VAINA
Nāk Ziemsvētki, gaišie un siltie, tumšie un aukstie, - atkal tā burveklību nakts, kad zirgi pagānu staļļos runās, tā svētā un klusā, kad vēlreiz dzims tas, kurš mūsu vainu esot izpircis. Un izpērkot arvien no jauna. Paldies viņam par to.
Velsim bluķus, dziedāsim korāļus, ēdīsim kāpostus ar cūkas miesu. Uzdzersim vīnogu asinis. Šķīstīsimies.
Ai, es jau neko par Ziemsvētkiem - ne labu, ne ļaunu. Ir tik pulka daudz sarunāts. Un neko par baznīcu, un par kristietību arī neko. Es, kura kristīta zīdaiņa vecumā, un tomēr varu sevi par kristieti tikai, aiz matiem pievelkot, nosaukt. Tā īsti sāpīgi aiz matiem - kā pamāte bāreni, kā mužiks bābieti savu– ar visu to labo un slikto kristīgās kultūras un domāšanas mantojumu, kas tup man smadzenēs, dur aknās, šņirkst starp zobiem. Ne norīt, ne izspļaut.
Vispirms ar to lielo un neizdeldējamo vainu.
Vai Dies, kur liela tā mana vaina,- es brīnos. - Tik liela kā baznīca, tik neizdeldējama, kā akmens. Tik smaga kā krupis uz krūtīm. Kur man, nabadzei, tāda- tik liela vaina gadījusies? Ā, muļķe, - tā jau par vienu tiesu iedzimta. Par otru sadzīvota. Četros gadu desmitos var pilnus pakšķus, pilnas pagultes, pilnas skapjaugšas ar vainu piedzīvot.
Jo grēkā Tu esi dzimusi. Punkts.
Ir cilvēki, kuri jau no dzimšanas jūtas vainīgi. Un ir cilvēki, kuri nejūtas vainīgi nekad. Tas, protams, Paši Ziniet Kā* acīs viņu vainu nemazina, jo, kā stāv rakstīts, likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības likuma priekšā.
Un vai nav vienalga, kas man to vainu šūpulī ielicis (ai, šūpļa līksts par divi sprīži zemāk noliecās). Vaina pret vecākiem, un pret bērniem vaina, vaina pret tuvajiem un pret svešajiem. Pazemības vaina un augstprātības vaina. Un kur tad nu vēl visu to kārību vaina: šokolādeskārību un miesaskārību, lasītkārību un slinkotkārību. Un gudri-spriedelēt un rakstītkārību (tfu, tfu, tfu).
Cilvēks, dīvainais radījums, atšķirībā no lapsas vai lāča, jau pēc definīcijas nevar ne dieniņu bez vainas nodzīvot. Ja ne citādi, tad galvā jau nu noteikti sagrēkos, tur jau nu noteikti kaut ko tādu... par kaimiņa sievu sliktu padomās, vai par sevi ko labu, vai, Dies lai pasargā, par Viņa paša, Dieva, esību kaut ko tā neskaidri un pie sevis... Lūk, nodomās, un pat attapties nepaspēs. Bet izlietu ūdeni nesasmelsi, izskrējušu domu - ej nu ķer kosmosā. Un grēks rokā gan.
Minētais lācis totiesu neko sagrēkot nevar. Un ne tādēļ, ka ziemā lācim ziemas miegs, bet tādēļ, ka nedomā viņš, lācis. Vismaz mēs domājam, ka nedomā. Nu – vismaz par grēku jau nu nedomā noteikti, - ne ogas ēdot, ne zivi no upes ķeselējot, nedz arī citām neatliekamām lāča vajadzībām nododoties. Tad jau sanāk, ka visa tā apgrēcība domāšanā vien slēpjas. Ko tad nu - nedomāt vairs pavisam? Tālāk no grēka?
(Ui, šinī vietā man smiekls sanāk, kur tālu un dumi esmu aizmuldējusies,- gluži kā kādam jaunam spārnotam literātam nesen gadījās, savus darbus lasot. Tik labi viņam tie savi darbi patika, ka smieklīgajās vietās viņš pats smējās, nevis palaida fonā kādu ierakstu ar klausītāju smiekliem. Un tas jau nu noteikti ir grēks – ka savi darbi tik gauži patīk. Spārnotais literāts lai neņem ļaunā un uztver to kā mātišķu brīdinājumu ).
Bet nudien muļķīgi iznācis – gribēju es tādu bēdīgu raudamu gabalu sarakstīt. Par cilvēka grūto likteni – ar mūžīgu vainas apziņu dzīvot. Par to, ka Paši Zināt Kas vai arī Nezin Kas to grēka būšanu ar apdomu ir izgudrojis un iesākumā visiem cilvēkiem pasaulē līdzīgi iedalījis. Kā instrumentu kādu, ar ko sev skrūvītes pievilkt. Kā vadības pogu sakariem. Kā saiti starp molekulām – lai tā ļodzīgā pasaule nenobruktu. Bet laiki gājuši, mehānismi, tā teikt, izregulējušies, un nu gadās, ka vieni piedzimst ar trīs pudi vainas, kamēr citi paliek pavisam bešā. Un neiet tā lieta vairs. Un tādam pustukšītam puskristietim kā man vēl dubultgrūti savu vainu stiept – jo nevar i ne cienīgtēvam ausī iečukstēt, tā periodiski savu nastu atvieglojot.
Nu bet neticas, ka tas, kurš dzims, par mani jau ir samaksājis. Pašai jāmaksā, - eh, grūti.
Un re – jau atkal grēks – šī sleja un šis secinājums.
Vai katrai vainai seko sods?
Lai jums pilni dāvanu maisi, un Jaunā gadā vieglas vainas kulītes.


*Tev nebūs Tā Kunga vārdu lieki valkāt


18.12.01