Depresants

Nes mani... Nes mani mūžam...
8/23/10 03:41 pm
...Eju pa ielu, cilvēku masas iet garām, ziņkārīgi skati tiek raidīti man, bet man vienalga, es viņus neredzu, es viņus nejūtu, es viņus nedzirdu. Es nespēju vairs pasmaidīt, es jūtu kā sirms mākonis pielipis man, tas ievijis savas dzīslas manī un paralizē manu seju, sasaldē manu sirdi.
Pārdomu laiks, dziļu, sirds tumšāko nostūru izvilktās patiesības viena pēc otras tiek atkal un atkal izmaltas caur prātu...
Es apstājos... Vienkārši negribu vairs iet tālāk. Stāvu ietves vidū un cilvēki skrien man garām, kur viņi steidzas? - Viss labais taču notiek lēnām un nesteidzīgi... Jūtu, ka kut kas man nostājies aiz muguras, es pagriežos, tas ir vīrietis ar ratiņiem, vienkārši netiek man garām, es paskatos uz viņu un ieraugu sevi - skumju, pārdomu pilnu cilvēku, mēs stāvam un vienkārši skatamies viens otram acīs, es joprojām nespēju pakustēties - domas un sajūtas paralizē... Vīrietis skatās, es vienkārši jūtu ko viņš jūt, es to redzu, viņš to redz manī. Ieraudas viņa mazulītis un es kā atžirgusi steidzīgi paeju malā, vīrietis iet man garām, pēdējo skatienu ieskatos viņa acīs un redzu tajās...
Asaras.
Lēnām ejot uz priekšu noraugos kā viņš aiziet.
Cik dīvaini mēs esam... Cilvēki.
Ar mani vienmēr notiek dīvainas lietas, īpašas lietas.
Cik reizes Tu pārdomā savus tumšo domu kaktiņus?
Iekantēja Piesit kanti