Depresants

Artūrs un Elizabete
8/20/10 11:50 am
".. Kad rakstīju viņai pirmos vārdus, šķita, ka tie pazudīs tikpat ātri, kā tie parādījās.
Šķita, ka mani vārdi ir tikai tukšas vietas aizpildījums. Kā puķu pods uz palodzes...
Kad saņēmu uz tiem atbildi, biju aizmirsis pilnīgi visu, kas bija ap mani. Tobrīd bija tikai Elizabete un es. Un kaisle starp mums. Un ne mirkli nešaubījos, ka kaisle turpināsies...
...Pēc pirmās, kopā pavadītās nakts, šķita, ka visa turpmākā dzīve mainīs virzienu.
Mainīsies apstākļi. Mainīsies intereses. Bet 23 gadu laikā izveidojušās vēlmes pretojās izzušanai... - Brīvība. Nemitīga klaiņošana. Bēguļošana. Hromā ietīti tērauda riteņi. Jaudas pārpildīts V - veida dzinējs, līdz spoguļa virsmai nopulēta lakas virsma...
Saulriets... Vējš... Lietus... Sniegputenis...
- Tā visa pievilkšanās spēks bija spēcīgāks par vēlmi palikt...
Šķita, ka nekad vairs nespēšu nevienai sniegt to, ko sniedzu tieši viņai.
Šķita, ka nekad vairs nesaņemšu to, ko sniedza Elizabete.
Šķita, ka turpmāko dzīvi pavadīšu atmiņās. Vientulībā...

Kārtējo reizi, pēc vairākiem, pārdomās pavadītiem gadiem, vērojot reti sastopamo saulrietu agrā pavasara lietainajās dienās, mani pārņēma neiedomājamas dusmas. Dusmas uz visu. Uz sauli. Uz vēju. Uz lietu... Uz sevi... Uz Elizabeti...
Iekāpjot savā uzticīgajā '81 gada sporta mašīnā, nekavējoties devos prom...
Devos tur, kur pēdējo reizi bija labi. Tur, kur bija vislabāk. Tur, kur biju kādam nepieciešams. Tur, kur bija Elizabete...

Ceļā pie Elizabetes, laiks šķita tik sasodīti lēns... Šķita, ka tas mirklis nekad nepienāks. Mirklis, par kuru sapņoju ļoti ilgi. Mirklis, kuru gribās sagaidīt. Mirklis, kuru gribās apturēt. Apturēt un tur arī palikt. "

Elizabete stāvēja ārā, lietū..
Lietus lāses nemierīgi sitās pret viņas seju... Bet viņa negribēja iet istabā... Sirds strauji pukstēja: "Viņš atbrauks, viņš nepametīs mani vienu.."
Vēl tik reizīti pabūt mīļotā skavās... Vēl tik nakti.
Šaubas sāka mocīt viņas prātu...

Elizabete aizvēra acis...
"Tajā tumšajā naktī mīļotā skavās jutos kā debesīs, piepildījums un neizsakāma bauda... Es lidoju. Lidoju tālu un augstu, cik vien baudas virsotnē var lidot... Skūpsti, glāsti dedzināja manu augumu.. Neviens nekad vēl nebija tā pieskāries., tā mīlējis, tā skūpstījis.."
Neprātīgā kaislē viņa sauca mīļotā vārdu... Elizabete atvēra acis, mazliet izbijusies no sava kliedziena, joprojām satraukta, steidzīgi ieskrēja istabā, aizcirta durvis, izģērbās un steidzīgi iekāpa midziņā... "Sapņot, sapņot vēl..." - viņa čukstēja..

Lietus lāses aiz loga, mierīgi, kā asaras skaloja prom putekļus...

Elizabete iemiga..

"..Laiks šķita kā apstājies. Šķita, ka galapunktu nekad nesasniegšu. Šķita, ka kaut kāds ļaunums mūs šķir un neļauj būt kopā. Nepacietība lika darīt to, kas vēl nekad nav darīts. - Pielietot nepārbaudīto. Atceroties Elizabetes mīlestību, aizmirsu par bailēm un spiedu no spēkrata visu, kas tajā ir. Tas bija kā no būra izmucis plēsējs. Tik ātrs. Tik spēcīgs. Tik nevaldāms. Tik nenotverams...
Steidzos pretī nezināmajam, nemitīgi galvā skan Elizabetes teiktie vārdi "Tu esi mans pirmais un pēdējais". Es turpināju palielināt ātrumu. Intuīcija bija mans ceļvedis un es tai ticēju. Tā mani veda pa visgrūtākajām un vistālākajām takām. Tomēr jutu tādu siltumu no Elizabetes. Jutu, ka lēnām tuvojos. Gandrīz katrs līkums lika prasmīgi cīnīties ar spēkrata nevaldāmību. Sāk izdoties. Sāk klausīt. Ceļš sāk palikt arvien taisnāks un platāks..."

