Depresants

Dzīves gudrībiņa 15
10/10/10 09:12 pm
…nelaime ir mūsu mazdūšība. Mēs krītam izmisumā, iekams uzdrošināmies darīt kaut ko tā labā, ko gribam iegūt. Turklāt nevajadzētu būt nekādām grūtībām iet tālāk. Mums ir mīlestība, kas mūs dara stiprāku par visiem naida un nāves spēkiem.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 14
10/10/10 08:57 pm
Mīlestība ir salds nektārs un rūgtas vērmeles, mīlestība ir apgaismota un tumša dvēsele, mīlestība ir atdot par otru savu dzīvi un vēlēties viņu nogalināt, mīlestība ir paradīze zemes virsū un elles septiņi loki, mīlestība ir izkust otrā un mēģināt otru izkausēt sevī, mīlestība ir miers, kas baro, un nemiers, kas posta, mīlestība ir dzīvības ūdens un nāves ogas, mīlestība ir radības un bēres, mīlestība ir tuksnesis un plūdi, mīlestība ir raža un neraža, mīlestība ir pasaules sākums un pasaules gals, mīlestība ir…

Mūsu kaislības līdzinās feniksam. Kad sadeg viena
kaislība, no pelniem dzimst cita.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 13
10/2/10 09:50 pm
Cerībai ir divas skaistas meitas, to vārdi ir Dusmas un Drosme; dusmas par to, kā lietas izskatās šobrīd, un drosme gādāt par to, lai tās nepaliek tādas, kādas tās ir

Nakts, mīla un vīns nav tie, kas darītu pieticīgas mūsu
vēlmes, nakts notrauc kaunīgumu, bet mīla un vīns -
kautrīgumu.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 12
10/2/10 09:36 pm
Mīlestība, nav nekas tāds ko var aizmirst. Tas nav nekas tāds kas spēj izgaist. Ja mīl pa īstam tad mīl vienmēr, ja es pasaku “es tevi vairs nemīlu” tas vēl neko nenozīmē. Ja mīli, tad nemīlēt vairs nav iespējams, bet iemācītes no sākuma patiesi mīlēt ir ļoti grūti

Pārticība un nabadzība ir atkarīga no priekšstata, kas katram par tām ir: bagātība, slava un veselība ir brīnišķīga un patīkama tikai tiktāl, ciktāl tās par tādām izjūt tas, kuram tās ir. Katrs jūtas labi vai slikti atkarībā no tā, ko viņš domā par savu stāvokli. Apmierināts ir nevis tas, kuru citi uzskata par apmierinātu, bet tas, kurš pats sevi uzskata par tādu. Tādēļ tikai paša cilvēka ticība un būtiska un patiesa.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 11
10/2/10 09:17 pm
Mīlestība bez pretmīlestības var būt ļoti liels skaistums, tā donu Kihotu ierosināja uz vienmēr jauniem varoņdarbiem. Nožēlojams ir nevis tas, kam neatbild ar mīlestību, bet tas, kas neprot mīlēt

Kaislībām piemīt netaisnīgums un savtīgums, tādēļ ir
bīstami tām sekot un no tām jāpiesargās pat tad, kad tās
šķiet saprātīgas.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 10
10/2/10 05:13 pm
Kādu dienu Tu man jautāsi: ”Ko tu mīli vairāk- mani vai dzīvi?” Un es atbildēšu, ka dzīvi. Un Tu aiziesi, pat neuzzinājis, ka visa mana dzīve esi Tu

Nav taisnības tiem, kas iedala kaislības atļautajās un
neatļautajās, tad vēlāk ļaujas pirmajām un izvairās no
otrajām. Visas kaislības ir labas, ja cilvēks valda pār
tām, un visas kaislības ir sliktas, ja tās valda pār
cilvēku.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 9
10/2/10 12:48 pm
Es apklustu (kā arī manas tērgājošās domas) un jūtu savu bezgalīgo mīlestības plūsmu, kas caurstrāvo manu ķermeni, izšķīdinot bailes, nemieru, neticību un vainas apziņu.

Tie, kuriem ir uz ko cerēt, bet nav ko zaudēt, ir bīstamākie cilvēki pasaulē.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 8
9/30/10 12:27 pm
Es apklustu (kā arī manas tērgājošās domas) un jūtu savu bezgalīgo mīlestības plūsmu, kas caurstrāvo manu ķermeni, izšķīdinot bailes, nemieru, neticību un vainas apziņu.

Tie, kuriem ir uz ko cerēt, bet nav ko zaudēt, ir bīstamākie cilvēki pasaulē.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 7
9/25/10 10:22 pm
Mēs patiešām esam kļuvuši veci tad, kad pārstājam dzīvot no cerībām un sākam dzīvot no atmiņām

Vara pār savām kaislībām - gara visaugstākā dižuma iezīme.
Šis dižums norobežo garu no tam svešām zemiskām ietekmēm.
Nav augstākas varas par vara pār sevi, savām kaislībām,
uzvara pār to patvaļu
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 6
9/25/10 10:22 pm
Mums ir jāpieņem pārejošas vilšanās, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt nepārejošo cerību.

Un bērzu zars, mani apskaudams, teica: tava vientulība ir izdomāta. Tu esi vientuļa tādēļ, ka esi zaudējusi ticību. Bez ticības dzīvot nevar…
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 5
9/22/10 07:56 pm
Katra naidam veltīta stunda ir mūžība, kas atņemta mīlestībai.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 4
9/22/10 04:26 pm
Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 3
9/14/10 04:26 pm
No baudas rodas ceļas skumjas, no baudas rodas bailes; kas brīvs no baudas, tas brīvs no skumjām un bailēm.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^

Manuprāt, mīlestība ir skaists zieds, kura sēkla ir iedota aprūpē diviem cilvēkiem. Diemžēl pats zieds nevar ziedēt koši, ja par to nerūpējas, vai arī par to rūpējas tikai viens no šiem diviem cilvēkiem.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 2
9/13/10 10:52 am
Jā vēlies kādu pārliecināt, ka viņš dara sliktu, dari pats labu. Cilvēki tic tam, ko viņi redz.
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^
Cilvēki mīlestību ir apveltījuši ar kautrību, poēziju, pašuzupurēšanos un atteikšanos, taču viņi tajā ir ieviesuši arī kaut ko tādu, kas nav bijis pa spēkam nevienam dzīvniekam: pārmērības, pērkamību, izvirtību, liekulību.
Iekantēja Piesit kanti

Dzīves gudrībiņa 1
9/10/10 06:22 pm
Nepadodies savām bailēm! Ja tu tām ļausies, nespēsi sarunāties ar savu sirdi… Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu Likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt nesasniedzamu: bailes no neizdošanās… Tad tu nomirsi pusceļā, mēģinot īstenot savu Likteni. Tas ir daudz labāk nekā nomirt kā miljoniem citu cilvēku, kas tā arī nekad neuzzina, kas ir viņu Liktenis. Un tomēr neraizējies! Nāves draudi parasti liek cilvēkiem pievērst lielāku vērību savai dzīvei.
Iekantēja Piesit kanti

