā stūra, un nekādi neizdodas viņu ieraudzīt. Jā, un vēl tad ir tie, kuri laikam līdzi neseko, varbūt pat nezina, ka viņš ir, tup pie rakstāmgalda, urbj, domā domas visādās dīvainās valodās. Nemanot ar bārdu un matiem apaug, biezākas brilles uzliek. Laiks ik pa brīdim palūr ap stūri atpakaļ un viņus pagaida, bet šie, ar urbšanu aizrāvušies, to pat i nepamana. Un beidzot vēl tie ar lielo “dz”, tie, kuri vainagus spodrina, sabirzušās lapiņas mēģina stieplītēm sastiprināt. Visu gadu spodrina, tā lai pagadskārtu īsti spoži uzmirdzētu. Un visiem šai valstī ir tiesības savus svētkus svinēt. Par ko ne? Man tikai pagrūti saprast, kas viņiem, tik dažādiem, pašiem ir kopīgs, un vai šīs dzejas dienas gadu gaitā nekļūst tik pat formālas kā savulaik komunistiskās sestdienas talkas. TV intervijā ievērojamais čellists Rastropovičš sacīja, ka gadu gaitā čells viņam esot kļuvis par vēl vienu orgānu. Lai izteiktu sāpes, bēdas, laimi, izmisumu vai prieku, viņam ne mirkli nav jādomā, kā tehniski to izdarīt, kā tie pirksti tur jākustina, - viņš vienkārši pauž savu pārdzīvojumu ar čella starpniecību kā jebkurš cits cilvēks to impulsīvi darītu ar balsi, mīmiku vai žestiem. Nekā tur nav vidū starp jūtām un skaņu. Dzeja autoru lasījumā, lai arī intriģējoša, moka manu dvēseli, jo manī tā skan citādi. Runātais v-v-vārds ir starpā. Bet lai notiek svētki! Viss ir vajadzīgs, kas kādam ir vajadzīgs. Es gribu uzsaukt tostu tiem, kuri savu dzeju vairs nelasa, laikam pakaļ neskrien. Viņiem Dzejas Dienas ir vajadzīgas. P-par mirušiem dzejniekiem, draugi! 10.09.01. (Comment on this)
4:53 pm	UZTICĪBA UN DŪMI “Fredijs par ceturtās daļas sprīdi pagriezās pret galdu. Viņš nenojauta, ko no viņa grib, bet, ja izrādītos, ka viņam bija jāizrāda kaut kāds gods, pret ko viņam bija zemiski nodomi, tad viņš to bija gatavs aizstāvēt ar visu, kas bija viņa rīcībā un kas šajā brīdī bija videomagnetafons un tastatūra. Viņš izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka. Vēl arvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz “2”. Viņas pavadonis apspriedās ar sievieti slikti lauzītā angļu valodā. Svars pacēlās no viņas, un sega no viņas ķermeņa sakrita kaudzē lejā pie potītēm. Viņš salika rokas kopā, it kā slēpdams ar nelegālajām siekalām saslapinātu beisbola bumbu. Sarāvis vaigus pret piepešo dienasgaismas uzbrukumu, viņš iesaucās: Rokudzelžus!” X x x Kas tas tāds? Donalds E. Vestleiks. “Dūmi”. Klajā laidusi it kā visnotaļ cienījama izdevniecība “Pētergailis”. Sērija “Pētergaiļa ēna”. Laimoņa Streipa tulkojums no angļu valodas. Redaktore Renāte Ālīte. Izzūdošais romāns. Nezinu, ko tas nozīmē, bet tā rakstīts uz grāmatas vāka. Neiedrošinos cerēt, ka minētais izdevums izzudīs kā dūmi, un, ņemot vērā, ka gan romāna autors gan romāna žanrs vēl ir pie veselības, varu tikai minēt, ka šis apzīmējums kaut kā daudznozīmīgi un mistiski saistīts ar tulkojuma kvalitāti. Glīti nodrukāts uz visai laba papīra. “Dialogi ir baisi, situācijas neticamas, humors nebeidzams” – uz grāmatas aizmugurējā vāka citēts “San Francisco Examiner”. Gandrīz inteliģentais grāmatas izskats un ceturtā vāka atsauksmes ir iemesls, kāpēc es to nopērku. Un, par atsauksmēm runājot, - tās nemelo. Diez vai iespējams precīzāk noraksturot šo tulkojumu: dialogi tiešām ir baisi, situācijas neiespējamas, un humors – ja lasām grāmatu kā kādreiz populāro citātu apkopojumu “no skolēnu sacerējumiem” – vienkārši nebeidzams un neizsmeļams. Sen nebiju tā smējusies. Bet tā jau saka, ka no smiekliem līdz asarām viens solis. Mēs pazīstam un pat sākam ievērot autortiesības uz literāru darbu publikācijām un tulkojumiem, uz muzikālu skaņdarbu atskaņošanu, - taču neviens un nekādā veidā laikam gan neaizsargā autorus no viņu darbu