Depresants

Protection
8/16/10 02:09 pm
Sēžu uz laipiņas, kas iestiepjas dziļi dīķī, es jautāju sev ko īsti es jūtu. Domas ātri pievēršas realitātei, bet sirds veikli aiztriec realitāti labi tālu, manī notiek cīņa. Es jūtos kā ķīlnieks starp realitāti un pašas sirdi.
Es sēžu uz laipiņas un negribu kustēties, vakardienas izjūtas plosa manu ķermeni, kad tavi glāsti lutināja manu ķermeni, tavi skūpsti cēla mani debesīs. Es noliedzu patiesību, Tu arī, mēs tik labi to visu zinam, bet vēl labāk zinam to, ka atzīstot to, mums nāksies šķirties, kāpēc? - Tāpēc, ka mēs neesam realitātē... Viss sākās gaužām nepareizi, lai izveidotu realitāti.
Es sabīstos, kāds uzkāpj uz laipiņas... Te vieta ir tikai vienam, kādam būs jākrīt, ja nostāsies blakus... Tas protams esi Tu, bet Tu nepretendē uz vietu blakus, Tu klusi notupies man aiz muguras un piekļauj mani sev - es jūtos droši, biedējoši droši. Neviens nekrīt. Bet uz priekšu vairs ceļa nav.
Tu proti peldēt? - Jā.
Un Tu proti? - Jā, bet man bail.
Iekantēja Piesit kanti