Depresants

Pieklauvē
8/19/10 10:18 pm
Saritinos segās un cenšos aizbēgt no sajūtām, aizbēgt no sāpēm, no neizbēgamā.
Es domās kliedzu tik skaļi, lai realitātē to varētu pat sadzirdēt.
Aizmigt, aizmigt, aizmigt...
Tūliņ jau man tas izdosies, acis aizspiestas tik ļoti, ka asaras dara savu darbu, rada miedziņu.
Dzirdu kāds klusi klauvē... Domās es saprotu, ka tas nav man, man neviens neklauvē..
Es sastingstu un ieklausos... Nē, tomēr jāiet pārbaudīt... Un ja nu..
Es nez kāpēc, nostājos uz pirkstu galiem un klusi, nedroši apvaicājos - kas tur ir...
izdzirdu tavu balsi, grasos atvērt durvis, bet saprotu, ka esmu pavisam kaila...
Skrienu uz istabu meklēt drēbes, uzrauju mugurā pirmo, kas pa rokai un skrienu Tev atvērt durvis.
Man vairs nav vienalga par to, ja Tev sāp...
Es ieraugu tevi... Vārdi ir lieki.
Mēs domājam vienu un to pašu, jūtam vienu un to pašu.. Varbūt.
Tu mani nobiedēji, es Tev parādīju kā ir baidīties, mēs taču esam kviti.
Esmu tavās spēcīgajās rokās.
Pasaule vairs negriežas.
Laiks ir bezspēcīgs.
Es izdarītu visu, lai Tu paliktu.
Bet visam savs laiks.
Mosties cerība no miega!
Iekantēja Piesit kanti