Depresants

Bitersweet
8/18/10 09:13 am
Paņemu sevi aiz rokas un vedu prom no visiem, es vēlos klusumu, sirds vēlas kliegt, bet prāts raudāt. Vienīgā doma skan galvā - aizbēgt, ļoti ātri, ļoti tālu... Es skrienu pom, manas sajūtas kliedz tik skaļi, ka es nedzirdu savus soļus, es nedzirdu pat savas domas... Es nokrītu zemē. Nav man asaru. Vairs nav. Kaut kas liels, melns plēš uz pusēm manu sirdi, manu ķermeni plosa dusmas, naids, sāpes, es sažņaudzu rokās zāles stiebrus, es nespēju kliegt - tik ļoti esmu sevi nocietinājusi, es neprotu to parādīt, neprotu sevi atbrīvot. Es sažņaudzu rokas dūrēs un situ tās pret zemi, lūdzos, lai sāp fiziski, labāk, lai tas sāp fiziski!
Kliedz! Man aiz muguras atskan balss... Kamēr neiemācīsies kliegt, tikmēr neatbrīvosi sevi no sajūtu un sāpju sloga. Izkliedz visu! Es paskatos uz Tevi, protams es nekliegšu, ar mani viss ir labi. Es pieceļos, savācos un staltu stāju nostājos Tev pretī. Man šķiet šausmīgi apzināties to, ka tikko Tu mani redzēji tādu - patiesu. Man ir kauns par savu vājumu.
Es gribētu, lai Tu man pasaki - kam citam, ja ne man... Es saprastu. Tad es sabruktu tavās rokās, lai Tu man palīdzētu piecelties un man vairs nebūtu jākrīt.
Bet Tevis nav. Tātad mans viss paliek kāds tas ir.
Paldies par iemācīšanu mīlēt roku, tagad tas ir vienīgais, kas spēj mani uznest tik augstu un nomest tik zemu, tas palīdz izturēt, jo man nav kur skriet...
Es skatos Tavās acīs.
Tevis nav manās acīs.
Iekantēja Piesit kanti