kropļošanas. Vestleiks nepazītu savu romānu, ja to lasītu. Bet mēs varam gulēt mierīgi, - viņš to nelasīs. Jo autori jau vispār reti mēdz pārlasīt savus vecos darbus, un pie tam Vestleiks droši vien nemaz neprot latviski. Tā ka arī viņš var gulēt mierīgi. Varbūt tieši latviešu valodas nezināšana viņu, Vestleiku, vieno ar savu tulkotāju, Laimoni Streipu. Lasot šo apbrīnojamo tulkojumu, es gandrīz vai spēju noticēt, ka Laimonis Streips prot angliski. Kā nekā Amerikā pavadīti tik gari gadi. Tik gari, ka latviešu valoda pilnīgi aizmirsusies. Tā gadās – teiktu kāds Latvijā ārkārtīgi iemīļots autors Kurts Vonneguts. Ja viņam, Vonnegutam, nebūtu tā paveicies ar tulkotājiem – jau sākot ar Klāvu Elsbergu, - varbūt viņš nemaz nebūtu tik iemīļots. Bet paveicās, redz. Tā ka arī Vonneguts var gulēt mierīgi. Stingri ņemot, arī Laimonis Streips var gulēt mierīgi, jo brīvā valstī, par kādu mēs, visi latvieši, esam cīnījušies, nevienam nav liegts kaut ko tulkot. Un iztulkoto kaut kur iesniegt. Nezinu, kā nāk miegs grāmatas redaktorei. Pēc ieņemamā amata viņai it kā vajadzētu prast latviešu valodu. Šo minējumu netieši apstiprina arī cienījamās kundzes vārds un uzvārds. Tad kādēļ gan grāmata nav rediģēta? Vienīgais ticamais izskaidrojums – redaktore to nav lasījusi. Nav sanācis laika. Vai arī paļāvusies uz tulkotāju. Bez uzticības taču nevar! Tāpēc arī viņa guļ mierīgi. Vai vismaz gulēja. Līdz šīs slejas publikācijai. Bet ko izdevniecība? Neko. “Pētergailis” varbūt nezina, ko viņa ēna dara. Nu, tāda kā ēnu izdevniecība. Izrādās, man vienīgajai miegs nenāk. Lai gan - kas man par daļu? Kāpēc es, vakarā palasījusies grāmatu un no sirds izsmējusies, nevaru aizmigt? Vai vispār tāds nieks – sačakarēts sveša autora teksts – ir uzmanības vērts? Bet varbūt tomēr, - jo spoži demonstrē ne ar ko nesalīdzināmo vaļību pret tekstiem, ko piekopj izdevniecības – kadru trūkuma, skopuma vai vienkārši bezatbildības un neprofesionalitātes dēļ. Jā, noteikti - jo grāmata maksā 4 lati ar santīmiem. Un liek vaicāt pēc padoma – kā un vai vispār iespējams tādu patvaļu ierobežot? Nu negribas man vēlreiz iekrist. Negribas pirkt un lasīt grāmatas “slikti lauzītā” latviešu valodā. Un pat ne labi lauzītā. Negribas, neatejot no kases, lasīt grāmatas, lai pārbaudītu tulkojuma kvalitāti. Gribas uzticēties izdevniecības vārdam. Bez uzticības taču nevar. 13.09.02. (Comment on this)
4:52 pm	DRAUGI Gadās – pienāk laiks slejai, bet nav, par ko rakstīt. Nē, nu vispār jau ir – visādas sabiedrībai svarīgas un aktuālas tēmas. Bet negribas. Un es nolēmu uzrakstīt par to, par ko gribas – par draugiem. Kirils man teica tā: draugus uzreiz var pazīt pēc sejas. Nu ja, - es atbildēju. - Tā viņš ir. Tu ej, piemēram, pa ielu un redzi – pretim nāk cilvēks. Tu viņu nepazīsti, viņš tevi arī, jūs paejat garām viens otram, bet tu skaidri zini, - tas bija draugs. Ja apstātos, sāktu runāt, būtu grūti teikt viņam „jūs”. Jo draugs taču, savējais, tuvais - skaidri redzams. Tu tīri vai zini, kurp viņš tagad dodas, ko domā un jūt. Tu neapstājies, ej tālāk, bet ir silti ap sirdi. Un viss liekas gaišāks, tīrāks un labāks. Vai arī kādā žurnālā seju ieraugi un nodomā – draugs. Vai noklausies dziesmu, tādu, kas uzreiz sirdī iekrīt – arī to, protams, dzied draugs, kā gan citādi viņš būtu tādus vārdus un tādu mūziku atradis, tieši priekš tevis? Vai arī izlasi kādu tekstu un saproti pavisam skaidri – to rakstījis draugs. Varbūt tāds, kurš jau sen, pirms gadsimtiem miris, vai kāds kurš dzīvo okeāna citā krastā - vienalga draugs. Pa ielu ejot, tu viņu pazīsti pēc sejas pantiem, pēc tā, kā viņš lūkojas apkārt, pēc smaida vai nopietnības, pēc gaitas. Varbūt pat pēc balss, kad viņš tev priekšā pie kases kaut ko pārdevējai vaicā. Tekstu lasot, tu