KARA SPĒLES
Ikviena valsts apgalvo, ka uztur armiju un bruņojas miera un drošības vārdā.
Miera nodrošināšanas spēki. Miera nodrošināšanas kara-spēki. Kara nodrošināšanas spēki.
Nav īstā reize rotaļāties ar vārdiem: brīdī, kad rakstu šīs rindas, vēl nav zināms, kā beigsies Krievijas avarējušās kara nodrošināšanas spēku kodolzemūdenes “Kursk” glābšanas darbi, vai paliks dzīvajos kāds no nelaimīgās komandas. Visticamāk, ka nē.
Traģēdija, kas saviļņo gandrīz katru – 118 cilvēku iespējama lēna un drausmīga nāve miera laikos.
Kā vārdā? Muļķīgs jautājums, ko var uzdot tikai tādi politiski nejēgas kā es un man līdzīgie. Vai bojāgājušo mātes. Un vispār - 118 taču ir tikai simttūkstošā daļa no tiem, kas gājuši un iet bojā, pa vienam, bariņos un masveidā, cēlu mērķu vārdā uzbrūkot, aizstāvoties vai vienkārši mācoties to darīt, un jo bieži - pavēlniecības ambīciju dēļ.
Kāds vīrietis man reiz skaidroja, ka armija mūsdienu pasaulē ir nepieciešama. Pagaidām vēl. Diemžēl. Bet, ja viņš, vīrietis, gribot būt pavisam atklāts – tad ne jau tikai pagaidām. Jo miers ir pretdabisks. Miers noved pie haosa. Karš vai arī tikai kara draudi, gatavība karam, esot cīņa par kārtību – un kārtībai taču jābūt, galu galā.
Tas, kurš man to skaidroja, bija vīrietis ar lielo “V” – jo par goda lietu un vīrišķības skolu viņš uzskatīja dienestu armijā. ”Dzīve ir skarba, draudziņ”. Alternatīvais dienests ir gļēvuļiem un puņķu tapām.
Kas ir alternatīvais dienests - tiesības nenogalināt? Kas ir karadienests - pienākums nogalināt? Ne viens ne otrs neparedz tiesības palikt dzīvam.
Es izpelnītos gandrīz visu man pazīstamo vidējās paaudzes vīriešu nosodījumu, ja izteiktos, piemēram, pret obligāto karadienestu Latvijā vai, vēl trakāk, atļautos apšaubīt armijas nepieciešamību vispār.
Grūti strīdēties ar Vīrieti, viņam vienmēr ir taisnība. Kamēr dzīvi ir tādi jēdzieni kā valstu intereses, nāciju intereses – tikmēr valstis un nācijas ir gatavas šīs intereses (savu kārtību) aizstāvēt ar ieročiem rokās. Savu vīriešu un zēnu rokās. Un arī pašlaik to dara – daudzos pasaules punktos, ko medijos sauc par karstajiem. Katrā tādā karstā punktā, tādā nokaitētā kniepadatas galviņā uz pasaules kartes, mirst vīrieši kaut kādu interešu vārdā – savu vai svešu, to bieži vien nesaprot pat viņi paši. Mirst bērni un sievietes, pēc viņu tiesībām netikt nogalinātiem vispār neviens nejautā. Un daudzviet sen jau izdzisusi trauslā robeža starp aizstāvību un uzbrukumu.
Cilvēku attieksmi pret karu un karošanu, šķiet, pamatā nosaka tradīcijas (audzināšana noteiktā priekšstatu sistēmā), reliģija un izglītība. Ir tautas, kuru tradīcijās nogalināšana ir vienīgā vīrieša cienīgā reakcija uz goda aizskaršanu. Ir tautas, kuru reliģijas prasa “neticīgo’’ iznīdēšanu no zemes virsas. Izglītība šais svaru kausos ir vājš pretsvars priekšstatiem, ko veidojuši gadsimti un gadu tūkstoši – jo pat priekšstati, kas ieaudzināti dažos gadu desmitos (komunisma ideoloģija), nav izdzēšami ļaužu apziņā vienas paaudzes laikā.
Tai pat laikā arvien daudzskaitlīgāks kļūst to cilvēku pulks (daudzi tos sauktu par “cilvēkiem bez saknēm”), kuri Eiropu un pat pasauli apzinās kā vienotu bezrobežu biznesa, karjeras un dzīves telpu. Dzimis Vācijā, izglītojies ASV, strādājis Francijā un Lielbritānijā –kāda būtu šī iedomātā cilvēka reakcija uz iesaukšanas pavēsti – un ne jau karadienestam, bet aktīvai karadarbībai pret kādu no minētām valstīm?
Un tomēr - kaut kur arī pašlaik sēž karavadoņi un virspavēlnieki, un bīda karodziņus pa karti. Vai bultiņas pa datoru ekrāniem. Plāno stratēģiju un taktiku. Ar rokas vēzienu pārvieto armijas. Aiz karodziņiem karavīru sejas nav redzamas. Vīrieši, kuri pie kloķiem, turpina kara spēles. Bet tepat blakus kāds man saka par zemūdeni “Kursk”: “Krievi paši vainīgi, - savus cilvēkus upurē militārajai slepenībai…” Viņš arī neredz sejas.
Bet es par spīti mēģinu uzskatīt, ka miers nav pretdabisks.

17.08.00