MALĀ
Kur tie laiki, kad mācījos vidusskolā, un reizi nedēļā agri no rīta pirms stundu sākuma klasē notika obligātās politinformācijas. Gandrīz nostalģiskas atmiņas – ziemas rīta melnā tumsa aiz logiem, dienasgaismas spuldžu sīkoņa, samiegojies klases politinformators (bija taču tāda demokrātiski vēlēta amatpersona klasē!), zilā burtnīca ar ielīmētiem avīžu izgriezumiem, kuru saturs ir tik murgains, tik frāžains un tik tāls ikdienas realitātei, ka nav nedz iegaumējams, nedz atstāstāms – vien skaļi nolasāms no burtnīcas, pārējiem klasesbiedriem tai laikā steidzoties pabeigt neizpildītos mājasdarbus.
Tie bija gadu desmiti, kad avīzes sāka lasīt no beigām, un vienīgie teksti, kuru saturu nevarēja apšaubīt, bija humora lappusītē drukātie. Atmaskojošās ārzemju ziņas lasījām tādā kā reversā bet jēdzienam “iekšpolitika” zinājām tikai teorētisku skaidrojumu, kurš neradīja nekādas saprotamas asociācijas.
Viss būtiski mainījās sākoties notikumiem, ko saucam par mūsu tautas trešo atmodu. Iekšpolitikas ziņas pēkšņi ieguva eksistenciāli būtisku nozīmi tās apziņas dēļ, ka ikviens tā brīža notikums vistiešākajā veidā ietekmēs mūsu dzīvi. Nemaz nerunāsim par tiem satraucošajiem, pacilātības un drosmes pilnajiem laikiem, kad parasta un ikdienišķa parādība kļuva savās dienas darīšanās ejošs cilvēks ar radiotranzistoru pie auss – uz ielas, maizes veikalā, tirgū, teātra izrādes starpbrīdī … Arī vēlāk, kad katrs valsts līmenī pieņemtais lēmums vairs nešķita gluži tūlītējas dzīvības vai nāves jautājums, interese par politiku saglabājās – saglabājoties apziņai, ka es – pilsonis - spēju šo politiku saprast un kaut nedaudz ietekmēt.
Arī es kopš tiem laikiem ieguvu paradumu dienu sākt ar avīžu lasīšanu un beigt bieži vien ar jaunāko politisko notikumu pārspriešanu paziņu lokā – nu gluži vai tādu kā vakara politinformāciju.
Pēdējo mēnešu laikā kaut kas ir mainījies. Kaut kas manī, manā attieksmē ir mainījies būtiski.
Mana interese par iekšpolitiskajiem notikumiem ir samazinājusies tiktāl, ka tikai ar stingru piespiešanos es saņemos izlasīt vismaz tiem veltīto rakstu nosaukumus, un arvien biežāk es avīžu lasīšanu sāku no otra gala – no kultūrai un mākslai veltītajām lappusēm.
Kāpēc? Man negribas (man ir bailes) sev atbildēt ar tik skaļiem vārdiem kā “vilšanās” vai “uzticības zudums”. Varbūt saudzējošāks būtu vārds “nogurums”?
Nogurums no morāles un ētikas principu trūkuma politikā, no valsts amatpersonu ciniskas nekaunības, no politisko partiju interešu (nauda, vara) primitīvās caurredzamības, no šo partiju provocētiem politiskiem skandāliem un intrigām, un šo skandālu un intrigu aizkulišu sarežģītības. Arvien nesaprotamāki kļūst tie neredzamie mehānismi, kas reāli nosaka mūsu dzīvi šeit, Latvijā. Tiek spēlēta spēle, kuras noteikumi zināmi tikai pašiem spēlētājiem. Ar politiku tieši un netieši saistītu privātpersonu biznesa intereses tik noziedzīgi cieši savijušās ar politiskajām, dažādu valstiski svarīgu lēmumu motivācijas oficiālais skaidrojums kļuvis tik tāls patiesajiem rīcības motīviem, ka cilvēkam no malas sāk zust realitātes sajūta – nemaz nerunājot par kaut vai iluzoru ticību savai spējai jel kādi ietekmēt notikumu attīstību valstī.
Nācijas pašcieņa tā visa rezultātā, šķiet, kritusies līdz nullei. To pacelt nespēs ne gremdēšanās latvju dainās, ne kādu nebūt pārlaicīgu nākotnes ideālu formulēšana uzsaukumos tautai – uz ideāliem, manuprāt, kādu laiku spēj turēties tikai diktatoriskas valstis. Es domāju, ka tautas var smelties spēku un pašcieņu tikai ticībā gudrai, tālredzīgai, godīgai valsts politikai.
Savas pašreizējās izjūtas, atverot avīzi, es varētu salīdzināt ar attieksmi pret sporta ziņām – ir interesanti tām sekot, ja tev ir komanda, kam just līdzi. Man politikā tādas komandas vairs nav, un avīzēs atspoguļotie partiju sacensību rezultāti man kļuvuši tik pat vienaldzīgi kā ASV augstskolu basketbola čempionāta rangu tabula.
Mana vienaldzība mani biedē.
Vēl vairāk mani biedē, ka arvien biežāk ar līdzīgu attieksmi sastopos savu paziņu vidū – un tie ir par mani gudrāki, inteliģentāki, stiprāki cilvēki, kuru ticības zudums valsts perspektīvai šo perspektīvu, manuprāt, tiešām padara arvien apšaubāmāku.

06.04.00