viņu pavisam viegli pazīsti – pēc kādas domas, kas taču ir tava, tavējā- jau sen izdomātā un formulētā, bet varbūt tikai nojaustā. Un tu iztēlē uzsit neredzamajam draugam uz pleca un saki, ar grūti slēpjamu skaudību un reizē labvēlīgu cieņu un apbrīnu: nu, vecīt, lieliski gan tev tas izdevās, ko! Eh... Bet gadās arī pavisam citādi – tu cilvēku sen jau zini. Satiec laiku pa laikam sabiedriskās vietās, apmainies kādiem nenozīmīgiem teikumiem. Taču kaut kas (velns viņu zina) - steiga un rūpes, paviršība vai nogurums, vai arī tava un viņa kautrība nav ļāvuši saprast – tepat līdzās visu laiku dzīvojis draugs. Līdz kādā pilnīgi parastā dienā daži vārdi vai skatiens, vai nejaušs pieskāriens, neveikls skūpsts uz vaiga – un draugi sastopas. Atrodas draugi. Draugu visapkārt tik daudz - pat žēl, ka ar visiem nevar iepazīties. Citreiz arī neērti – viņš tev liekas tāds liels liels, tu pats sev tāds maziņš,- sak’, ko nu tur uzbāzīsies, ko līdīs. Pārpratīs vēl. Vai arī pateiksi sākumā dažus nepareizos vārdus, radīsi par sevi aplamu iespaidu, un draugs tevi nepazīs. Būs apkaunojoši un sāpīgi. No otras puses - labi, ka tā. Jo ar daudziem pa īstam draudzēties nemaz nevar. Draudzība prasa laiku. Draugus vajag uzpasēt, lutināt, par viņiem domāt un rūpēties. Draugiem vajag gādāt mazas dāvaniņas, bet no ārzemēm sūtīt atklātnes. Piedot viņiem viņu vājības, tā pat kā viņi tev piedod tavējās. Visaugstākā laikam ir tā neizskaidrojamā draudzības pakāpe, kad draugi sāk mīlēt un lolot viens otra sliktās īpašības. Kad svešiem no malas varētu šķist – nu nav taču nekāda pamata šai draudzībai! Ir bijuši strīdi un nesaprašanās, un atsvešināšanās gadi, ir bijuši lauzti solījumi un mazi meli, sīki dzēlieni un mikroskopiskas nodevības. Nu, sakiet – kāds tur vairs draugs? Bet draugs ir, jo tu viņu jūti, un viņš tevi arī. Jūt. Bet vissvarīgākais - draugus vajag atcerēties. Pat ja nesatiec gadu, pat ja nesazvanies un atklātnes nesūti, tad vienkārši atceries, iedomājies pa brīdim – tur un tur man ir draugs. Nezin kā viņam iet, cerams, ka labi. Tu atceries, un viņš to sajūt. Varbūt pat tieši tai pašā brīdī viņš atceras tevi - ko gan var zināt? Atcerēšanās arī ir draudzēšanās, tāpēc nevajag sen neredzētus draugus saukt par zudušiem draugiem. Pat ja gadi ir pagājuši un dzīve jūs kaut kā savādi lauzījusi un liekusi katru uz savu pusi, un šodien uz ielas tu viņā draugu vairs nepazītu. Viņš vienalga ir tavs draugs, tur, tajos laikos pirms visa, kas bijis vēlāk. Tajos laikos, kas vienmēr pastāv līdzās tiem, ko dzīvojam šeit un tagad. Tāpēc arī mirušie draugi paliek un nekur neaiziet. Nu jā - ikdienā pietiek ar dažiem, bet tik labi zināt, ka viņu ir daudz. Un visur. 04.06.04. (Comment on this)
4:45 pm	DĪĶĪ LĪĶIS Dienu, kad Indulis Emsis izvirzīja Ingrīdu Ūdri Eiropas komisāra amatam, Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, nosauca par Latvijas melno dienu. Man likās, ka es vairs nekad neko nerakstīšu par politiku. Lai šī tēma paliek profesionāļiem. Lai viņi analizē, prognozē un vērtē. Lai izsaka viedokļus. Pēdējo reizi es atļāvos paust savu attieksmi pret politiskajiem procesiem valstī 2000.gada aprīlī, tepat, Dienas slejā, ar nosaukumu „Malā”. Es atvainojos par garo un garlaicīgo citātu: „Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, no šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu personu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī. Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula.” Man nav vairs ne jausmas, kāds notikums toreiz radīja šo vilšanās izraisīto intereses trūkumu, kurš saglabājās visus pēdējos gadus. Atceros vien to, ka rakstot mani pavadīja tāda kā kauna un apgrēcības sajūta, atzīstoties neticībā savai valdībai un parlamentārajiem tautas pārstāvjiem. Šodien man kauna vairs nav. Kas mainījies kopš tā brīža? Pirmajā brīdī liekas - nekas. Un tomēr, tomēr - attīstība norit pa spirāli, un es pamanu kādu būtisku atšķirību: šodien politiķi ir kļuvuši atklātāki. Aizkulišu spēles vairs netiek tik rūpīgi slēptas, motīvi pavisam vāji aizplīvuroti, un neviens pat vairs īpaši necenšas „sašūt galus” – teiksim, rūpīgi izplānot scenārija detaļas, lai notikumi tajā ritētu vismaz loģiskā secībā. Viņi vairs nebaidās ne nieka, varbūt arī tāpēc, ka daudzi no mums, vīlušies, noguruši vai garlaikoti, ir stāvējuši malā. Par stipru teikts? Patiesi - pats fakts jau laikam nav nemaz tik svarīgs. Kāda, galu galā, starpība, kurš strādās Eiroparlamentā, - kaut kāda Kalniete vai kaut kāda Ūdre. Te, pie mums, viss tā pat ritēs ierastajā gultnē. Nekas svarīgs tas, acīmredzot, neliekas arī valsts prezidentei, kurai jau sen nav bijis sava, skaidra un nepārprotama viedokļa par kādu valstij un tautai, tautas uzticībai būtisku jautājumu. Tā arī šoreiz: „...izvirzīšana ir notikusi kopumā tajās tradīcijās kā Eiropā notiek”. „Kopumā” ir tāds labs vārds, tāds mierinošs. Kopumā pie mums viss kā visur. Visi zvejo no tā paša dīķa, neliekoties manām, ka dīķī pūst līķis. Vienīgais, ko es jūtu, rakstot šodien, ir derdzīgums. Es rakstu nelabprāt, bez iedvesmas un grūti. Šāda, politiskiem terminiem piebārstīta valoda man ir sveša un īsti nepadodas. Taču šī ir tā reize, kad es patiešām jutu: ja man ir dota iespēja paust savu attieksmi publiski, mans pienākums pret sevi ir to darīt. Kaut līdz ar to es atkal vairs neesmu malā. Kur ir visērtāk. (Comment on this)
4:42 pm	MĒS, CILVĒCIŅI Tie, kuriem sāp, kuri maldās, meklē un baidās. Visādus darbus dara. Mīl, cieš, lamājas, iedzer, no skumjām pārēdas, ienīst un raud. Dažreiz no prieka, dažreiz tāpēc, ka pāri nodarīts, bet visbiežāk tāpēc, ka jēgas nav. Kāds mums jēgu ir nozadzis – ja tā vispār ir bijusi. Mēs, kas esam par sīku, lai noturētu pasauli plecos. Neviens mums arī nav paskaidrojis, kādēļ tā būtu jātur, bet mēs tik turam. Mēs, tie mazie, kuriem nav dieva. Un kuri nemāk izmantot Koelju pavārgrāmatas. Varbūt aiz paraduma turam. Vai tāpēc, ka visi tā dara. Un mums pašiem taču vajag tik maz: kādu drusku ēdiena, ko likt galdā, un mazliet izpriecu. Tā labad nav grēks arī pakrāpties, - domā bēdīgais, resnais vīrs Roja Andersona filmā “Dziesmas no otrā stāva” un kuru es atļaušos te vēl pāris reizes citēt. Varbūt kādreiz mums bijis vajadzīgs arī kaut kas cits, bet tas aizmirsies. Viss aizmirstas ar laiku, ja laiks ir tik ļoti garš. Dīvainā ticībā laimīgām beigām traucoties pa Venēcijas – Milānas automaģistrāli, šo lielpilsētas artēriju, kuras sirds kardiogrammu nemitīgi šifrē virs ceļa izkārtie eketroniski tablo (“Pa autostrādi Nr. X līdz Milānai 18 minūtes!!!!”) ,sāk likties, ka mašīnu pasaulē ir par daudz. Un arī cilvēku ir par daudz. Lidmašīnā paceļoties virs Milānas, bet vēlāk virs kalniem, un vērojot mazās, vietumis izbērtās skudru oliņu saujas kalnu ieplakās – varbūt tās pat ir prāvas pilsēteles, - sāk likties, ka par daudz ir visa kā uz zemes tumšajiem, stiprajiem pleciem. Prasās pēc insekticīda un tīrām, gludām kalnu mugurām. Apskatot Venēcijas biennāli , sāk likties, ka par daudz ir arī mākslas. “Tā saucamās laikmetīgās” – kā nebeidz atkārtot mākslas zinātniece un rakstniece Gundega Repše savā patiesi labajā grāmatā par “mākslinieci aiz nepieciešamības” Līgu Purmali, tādējādi noliekot “laikmetīgo” ārpus kādas citas, īstenās un laikam nelaikmetīgās. Ne “tā saucamās” mākslas rāmjiem. Bet izstaigājot tulznainiem papēžiem Ziemeļitālijas dievnamus un muzejus, sāk likties, ka arī kultūras mantojuma ir par daudz. Par daudz mūsu pleciem. Par smagu. Tie izraisa