Uzdrošinies sapņot...
8/25/10 12:48 pm
Ir agrs rīts, iezvanās durvju zvans, es izveļos no gultas un īgna dodos atvērt durvis... Pastnieks. Jauki, ko viņš man atnesis? - Hmm, ierakstīta vēstule... Paskatos uz adresi un nespēju noticēt!!!! Tā ir tavas firmas adrese, momentā esmu pamodusies, tas ir viss, par ko esmu sapņojusi - būt tuvāk Tev! Es uzvelku savu šikāko kostīmu un kā vēstulē minēts, ierodos uz darba pārrunām. Tu sēdi galda otrā pusē, izskaties lietišķs, auksts, bargs un rūdīts. Drebu pie visām miesām, Tu sāc lēnām, nesteidzīgi uzdot jautājumus, tik caururbjoši lūkojoties manī, ka es palieku tik maziņa, ka apakšveļa sāk krist nost.
Saņemos un atbildu uz jautājumiem pēc labākās sirdsapziņas.
Pēkšņi atskan jautājums "Ģimenes stāvoklis?"
Es paskatos uz Tevi un sašutusi atgādinu, ka Tev nav tiesību man to jautāt.
Tava seja sastingst. Piecelies kājās, pienāc pie manis un ar spēcīgu, drošu apskāvienu vadi mani uz durvju pusi.
Saprotu, ka viss cauri, es neko vairs nejūtu...
Tu apstājies kabinetā tālākajā stūrī un saki: "Tu esi pieņemta!", šis būs tavs darba galds - parādi uz jauku nostūrīti, uz galda rotaļājas saules stari kas iespīd pa jumta logiem...
Es sapņoju... Es nespēju noticēt.
Nākamajā mirklī es jau parakstu darba līgumu ar termiņu uz pieciem gadiem!
Darba līgumu ar tevi... Pie tevis.
Nākošie mēneši ir kā sapnis, fantāzija pēc fantāzijas..
Kadu dienu Tu palūdz man uzkavēties pēc darba, lai saīsinātu paveicamā darba termiņus.
Es strādāju, paskatos uz Tevi, Tu velc nost uzvalku, kreklu, attaisi bikšu pogu, sajauc matus un mainies manā acu priekšā...
Es tagad redzu Tevi... Dzīvu, dabīgu.
Es taču neatpalikšu! Atpogāju krekla cieši aizpogātās podziņas, smejoties novelku kurpes un aizslidinu katru uz savu pusi, atraisu savus stingri sasietos matus un ļaujos ventilatora sniegtajām vēja dvesmiņām, Tu dzidri un patīkami iesmejies, es smejos līdz...
Ir pagājuši divi gadi kopā ar tevi... Neviens cits man nav bijis.
Saprotu, ka ir jārīkojas, tagad vai nekad, es neko nejautāju, aizeju uz atpūtas istabu, savedu sev kārtībā un eju atpakaļ pie tevis... Atgrūžu tavu krēslu, pagriežu pret sevi un ieskatos acīs. Iesežos Tev klēpī ar seju pret tevi un nenovēršot skatienu novelku savu kreklu, Tu kāri vērtē mana auguma pludlīnijas...
Atliecos un nebaidos - zinu, Tu neļausi man nokrist, es uzticos...
Tu skūpsti manu kaklu...
Es jau lidoju...
Neparakstāmi... Tu attaisi manu krūšturi un kā zvērs meties virsū manām dvīnītēm...
Nemanāmi pazūd drēbes, viena pēc otras...
Ieraugu Tevi visā pilnībā - kailu, cik bieži esmu izsapņojusi šo skatu...
Uzsēžos Tev virsū, kaisles drebuļi mūs vieno neaprakstāmā baudā...
Tu saki man " Es Tevi mīlu"
Dievinu tavus melus, melo man vairāk!
Es iegūstu maksimālo, ko vien sieviete var iegūt no vīrieša, beidzam mīlēties tikai tad, kad iestājas rītausma, viss smaržo pēc kaisles...
Es pieceļos un grasos ģērbties, neko es no Tevis neprasu, saņēmu, ko vēlējos, Tu paskaties uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu un jautā - "Ko Tu dari, mīļā?" Paņem mani aiz rokas un novelc atpakaļ uz grīdas...
Tu iečuksti man ausī " Tagad viss tikai sāksies", noglāsti mani maigi, maigi, asara norit pār manu vaigu - ir tik labi...
Tik labi būt šajos melos... Tu ar vieglu kustību notrauc manu asaru...
Paņem mani savos apskāvienos un mēs aizmiegam...
Šodien taču sestdiena, mēs to varam atļauties. Pamostos, Tu vēl guli, es saģērbjos un klusām aizbēgu...
Pirmdien es neierodos darbā, es izslēdzu telefonu, man tiešām bail no sekām...
Bail redzēt Tevi kā ierasts - aukstu, nejūtīgu, uzvalkā... Es neeju arī otrdien... Trešdien es saprotu, ka nespēšu aizbēgt no realitātes...
Ierodos birojā, gatava uz visu.... Varbūt...
Pirmais paskatos uz savu darba vietu - nav mana darba galda, es stāvu kā iemieta... Paskatos uz tavu darba vietu un ieraugu - mans darba galds blakus tavējam, uz tā stāv milzīga kaste, pusvītis puķu pušķis...
Tevis nav...
Uzmanīgi attaisu kasti... Tā ir tukša, viena vienīga kartiņa tajā...

"Ja Tu dzīvosi līdz simts gadu vecumam, es vēlos nodzīvot tik pat, vien vienu dienu mazāk, lai nekad nevajadzētu dzīvot bez Tevis"

Izdzīvo fantāziju...
Iekantēja Piesit kanti

I feel so crazy...
8/24/10 11:14 pm
Esmu roka koncī, tipiski kā jau es, savā baltajā kleitiņā - lēkāju trakoju līdz savējiem, vienkārši AAAAA, izglābju sevi no noslīkšanas savās emocijās... Esmu aizrāvusies, agresīva un kustībā...
Nomainās dziesmas un man vajag atsvaidzināties, es pieeju pie letes, pagrūžu malā sprogainīti hipiju, kas ir kluba mēbele jau kopš labā '85 gada.. viesmīlis aizgājis uz otru pusi... Es garlaikojoties apskatu tautu, kas klubā... Mans skatiens atduras pret kaut ko iznīcinošu - kāds metālists skatās uz mani kā uz parodiju, esmu kā eņģelis starp tumsoņām savā baltajā kleitiņā... Metālists parāda man skaidri saprotamu mājienu - ar pirkstu pārvelk pār rīkli, es pieeju vinam klāt, ar roku paņemu viņa sapinkātos matus, atgāžu viņa galvu un iebāžu savu mēli viņa rīklē, līdz viņš sāk kā skuķis spirināties, tad palaižu viņu vaļā un eju atpakaļ pie letes... Apkārtējo skatieni kļūst īpaši uzbāzīgi, līdz durvīs parādies Tu - pieklājīgā apģērbā, pēc labākās modes sasukāts... es skatos uz Tevi un vēroju, mans skatiens kā ar naglām Tevi piekaļ zemei... Es tuvojos... Es gribu redzēt tavas acis, es gribu dzirdēt tavu balsi, ko Tu ellē dari manā klubā! Es pieeju un skatos uz Tevi - dziļi, es rakājos pa tavām smadzenēm, es iztirzāju tavas sirdslietas...
Tu man prasi, ko tāda kā es daru tādā vietā, kā šī... Es te mīlu... Es te esmu un mīlu. Bet Tu nesaproti. Tu gribi mani redzēt līdzīgu citiem - es varu tāda būt - es novelku savu kleitiņu un palieku tavā priekšā apakšveļā un zeķēs - lūk, es esmu kā visi!
Mēs visi šeit nākam risināt kādas problēmas, nākam mīlēt mūziku, nākam aizmirst un nav atšķirības kas mums ir mugurā, mēs visi esam vienādi.

Labāk lai Tevi ienīst par to, kāds Tu esi, nevis lai Tevi mīl par to, kāds tu izliecies, ka esi.
Iekantēja Piesit kanti

Visnotaļ PO - zitīvi
8/24/10 06:28 pm
Tu ienāc istabā, uzdzēs gaismu, es sēžu uz gultas un gaidu... Tu paskaties uz mani un norūc - daudz darba! Es jau neko nesaku, es neko neprasu, es vienkārši lasu Tevi kā atvērtu grāmatu..
Labi.
Nākošajā rītā Tu ieej dušā un uzspiežot atvadu buču man uz pieres nosaki - būšu vēlu! Un neatskatoties, kā senāk, Tu aizej, tik smaržas virpulis uzvirmo gaisā.
Es zinu, es visu zinu, bet tāda es esmu. Es mīlu vienreiz.
Vakarā Tu atnāc mājās, esmu nedaudz pārdomājusi un beidzot vēlos saņemt atbildes... Dažas.
Jautāju Tev: "Kāpēc Tu tā...?"
Tu nepaskatoties uz mani atbildi - "Tāpēc, ka Tevis ir par daudz, par daudz visur!"
Es apsēžos un iegrimstu domās... Manis par daudz, manis par daudz... Kā tas var būt...
Izlemju savu turpmāko rīcību.
No rīta pēc brokastīm es piezvanu pārvadātājiem un palūdzu izvest visas manas mantas no dzīvokļa, aiz sevis es aizveru durvis. Gandarīta par sevi. Būt labai neatmaksājas.
Ielecu mašīnā un dodos uz savu jauno mitekli. Man Tev nav nekas jāpaskaidro.
Paiet nedēļa, divas, es jūtos aizvien laimīgāka un saprotu savas pieļautās kļūdas.
Manis vairs nav par daudz!
Un Tevis vairs nav par maz.
Iekantēja Piesit kanti

Patiesība
8/24/10 05:02 pm
Tu atnāc ciemos, sēdi uz manas gultas un klusām stāsti savu dzīvi... Nē, Tu nestāsti man patiesību, Tu stāsti man to, ko Tu esi izsapņojusi par patiesību esam... Es klausos tavā balsī un zinu ko Tu esi izjutusi, ko Tu esi izdzīvojusi, man ir asaras acīs, es novēršos, es nevēlos, ka Tu redzi... Tu stāsti un stāsti, ik pa laikam man mēģinot pārliecināt ar vienaldzīgu - "ai, negribu par to runāt" , bet es klusēju un Tu turpini... Es zinu, kolīdz es ierunāšos, tā Tu mainīsi kažoku uz pretējo pusi, Tev šķiet, ka es esmu tāda pati kā visi citi... Bet es neesmu, es izsāpu katru tavu vārdu... Es saprotu katru tavu vārdu... Tu esi manas asinis, mana miesa... Tev sāp, un vēl vairāk sāp tas, ka Tu apzinies, ka kārtējo reizi nespēji pateikt patiesību, Tev ir bail, ka nesapratīs, ka kritizēs, bet es vēlos tevi pasargāt - es esmu tavas asinis un tava miesa. Mīļā, lūdzu pārstāj, Tu nogalini mani ar katru savu vārdu, katrs piedzīvojums, kas mums bijis kopīgs, visas sāpes, visas bēdas... Man neizsāpēt tavējās un Tu neizsāpēsi manējās...
Es joprojām naktīs redzu viņu sapņos, kad paņemu savu mazo rokās, es domāju par viņu, es mīlu Tevi, mīlu no visas sirds, Tu piedod man, ka tik daudz laiks ir pavadīts negācijās... Mēs vienkārši tādas esam - katra no savas nepanesamās pasaules, divas nelaimīgas sievietes... Un mēs patiesību tā arī paņemsim sev līdz... Mīļā... Piedod man! Tu esi cilvēks, kas manās domās ir viesojies visvairāk par jebko pasaulē, es nespēju tevi pasargāt, es nespēju Tevi mīlēt, es nespēju būt Tev blakus... Mēs esam tik atšķirīgas, bet tik un tā viena otras miesa un asinis...
Dod man spēku piecelties un palīdzēt piecelties man, es nedarīšu Tev pāri...
Cik mēs esam atšķirīgas...
Tu manī sāpēsi mūžam.
Iekantēja Piesit kanti

