ATKAL PAR TO PAŠU
Padomju laikos mani vajāja bailes no atomkara. Šodien to sauktu par fobiju. Nezinu, vai citi izjutuši ko līdzīgu. Varbūt es biju traka.
Visbiežāk tas izpaudās sapņos, kuros iet bojā pasaule. Štrunts par pasauli,- sapņos, kuros mans bērns - apdedzis, jēls, kliedzošs- maldās viens krāsmatu laukā. Un es nevaru viņam palīdzēt. Sapņi bija pretīgi reāli. Karš vienmēr sākās negaidot un pārsteidza mani kādā pilnīgi ikdienišķā brīdī. Piemēram, es iznāku no Āgenskalna tirgus un ieraugu, ka Nometņu iela ir savādi tukša – neviena cilvēka. Un no Stradiņu slimnīcas puses šurp veļas tāds kā milzu vilnis no papīra driskām, jumta papes strēmelēm, nezin kādas vēl drazas. Nav dzirdama ne skaņa, bet es nojaušu virpuļviesuļa spriegumu viļņa iekšienē un zinu, ka tam seko ugunssiena, jūtu tās karstumu. Pēkšņi pamanu, ka pāris metru virs ietves šajā drazu mākonī plāna un bez svara kā sakaltusi lapa virpuļo mana mirusī vecāmāte.
Bailes mani neatstāja arī dienā. Bija reizes, kad es nopietni apsvēru iespēju kaut kur dabūt ciankāliju, lai tad, kad TAS sāksies, nogalinātu sevi un bērnu. Bija reizes, kad es, naktī pamodusies, zināju, ka TAS jau ir sācies, un tikai radio ieslēgšana un pasaulē skanošās nakts dziesmiņas mani spēja nomierināt.
Un bija reizes, kad no rīta, gaidot autobusu braukšanai uz darbu, es pēkšņi sapratu, ka karš sāksies tieši šodien, un tikai ar mokām piespiedu sevi neskriet atpakaļ uz bērnudārzu, lai TAJĀ brīdī būtu kopā ar bērnu.
Bet karš tā arī nesākās. Vismaz pie mums ne. Un kaut kur citur jau karo vienmēr. Un arī mirst vienmēr citi.
Pamazām bailes pārgāja. Vai tādēļ, ka pasaule būtu kļuvusi drošāka? Vai cilvēki saprātīgāki? Retoriski jautājumi, bez tiem varēja arī iztikt. Varbūt es pati vecāka un trulāka?
Raugoties atpakaļ karu vēsturē, mani vienmēr pārsteidzis, cik akli un paļāvīgi cilvēki allaž atteikušies redzēt to, kas pēc tam liekas tik acīmredzams – tūliņ sāksies.
Nu jā, tais senajos laikos es gaidīju karu ar lielo “K”. Bet Latvijas armijas kapteinis Ilmārs Lejiņš intervijā Dienai paskaidro: “Kara klasiskā definīcija varbūt ir novecojusi. Vardarbība vairāk notiks konfliktos, krīzēs, ne karos…Vai terora akts Ņujorkā bija uzbrukums valstij, pilsētai vai mājai?”
Pēc 11.septembra es gaidīju karu labi ja diennakti. Tas nesākās, un es apradu. Bīstami ātri, bīstami viegli. Tā pat kā lielākā daļa no jums. Es turpinu dzīvot tā, it kā viss būtu pa vecam. Kaut kas jau notiks, bet tas būs tālu un nebūs īstenība. Mani sendienu sapņi šķita reālāki.
Amerikas Savienoto Valstu dotais, patiesībā ciniski baisais apzīmējums atriebības akcijai “ Infinite Justice” (bezgalīgais taisnīgums) skan aizdomīgi pazīstami - kā reklāmas sauklis. Un kā reklāmas sauklis tas arī trāpīgi nomērķēts visplašākai auditorijai: variet saklausīt Vecās Derības dievišķo dusmu taisnīgumu vai datorspēles nosaukumu – pēc vecuma grupas un interesēm. Bet ideja tā pati -labie uzvarēs, mūsējiem ir vairāk dzīvību kā jūsējiem. Tūristiem jau ļauts fotografēties uz drupām, zem kurām vēl guļ līķi.
Amerikāņi tagad ir redzējuši īstu nāvi. Daudzi tūkstoši to redzējuši vaigā. Daudzi miljoni TV ekrānos. Man gribētos zināt – kuri no viņiem vairāk brēc pēc atriebības? Pēc “citplanētiešu” dzīvībām?
Jā, bet kaut kas taču ir jādara. To atzīst visi.
Tomēr ar visām šausmām par Ņujorkā nogalinātajiem. Ar visu naidu pret slepkavām. Ar visu izpratni par to strupceļu, kurā teroristi ir ieveduši cilvēci. Ar visu to man liekas, ka taisnīgums ir visapšaubāmākais mērs cilvēka rokās, bet karš (lai kādos citos vārdos to arī nedēvētu) – visbezatbildīgākais risinājums. Posts un nāve.


25.09.01