Depresants

Iepriecinam mammu dublis nr kārtējais
8/21/10 10:23 am
Mmm, mazais pārrāpjas man pāri un bums pakrīt zem gultiņas...Eh.. Jā... aiz kājas izķeksēju viņu laukā un ieķeksēju savā migā, apsedzu savu ledus gabaliņu un ceru uz aizmigšanu... Paskatos pulkstenī.. Ak, pusē septiņi! Mazais ķepurojas, kamēr es viņu palaižu, lai jau skrien... Pamostos no tā, ka mazais baksta man seju ar pirkstu, ir ok, viņš reizēm tā dara, kad atradis nivejas krēmu, tad sasmērē mani, sevi, man nav iebildumi, pēkšņi sajūtu čupu ar kaut ko uztekam uz manas acs... Tadadadammm, kā Bēthovena simfonijā, pār mani aust apskaidrība, ka kaut kas nav īsti labi, es atveru savu vienīgo aci un ieraugu, ka mazais paņēmis pārsitis olu un smērē ar to man seju kā labākais kosmetologs, es ātri paķeru olu un lecu laukā no gultas, lai skrietu nomazgāties, jo tā čupa, kas bija man acī tek matos.. Tā, pirmais šoks un esmu atpakaļ gultā, guļu uz muguras un domāju, burvīgi, atradās arī otra olas daļa, zemē pie gultas, labi, ka nenokritu uz priekšu, kājas aizgāja pa gaisu, Abītis sēž un smejās, protams ola, kas bija man rokās, tagad atrodas pa pus gultu, es nopūšos un stutējos kājās, uz vienas kājas aizlecu līdz vannasistabai, ieslēdzu gaismu un palieku kā zemē iemieta, man vairs nav ko teikt... Paskatos podā - tajā atrodas manas zobubirstītes, zobu pastas tūbiņas un pa virsu izlietas vannas putas bagātīgā klāstā, pirms es paspēju ko pateikt mazais entuziastiski atskrien, paiet garām, aizver podu, uzrāpjas uz vāka un kā jau ierasts nospiež podziņu... Tā, es vēl sapņoju... Tas nevar būt! Es paskatos uz izlietni... tajā stāv glīti salocītās drēbītes, kuras vakar kaut kādā neprātā pat izgludināju, huh, laikam neskartas! Es uzmanīgi ņemu laukā drēbītes un iegrābjos kaut kamī... Uztaisot komiski atbaidošu sejas izteiksmi es konstatēju, ka tā ir vēl viena ola, notecējusi gar visu salocīto drēbīšu sānu... Es paskatos savā spoguļa lauskā un sāku ņirgt. jo joprojām taču neesmu atvērusi vienu aci, mani mati ir dzelteni un seja, es pat nespēju atpazīt... izņemu drēbītes, nomazgāju kāju, seju, matus vēlāk, lai ola paliek, saprotu, ka man vajag kārtīgu kafiju, dodos uz virtuvi, pa ceļam ar šausmām skatos uz četrgraudu pārslu taciņu... O jā, virtuves vidū es atrodu kā tika izmantotas pārējās četras olas un makaroni un četrgraudu pārslas, dzirdu kā mazais skrien uz migu un ar kliedzienu "stāvi" metos viņam pakaļ, jo ja tāda izskatās virtuve, kāds tad izskatās mans bērns!? Noķeru mazo sirsniņu un nav jau pat jāpēta... Viss na ļicu Nomazgāju un iedomājos, kāpēc es to nenofoķēju! Bet nu lai šis dienasgrāmatas ieraksts kalpo par atmiņām
Es mīlu Tevi mazulīt
Iekantēja Piesit kanti