Likteņa savienotie
8/24/10 11:27 am
Ir viens naktī... Tu izmisīgi centies aizmigt, bet domas kavējas pie viņas, ārā līst lietus un virpuļo vēji, Tu satinies ciešāk segā...
"Nē, vēl pēdējo zvanu!"
...Viņa neatbild.
Tu skumju nomākts aizslidini telefonu pa paklāju.
Pie durvīm atskan kluss, nepārliecināts klauvējiens, Tu nedzirdi, tavas domas ir tik skaļas...
Klauvējiens paliek skaļāks - Tu nesteidzīgi pieej pie durvīm - kas gan tur var būt - naktī...
Tu atver durvis, neviena nav.
Tu tikko aizver durvis, izdzirdi viņas balsi: "Pagaidi!" - viņa čukst.
Tu atrauj durvis un ieraugi viņu salstošu, slapju sēžam uz trepēm, Tu aši paņem viņu aiz rokas un ved istabā, klusi rādamies par tādu rīcību... Viņa trīcošā balsī nočukst:

"Es
tikai
atnācu
lai
pateiktu,
ka mīlu Tevi..."

Viņa grasās iet prom, bet Tu neļauj, paņem aiz rokas un ieved istabā, maigi novelc viņas slapjās drēbes un apsēdini dīvānā, sasedz, silti, silti. Uztaisi spēcīgu kafiju un ielaid vannā ūdeni... Viņa joprojām trīs...
Viņa ieguļas vannā, Tu apsēdies blakus... Skaties viņas acīs un nesaproti kā viņa pie tevis nokļuvusi.. Tev viņa patīk, Tu neuzkrītoši pēti viņas augumu, kas vīd caur ūdens dzidrumu - Tu viņu iekāro...
Viņa pieceļas kājās - neko neslēpjot, viņa grib, lai Tu redzi viņu, kāda viņa ir...
Izkāpj no vannas un tuvojas Tev, novelk tavu kreklu, maigi skūpstot ik katru atsegto ķermeņa daļu, Tu redzi, viss ir patiesi... Patiesāk vairs nevar būt - viņa Tevi dievina! Tu ļaujies...
Viņa atpogā Tev bikses un sniedz Tev patīkamāko orālo baudījumu kādu vien jebkad esi saņēmis...
Viņa pieceļas kājās, pagriežas un pieliecas, atklājot savas slēptākās ķermeņa vietiņas... Tu iegūsti viņu. Tie mirkļi ir tik īpaši kā nekad. Tik jutekliski... Tu grimsti viņas apskāvienos, galva reibst, Tu neko vairs neredzi, nedzirdi - Tu baudi viņu... Jūs esat nepiesātināmi - mīlat viens otru vēl un vēl, līdz atskan telefona zvans... Tu pacel klausuli, šefs neapmierināts rājas, ka neesi darbā... Tu pat nebiji pamanījis rītausmu.. Tu paskaties uz mīļoto, kas nespēj atgūties no Tevis sniegtā baudījuma,
Tu pasmaidi un saki šefam " Es ņemu atvaļinājumu uz nedēļu!" un noliec klausuli...
Iekantēja Piesit kanti

Nes mani... Nes mani mūžam...
8/23/10 03:41 pm
...Eju pa ielu, cilvēku masas iet garām, ziņkārīgi skati tiek raidīti man, bet man vienalga, es viņus neredzu, es viņus nejūtu, es viņus nedzirdu. Es nespēju vairs pasmaidīt, es jūtu kā sirms mākonis pielipis man, tas ievijis savas dzīslas manī un paralizē manu seju, sasaldē manu sirdi.
Pārdomu laiks, dziļu, sirds tumšāko nostūru izvilktās patiesības viena pēc otras tiek atkal un atkal izmaltas caur prātu...
Es apstājos... Vienkārši negribu vairs iet tālāk. Stāvu ietves vidū un cilvēki skrien man garām, kur viņi steidzas? - Viss labais taču notiek lēnām un nesteidzīgi... Jūtu, ka kut kas man nostājies aiz muguras, es pagriežos, tas ir vīrietis ar ratiņiem, vienkārši netiek man garām, es paskatos uz viņu un ieraugu sevi - skumju, pārdomu pilnu cilvēku, mēs stāvam un vienkārši skatamies viens otram acīs, es joprojām nespēju pakustēties - domas un sajūtas paralizē... Vīrietis skatās, es vienkārši jūtu ko viņš jūt, es to redzu, viņš to redz manī. Ieraudas viņa mazulītis un es kā atžirgusi steidzīgi paeju malā, vīrietis iet man garām, pēdējo skatienu ieskatos viņa acīs un redzu tajās...
Asaras.
Lēnām ejot uz priekšu noraugos kā viņš aiziet.
Cik dīvaini mēs esam... Cilvēki.
Ar mani vienmēr notiek dīvainas lietas, īpašas lietas.
Cik reizes Tu pārdomā savus tumšo domu kaktiņus?
Iekantēja Piesit kanti

Pilnmēness naktī..
8/22/10 09:47 pm
"Es vēl mirkli pakavēšos" - es saku sev domās un raugos uz Tavu skaisto augumu...
Domāju un nespēju sev neatzīt patiesību... Es Tevi dievinu.
Tu neļauj man skumt, Tu pamani visu. Visu. Tas ir kas nereāls. Vienmēr esmu domājusi, ka tas nav iespējams - izdzīvot fantāzijas ēnu... Kāpēc ēnu? - Tāpēc, ka fantāzija ne tuvu nav līdzīga perfektajai realitātei. Es aizveru acis un ļaujos tam, kas notiek - tas jau vien ir sasniegums... Da es vienkārši nevaru neļauties! Es kļūstu pieaugusi.
Es mācos baudīt. Tu to proti labāk par visiem citiem... Tu esi labāks par visiem citiem. Jā, man ir bail tevi zaudēt. Ļoti bail. Tu taču nāksi pie manis sapņos? Man tevis nepietiek, nē, nedomā, es neesmu nepiesātināma, es vienkārši neesmu nekad tā nevienu gribējusi kā es gribu Tevi. Bet man tas nav jāsaka, Tu visu zini! Tu jūti mani labāk kā es pati. Tikai turi acis ciet... Es atnākšu pie Tevis. es iesēdīšos Tev klēpī un man pat nekas nebūs jāsaka. Tas ir kaut kas. Paldies par dzīvi. Sēžu un lūkojos tālumā... Es vienkārši neesmu, es neesmu bez tevis... Nejūtu savas rokas, man nav sirds... Tas viss ir pie tevis. Es domāju par Tevi - ik mirkli savā ikdienā. Kas Tu esi patiesībā?... Kas vispār ir patiesība. Es nezinu, vairs es neko nezinu, es domāju par Tevi - ik dienu... Mūs uz mūžiem vieno.
Kas Tu esi? Mana dzīve, jeb mans sapņu vīrietis?
Iekantēja Piesit kanti

Iepriecinam mammu dublis nr kārtējais
8/21/10 10:23 am
Mmm, mazais pārrāpjas man pāri un bums pakrīt zem gultiņas...Eh.. Jā... aiz kājas izķeksēju viņu laukā un ieķeksēju savā migā, apsedzu savu ledus gabaliņu un ceru uz aizmigšanu... Paskatos pulkstenī.. Ak, pusē septiņi! Mazais ķepurojas, kamēr es viņu palaižu, lai jau skrien... Pamostos no tā, ka mazais baksta man seju ar pirkstu, ir ok, viņš reizēm tā dara, kad atradis nivejas krēmu, tad sasmērē mani, sevi, man nav iebildumi, pēkšņi sajūtu čupu ar kaut ko uztekam uz manas acs... Tadadadammm, kā Bēthovena simfonijā, pār mani aust apskaidrība, ka kaut kas nav īsti labi, es atveru savu vienīgo aci un ieraugu, ka mazais paņēmis pārsitis olu un smērē ar to man seju kā labākais kosmetologs, es ātri paķeru olu un lecu laukā no gultas, lai skrietu nomazgāties, jo tā čupa, kas bija man acī tek matos.. Tā, pirmais šoks un esmu atpakaļ gultā, guļu uz muguras un domāju, burvīgi, atradās arī otra olas daļa, zemē pie gultas, labi, ka nenokritu uz priekšu, kājas aizgāja pa gaisu, Abītis sēž un smejās, protams ola, kas bija man rokās, tagad atrodas pa pus gultu, es nopūšos un stutējos kājās, uz vienas kājas aizlecu līdz vannasistabai, ieslēdzu gaismu un palieku kā zemē iemieta, man vairs nav ko teikt... Paskatos podā - tajā atrodas manas zobubirstītes, zobu pastas tūbiņas un pa virsu izlietas vannas putas bagātīgā klāstā, pirms es paspēju ko pateikt mazais entuziastiski atskrien, paiet garām, aizver podu, uzrāpjas uz vāka un kā jau ierasts nospiež podziņu... Tā, es vēl sapņoju... Tas nevar būt! Es paskatos uz izlietni... tajā stāv glīti salocītās drēbītes, kuras vakar kaut kādā neprātā pat izgludināju, huh, laikam neskartas! Es uzmanīgi ņemu laukā drēbītes un iegrābjos kaut kamī... Uztaisot komiski atbaidošu sejas izteiksmi es konstatēju, ka tā ir vēl viena ola, notecējusi gar visu salocīto drēbīšu sānu... Es paskatos savā spoguļa lauskā un sāku ņirgt. jo joprojām taču neesmu atvērusi vienu aci, mani mati ir dzelteni un seja, es pat nespēju atpazīt... izņemu drēbītes, nomazgāju kāju, seju, matus vēlāk, lai ola paliek, saprotu, ka man vajag kārtīgu kafiju, dodos uz virtuvi, pa ceļam ar šausmām skatos uz četrgraudu pārslu taciņu... O jā, virtuves vidū es atrodu kā tika izmantotas pārējās četras olas un makaroni un četrgraudu pārslas, dzirdu kā mazais skrien uz migu un ar kliedzienu "stāvi" metos viņam pakaļ, jo ja tāda izskatās virtuve, kāds tad izskatās mans bērns!? Noķeru mazo sirsniņu un nav jau pat jāpēta... Viss na ļicu Nomazgāju un iedomājos, kāpēc es to nenofoķēju! Bet nu lai šis dienasgrāmatas ieraksts kalpo par atmiņām
Es mīlu Tevi mazulīt
Iekantēja Piesit kanti

