KAM TAS IR IZDEVĪGI
Vakarnakt sapnī redzēju, ka esmu tā kā deputāts, kā tiesnesis, kā ierēdnis. Mēs kaut kur diezgan mērķtiecīgi devāmies, tāda saliedēta, biedriska deputātu, tiesnešu un ierēdņu grupiņa; ceļa malās aiz policistu ķēdes nejēdzīgi bļaustījās un mēdījās visādi saniknoti ļautiņi, kuri, jāpiezīmē, izskatījās neglīti un nebija arī sevišķi gaumīgi ģērbušies; dažs pat pamanījās sviest ar akmeni, bet akmeņi, kā tajos aculiecinieku stāstos par citplanētiešiem, pret ķermeni atsitās mīksti kā mačalkas. Balsu jūklī visskaidrāk izskanēja vārds “kukuļņēmēji”. Mani ceļabiedri, gods kam gods, turējās lepni, soļoja nosvērti, izlikās pūli nemanām vai arī tiešām to nemanīja. Tikai es, nabadzīte, nokaunējusies gudroju, kā neuzkrītoši atpalikt no grupas un nolīst kaut kur maliņā. Un tad arī pamodos, šausmās slapju muguru. Kā tad tā, izmisusi domāju, vēl īsti nespēdama atšķirt sapni no nomoda, - bet es taču neesmu korumpēta!? Vēl pēc mirkļa atmodos galīgi un jau varēju pati sev atbildēt – nu un tad? Mūsu valstī valda korumpētības prezumpcija. Skaidrs, ka vismaz 90 % pieaugušo valsts iedzīvotāju ir pārliecināti, ka visi, kam dod, arī ņem. Bet kam nedod, tie paši paprasa. Un es arī starp šiem 90 procentiem. Sapnī mirkli pabijusi pretējā nometnē, sāku justies aizvainota un prātot - kas vainīgs pie šitādas vispārējas postošas pārliecības? Nu skaidrs,- pirmkārt jau bezatbildīgie žurnālisti. Vēl tautas politiskā neizglītotība. Kam tāds viedoklis ir izdevīgs? Visādiem kaitniekiem. Kas tādu viedokli pauž? Protams, ka valsts ienaidnieki. Patiesību sakot, jau sen vajadzēja apjēgt, ka tauta ir galvenais valsts ienaidnieks. Ne viņa ko jēdz no valdīšanas un tiesāšanas, ne no likumdošanas, bet bļauj uz to skaļāko. Sak, palaid tik mani, vadīšu labāk par Bērziņiem, gleznošu labāk par Zariņiem. Diletantisms pilnīgais.
Tauta, piemēram, arī nemāk izdarīt pareizus secinājumus un saskatīt kopsakarības. Un tad nav brīnums, ka viņa, tauta, notic TV “Panorāmas” tendenciozajam materiālam par tiesas spriedumiem autoavārijas izraisījušajiem. Būtu labāk tauta paklausījusies Latvijas Radio 1. programmu otrdien, kur Kriminālpētījumu Centra vadītājs Andrejs Vilks, domājams, juridiski pilnīgi korekti, nosauca bēdīgi slaveno Intas Fogeles dzēruma uzbraucienu uz trotuāra par slepkavību aiz neuzmanības. Tādējādi attaisnojot vieglo spriedumu. Jo nevar taču nekādi salīdzināt šādu slepkavību aiz neuzmanības ar tīši izplānotu un sagatavotu slepkavību. Bet kā tad ar dzērumu?- painteresējās nesmalkjūtīgā intervētāja. “Nū”, - teica vīrs – “alkohola reibums… zināmos apstākļos… var pastiprināt… “- un te iestājās tik gara pauze, ka es jau mēģināju ar telepātijas palīdzību noraidīt viņam pareizo teikuma nobeigumu – “var pastiprināt neuzmanību”. Nabadziņš mani nesadzirdēja un mazdūšīgi pabeidza – varot pastiprināt vainas pakāpi. Lūk kā. Var pastiprināt un var arī nepastiprināt.
Tāpat arī tauta nemāk atšķirt šķitumu no īstenības. Viņa, tauta, piemēram, nekādi nespēj aptvert, ka Rītiņa un citu pieticīgi atalgotu ierēdņu lepnās savrupmājas nemaz nav īstas – tas taču ir tikai priekšvēlēšanu triks! Pagaidiet, paies vēlēšanas, un tās visas pazudīs no zemes virsas. Mīļā tauta, nu neesi naiva! Padomā taču labi – kurš ir ieinteresēts, lai, teiksim, tam pašam Rītiņam, būtu milzīgs nams? Skaidrs, ka visādi konkurējošo partiju vai ekonomisko grupējumu neģēlīgie pārstāvji, ne jau nu pats Rītiņš. Priekšvēlēšanu triki vispār ir populāri. Kaut kā daudz mazāk dzird pieminam pēcvēlēšanu trikus – tos taisa visumā klusi un nemanāmi, un labi ka tā – vismaz tautai, kura no trikiem sajēdz tik maz, nav pamata bezjēgā bļaustīties.
Tā ka nemaisies, tauta, kur nevajag. Kurpniek, paliec pie savām liestēm. Ļauj rīkoties profesionāļiem.
Un neļaujies tai sāpīgajai sajūtai, ka kāds tevi ir nodevis. Ar nodevības sajūtu sirdī dzīvot ir smagi. Tā rodas tad, kad beidzot sabrūk arī tās ilūzijas, kuru esamību tu jau sen esi sev noliedzis.
Nu padomā – kam tas ir izdevīgi?

26.10.00