apbrīnu, bet neuzrunā. Tieši un sāpīgi uzrunā Rīgā aplūkojamās fotoizstādes “Magnum” satriecošais, neapšaubāmi laikmetīgais dokumentālisms. Toties vēl jo vairāk gan Venēcijā, gan Rīgā kaitina spēles “ap” dokumentālismu. Prasās pēc blakšu pulvera, pēc dusta, Sibīrijas mēra, un latvāņiem. Un kādā biedējošā mirklī sāk likties, ka žēl nav pat cilvēces. Visapkārt smird pēc atziņas – skaistums neglābs pasauli. Mūsu pašu, cilvēces, radītais skaistums. Jo pasaulei viņš nav vajadzīgs. (Ja nu vienīgi mēs nerunājam par dvēseļu attiecību skaitumu, bet tas jau vairs tiek kultivēts tikai mazos, slepenos dārzos kaut kur aizspogulijā, dārzos, kam ar automaģistrāļu un debesskrāpju pasauli nav nekāda sakara). Kas glābs? Minētajā filmā Kaut Kādas Valsts Ekonomikas Ministrs, saprazdams, ka nav iespējams apturēt valsts ekonomisko lejupslīdi (lasi: pasaules bojāeju), ka tas nav atkarīgs no cilvēka gribas, bet tikai un vienīgi no likteņa, atzīst, ka viss, ko iespējams darīt, ir mēģināt šo likteni iežēlināt. Un Valsts dara to groteski šausminošā veidā – ievērojot visas ceremonijas un speciāli šim gadījumam sastādītus priekšrakstus, ziedo Liktenim nevainīgu meiteni: baltā tērpto bērnu aizsietām acīm gaumīgi iegrūž klinšu karjerā melni uniformēta, drošības striķī piesieta sieviešu kārtas amatpersona, bet ceremonijas dalībnieki, sākot ar ministriem, beidzot ar priesteriem, viesnīcas bārā cūcīgi apdzeras. Liktenis pat nesmīn, viņš nav iežēlināms, un viņam nav pat humora izjūtas. “Svētīti lai tie, kas apsēžas”, - rakstījis filmas “pozitīvais” varonis, dzejnieks, kurš sajucis prātā, apjauzdams, ka pat dzeja neglābs pasauli. Svētīti lai tie, kas iespiež pirkstu durvīs. Svētīti lai plikpauri bez cepures. Visa kā šajā pasaulē ir par daudz. Izņemot mīlestības un sirdsapziņas, tās pietrūkst vienmēr. Venēcijas biennālē mani iespaidoja retais “tā saucamās laikmetīgās mākslas” darbs, un viens no tiem bija korejiešu autora Do-Ho Suh tūkstoši sīko cilvēciņu, kuri uz saviem pleciem tur milzīgu pieminekļa postamentu. Postaments ir tuksš, pagaidām. Un vēl simti tūkstoši mazo cilvēciņu, kas tur smago, biezo stikla plātnes grīdu, kurai mēs ejam pāri, šos cilvēciņus pat nepamanot. Viņu melnās, brūnās, baltās, dzeltenās, sarkanās rociņas zem stikla. Nogurušās. Mēs ejam pāri: klik-klik, dāmu augstajiem papēdīšiem. Švīks, švāks – tūristu botēm. Lai svētīti tie, kas apsēžas. Te prasās pēc blakšu pulvera un dusta , kungi. Bet mēs, sīciņie, turam vēl, sazin kāpēc. Mēs redzam viņu milzīgās pēdas virs mūsu mazajām, augšup pavērstajām sejām. Varbūt viņi ir Liktenis? 16.10.01. (Comment on this)
4:40 pm	BERTOLUČI Bertoluči „Sapņotāji” ir filma – sapnis. Sapnis, kurš izgaist līdz ar pamošanos un mutes nomazgāšanu. Ne labs, ne ļauns. Skaists. „Sapņotāji” ir filma – ēdiens. Bezgala izsmalcināts. Bada cietējiem nepiemērots. Tik eleganti servēts, ka gandrīz bail ēst. Bet apēd – un aizmirsti. Kā jau kuru katru ēdienu. „Sapņotāji” ir vīns. Izturēts, stiprs un aromātisks. Bet izdzertās pudeles nu jau vairs reti kāds glabā plauktos aiz sekciju stikliem. Filmas galvenais varonis ir vide, – ne laiks un ne cilvēki. Laiks ir dekorācija trīs jauniešu brīžam nežēlīgai, negausīgai, bet vienmēr gaumīgai sava „es” (bet galvenokārt savas seksualitātes) izpētei. Vide ir īsta, aptaustāma, izgaršojama, nolaizāma, saožama, noglāstāma – krāsu un faktūru dekadenta izšķērdība, spožums un patīna, šļaksti un tērcītes. Filma noglabājas acīs, ne sirdī vai prātā. Man patika skatīties. Bet, šķiet, tas bija tik sen. P.S. Ejot uz šo filmu, ieteicams ņemt līdzi pudeli vīna. Daudzi smalki ļaudis jau tā darījuši. Esot vieglāk identificēties un tīksmāk baudīt. 23.03.04. (Comment on this)