Pazuda caurums
8/20/10 06:11 pm
Pa ilgiem laikiem aizkrīt širmis un izdomāju gludināt gultasveļu, sajūtu, ka stūrīšos sakrājušies diegu kunkulīši, es meklēju caurumu, lai varu tikt tiem pakaļ, meklēju, goru to pārvalku, bet cauruma nav! Ņemu uzmanīgi, vēlreiz pētu katru vīlīti, nu točna nav! Pazuda caurums, es tiešām zinu, ka kādreiz to pārvalku esmu maukusi uz segas... Nolieku zemē, apsēžos un gaidu kad caurums uzradīsies... Pēkšņi draiskojoties ieskrien istabā manējā palaidne un uzreiz žvikts un pārvalkā iekšā!
Kā senos laikos, neviena gultasveļas maiņa nenotika bez kaķa pārvalkā Nu redz, atradās mans caurums!
Iekantēja Piesit kanti

Nemiers...
8/20/10 04:42 pm
Šodienas piedzīvojums...
Eju uz veikalu, dzirdu divi jaunieši sarunājas -
"Davai foķēsim visskaistākās meitenes!"
otrs saka - "Jā, bet tikai tās krutākās!" - "Ok, bet tā, lai neredz!"
Man acis uz kātiņiem un kājas līkas, paiet vairs nevaru, priecīgs tas fotogrāfs, kas paliek ar zobiem
Eju, šie skatās uz mani, pēkšņi mani mini sāk rauties uz augšu, es skatos uz viņiem, viņi posī uz mani, bet neko nedara...
Es ieeju veikalā, man aizmirsies viss, ko man vajag, esmu uroģina, mani nefočēja Ar ļoti smagu sirdi es izstaigāju veikalu un trīsreiz vecāka iznāku no veikala... Jauniešu vairs nav. Aij, sirds saskumst nu pilnīgas stulbības dēļ, pēkšņi dzirdu aizslēga skaņas, skatos, bet neredzu kas kur notiek, sāku smaidīt, ieraugu, ka viens no jauniešiem nostājies pāri ielai, bet otrs notupies aiz masīnas, veltu savus žilbinošos smaidus abiem un matiem plīvojot, dodos mājās
Kā Tu šodien pavadīji dienu?
K čortu, esmu dzīva vēl, par mani kāds domā
Iekantēja Piesit kanti

2007 gada pavasara domrakstiņš
8/20/10 02:20 pm
Es te tā padomāju un nesaprotu..
Klusēšana ir piekrišana, noliegšana jeb vienaldzība.
Cik īsti trausla robeža ir starp šīm visām robežām, vai tas, ko itkā uzskati par patiesu, nav burvīgi maldi,
varbūt visu izbeigt tagad un tūlīt, tā kā izbeigšana var izdoties nesāpīgi,
vai vispār vajag cīnīties, vai vajag to pārliecību, ka Tu esi vajadzīgs,
vai vajag sajust naidu, lai saprastu kas der un kas nē,
vai atvēlētais laiks nav par īsu, vai vispār var noturēt to, kas acīmredzami slīd no rokām laukā,
vai aizejot atvadu vēstuli rakstīt, jeb neko neteikt,
vai pastāv bezgalība,
vai miegā nomirstot cilvēks tiešām neko nejūt,
vai var tā vienkārši pazust un neatgriezties,
vai var iziet ārāun neko neredzēt, nedzirdēt,
cik spēcīgs ir cilvēks,
cik daudz spēj izturēt viena sirds un viens prāts,
vai jukušie nav tieši tie, kas ir visveselākie...
Jautājumu daudz, bet kāpēc atbilde ir klusums?
Kāpēc vienmēr izveidojas mulsinošais monologs, vai tiešām viss ir jāizbeidz, lai kāds saprastu cik grūti ir, cik ļoti cilvēks sapņo un ilgojas...
Vai no tā, ka iznīcinām citu sapņus un cerības ar klusumu, kas izaicinoši nostājas ceļā visām itkā varbūtējām atbildēm, mums paliks vieglāk...
Cik ilgs tas ceļš, kas noved uz nekurnekadzemi,
cik vēl indes jāpielejlai kādu nobeigtu,
cik daudz jāpārdzīvo, lai izdzīvotu... un ja nu nevēlas izdzīvot,
kāpēc jānosoda tas, ko neizprotam,
kāpēc jāpārstāj mīlēt tad kad tas kļūst sarežģītāk, kas liek bēgt no visa, kas ir kļuvis netīkams, vai nav vieglāk skatīties acīs un visu izteikt, kāpēc tas NOLĀDĒTAIS klusums??!!
Pieejot kādam klāt un iesperot var pievērst uzmanību, bet kāpēc tieši ir jānodara pāri, lai saņemtu to, kas pienākas tāpat...
...Njā, kā vienmēr tas nolādētais klusums...
Tas arī viss, ko es vēlējos pateikt.
Iekantēja Piesit kanti

Artūrs un Elizabete
8/20/10 11:50 am
".. Kad rakstīju viņai pirmos vārdus, šķita, ka tie pazudīs tikpat ātri, kā tie parādījās.
Šķita, ka mani vārdi ir tikai tukšas vietas aizpildījums. Kā puķu pods uz palodzes...
Kad saņēmu uz tiem atbildi, biju aizmirsis pilnīgi visu, kas bija ap mani. Tobrīd bija tikai Elizabete un es. Un kaisle starp mums. Un ne mirkli nešaubījos, ka kaisle turpināsies...
...Pēc pirmās, kopā pavadītās nakts, šķita, ka visa turpmākā dzīve mainīs virzienu.
Mainīsies apstākļi. Mainīsies intereses. Bet 23 gadu laikā izveidojušās vēlmes pretojās izzušanai... - Brīvība. Nemitīga klaiņošana. Bēguļošana. Hromā ietīti tērauda riteņi. Jaudas pārpildīts V - veida dzinējs, līdz spoguļa virsmai nopulēta lakas virsma...
Saulriets... Vējš... Lietus... Sniegputenis...
- Tā visa pievilkšanās spēks bija spēcīgāks par vēlmi palikt...
Šķita, ka nekad vairs nespēšu nevienai sniegt to, ko sniedzu tieši viņai.
Šķita, ka nekad vairs nesaņemšu to, ko sniedza Elizabete.
Šķita, ka turpmāko dzīvi pavadīšu atmiņās. Vientulībā...

Kārtējo reizi, pēc vairākiem, pārdomās pavadītiem gadiem, vērojot reti sastopamo saulrietu agrā pavasara lietainajās dienās, mani pārņēma neiedomājamas dusmas. Dusmas uz visu. Uz sauli. Uz vēju. Uz lietu... Uz sevi... Uz Elizabeti...
Iekāpjot savā uzticīgajā '81 gada sporta mašīnā, nekavējoties devos prom...
Devos tur, kur pēdējo reizi bija labi. Tur, kur bija vislabāk. Tur, kur biju kādam nepieciešams. Tur, kur bija Elizabete...

Ceļā pie Elizabetes, laiks šķita tik sasodīti lēns... Šķita, ka tas mirklis nekad nepienāks. Mirklis, par kuru sapņoju ļoti ilgi. Mirklis, kuru gribās sagaidīt. Mirklis, kuru gribās apturēt. Apturēt un tur arī palikt. "

Elizabete stāvēja ārā, lietū..
Lietus lāses nemierīgi sitās pret viņas seju... Bet viņa negribēja iet istabā... Sirds strauji pukstēja: "Viņš atbrauks, viņš nepametīs mani vienu.."
Vēl tik reizīti pabūt mīļotā skavās... Vēl tik nakti.
Šaubas sāka mocīt viņas prātu...

Elizabete aizvēra acis...
"Tajā tumšajā naktī mīļotā skavās jutos kā debesīs, piepildījums un neizsakāma bauda... Es lidoju. Lidoju tālu un augstu, cik vien baudas virsotnē var lidot... Skūpsti, glāsti dedzināja manu augumu.. Neviens nekad vēl nebija tā pieskāries., tā mīlējis, tā skūpstījis.."
Neprātīgā kaislē viņa sauca mīļotā vārdu... Elizabete atvēra acis, mazliet izbijusies no sava kliedziena, joprojām satraukta, steidzīgi ieskrēja istabā, aizcirta durvis, izģērbās un steidzīgi iekāpa midziņā... "Sapņot, sapņot vēl..." - viņa čukstēja..