Pēkšņi, kā no zibens spēriena Elizabete pamodās..
"Cik ilgi esmu gulējusi...? " - satraukta, neapģērbusies viņa iegāja virtuvē... Ieslēgusi tējkannu, viņa apsēdās uz krēsla.
Sapnī viņa redzēja nāvi, mīlestības beigas... Mīļotā nāvi... Savu nāvi..
Tējkannas klikšķis pamodināja viņas pārdomas par sapni.
Trīcošiem pirkstiem viņa pagatavoja kafiju, pēc tam nesteidzīgi, ik pa brīdim ieslīgdama domās, viņa baudīja kafiju. Kā neaizbiedējams rēgs, domās klejoja sapnis.. " Ko tas varētu nozīmēt?" - viņa domāja...
Izbijusies no savām domām, viņa trīsošā balsī centās sevi pārliecināt, ka viss ir labi, ka drīz būs mīļotā spēcīgajos apskāvienos, nekas nespēs to izjaukt!
Elizabete pasmaidīja.
Ieslēgusi mūziku viņa sajutās labāk. Kā nojaušot par to, ko viņa vēlas, Dj atskaņoja dziesmiņu...
..."Tu mans mīļotais, Tu mans vienīgais,
Tu mana zvaigzne, kas spīd šonakt,
Tevi es gaidīšu, projām nelaidīšu,
Paņemšu Tevi sev līdz.." ...
Pēkšņi, kā sajūtot pātagas cirtienu, Elizabete ieskrēja istabā, ātri apģērbās, paķēra mašīnas atslēgas un skaļi aizcērtot mājas durvis, viņa aši iekāpa mašīnā..
"Tas ir neprāts" - Viņa sev vēl un vēl klusi teica.
Bet jūtas un vēlme satikt Artūru guva pārsvaru pār saprātu, vēlme atkal un atkal mīlēties ar mīļoto, sajust viņa augumu piekļaujoties viņas augumam, degt kaislē mīļotā skūpstu un glāstu virpulī... Neprātīga bauda dedzināja viņas augumu..
"Man ir jābūt! Jābūt pie viņa!"
Elizabete iedarbināja mašīnu...

....Lietus vēl nebija rimis, vējš nežēlīgi plosīja koku galotnes.
Bet viņai bija vienalga, ka tik ātrāk nokļūt pie mīļotā vīrieša, kuru tik ļoti viņa mīlēja...
"Mīlestība - es viņu mīlu!" Pēkšņi viņa saprata, saprata visu... Mīlestība bija tā, kas viņas sirdi plosīja, tā, kas neļāva ne mirkli aizmirst mīļoto, mīlestība bija tā, kas lika lidot... Lidot un neapstāties..

Pašai nemanot, viņa traucās pa šoseju milzīgā ātrumā..
Asfalts sildīja mašīnas riepas, kā domas par Artūru sildīja viņas sirdi..
Elizabete paskatījās spidometrā... 170 kilometri stundā..
Viņa pasmaidīja, braukšana nomierināja, no ātruma viņa nebaidījās. Šobrīd nekas nespētu viņu apstādināt... Šoseja bija tukša no mašīnām, viņa pilnībā atslābinājās, nekas taču nevar notikt..
Ieraugot strauja līkuma zīmi, viņa pat nepiebremzēja, negribēja zaudēt tik dārgās minūtes, sekundes... Laiku, kas šķistu kā mūžība mīļotā skavās...

Braucot līkumā Elizabetes mašīna saslīdēja, tikai tad viņa ieraudzīja pretimbraucošās mašīnas gaismas...
Viņa centās savaldīt savu auto...
Tas neizdevās - mašīna ietiepīgi slīdēja pa slapjo asfaltu, neizbēgami tuvojās nenovēršamais.
Viņas nāve.
Mīļotā nāve.
Iekantēja Piesit kanti