4:39 pm	BAUDA UN BRĪVĪBA Par to, kas šodien Latvijā veido cilvēka dzīves uztveres modeli un vērtību kritērijus, droši vien būtu jāraksta filosofiem, sociologiem un citiem domas un sabiedrības pētniekiem. Mani, tā pavisam pavirši šim jautājumam pievēršoties, neatstāj pārliecība, ka, milzīga ietekme ir arī tādai internacionālās masu kultūras nozarei kā TV reklāmai – es te īpaši domāju to masīvo reklāmas straumi, ko pār mums gāž pasaules higiēnas un kosmētisko preču lielražotāji. Šī reklāmas veida izteiksmes līdzekļu klāsts ir ļoti ierobežots un šaurs, un tieši tāpēc zināmā veidā spēcīgs,- jo atkārtojoties bezgaldaudz reižu, nostiprina cilvēka apziņā noteiktas klišejas par to, kas viņam kā pilnvērtīgam sabiedrības loceklim nepieciešams, lai apliecinātu savu vērtību un statusu citu vidū. Reklāma cilvēku prātu ietekmēšanai lieto bildi un valodu. Par bildi te nerunāšu (lai gan arī tā būtu pieminēšanas vērta, kaut vai tas, cik šabloniskus priekšstatus par skaisto veido reklāma un TV seriāli). Valodai gribētos pievērsties īpaši, jo te ir vērojama pilnīga vārdu sākotnējās nozīmes un jēgas pārbīde, trivializēšana. Reklāmas sieviete, kura pamazām kļūst par daudzu reālo sieviešu ideālu arī Latvijā, ir: pārliecināta ar dezodorantu, droša ar tualetes želeju, brīva ar biksīšu ieliktnīšiem, vērta vienas paciņas matukrāsas (“L Oreal, jo es esmu tā vērta!”) Bez tam viņa bauda Beverlihilsu ar kokakolu, nebaidās, ka tūkstošiem vīriešu varētu aizskārt viņas matus (jo viņai nav blaugznu), nepārtraukti mazgā bērnu drēbes, berž plītis un balina palagus, darbu dabū tādēļ, ka lieto attiecīgu dezodorantu, bet vakarā, kāpjot uz skatuves, neviltoti priecājas: “Ja mans tēlojums nav nevainojams, vismaz sejas āda tāda būs!” Drošs, brīvs, pārliecināts, veiksmīgs, vērtīgs – pieņemu, ka visi šie jēdzieni, pirmoreiz lietoti ikdienišķu, sadzīvisku preču reklamēšanai, panākuši vajadzīgo iespaidu un reakciju tieši ar lietotajā vārdā ieslēptās sākotnējās nozīmes un šādi piedāvātās sadzīves preces – teiksim tualetes papīra – nozīmes kontrastu. Tomēr ar laiku šie patiesas vērtības apliecinošie vārdi ir nolietojušies, vārdi ir zaudējuši dziļumu un daudznozīmību, veidojot tādus kā asociatīvus pārus ar vārdiem veļas pulveris vai plīts spodrināmais līdzeklis. Katrā ziņā, man sāk likties, ka sievietes brīvības mērs mūsdienu sabiedrībā ir biksīšu ieliktnīšu biezums, bet visas cilvēka dzīves problēmas, sākot ar mīlstību, ģimeni, beidzot ar karjeru, var tikt atrisinātas, iegādājoties un lietojot pareizo produktu – tātad, ar naudas palīdzību. Kā teikts reklāmā par reklāmu: reklāma ir jūsu tiesības izvēlēties. Kaut kur tiku lasījusi,ka nespēja izvēlēties esot slima gara pazīme. Manuprāt, no šīs nespējas vieglākā vai smagākā formā cieš daudzi. Būt vai nebūt godīgam, melot vai nemelot, cīnīties vai necīnīties, piedalīties vai nepiedalīties, pirkt vai nepirkt. Cilvēka izdarītā izvēle ir viņa galvenā atbildība sevis un sabiedrības priekšā. Reklāma, un tas ir pašsaprotami, noreducē izvēļu spektru līdz pēdējam – pirkt vai nepirkt, un pie tam palīdz patērētājam sarežģītajā izvēles procesā, piedāvājot gatavu, instinktos vai racionalitātē balstītu atbildi un pamatojumu. Bet galvenais - netieši pārliecina, ka tā arī ir vienīgā nopietnā dzīves izvēle, kuru izdarot, cilvēks apliecina savu attieksmi pret dzīvi. Ņemot vērā milzīgo reklāmas daudzumu, ko, gribot negribot, patērē vidusmēra TV skatītājs, jāatzīst, ka reklāma veido vērā ņemamu mūsu dzīves telpas daļu, bet cilvēkam ir raksturīgi savu dzīves vidi pieņemt par pašsaprotamu. Līdz ar to, kopā ar piedāvāto preci, mēs negribot izvēlamies piedāvāto domāšanas veidu un valodu kā tā atspoguļojumu. Jāatzīst, man bija nedaudz neomulīga sajūta, lasot citātu no 1.klases skolnieka sacerējuma, kurš patiesībā mani arī uzvedināja šīs slejas tēmai: “Ir pienācis zelta rudens. Izbaudi to!” (Comment on this)