Lietus lāses aiz loga, mierīgi, kā asaras skaloja prom putekļus...

Elizabete iemiga..

"..Laiks šķita kā apstājies. Šķita, ka galapunktu nekad nesasniegšu. Šķita, ka kaut kāds ļaunums mūs šķir un neļauj būt kopā. Nepacietība lika darīt to, kas vēl nekad nav darīts. - Pielietot nepārbaudīto. Atceroties Elizabetes mīlestību, aizmirsu par bailēm un spiedu no spēkrata visu, kas tajā ir. Tas bija kā no būra izmucis plēsējs. Tik ātrs. Tik spēcīgs. Tik nevaldāms. Tik nenotverams...
Steidzos pretī nezināmajam, nemitīgi galvā skan Elizabetes teiktie vārdi "Tu esi mans pirmais un pēdējais". Es turpināju palielināt ātrumu. Intuīcija bija mans ceļvedis un es tai ticēju. Tā mani veda pa visgrūtākajām un vistālākajām takām. Tomēr jutu tādu siltumu no Elizabetes. Jutu, ka lēnām tuvojos. Gandrīz katrs līkums lika prasmīgi cīnīties ar spēkrata nevaldāmību. Sāk izdoties. Sāk klausīt. Ceļš sāk palikt arvien taisnāks un platāks..."

Pēkšņi, kā no zibens spēriena Elizabete pamodās..
"Cik ilgi esmu gulējusi...? " - satraukta, neapģērbusies viņa iegāja virtuvē... Ieslēgusi tējkannu, viņa apsēdās uz krēsla.
Sapnī viņa redzēja nāvi, mīlestības beigas... Mīļotā nāvi... Savu nāvi..
Tējkannas klikšķis pamodināja viņas pārdomas par sapni.
Trīcošiem pirkstiem viņa pagatavoja kafiju, pēc tam nesteidzīgi, ik pa brīdim ieslīgdama domās, viņa baudīja kafiju. Kā neaizbiedējams rēgs, domās klejoja sapnis.. " Ko tas varētu nozīmēt?" - viņa domāja...
Izbijusies no savām domām, viņa trīsošā balsī centās sevi pārliecināt, ka viss ir labi, ka drīz būs mīļotā spēcīgajos apskāvienos, nekas nespēs to izjaukt!
Elizabete pasmaidīja.
Ieslēgusi mūziku viņa sajutās labāk. Kā nojaušot par to, ko viņa vēlas, Dj atskaņoja dziesmiņu...
..."Tu mans mīļotais, Tu mans vienīgais,
Tu mana zvaigzne, kas spīd šonakt,
Tevi es gaidīšu, projām nelaidīšu,
Paņemšu Tevi sev līdz.." ...
Pēkšņi, kā sajūtot pātagas cirtienu, Elizabete ieskrēja istabā, ātri apģērbās, paķēra mašīnas atslēgas un skaļi aizcērtot mājas durvis, viņa aši iekāpa mašīnā..
"Tas ir neprāts" - Viņa sev vēl un vēl klusi teica.
Bet jūtas un vēlme satikt Artūru guva pārsvaru pār saprātu, vēlme atkal un atkal mīlēties ar mīļoto, sajust viņa augumu piekļaujoties viņas augumam, degt kaislē mīļotā skūpstu un glāstu virpulī... Neprātīga bauda dedzināja viņas augumu..
"Man ir jābūt! Jābūt pie viņa!"
Elizabete iedarbināja mašīnu...

....Lietus vēl nebija rimis, vējš nežēlīgi plosīja koku galotnes.
Bet viņai bija vienalga, ka tik ātrāk nokļūt pie mīļotā vīrieša, kuru tik ļoti viņa mīlēja...
"Mīlestība - es viņu mīlu!" Pēkšņi viņa saprata, saprata visu... Mīlestība bija tā, kas viņas sirdi plosīja, tā, kas neļāva ne mirkli aizmirst mīļoto, mīlestība bija tā, kas lika lidot... Lidot un neapstāties..

Pašai nemanot, viņa traucās pa šoseju milzīgā ātrumā..
Asfalts sildīja mašīnas riepas, kā domas par Artūru sildīja viņas sirdi..
Elizabete paskatījās spidometrā... 170 kilometri stundā..
Viņa pasmaidīja, braukšana nomierināja, no ātruma viņa nebaidījās. Šobrīd nekas nespētu viņu apstādināt... Šoseja bija tukša no mašīnām, viņa pilnībā atslābinājās, nekas taču nevar notikt..
Ieraugot strauja līkuma zīmi, viņa pat nepiebremzēja, negribēja zaudēt tik dārgās minūtes, sekundes... Laiku, kas šķistu kā mūžība mīļotā skavās...

Braucot līkumā Elizabetes mašīna saslīdēja, tikai tad viņa ieraudzīja pretimbraucošās mašīnas gaismas...
Viņa centās savaldīt savu auto...
Tas neizdevās - mašīna ietiepīgi slīdēja pa slapjo asfaltu, neizbēgami tuvojās nenovēršamais.
Viņas nāve.
Mīļotā nāve.
Iekantēja Piesit kanti

Strādniekiem nelasīt
8/20/10 09:55 am
Jā, rīts man mieru nesola... Uh, reti tādi gribuļi, kas ievelkas vairākas dienas, bet nu tad pat es staigāju kā pa mākoņiem, iepriekšējo reizi aizmirsu preci paņemt, vienkārši savā kaifā aizgāju prom, atstājot apsargu un pārdevēju šokā par tādu joku. Labi, ka apsargs man kādreizējais kolega pa jūrmalas smilšu izbraukāšanu, tas atnesa mājās un ļoti atsaucīgi teica, es jau atceros kāda Tu esi, kad Tev gribas, liekot man dikti nosarkt
Lūdzu neskatieties uz mani, bet ja skatieties, tad apžēlojieties - kam negadās.
Drīkst sūtīt savus kailfoto

P.S kas man pa krūzīti, es tikko ar viņu iesitu nagliņu! Uzreiz jādomā par cietām lietām Čort, ej taču gulēt!
Iekantēja Piesit kanti

Venta
8/20/10 12:17 am
Es gāju uz Ventu.
Bieži gāju.
Tad, kad jutos vientuļa.
Ļoti vientuļa.
Es gāju un jautāju viņai.
Kāpēc.
Tad skatījos viņā un gaidīju atbildi.
Atbildes nebija.
Es atgriezos kādu nakti.
Uzsēju striķi pie tilta margām.
Jautāju vēlreiz.
Kāpēc.
Nedzirdēju atbildi.
Uzliku kaklā striķi.
Es nelekšu šodien.
Es tikai gribu zināt kā tas ir.
Kad jāpaliek viegli.
Man palika viegli.
Neatceros kā aizgāju līdz mājai.
Man palika tevis žēl.
Venta
Iekantēja Piesit kanti

Close to the edge
8/19/10 11:56 pm
Redzu meiteni, viņa gauži raud.
Es zinu, ka viņas asaras tikai sirds var sajust.
Es zinu, ka viņas asaras tikai mīla var dziedēt.
Es zinu, ka viņas asaras tikai es varu redzēt.
Es aizeju prom no spoguļa.
Gotiskā sirds mana.
Tas ir labākais, kas ar mani noticis.
Iekantēja Piesit kanti

Pē
8/19/10 11:40 pm
Cauri mani sapņi
Rādās katru nakti
Atnāk un aiziet
Bet nepiepildīti paliek
Iekantēja Piesit kanti

Pieklauvē
8/19/10 10:18 pm
Saritinos segās un cenšos aizbēgt no sajūtām, aizbēgt no sāpēm, no neizbēgamā.
Es domās kliedzu tik skaļi, lai realitātē to varētu pat sadzirdēt.
Aizmigt, aizmigt, aizmigt...
Tūliņ jau man tas izdosies, acis aizspiestas tik ļoti, ka asaras dara savu darbu, rada miedziņu.
Dzirdu kāds klusi klauvē... Domās es saprotu, ka tas nav man, man neviens neklauvē..
Es sastingstu un ieklausos... Nē, tomēr jāiet pārbaudīt... Un ja nu..
Es nez kāpēc, nostājos uz pirkstu galiem un klusi, nedroši apvaicājos - kas tur ir...
izdzirdu tavu balsi, grasos atvērt durvis, bet saprotu, ka esmu pavisam kaila...
Skrienu uz istabu meklēt drēbes, uzrauju mugurā pirmo, kas pa rokai un skrienu Tev atvērt durvis.
Man vairs nav vienalga par to, ja Tev sāp...
Es ieraugu tevi... Vārdi ir lieki.
Mēs domājam vienu un to pašu, jūtam vienu un to pašu.. Varbūt.
Tu mani nobiedēji, es Tev parādīju kā ir baidīties, mēs taču esam kviti.
Esmu tavās spēcīgajās rokās.
Pasaule vairs negriežas.
Laiks ir bezspēcīgs.
Es izdarītu visu, lai Tu paliktu.
Bet visam savs laiks.
Mosties cerība no miega!
Iekantēja Piesit kanti

