sleja
Mans kauns


Māksliniecei Monikai Pormalei piederot izteiciens: Ne Kurzeme - mazā Šveice, ne Rīga - mazā Parīze. Bet: Latvija - mazā latvija.
Sāpīgi un trāpīgi. Īpaši šobrīd, kad mazā latvija saniknota un apmulsusi milzu problēmas priekšā. Nē, tas nav nedz robežlīgums ar Krieviju, ne terorisma draudi un pat ne draudīgā inflācija valstī. Tas ir 23.jūlijā paredzētais un šodien, 20.jūlijā, kad rakstu šo sleju, jau aizliegtais geju un lesbiešu gājiens, internacionāli saukts “praids” no angļu valodas vārda “lepnums”.
Man jāraksta par savu negodu. Par savu pazemojumu un kaunu.
Nekad neesmu mēģinājusi īsti saprast, cik lielā mērā es identificējos ar savu valsti un tautu. Cik esmu līdzatbildīga. Tomēr man liekas, ka kauna sajūta nāk no piederības. Dažkārt – no mīlestības. Vai abiem kopā.
Jūs, piemēram, esat kādreiz kaunējušies par saviem bērniem vai vecākiem? Radiem vai draugiem? Kaut mirkli? Kauns rodas tad, ja kāds, kuru tu mīli vai cieni, vai vismaz no sirds vēlies mīlēt un cienīt, pieviļ tavu uzticību vai ilūzijas. Cilvēks tik viegli tām ļaujas, - ilūzijām. Snaudai. Neziņai.
Šajās dienās es atkal esmu ieraugu tos, ar kuriem ikdienā nesaskaros, - tos, kuri līdzcilvēkus iedala normālos un nenormālos. Normālo latvieti, izrādās, raksturo naids un liekulība.
Visspilgtāk šis tēls izkristalizējas interneta portālu komentāros.
Tas, kurš sevi pasludina par normālo latvieti, šobrīd ir sašutis. Tas, kurš neatšķir vārdu pedofīls no vārda homoseksuālis. Tas, kurš uzgavilē rasu naida izraisītiem kautiņiem Rīgā. Tas, kurš abām rokām un kājām atbalsta nāves sodu, kurš visur saskata cionistu sazvērestības, tas pats, kurš pirms gadiem, kad traģiski aizgāja bojā Krievijas zemūdenes apkalpe, Delfu komentāros pateica skaidri un gaiši: tā tiem krieviem vajag.
Es nezinu, vai tā ir sagadīšanās, vai man nepārmetīs dzimumu diskrimināciju, bet normālajam latvietim, īpaši runājot par karu, rasēm un seksuālajām minoritātēm, parasti ir vīrieša seja.
Man ir bail no šī vīrieša.
Un man ir kauns normālā latvieša vietā. Ja viņš ir tāds – es negribu būt normāla. Ja internetu portālos paustā agresija ir vairākuma nostāja, es negribu būt vairākums.
Un es nekādā ziņā negribu būt anonīma, tāpēc arī šobrīd, kad liekas, ka viss jau izrunāts un pateikts, es tomēr jūtu pienākumu atzīties savās jūtās. Man ir milzīgs kauns lasīt Leopolda Ozoliņa vēstuli presei un Kaspara Dimitera internetā izplatīto plakātu saukļus. Jo tie ir vienkārši rupji, vulgāri un jebkuras seksuālās orientācijas, jebkuras rases, jebkura dzimuma cilvēka cieņu aizskaroši. Man ir kauns lasīt varas pārstāvju un partiju argumentāciju gājiena aizliegumam. Jo tā ir smieklīga, absurda un nedemokrātiska.
Un es jūtu nepieciešamību atvainoties. Vispirmām kārtām – tiem gejiem, kurus es uzdrošinos saukt par saviem draugiem. Es lietoju vārdu “uzdrošinos” nevis tāpēc, ka baidītos sabiedrības nosodījuma, bet tādēļ, ka šo gudro, talantīgo un sirsnīgo cilvēku draudzība mani pagodina. Tad pārējiem – tiem, kurus nepazīstu. Un vēl visiem tiem cilvēkiem, kuri, līdzīgi man, šīs dienas staigājuši ar nenoskalojama rūgtuma kamolu kaklā.
Atvainoties par savu bezspēcību.