GARĀM
Kalendāru nemieri mani gauži nomocījuši. Nē, maniem kalendāru nemieriem nav nekāda sakara ar tiem vēturiskajiem, 16.gadsimta astoņdesmitajos gados. Es tikai nosaukumu aizņēmos. Manuprāt, kalendārs vispār ir viens sasodīts sātana izgudrojums, un kur nu vēl tā saucamais „laika plānotājs”.
- Kaut nu ātrāk tas būtu garām, - es paskatos kalendārā un saku.
- Kas garām?
- Nu šitas viss. Un pēc tam pārējais.
- Tā tu nedrīksti domāt, - man atbild. –Sanāk, ka tu gribi, lai visa dzīve ir ātrāk garām.
Negribu vis.
Bet tomēr steidzos. Uz kurieni?
Vispirms – lai ātrāk ir garām skolas gadi, tad studijas garām, tad darbs kāds nepatīkams, atskaite, uzstāšanās. Lai ātrāk ziema garām, tad pavasaris, lai nāk taču vasara, lai ātrāk tā vasara garām, karsti, vairs izturēt nevar, lai nāk rudens, fui, rudens ar šitiem slapjdraņķiem, - ātrāk garām, lai nāk ziema ar sniegu, ai, auksti, kaut ātrāk tā ziema būtu garām.
Un nežēlīgais kalendārs tik dzen, velk un stumj, kalendārs lēkšo pa priekšu tavam laikam, ļauni smiedamies, aplīšiem, krustiņiem, desiņām un ķeksīšiem sazīmēts, melns, raibs, ka riebjas.
Kalendāram viss viens: vasara, rudens, pavasaris vai ziema – viņš sadrupina laiku nedēļās, dienās, it kā paši no sevis uzrodas ieraksti, ne gribēti, ne plānoti – tur kāda pieklājības vizīte, tur rumpis, kā veca automšīna, atkal jālabo, tur darbs uz darba, tur svētki kaut kādi neizbēgami. Saraksti tu, cilvēks, nedēļas pienākumus, un jau pirmdienā jūti, ka nedēļa garām. Pieraksti vasaru pavasarī, un kalendārs ciniski ziņo: cuš tev tā vasara, draudzenīt! Garām. Saskaitījusies un sadrupusi. Dienās, nedēļās, stundās. Dienu un stundu ir daudz tikai tad, kad tās neskaita.
Par nedēļas nogalēm labāk vispār nerunāsim. Sestdienas paiet, tikko sākušās, bet svētdienas lāgā pat nesākas, jo uz sprandas guļ rūpe par pirmdienas darbiem.
Un tas nekad nebeidzas. Un tas nekad nebeidzas.
Un tik ļoti pietrūkst dzīves vienmērīga plūduma sajūtas. Celties ar gaismu, gulties ar tumsu. Sajust, ka viss, ko tu dari, ir jēgpilns, un nekā nedarīšana nav bezdarbība, bet laiks domām un sevis sajušanai. Pasaulē.
Kā es dievinu baltas, tīras, neaprakstītas kalendāra lapas!
Kad Griškoveca romāna „Krekls” varonim kļūst neizturamas dzīves peripetijas, viņš lūko aizbēgt vīzijās – uz avarējušu zemūdeni, piemēram. Vai ienaidnieka aplenkumā. Vai uz cietumu. Tās, varētu teikt, tādas bezizejas situācijas. Jā, diezgan nežēlīgas. Un tomēr mierinošas. Nekas tur no tevis nav atkarīgs. Nekādas jēgas un varas nav tavam kabatas kalendāram.
Es brīnos, ka Griškovecs par slimnīcu nebija iedomājies. Man, piemēram, brīžos, kad dzīve liekas pārāk samezglojusies un darbi nepadarāmi, allaž prātā tāda spītīga un, protams, dumja domiņa pazib: vot, ņemšu un slimnīcā ielikšos! Kas vainas - fizioloģiskais škidrums rāmi pil vēnā, miers, klusums, un kur tu tāds skriesi, pie vadiņiem piestiprināts, ko nu vairs sasteigsi?
Pastāstīšu: nesen mani vienai epizodei filmēja. Notika kaut kāda neplānota kavēšanās filmēšanas procesā. Ārā auksti, bet es siltā mašīnā sēžu un gaidu.Ilgi gaidu. Režisors un operators ik pa brītiņam pieskrien pie manis, klauvē pie loga. Tu neuztraucies, - mierina, - tūliņ jau sāksim, tūliņ.
Bet es neuztraucos, mīlīši, man ir labi! Es šitā mūžību varētu sēdēt. Jums cita lieta, es saprotu,- kalendārs. Bet manī liels miers un skaidrība – te man jābūt un te es esmu. Neko citu no manis nevar prasīt. Skatos pa logu, jūtos kā kamera uz statīva. Kundzīte ar iepirkumiem aizsteidzas, mamma bērnu velk ragaviņās. Redzu un nedomāju.
Tik pat laba sajūta ir lidmašīnā – brīdī, kad tā gaisā paceļas. Tu, protams, pirms tam esi skrējis, steidzies un psihojis: šito paspēšu, to nepaspēšu... un tad pēkšņi - viss. Ko varēju, izdarīju, ko nevarēju... Nu, piedodiet. Čau. Vairs nav tam nekādas nozīmes.
Tagad es esmu debesīs, un viss notiek man garām. Mākoņi garām, svešas debesis, jūras un pilsētas garām.
Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem ceļot patīk. Jo katrs ceļojums satur tādu vieglu, kņudinošu riska sajūtu: bet ja nu neatgriezties? Sākt jaunu dzīvi, ko? Un izmest to kabatas kalendāru.
Jo kalendāri ir pilnīgi garām.

11.02.05