Tādas attiecības
8/19/10 09:37 pm
Pieceļos, aizeju uz dušu, kāri izbaudu ūdens sniegto veldzējumu...
Noslaukos un atgriežos istabā, viņš vēl ir gultā... Sniedz man pretī roku, bet es nevaru palikt.
Pirms iziešanas pa durvīm, viņš panāk mani - kails, satriecoši skaists, es uz atvadām veltu iekāres pilnu un pētošu skatienu...
Viņš piekļaujas man un kārtējo reizi mēģini mani apturēt... "Es Tevi mīlu - Tu to zini" viņš nosaka.
Es zinu, bet es nepiederu viņam. Mana sirds ir aizņemta. Viņš to zini, bet nepārstāj censties.
Es atbrīvojos no viņa skavām un dodos mājās... Pie tevis.
Jā, es uzturu divas attiecibas, man tas netraucē, Tev tas netraucē un viņam tas netraucē.
Es dievinu jūs abus, bet mīlu tikai vienu.
Ienāku mājās, nosviežu atslēgas, ieeju virtuvē, ieslēdzu kafijas automātu, atveru ledusskapi...
Tajā atkal nekā nav, nopūšos, saleju krūzēs kafiju, sabužinu matus un dodos uz guļamistabu, modināt Tevi, mīļais...
Nolieku Tev blakus kafiju, tās aromāts tevi pamodina. Nostājos Tev pretī un lēnām sāku pogāt vaļā savu kleitiņu.
Es gribu Tevi - neprātīgi, man tevis nekad nav gana!
Tu ērti iekārtojies gultā un ar veiklu kustību ieslēdz mūziku. Mmm!
Zem kleitiņas nekā nav, Tu ieplet acis, pēc apveidiem es redzu cik ļoti ilgojies pēc tikšanās.
Es nosviežu zemē kleitiņu, aicinoši nostājos pie palodzes - Tu jau zini kā man vislabāk patīk!
Tu veikli izlec no gultas un jau tavas rokas meklē visīsāko ceļu pie manis...
Kā jau ikviena reize ar tevi - kārtējā neaizmirstamā reize...
Sēžam uz grīdas, es izvelku cigareti, ievelku dūmu un nu ir bauda pilnībā.
Tu paskaties uz mani un saki... "Tu atkal biji pie viņa"
- "Jā, esmu nerātna meitene, ļoti, ļoti nerātna"
Tu veiklu kustību nogāz mani četrrāpus un neprātīgā kaislē iegūsti mani vēlreiz... Un vēlreiz...
"Es Tevi mīlu, mīļais!"
- "Es Tevi vēl vairāk mīlu, mīļā"
Un labāk vairs nevar būt...
Iekantēja Piesit kanti

Viena
8/18/10 10:47 pm
Lietus līst, man kļūst vēsi, es aizveru logu, es nevēlos palikt viena ar savām domām.. Es uzslēdzu skaļi mūziku, nosēžos zemē un cenšos pilnībā nodalīt savas izjūtas, joprojām ir auksti. Es skatos uz durvīm un gaidu, kad tās atversies un ienāksi Tu, bet tā nenotiks. Tevis taču nav. Man uzmetas zosāda, bet es nesteidzos apģērbties... Es ieķeros savos matos un stingri turu tos, es zinu, ka tas apstākļu būtību nemainīs... Jūtu, ka emocijas pārņem manu ķermeni mūzikas iespaidā. Man sāp. Sāp sirds. Bet to neviens neuzzinās.
Iekantēja Piesit kanti

Pret tavu gribu
8/18/10 07:14 pm
Klusi, klusi attaisās istabas durvis, es aiztaisu acis, lai neredzētu. Es guļu. Tu apsēdies uz gultas malas un cieši skaties manī, Tu zini, ka es neguļu. Tu noglāsti man galvu. Tu esi atnācis no mēģinājuma, nedaudz smaržo pēc alus, pēc cigaretēm, esi sasvīdis un noguris. Tu nogulies man blakus, piekļaujies man, klusi nočuksti dievinātos vārdus... Un pagriez muguru. Pār vaigu norit dedzinoša asara... Tad otra...
Atgriezies manī, šeit ir tavas mājas - pie manis.
Sirds sažņaudzas, maza daļiņa, ko sauc par vilšanos, atdalās no tās.. Ar katru vilšanos es zaudēju daļiņu no sirds, bet Tu zaudē daļiņu no manis. Es mīlu tevi.
Un tā katru reizi.
Kāpēc Tu neļauj man sevi mīlēt...
Ģeniālais skaņdarbs: Beseech - Read between the lines
Iekantēja Piesit kanti

Manam sapņu vīrietim
8/18/10 03:20 pm
Joprojām nespēju noticēt! Es atnāku mājās, durvis ir pusvirus, es sažņaudzu roku dūrē, gatavojos sist tam, kas ielauzies manā dzīvoklī, tam, kas ielauzies manā dzīvē... Pēkšņi Tu iznāc no virtuves puses un smaidot saki - mīļā, es tūliņ beigšu gatavot, ej istabā un sagatavojies. es ieplešu acis, bet satraukumā automātiski izpildu lūgumu. Ieeju istabā un atmiņas man piešķir tava fantastiskā torsa, eņģelim līdzīgās sejas iemūžinājumus... Es nespēju noticēt. Apsēžos, Tu ienāc istabā un ielej manā glāzē kokteili, pasniedz man. Es skatos uz tevi, ārprāts, kā es dievinu tevi, esmu atkarīga, esmu apžilbināta. Es izdzeru kokteili. Joprojām man nav ne nojausmas, kas Tu esi... Skatos uz tevi. Tu piecelies kājās un saki, "ak jā - aizmirsu stādīties priekšā, mani sauc Tavu Fantāziju Piepildījums!" Es klusi nomurminu "aizveries, ņem mani un dari ko gribi, forever and ever"
Jā, tu ne mirkli nevilcinājies. Mans sapņu vīrietis tā nedarītu.
Perfekti.
Kaut tas nekad nebeigtos.
Kas Tu esi?
Iekantēja Piesit kanti

Piedega
8/18/10 03:04 pm
Es skatos Tev acīs, es lasu un lieliski zinu, ko Tu domā, tavas acis ir dvēseles spogulis...
Tu novērs skatienu un tas pieliek punktu manām šaubām.
Tas viss ir ierakstīts sejā, katru reizi, kad Tev nodreb uzacs, kad Tu centies apslēpt sajūsmas smaidu, kad Tu mēģini man tuvoties, kad Tu noķer mani. Tu zaudē galvu, tevi reibina mana klātbūtne. Tu domā, Tu vēlies man visu pateikt, Tu vēlies man visu vienkārši pateikt, bet Tu baidies. Pareizi dari.
Vai Tu lasi mani kā atvērtu grāmatu pēc manām acīm?
Es neskatos uz tevi, es nevēlos, ka Tu redzi.
Kur Tu esi noslēpumainais, kad ienāksi ar abām kājām manā dzīvē? Man vēl ilgi būs jāsapņo par tevi?
Nu labi, tad vēl mazliet - izskrienies, izbaudi to, ko sauc par dzīvi, jo kad tikšu tev klāt, tad nelaidīšu vairs vaļā, ar nagiem ieķeršos tavā miesā un neatstāšos ne uz mirkli vairs no tevis. Es taču tik ilgi esmu tevi meklējusi.
Iekantēja Piesit kanti

Swing by myself
8/18/10 10:22 am
Es glāstu sevi... Tu acis nenovēršot mani vēro, Tu vēlies man pieskarties, bet nedrīkst, Tu neesi mans.
Es dejoju Tev... Tu vēro.
Es ar krūtīm Tev pieskaros, es lēnām atliecos un aizveru acis... Tu vēro, Tev acīs izmisums.
Es pagriežos un apsēžos Tev klēpī, eleganti izliecos, lai Tu saprastu ko es spēju dot... Tu vēlies ko pateikt, bet nevari. Vēro mani!
Es apsēžos uz gultas, paveru kājas un pieskaros sev. Tu kliedz, bet es nesaprotu. Es teicu vēro!
Es sasniedzu orgasmu, kaisles trīsās es lēnām turpinu spēlēties ar sevi... Tu esi piekusis kliegt, Tu esi kā zvērs.
Es saģērbjos, uzspiežu Tev uz pieres atvadu skūpstu un aizveru aiz sevis durvis, atstājot tevi istabā, ar aizsietu muti un piesietu pie radiatora.
Es taču Tev teicu - nespēlējies ar mani.
Iekantēja Piesit kanti

Migrēna
8/18/10 09:46 am
Es sēžu un gaidu autobusu, Tu sēdi pretējā ielas malā un skaties uz mani, es skatos uz tevi, es domāju, es fantazēju par tevi - es pieceļos, neskatoties apkārt es dodos tieši pie tevis. Es tevi gribu! Sažņaudzu dūrē tavus matus un nospiežu tavu galvu sev pie cirkšņiem, Tev nav divreiz jāsaka, Tu skūpsti mani, es aizveru acis, Tu stingrā tvērienā satver manu sēžamvietu un kā neprātīgs tuvojies manai kājstarpei... Es tevi apstādinu. Gulies! Es palieku roku Tev zem krekla un ar nagiem spēcīgi novelku pār tavu augumu, tas mani uzbudina, Tu vēlies, lai es būtu tuvāk, Tu spēcīgi mani velc klāt, bet nebūs tā, kā Tu gribi. Pagaidām. Es spēcīgi skūpstu Tevi, es gribu, lai Tev sāp.. Ar rokām turu Tevi tik spēcīgi, ka Tev grūti elpot, iesēžos Tev klēpī - mmmm, Tu gribi mani, es atpogāju tavas bikses un ieslidinu roku tajās... Satriecoši. Tu novelc manas biksītes... Tu esi spēcīgs, man tas patīk, Tu pagriez mani un...
Pīp, pīp, pīp...
Sasodīts!
Es atveru acis....
Sasodītais modinātājs!
Iekantēja Piesit kanti