4:35 pm	ENĢELIS IR PATIESĪBA “Patiesība – varavīkšņaini mirdzošs ziepju burbulis, kas cenšas iekļaut sevī pasauli un sevi pašu līdzās visām citām patiesībām. Patiesība kā liels burbulis ietver sevī visas nepatiesības, mākslas, ne-mākslas, zinātni, alķīmiju, mīlestības, bērnus, murgus un sapņus.“ Tā raksta Valda Melgalve. Patiesība par patiesību? Sarežģīti. Mans plānais saulrieta krāsu indonēziešu lakats plīvo pie veļas auklas, caur irdenā auduma nītīm spokojas septembrīgi piesātinātā, sakultā Latvijas lauku debess, un es mēģinu skatīties rudens saulē caur smalko zīda plīvuru. Nevaru, zelts sāpīgi nolīst gar plakstiem un uz mirkli pārvērš pasauli luminiscējošu krāsu plankumu karuselī. Miers. Jūras šalkoņa tik ierasta, ka to vairs nedzird, bet ozolā pēc zīlēm saklupušie sīļi ņemas klusi un lietišķi, tikai retumis palaizdami pa nelabam ķērcienam. Dzērves, virpulī jukdamas un kāsī kārtodamās mirkli izveido debesīs tādu kā Ešera ornamentu- katrai dzērvei viens spārns ēnā melns, otrs, lidojuma rāmajā ritmā vēzēdamies, kā spogulis met žilbi baltu saules atspulgu. Jūra skalo krastā medūzas un dzintarus, virs apvāršņa rietumu virzienā lēni aizpeld septiņas lidenes, vilkdamas aiz sevis baltas drīksnainas pūķu astes. Piemājas purvelis dvako trūdu smaku un drebulīgi dzestros vakaros elpo spocīgu miglu, mežs smaržo pēc slapjas sūnas, naktīs kāds izguļ papardes pie žoga. Murks iestiepj istabā kārtējo cirslīti, redzu, ka dzīvotājs nebūs, un mierīgi noskatos, kā runcis bērnišķā apmierinājumā spēlējas ar apstulbušo radībiņu līdz galam. Nomirstot cirslis apveļas augšpēdus, ģīmis kā nogurušam cilvēciņam, rociņas atmestas, mute vaļā, pilna neiedomājami sīkiem zobiņiem. Pilnmēness naktīs pagalms bālās sudraba takās, un klusums ārā par lielu šai mežvidus vietai – suns to pārrauj aizsmakušā gaudojienā uz mēness smīnīgo purnu. Māja gan dzīvo pati savos trokšņos, šņaukājas un kāsē, un kārtojas uz miegu; bēniņaugšu pārskrej žurku bariņš, ķepas nodip pret sausajiem dēļiem kā pianista pirksti uz zīmētas klaviatūras. Guļamistabā nošvīkst pret grīdu tādi kā slotas vēzieni, kā soļi, un vēsa pūsma no durvīm skar manu vaigu kā ierasta nopūta. Kad eju gulēt, spilvena viducī apaļa iedobe, kas vēl glabā kāda siltumu. Tā tam jābūt, un tas viss ir. Te dzīvot ir vienkārši, jo nav jājautā pēc patiesības. Daba ir tik neapšaubāma. Melus rada valoda. “Es tevi mīlu”, saka cilvēks šodien, un tā ir patiesība. “Es tevi mīlu”, saka rīt, un varbūt tie jau ir meli. Neviens nepamana pārvērtības mirkli. Mēs apaudzējam visu ar vārdiem, līdz aizmirstam, kas zem tiem slēpjas. Kārtu pa kārtai vārdi jāloba nost, lai tiktu atpakaļ. Mēs rakstām - es rakstu – par kultūru, politiku, sadzīvi, par savām jūtām, par mūsu attiecībām, es dusmoju un ironizēju, es esmu barga un kategoriska, un – kā visi - mēģinu kādu savu patiesību atklāt. Pat nepamanot, cik bieži mana patiesība dzīvo tikai vienu dienu. Vai vērts? “tukšā istabā uz sienas raksta: suns ja kož tad ir patiesība tukšā istabā uz sienas raksta: maita ja smird tad ir patiesība tukšā istabā uz sienas raksta: eņģelis ja aizlido tad ir meli” - tā dzejo Juris Boiko. Suņa kodums sāp un nedzīst, no maitas smakas kļūst slikti, bet eņģelis tomēr arī ir patiesība, - kamēr to nenosauc vārdā. Kā man gribētos rakstīt par eņģeļiem, bet es nemāku. 27.09.00. (Comment on this)
