PAR KO LAI ŠODIEN PASMEJAS?
Jocīgi cilvēki ir smieklīgi.
Gudri cilvēki arī ir smieklīgi. Un muļķīši – tie jau pavisam.
Parasti cilvēki arī ir šausmīgi smieklīgi – savas parastības dēļ.
Bet neparasti cilvēki ir vēl smieklīgāki - kā viņi atšķiras no parastiem, normāliem cilvēkiem!
Citiem atkal ir smieklīgs apģērbs, frizūra vai uzskati, vai arī viņi smieklīgi rausta valodu, vai pievelk kāju.
Daudz kā smieklīga ir visapkārt, vajag tikai rūpīgi ieskatīties.
Bet vissmieklīgākie tomēr ir nelaimīgi cilvēki. Sākot ar tiem, kuriem kāds torti iemetis sejā, beidzot ar tiem, kuri zaudējuši sapņus un ilūzijas.
Stāsts būs par Tannenbaumu ģimeni vai to, par ko mēs smejamies.
“Varenā Tannenbaumu ģimene”- komēdija ar šādu nosaukumu pašlaik tiek rādīta kinoteātra “Rīga” lielajā zālē. Par to raksta Dita Rietuma pagājušajā Izklaides” numurā – raksta profesionāli, kā jau kritiķe. Par jauno zvaigzni Amerikas kino debesīs – režisoru Vesu Andersonu, par izcilajiem aktieriem, par dīvainajiem (vai varbūt gluži otrādi – aizdomīgi parastajiem) filmas varoņiem. Kuri ir mums tik līdzīgi, ka negribas šo līdzību saskatīt. Tas būtu sāpīgi, bet kuram tad gribas, lai sāp? Neesam jau nekādi te, atvainojiet, mazohisti, kas jūtinās ap saviem pārdzīvojumiem. Nekādi Tannenbaumi arī neesam. Un, ja kādreiz, kad šīs (citas) ģimenes vārds vēl bijis spožuma simbols, kāds no mums arī alcis būt Tannenbaums, tad tagad labāk to kaunīgi noklusēsim. Kuš.
Es apmeklēju filmu kāda drauga rosināta, jo citādi nemūžam nebūtu gājusi skatīties amerikāņu komēdiju ar nosaukumu “Varenā Tannenbaumu ģimene”. Nez kādēļ rodas asociācijas ar čīzburgeriem. Bez manis filmu skatījās kādi 20 skolu nobastojuši tīņi, cerēdami uz varenu izklaidi.
Tīņi filmas laikā reizes divas ierēcās. Vienreiz, kad filmas varone skaļi un ļoti komiski ieraudājās, uzzinot, ka viņas bijušam vīram atlicis dzīvot 6 nedēļas. Otrreiz, kad viens no izmisušajiem un narkotiku atkarībā nonākušajiem varoņiem, kurš bērnībā vienmēr gribējis būt Tannenbaums, ar mašīnu iedrāzās mājas sienā, sabraukdams suni un gandrīz nogalinādams divus bērnus. Tīņi, filmā dziļi vīlušies, aizgāja izplatīt informāciju, ka šī nu reiz gan ir reti stulba komēdija.
Es, savukārt, filmas laikā pāris reizes teju apraudājos, bet varbūt tikai tāpēc, ka man acis slapjā vietā,- tā pat kā vienai nupat jau slavenai aktrisei - memuāru rakstniecei, kura mēdz pie sevis noteikt “nu es drusku paraudāšu” un tad drusku paraud. (Vismaz mums tam būtu jātic, tā pat kā minētās personas izcilajai savaldībai, kas ļauj paraudāt tikai drusku).
Pēc filmas es atcerējos neskaitāmas līdzīgas situācijas – kino un teātros. Kad vairums smej brīdī, kurā man nāk raudiens. Vai arī smej reizē ar mani, taču par kaut ko būtiski citu. Bet kurš gan man devis tiesības uzskatīt, ka tieši es zinu, kurā vietā un par ko ir jāsmejas? Un kurš devis tiesības vērtēt vai šķirot cilvēkus pēc tā, par ko viņi smejas, kas viņiem garšo, ko viņi velk mugurā, ko lasa, par ko un kā raksta vai taisa filmas?
Es sen nebiju redzējusi filmu, kurā tik skaudri, ironiski atsvešināti un reizē smeldzīgi tiek parādīts, kā cilvēki, izaugot, zaudē ilūzijas un sapņus, ko lolojuši no bērnības. Vai arī nespēj no tiem atteikties, pat zaudējuši. Kas ir jau pavisam pavisam smieklīgi.
Cits ātrāk, cits vēlāk – mēs katrs šķiramies no kāda sapņa. Pēc tam no nākošā. Un vēl no viena. Cik nu kuram to ir. Kaut kur dzīvē neredzama stiepjas tā palaidņu – gadu novilktā makšķeraukla, uz kuras paklūpot, mēs atjēdzamies – TĀ vairs nekad nebūs. TAS vairs nepiepildīsies. Ir lietas, kuras ir nokavētas. Vai vispār nav bijušas lemtas. Mēs neesam sevi programmējuši – to darījis kāds cits. Tikai kādēļ tam citam vajadzēja atstāt mums iespēju sapņot par to, kas nav paredzēts mūsu programmā? Cietsirdīgs un ekonomiski pamatots programmētāja eksperiments – vismaz daži no simtiem vai tūkstošiem savus sapņus piepilda, pārējie ir dabiskais atbirums, un cilvēku jau netrūkst.
Dažs sapņa zaudējumu uzver kā katastrofu un tai ļaujas, nekad vairs neizkļūstot no depresīvas bezcerības žņaugiem, dažs cīnās pretī ar darbu un jauniem, pieticīgiem sapnīšiem – surogātiem, dažs uzveļ vainu “sliktajiem”, lolo nepamatotas ambīcijas un mierina sevi, ka dzīve vēl gara un “taisnībai” (sapnim) jāuzvar.
Un tad pēkšņi no kinoekrāna uz mums paskatās Tēvs Tannenbaums, un saka, ka viņam atlikušas sešas nedēļas laika visu dzīvē sastrādāto kļūdu izlabošanai. Nav pat svarīgi, ka vecais blēdis savtīgu iemeslu dēļ melo – par tām sešām nedēļām. Melo daļēji. Vai tad vispār ir tādi tīri meli, kuros nebūtu ne kripatiņas patiesības?
Labāk vēlu, nekā nekad.
Par ko šodien lai pasmejas? Par tiem, kas smejas “nepareizā vietā”?
Es iesaku – pat ja caur citiem – tad tomēr tikai par sevi. Kaut vai ar asarām acīs.


12.03.02