Depresants

2007 gada pavasara domrakstiņš
8/20/10 02:20 pm
Es te tā padomāju un nesaprotu..
Klusēšana ir piekrišana, noliegšana jeb vienaldzība.
Cik īsti trausla robeža ir starp šīm visām robežām, vai tas, ko itkā uzskati par patiesu, nav burvīgi maldi,
varbūt visu izbeigt tagad un tūlīt, tā kā izbeigšana var izdoties nesāpīgi,
vai vispār vajag cīnīties, vai vajag to pārliecību, ka Tu esi vajadzīgs,
vai vajag sajust naidu, lai saprastu kas der un kas nē,
vai atvēlētais laiks nav par īsu, vai vispār var noturēt to, kas acīmredzami slīd no rokām laukā,
vai aizejot atvadu vēstuli rakstīt, jeb neko neteikt,
vai pastāv bezgalība,
vai miegā nomirstot cilvēks tiešām neko nejūt,
vai var tā vienkārši pazust un neatgriezties,
vai var iziet ārāun neko neredzēt, nedzirdēt,
cik spēcīgs ir cilvēks,
cik daudz spēj izturēt viena sirds un viens prāts,
vai jukušie nav tieši tie, kas ir visveselākie...
Jautājumu daudz, bet kāpēc atbilde ir klusums?
Kāpēc vienmēr izveidojas mulsinošais monologs, vai tiešām viss ir jāizbeidz, lai kāds saprastu cik grūti ir, cik ļoti cilvēks sapņo un ilgojas...
Vai no tā, ka iznīcinām citu sapņus un cerības ar klusumu, kas izaicinoši nostājas ceļā visām itkā varbūtējām atbildēm, mums paliks vieglāk...
Cik ilgs tas ceļš, kas noved uz nekurnekadzemi,
cik vēl indes jāpielejlai kādu nobeigtu,
cik daudz jāpārdzīvo, lai izdzīvotu... un ja nu nevēlas izdzīvot,
kāpēc jānosoda tas, ko neizprotam,
kāpēc jāpārstāj mīlēt tad kad tas kļūst sarežģītāk, kas liek bēgt no visa, kas ir kļuvis netīkams, vai nav vieglāk skatīties acīs un visu izteikt, kāpēc tas NOLĀDĒTAIS klusums??!!
Pieejot kādam klāt un iesperot var pievērst uzmanību, bet kāpēc tieši ir jānodara pāri, lai saņemtu to, kas pienākas tāpat...
...Njā, kā vienmēr tas nolādētais klusums...
Tas arī viss, ko es vēlējos pateikt.
Iekantēja Piesit kanti