4:34 pm	APTIEKA Aptieka -Bumbas krīt arvien tuvāk,- katru reizi savu vienaudžu bērēs apcerīgi sakot mana paziņas onkulītis. -Varbūt es esmu naiva, bet ar mani tas vienkārši nevar notikt, – TV ziņu raidījumā saka Madrides studente terora aktā bojā gājušo piemiņai rīkotajā sēru mītiņā. Bet tas notiks ar katru, tā vai citādi. Agrāk vai vēlāk. Svarīgs tikai tas ceļa gabaliņš, kas priekšā. Jo ar savu pagātni tu vairs izdarīt nevari neko. Es ieeju aptiekā nopirkt ibumetīnu. Kā tik tur nav! Mans pirmais impulss ir nopirkt visu. Jo nevar taču būt, ka man nederētu attīrīt organismu no sārņiem ar lielisko „Tīravota” kompleksu, uzņemt vitamīnus un dzelzi (dzelzs manī pilnīgi noteikti ir par maz), arī glābēj-selēns noderētu, vajadzētu paskalot nieres, pastimulēt žults darbību, stiprināt sirdi, pavairot enerģiju, uzlabot miega kvalitāti, savlaicīgi novērst pirmsmenstruālo sindromu, pakontrolēt asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs, un kur tad vēl lielā un kārdinošā „sievietes paka” un „vīrieša paka” (gan atrastos arī vīrietis, kam uzdāvināt) – tajās pakās taču ir pilnīgi viss, un ja nu tu pēc tam neesi laimīgs, - vaino tikai pats sevi. -Sakiet, jums nav nekā dvēselei? Skaidrībai? Nē, ne jau pēc alkohola lietošanas. Tādai parastai. Vienkārši gara, saprotiet, dzīves jēgas un ceļa skaidrībai. Kaut kā tā. Es neprasu skaļi, tikai domās. Bet pārdevēja laikam jautājumu izlasa manā sejā un, tāpat domās, man atbild : -Nē. Ejiet pie ekstrasensa. Astrologa. Vai psihoanalītiķa. Vispār – ejiet. Es nopērku tikai ibumetīnu. Pret galvas sāpēm. Un eju. Jo tādu zāļu kā vajag man, nav nevienā aptiekā. To es skaudri jūtu , nākot mājās no Alvja Hermaņa veidotās izrādes „Tālāk” Rīgas Jaunajā teātrī. -Es šovakar piedzeršos un raudāšu. Es šeit neiederos,- saka Elita Kļaviņa. Un visi grib iet prom. Un neviens neiederas. Neviens. Un katrs ir vientuļš. Un vientulība dzemdē ļaunumu. Labos cilvēkos. Cilvēkos. Viens pret vienu. Visi pret vienu. Viens pret visiem. Ikdienas neiecietība, dienišķais naids, svētais karš, terors, nāve un vientulība, vientulība. Un neviens nekur neaiziet. Lidmašīnas ar uzrakstu veritas no šī lidlauka paceļas ar tiem, kuri atbrīvojušies no visa liekā. Bet tās tikai paceļas un nekad neatgriežas. Varbūt tā ir nāve. Par nāvi arī tur ir, izrādē: -Nebaidies, tur nebūs nekā, tur nebūs ciešanu, tikai miers, tur nebūs nekā. Miers. Tu nonāksi pie Dieva, un viņš teiks, -viņa ir daudz cietusi, vediet viņu uz paradīzi. -Bet varbūt es izveseļošos? Ja jau tur nav nekā... nav pat ciešanu... varbūt var drusku vēl? Paciesties. Šeit. Ko te var palīdzēt selēns? Veselā miesā dzīvo vesels gars, - vēstī sengrieķu ārstu teiciens. Varbūt kādreiz tā tiešām ir bijis. Pa ielām nāk pretim, no žurnālu lappusēm māca dzīvot, no tribīnēm uzrunā centneri, tonnas veselu miesu. Trenažieros uztrenētu, pretcelulīta procedūrās izgludinātu, jaunu, ne tik jaunu, starojošu un pašpārliecinātu miesu. Cilvēciņš miesā tik maziņš, ka grūti ieraudzīt. Cilvēciņā – gars. Kā kodoliņš riekstā. Vai varbūt tārps kodolā. Grauž to veselo miesu. Gan jau katram, vismaz dažreiz, bezmiega naktī grauž. Kāpēc es eju. Uz kurieni. Un kas tālāk? -Es neko neatceros, viss kā miglā. Atceros tikai drēbes. Autiņus, kuros mani tina. Pēc tam mācījos skolā. Ko mācījos, neatceros, - atceros kaklautu. Apprecējos. Ar ko apprecējos, neatceros, - atceros čības un rīta svārkus. Strādāju. Ko darīju, neatceros. Atceros uzvalku. Burtiņus. Bet kaut kam taču arī es esmu radīts?... Tikmēr bumbas krīt arvien tuvāk, un nekas vairs nebūšot kā agrāk. Bet tas, kas reiz noticis, kļūst par pagātni un notiks atkal. Būs kā agrāk. Agrāk vai vēlāk būs. Lauki ir mīnēti. Orientieru nav. Ja jau pat matērija esot ilūzija, kas tad, lūdzu, ir mīlestība? Ilūzija par ilūziju. Pēdējais salmiņš. Bumbu patversme. Ceļrādis mīnu laukā. Aptieka. Līdz pēdējai, līdz savai bumbai. Vientuļās zvaigznītes izrādes noslēgumā veido zvaigznājus. Vai beigas ir labas? *tekstā izmantoti aptuveni citāti no JRT izrādes „Tālāk” 23.03.04. (Comment on this)