Tā nav.
8/18/10 09:30 am
Aizspiežu acis un lūdzos, kaut nebūtu to redzējusi. Tu esi ar citu. Es vēlos, kaut zeme atvērtos un es varētu pazust zem tās. Man jādzīvo bez Tevis.
Es ātri pagriežos, lai ietu atpakaļ, pie velna to, kur es gāju, es pat vairs neatceros kur es gāju, es vēlos, lai kāds izdedzina no manis to skatu, kā sliktu tetovējumu. Diemžēl nav kas to spēj, jātiek pašai galā. Dzirdu Tavu balsi, Tu saki - Pagaidi! Es negribu dzirdēt Tavu balsi, negribu atkal lūkoties acīs, kurās es reiz slīku, nevēlos sajust Tavu smaržu, kuru dievināju - es nevēlos, lai Tu nāc man klāt, Tu vēl esi dzīvs manī... Tu panāc mani, nostājies priekšā, paņem savās siltajās rokās manu seju un skatienam izmisīgi šaudoties, Tu saki - es Tevi tik ilgi meklēju, es tik ļoti uztraucos!
Es visa trīcu, nē, man nav auksti, es uztraucos... Tu prasīsi kāpēc es aizgāju... Kāpēc gan es aizgāju...
Neprasi. Apskauj mani un ved mājās! Es vairs neiešu prom.
Iekantēja Piesit kanti

Bitersweet
8/18/10 09:13 am
Paņemu sevi aiz rokas un vedu prom no visiem, es vēlos klusumu, sirds vēlas kliegt, bet prāts raudāt. Vienīgā doma skan galvā - aizbēgt, ļoti ātri, ļoti tālu... Es skrienu pom, manas sajūtas kliedz tik skaļi, ka es nedzirdu savus soļus, es nedzirdu pat savas domas... Es nokrītu zemē. Nav man asaru. Vairs nav. Kaut kas liels, melns plēš uz pusēm manu sirdi, manu ķermeni plosa dusmas, naids, sāpes, es sažņaudzu rokās zāles stiebrus, es nespēju kliegt - tik ļoti esmu sevi nocietinājusi, es neprotu to parādīt, neprotu sevi atbrīvot. Es sažņaudzu rokas dūrēs un situ tās pret zemi, lūdzos, lai sāp fiziski, labāk, lai tas sāp fiziski!
Kliedz! Man aiz muguras atskan balss... Kamēr neiemācīsies kliegt, tikmēr neatbrīvosi sevi no sajūtu un sāpju sloga. Izkliedz visu! Es paskatos uz Tevi, protams es nekliegšu, ar mani viss ir labi. Es pieceļos, savācos un staltu stāju nostājos Tev pretī. Man šķiet šausmīgi apzināties to, ka tikko Tu mani redzēji tādu - patiesu. Man ir kauns par savu vājumu.
Es gribētu, lai Tu man pasaki - kam citam, ja ne man... Es saprastu. Tad es sabruktu tavās rokās, lai Tu man palīdzētu piecelties un man vairs nebūtu jākrīt.
Bet Tevis nav. Tātad mans viss paliek kāds tas ir.
Paldies par iemācīšanu mīlēt roku, tagad tas ir vienīgais, kas spēj mani uznest tik augstu un nomest tik zemu, tas palīdz izturēt, jo man nav kur skriet...
Es skatos Tavās acīs.
Tevis nav manās acīs.
Iekantēja Piesit kanti

Nekad
8/18/10 12:11 am
Tu šodien esi ļoti skaista! Es paskatījos savā spoguļa lauskā un klusi nočukstēju.
Nav neviens cits, kas to pasaka. Šorīt.
Nodevīgi.
Kaila, ūdens lāsēm ritot pār ķermeni, es eju pēc dvieļa, kuru esmu aizmirsusi paņemt - nav no kā kautrēties. Šodien.
Paņemu ķermeņa losjonu un noliekot kāju uz palodzes, es maigi, glāstošām kustībām, rotaļīgi veldzēju savu ķermeni...
Nav neviens, kas to izdarītu manā vietā. Šodien.
Es neģērbjos, es palieku kaila, ieslēdzu filmu, ieritinos starp spilveniem.
Nav kas skatās ar mani. Šovakar.
Miegs izrāda savu varu pār mani, paņemu savu segu, apsedzu krūtis un vēderu un mēģinu aizmigt.
Nav neviens, kas traucē. Šonakt.
Tā ir tik labi. Šonakt.
Rīt es vairs tā negribu.
Iekantēja Piesit kanti

K čortu!
8/17/10 01:23 pm
Vai tā var? Man visam nepietiek laiks, mani tas beidz nost, jo es gribu arī laiku sev, ja man jāpietiek visam, kam vajag, tad man nepietiek laiks sev. Dēm, es taču teicu, ka TAS uzliek pienākumus - nerakstītus, bet pienākumus. K čortu!

Открывая сотни невербальных слов
Заполняя мир паранормальных снов
Мы витая пара ненормальных дней
Земля под нами – мы над ней
Темнота такая – выколет глаза
Тишина тупая – уши завязать
Никого вокруг – кто мог бы нас понять
Просто всё понять, сразу всё понять
Мы короли среди пустынь
Дела богов, тела богинь
Война ни с кем съедает дни
В своей вселенной мы одни
Любить себя и бить в ответ
На всё – тупые извини
Хоть кто ни будь сказал бы – нет
Тяжёлый вакуум - мы одни
Iekantēja Piesit kanti

Ne Tev, ne man
8/16/10 04:46 pm
Agri no rīta es paskatos laukā pa logu, Tu laisti savas Mārtiņrozes, es aši uzvelku savu labāko ikdienas tērpu un dodos uz terases dzert kafiju, izeju laukā un ar saulainu smaidu sveicinu Tevi, Tu pieklājības pēc uztaisi dežūrsmaidiņu un atbildi ar īsu "čau", nozūdi dārza tālākajā stūrī, Tu dodies makšķerēt, es uzvelku seksīgu sporta tērpu un skrienu rīta skrējienu - gar ezeru, lai būtu tuvāk Tev... Itkā nejauši tevi ieraugu, pieskrienu klāt, ievelku elpu, lai izskatītos slaidāka, es pajautāju Tev: "Hei, kā klājas?" Tu ne mirkli nepaskatoties atbildi īsu "labi"... Es notupjos Tev blakus un klusībā tīksminoties par tuvības mirkli, gremdējos ilūzijās par mums... Tu paskaties uz mani un saki - "Ej prom, Tu neesi un nekad nebūsi man vajadzīga, es negribu Tevi"... Es skatos Tev acīs un nespēju noticēt, asaras nodevīgi atklāj patiesību par manu sāpināto sirdi... Es pieceļos un kā apmāta dodos mājas virzienā... Šodien Tu salauz manu sirdi, Tu sagrāvi manas ilūzijas..

Tu atnāc agrāk no makšķerēšanas, jo redzēji viņu aizejam uz baseinu, Tu skriešus uzvelc labākās peldbikses, iesmaržojies, padižojies pie spoguļa un skrien uz baseinu, kur peldi arvien tuvāk viņai, līdz atrodi piemērotu brīdi pateikt: "čau, kā klājas?" viņa, aizbildinoties ar steidzamām darīšanām aizsteidzas prom no tevis. Tu zini, ka viņa dosies uz balli, izvēlies labāko kartīti, skaistāko ziedu pušķi veikalā un dodies pie viņas aicināt Tevi pavadīt, viņa atver durvis un ieraugot Tevi viņas smaids nozūd no sejas, vienaldzīgu "varbūt" atmetot, viņa paņem pušķi, no kura izkrīt kartiņa uz kuras attēlots sunītis ar sirsniņu un uzrakstu "I love you"... Viņa paskatās un nosaka - "Paklau, Tu esi feins čalis, bet man Tu nepatīc!". Tu stāvi kā iemiets, kāds tikko ar beisboleni ir sasitis tavu sirdi smalkās druskās, tavas cerības ir vējā... Tu domā: "Kā lai es dzīvoju tālāk?"... Tu tā arī neatceries kā nokļuvi mājās, jo asaras aizmigloja tavu skatienu..

