KĀ IET? NORMĀLI ?
Filosofs Pjatigorskis TV intervijā Gintam Grūbem ar diža cilvēka šķietami nevērīgo vieglumu klasificēja tādu parādību kā normāli cilvēki . Tiem, kuri šo interviju neredzēja, riskēšu saviem vārdiem un pēc savas izpratnes viņa domu atstāstīt. Normāls cilvēks, atšķirībā no ģēnijiem, talantīgiem, lādzīgiem, muļķiem un neliešiem, esot liels retums, - tā apmēram teica filosofs. Pie tam jēdzienam normāls cilvēks neesot nekāda sakara ar viduvējību, jo viduvējība savu viduvējību neapzinoties, tāpat kā talantīgais bieži nepazinās savu talantu vai (vēl biežāk) neapdāvinātais–savu neapdāvinātību. Savukārt būt normālam cilvēkam esot cieši saistīts ar sava stāvokļa apzināšanos.
Tiktāl par Pjatigorski. Varbūt viņš raksturoja normalitātes pazīmes tuvāk, varbūt neraksturoja – saruna bija tik brīva un neobligāta, nopietnais tika skarts ar tādu vieglumu, no ekrāna skanošie vārdi noplīvoja gaisā, atsitās pret virtuves sienu, sabirza tējas krūzēs, kopā ar cigarešu dūmiem izgaisa plīts garaiņu nosūcējā… Un tikai pēc laba laika es atklāju sevī kņudīgu vēlēšanos saprast,- vai drīkstu sevi pieskaitīt šai visdziļāko cieņu pelnošai normālu cilvēku kategorijai?
Skaidrs, ka Pjatigorskim man nekad to pajautāt neizdosies, arī neviens dakteris atbildi uz šo jautājumu nesniegs, tādēļ neatlika nekas cits, kā vien mēģināt pašai sev noskaidrot, kādas varētu būt normāla cilvēka galvenās pazīmes.
Vispirms nācās atzīt, ka atbildi meklēt vārda “normāls” lingvistiskajās nozīmēs ir pilnīgi aplam. Vārds normāls radies no latīņu normalis, kas tulkots kā taisnvirziens, un taisnvirziena vektoru es nespētu piemērot nevienai šodienas realitātes sastāvdaļai. Savukārt svešvārdu vārdnīcā jēdziens normāls tiek skaidrots kā tāds, kas (1) atbilst vispārpieņemtiem, regulāriem, stabiliem uzskatiem, noteikumiem, principiem, standartiem; (2) psihiski vesels; (3) tāds, kas atbilst normai, pareizs. Angļu valodas vārdnīca šo skaidrojumu var papildināt ar tādiem priekšstatiem kā tipisks, parasts, iepriekšparedzams.
Manā uztverē visi šie skaidrojumi, izņemot medicīnisko, vairāk raksturo vidi un viduvējību nekā normālu cilvēku Pjatigorska izpratnē, un vienīgais, par ko tie vedina domāt, ir tas, kādu dzīves telpu, sabiedrību, kādus spēles noteikumus cilvēki atzīst par normāliem. Te man nāk prātā manas kādreizējās angļu valodas skolotājas, skotietes, iemīļotā metodoloģiskā anekdote. Pirmais, no kā viņa mūs brīdināja formālajās attiecībās ar rietumniekiem un it īpaši amerikāņiem, bija atbildēt uz vienkāršo jautājumu “How are you?” ar latviešiem tik pierasto un raksturīgo atbildi “Normal”. (To stāstot viņa lieliski atdarināja latvieti atbildes brīdī -uzrautiem pleciem, rūgti saviebušos, ar krītošu balss intonāciju :”Nōōōml…” ) Tā, raugi, esot vislielākā nepieklājība, apmēram tas pats, kas rupji atcirst “A kas tev par daļu?!” un uzgriezt muguru. Uz standarta jautājumu, kura atbilde patiesībā nevienu neinteresē, esot jāatbild optimistiski un daudzvārdīgi: “ Ōō, paldies, brīnišķīgi, mēs pirms nedēļas bijām slēpot, mūsu kāmīšiem radies ģimenes pieaugums, un kā man patīk Ņujorka!”
Man pašai abi atbilžu varianti, kā latviskais tā amerikāniskais, šķiet apliecinām normālas viduvējības normālu attieksmi pret dzīvi – ar amerikānisko atteikšanos problēmas redzēt un latvisko tendenci problēmas uzskatīt par pašsaprotamām un pieņemamām, proti – normāla ir slikta veselība, maza alga, korumpēta ierēdniecība, neuzticīga sieva, karš Čečenijā, ozona caurumi atmosfērā u.t.t., u.t.j.pr.
Manu pārdomu provokatoram Pjatigorskim ir vēl viens ļoti iemīļots vārdiņš, ar kuru viņš raksturo gan valstu gan cilvēku necienīgu rīcību, tas ir - omerziķeļnij . Šo vārdu es tulkotu kā “līdz riebumam, apkaunojoši nelietīgs un niecīgs”, vai arī tā īsti tautiski – cūcīgs. Tieši šis Pjatigorska mīļvārdiņš mani uzvedināja domām, ka normāla cilvēka galvenā pazīme varbūt ir spēja atšķirt cūcīgo no normālā, apzināties cūcības neizbēgamo klātesamību dzīvē, neuzskatīt to par pašsaprotamu un neko nedarīt, lai cūcību vairotu.
Man tūkstošreiz jāatvainojas filosofam par atļaušanos spriedelēt viņa izteikumu sakarā un tulkot tos pēc sava prāta… taču – tēja ir krūzēs, šņabis glāzēs, vārdi gaisā – un kurš tad piedos, ja ne normālais filosofs Pjatigorskis…


16.003.00