JĒDZĪGUMS MĀKSLĀ
Nesen man gadījās iepazīties ar divām, kritiķu par visai nozīmīgām atzītām, starptautiskām mākslas norisēm - postkomunistisko valstu mākslas izstādi “After the Wall” Stokholmā un jaunā teātra festivālus “Homo Novuss” Rīgā. Daļa no redzētā lika man atgriezties pie jautājuma, kurš pēdējā laikā šad tad uzmācas mākslas sakarā: kāda ir jēga?
Naivs jautājums, protams. Nemoderns. Un it kā nevietā, ja runa ir par mākslu. Vai tad mākslai jābūt, atvainojiet … jēdzīgai (atšķirībā no dzīves)?
Būtu, protams, smieklīgi, ja es mēģinātu definēt to, kas vēl arvien nav apmierinoši definēts: kas tā māksla ir un kas to atšķir no nemākslas. Tādēļ uzsveru, ka runāju tikai par savu dziļi subjektīvo izpratni. Un ar mani ir tā:
rupji dalot (un tas attiecas uz gluži vai visiem mākslas žanriem) ir sociāli aktīvā māksla un “vienkārši māksla”. Sociāli aktīvā māksla, ja kādreiz arī bijusi neatkarīga, šodien parasti pilda noteiktu sabiedriski-politisku pasūtījumu, un tai ne vienmēr izdodas sasniegt atzīstamu māksliniecisko līmeni.
Vienkārši mākslai nudien nav jābūt jēdzīgai, ja tā ir poētiska, un poētisks var būt jebkas - ne tikai puķes un mākoņi. Poētikai ir sava iekšējā dramaturģija. Poētikai jēga piemīt pati par sevi.
To saukšu par poētikas jēgu.
Sociāli aktīvajai mākslai arī jēga piemīt pati par sevi, taču tā nekļūst par mākslu, neapaugļojoties ar poētiku.
To saukšu par jēgas poētiku.
Abos gadījumos pilnīgi nepieciešama ir profesionalitātes un talanta klātbūtne.
Runājot par minēto izstādi un festivālu, un manu pēdējo gadu mākslas pieredzi vispār, man liekas, ka pārāk bieži nākas saskarties ar:
1. formālām ideju nostādnēm darbos, kuriem jebkādas poētikas trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem;
2. formālām, it kā mākslinieciskām (poētiskām) darbībām, kurām mākslinieka talanta un/vai profesionalitātes trūkums liedz kļūt par mākslas faktiem.
Sociāli aktīvā māksla jo bieži ķeras pie ekstremāliem līdzekļiem jēgas paušanai. Prostitūtas uz kapu kopiņām, hetero- un homoseksuāli akti, čuras un kakas, sievietes dzimumorgāni šķērsgriezumā. (Starp citu- vēl viena interesanta tēma, kurai šeit neatliks vietas – kādēļ tieši sievietes pašas tik labprāt nodarbojas ar mazohistisku ekshibicionismu mākslā, vicinot kailu dzimumorgānu attēlus kā mītiskas atbrīvošanās simbolu?)
Lai neuztraucas brīvdomātāji – NEKO es negrasos izslēgt no pieļaujamā māksliniecisko izteiksmes līdzekļu loka, taču ir jābūt ļoti nopietnam pamatojumam un svarīgam sakāmajam, lai atļautos izmantot tik spēcīgu arsenālu. Vēl arī lielai mēra sajūtai. Un milzīgam talantam. Citādi mēs šīs lietas tiklab varam aplūkot medicīnas mācību grāmatās.
Es negribētu ticēt, ka tik daudzu autoru vienīgais nodoms būtu šokēt, it īpaši apzinoties, ka šokēt ir kļuvis jau gandrīz neiespējami. Drīzāk man liekas, ka starptautiskā mākslas kritika arvien plašāk akceptē (baidās kļūt nelaikmetīgi nedemokrātiska?) plikus ideju metus un formāli mākslinieciskas darbības, tādējādi veicinot nejēdzīgas mākslas rašanos.


11.11.99