Es sēžu uz terases un dzeru kafiju - nu jau ar krietnu alkohola piedevu, mati neķemmēti, vecais, rūtainais flaneļa krekls nevīžīgi aizpogāts... Es ieraugu Tevi - Tu nāc pie manis, Tu esi sapratis, kāda ir patiesība... Tu nāc lūgt iespēju, bet Tu neesi man vairs vajadzīgs... Un tāpat kā mums, notiek arī viņam, viņai, viņiem un viņām...
Un es Tev neteikšu - nelolo ilūzijas. Tu pats sapratīsi... Kādreiz.
Iekantēja Piesit kanti

Unbrake
8/16/10 02:28 pm
Tev blakus man gribējās raudāt. Vai Tu saprastu, ja es sāktu šņukstēt. Vai es saprastu, ja Tu sāktu raudāt, man salūztu sirds, vai Tev tāpat?
Nāc, nogulies man blakus, pasapņosim, par to, kas mums nekad nebūs, jo patiesībā maz vajadzīgs, par to, kas būs, bet ne vienam ar otru. Pasapņosim kā būtu bijis, ja būtu bijis.
Neskumsti, es jūtos tāpat, nē, skumsti - skumsim kopā.
Nemierini mani, negribu mierinājumu, es gribu, lai tas viss izsāp un liek man mieru.
Bet neprasi man nemierināt Tevi.
Kāpēc es prasu citiem to, ko nespēju pati? Vai es citus uzskatu par vājākiem, jeb man negribas atzīt savu vājumu?
Labi. Es izaugšu, savās domās un izjūtās. Tad es zināšu ko darīt ar Tevi - esmu Tev paņēmusi blakus, bet neprotu apieties.
Ieskaties man sirdī un atgriezies sevī.
Iekantēja Piesit kanti

Protection
8/16/10 02:09 pm
Sēžu uz laipiņas, kas iestiepjas dziļi dīķī, es jautāju sev ko īsti es jūtu. Domas ātri pievēršas realitātei, bet sirds veikli aiztriec realitāti labi tālu, manī notiek cīņa. Es jūtos kā ķīlnieks starp realitāti un pašas sirdi.
Es sēžu uz laipiņas un negribu kustēties, vakardienas izjūtas plosa manu ķermeni, kad tavi glāsti lutināja manu ķermeni, tavi skūpsti cēla mani debesīs. Es noliedzu patiesību, Tu arī, mēs tik labi to visu zinam, bet vēl labāk zinam to, ka atzīstot to, mums nāksies šķirties, kāpēc? - Tāpēc, ka mēs neesam realitātē... Viss sākās gaužām nepareizi, lai izveidotu realitāti.
Es sabīstos, kāds uzkāpj uz laipiņas... Te vieta ir tikai vienam, kādam būs jākrīt, ja nostāsies blakus... Tas protams esi Tu, bet Tu nepretendē uz vietu blakus, Tu klusi notupies man aiz muguras un piekļauj mani sev - es jūtos droši, biedējoši droši. Neviens nekrīt. Bet uz priekšu vairs ceļa nav.
Tu proti peldēt? - Jā.
Un Tu proti? - Jā, bet man bail.
Iekantēja Piesit kanti

Nostaļģija
8/16/10 01:06 pm
Kāds guļ Tev blakus, ik pa laikam nopūšas, bet Tu nepajautā kāpēc tā... Tev vienkārši bail no atbildes, bail no diskusijas. Tu izmisīgi domā un ceri, ka tas blakus guļošajam aizmirsīsies un draudīgie mākoņi, kas krājas virs Tavas galvas, izkliedēsies un uzspīdēs saule... Tai pašā brīdī gultas otrā pusē guļošais, ar katru savu nopūtu izrāda izmisumu par tavu šķietamo vienaldzību. Domu zibeņi kļūst asāki, nepārprotamāki, spēcīgāki un ļaunu vēstošāki... Viņš grib mierinājumu, bet Tu to nesapratīsi, Tu baidies un Tev pašam vajag mierinājumu. Tā kādu dienu uz gultas uzrodas divas segas. Tu tāpat nopūties un pieņem to, joprojām izvairoties no sarunas. Otrs nevēlas to darīt, bet Tu neatstāj citas iespējas - kā bērns, blakus guļošais, darot riebeklības, vēlas pievērst tavu uzmanību, nokrīt zemē un izmisīgi dauza dūrītes pret to, kliedz un raud, bet Tu nemani to, kāda iemesla pēc Tevi tas paralizē, Tu joprojām ceri, ka viss pāries. Kādu dienu Tu atnāc mājās un konstatē, ka ir nopirkta jauna gulta. Tu sāc nojaust, ka zibeņi nāks tieši šonakt pār Tavu galvu un Tu aizej uz vietējo bāru, drošs paliek nedrošs, no rīta nopērc puķi un dodies uz pārrunām, jo bārā satiki senu draugu, kas Tev palīdzēja tikt skaidrībā un iedrošināja nebaidīties. Tu ieej dzīvoklī, bet tajā ir palicis tikai jaunais dīvāns un tavas mantas. Par vēlu. Un Tu nemeklē, jo atkal nobīsties no vienas sarunas, Tu ej vienā istabā, ej otrā, viņa smarža ir saglabājusies, smaids sastindzis fotogrāfijā, kas nomesta tīši zemē, raksturojot gultas partnera sajūtas dzīvē... Tu pacel fotogrāfiju, bet nespēji pacelt cilvēku dzīvei.
Pēc gadiem Tu satiec viņu un vēlies parunāt, Tu beidzot esi sapratis un nolēmis cīnīties. Tu uzaicini pasēdēt un stāsti savas sajūtas pagātnē, tagadnē, nākotnes sapņus, skaties sejā un vēro smaidu, kas kā pēc lietus atplaucis zieds, rotā viņa seju, skatiens veras tālumā, Tu jau domās atķeksē savu uzvaru pār lietus mākoņiem... Līdz nejauši paskaties virzienā, kurā tiek raidīti viņa svētlaimīgie skatieni un ieraugi to, kas pacēla viņu, kas nebaidijās no sarunām un nebaidījās no zibeņiem, kas rīkojās "tagad un šeit". Tu palaidi garām iespēju. Tu palaidi garām laimi. Pārāk ilgi domāji. Viņš pieceļas un aiziet, bet jau atkal Tu nolaid rokas un paliec sevi žēlojot. Tad pie Tevis pienāk viņš - cits viņš, paņem Tevi savās stingrajās rokās un nedod iespēju Tev pakrist - stingri nostāda uz kājām, notrauc smiltis, kas uz Taviem ceļiem, saārstē brūces, kuras radušās no biežās krišanas... Katram mums ir tiesības būt vājam, katram mums ir tiesības zaudēt iespējas - cilvēcīgi.
Katram mums ir savs spēcīgais cilvēks, ja Tev tāds nenāk, tad Tu ej nepareizi, apstājies un pārdomā savu dzīvi.
Uzraksti man.
Iekantēja Piesit kanti

Piss off
8/16/10 11:50 am
Cilvēki.
Vai esi domājis cik cilvēkiem Tu esi vajadzīgs?
Un kāpēc esi vajadzīgs.
Un kā Tu izturies pret tiem, kuriem esi visvairāk vajadzīgs.
Un kas būs tad, kad nebūsi vairs vajadzīgs...
Vai Tu apzinies to, cik liela ietekme Tev ir uz noteiktiem cilvēkiem, vai Tu izmanto to lietderīgi?
Vai vispār Tev ir vajadzīgi tie cilvēki, kuriem esi vajadzīgs.
Kad Tu ej garām durvīm, kas ir pusvirus - tur notiek vardarbība pret kādu, Tu apstājies, lai ielūkotos, vai ej garām, izliekoties, ka Tevi tas neskar.
Tu pakasi, ja niez, jeb pārbaudi savu izturību nekasoties.
Tu ēd vietās, kur viesojas izsalkušie.
Tu pieej klāt cilvēkiem uz ielas, kam klājas tiešām grūti, vai Tu palīdzi.
Vai Tu skaties savā plaukstā un domā par nākotni.
Tev sāp sirds, kad pievil kādu. Smaidi tad, kad Tev negribas.
Tu piespied sevi darīt to, ko nevēlies. Tu jūties slikti par to.

Balts ods ēd manu dateli - pilnīgi balts ods.
Iekantēja Piesit kanti

Stresiņš vēderā, jeb ROKAS NOST :D
8/13/10 04:44 pm
Šodien pēc lielās krosošanas pa garo zāli un mežiem dabas velšu meklēšanas nolūkā, ieeju supnet pēc kartupeļiem, tie protams smuki kastē, parasti es kad lieku tos maisiņā, tad ietupjos ceļos, nu lai pieklājīgāk no malas izskatās, bet šodien esmu tā piekususi, ka man "pie &%^&%" kā no malas izskatās,noliecos, atšauju dupsi un mierīgi lasu kartupeļus, pēkšņi sajūtu siltas rokas uz gurniem un ē ēm nū ē TO pie manas ē ēm nu TĀS! Mati stāvus, sensori pa gaisu, dēm, nesaprotu ko darīt, raut to ķēmu aiz rokas un dot pa galvu, jeb aiz stūra pavarot, karoč ne šo, ne to, es vienkārši noblenzu, jo man nebija ko teikt un locekļi pieteica momentālu boikotu manām smadzeņu pavēlēm
Iekantēja Piesit kanti

Bailes
8/9/10 04:45 pm
Sēžu un domāju, kam visvairāk esmu veltījusi laiku savā dzīvē... Secinājums nav iepriecinošs - tās ir bailes, esmu visu savu dzīvi dzīvojusi kādās bailēs - no agras, agras bērnības sākot... Vai vajadzētu uzskaitīt no kā esmu baidījusies? - Jā, bet ne tagad un ne šeit.

Kāpēc es par to iedomājos? Tāpēc, ka man vairs nav baiļu, tās nežņaudz manu sirdi pat tad, ja kāds klauvē, tās nepadara nejūtīgas manas kājas kād jāpāriet iela, tās neparalizē manu prātu kad iezvanās telefons... Tās ir prom, es dzīvoju stabili un jūtos stabili.
Iekantēja Piesit kanti

Tumsā Gaismā