Depresants

Piedega
8/18/10 03:04 pm
Es skatos Tev acīs, es lasu un lieliski zinu, ko Tu domā, tavas acis ir dvēseles spogulis...
Tu novērs skatienu un tas pieliek punktu manām šaubām.
Tas viss ir ierakstīts sejā, katru reizi, kad Tev nodreb uzacs, kad Tu centies apslēpt sajūsmas smaidu, kad Tu mēģini man tuvoties, kad Tu noķer mani. Tu zaudē galvu, tevi reibina mana klātbūtne. Tu domā, Tu vēlies man visu pateikt, Tu vēlies man visu vienkārši pateikt, bet Tu baidies. Pareizi dari.
Vai Tu lasi mani kā atvērtu grāmatu pēc manām acīm?
Es neskatos uz tevi, es nevēlos, ka Tu redzi.
Kur Tu esi noslēpumainais, kad ienāksi ar abām kājām manā dzīvē? Man vēl ilgi būs jāsapņo par tevi?
Nu labi, tad vēl mazliet - izskrienies, izbaudi to, ko sauc par dzīvi, jo kad tikšu tev klāt, tad nelaidīšu vairs vaļā, ar nagiem ieķeršos tavā miesā un neatstāšos ne uz mirkli vairs no tevis. Es taču tik ilgi esmu tevi meklējusi.
Iekantēja Piesit kanti