Depresants

Nostaļģija
8/16/10 01:06 pm
Kāds guļ Tev blakus, ik pa laikam nopūšas, bet Tu nepajautā kāpēc tā... Tev vienkārši bail no atbildes, bail no diskusijas. Tu izmisīgi domā un ceri, ka tas blakus guļošajam aizmirsīsies un draudīgie mākoņi, kas krājas virs Tavas galvas, izkliedēsies un uzspīdēs saule... Tai pašā brīdī gultas otrā pusē guļošais, ar katru savu nopūtu izrāda izmisumu par tavu šķietamo vienaldzību. Domu zibeņi kļūst asāki, nepārprotamāki, spēcīgāki un ļaunu vēstošāki... Viņš grib mierinājumu, bet Tu to nesapratīsi, Tu baidies un Tev pašam vajag mierinājumu. Tā kādu dienu uz gultas uzrodas divas segas. Tu tāpat nopūties un pieņem to, joprojām izvairoties no sarunas. Otrs nevēlas to darīt, bet Tu neatstāj citas iespējas - kā bērns, blakus guļošais, darot riebeklības, vēlas pievērst tavu uzmanību, nokrīt zemē un izmisīgi dauza dūrītes pret to, kliedz un raud, bet Tu nemani to, kāda iemesla pēc Tevi tas paralizē, Tu joprojām ceri, ka viss pāries. Kādu dienu Tu atnāc mājās un konstatē, ka ir nopirkta jauna gulta. Tu sāc nojaust, ka zibeņi nāks tieši šonakt pār Tavu galvu un Tu aizej uz vietējo bāru, drošs paliek nedrošs, no rīta nopērc puķi un dodies uz pārrunām, jo bārā satiki senu draugu, kas Tev palīdzēja tikt skaidrībā un iedrošināja nebaidīties. Tu ieej dzīvoklī, bet tajā ir palicis tikai jaunais dīvāns un tavas mantas. Par vēlu. Un Tu nemeklē, jo atkal nobīsties no vienas sarunas, Tu ej vienā istabā, ej otrā, viņa smarža ir saglabājusies, smaids sastindzis fotogrāfijā, kas nomesta tīši zemē, raksturojot gultas partnera sajūtas dzīvē... Tu pacel fotogrāfiju, bet nespēji pacelt cilvēku dzīvei.
Pēc gadiem Tu satiec viņu un vēlies parunāt, Tu beidzot esi sapratis un nolēmis cīnīties. Tu uzaicini pasēdēt un stāsti savas sajūtas pagātnē, tagadnē, nākotnes sapņus, skaties sejā un vēro smaidu, kas kā pēc lietus atplaucis zieds, rotā viņa seju, skatiens veras tālumā, Tu jau domās atķeksē savu uzvaru pār lietus mākoņiem... Līdz nejauši paskaties virzienā, kurā tiek raidīti viņa svētlaimīgie skatieni un ieraugi to, kas pacēla viņu, kas nebaidijās no sarunām un nebaidījās no zibeņiem, kas rīkojās "tagad un šeit". Tu palaidi garām iespēju. Tu palaidi garām laimi. Pārāk ilgi domāji. Viņš pieceļas un aiziet, bet jau atkal Tu nolaid rokas un paliec sevi žēlojot. Tad pie Tevis pienāk viņš - cits viņš, paņem Tevi savās stingrajās rokās un nedod iespēju Tev pakrist - stingri nostāda uz kājām, notrauc smiltis, kas uz Taviem ceļiem, saārstē brūces, kuras radušās no biežās krišanas... Katram mums ir tiesības būt vājam, katram mums ir tiesības zaudēt iespējas - cilvēcīgi.
Katram mums ir savs spēcīgais cilvēks, ja Tev tāds nenāk, tad Tu ej nepareizi, apstājies un pārdomā savu dzīvi.
Uzraksti man.
Iekantēja Piesit kanti