es neesmu gadiem sviesta cibā neko rakstījis... bet tā kā tas laiks man ir ļoti dārgs un tuvs, un vairāki cibiņi, lai arī arvien retāk satikti, man ir tādi kā tālās zemēs mītoši radinieki, kas sen nav redzēti, bet vienmēr tiek vakara lūgšanās iekļauti...nu, visu šo iemeslu dēļ tātad es lāgiem cibā ienāku gan, palasu pāris no tiem, kas te vēl no tiem laikiem turpina rakstīt, bet jaunajiem nav nedz spēka, nedz laika izsekot un tādēļ nevienam no tagadējiem pieķēries neesmu un nesekoju... bet tagad par iemeslu, kādēļ pēc visa šitā garā pārtraukuma ir iemesls ierakstam.
sēžu londonā ar kāju ģipsī, papēdis lupatās, moš turpmāko dzīvi nāksies klibot. man likās, ka būtu feini pēc mūžības atkal londonas draugus uz ziemassvētku un jaunā gada laiku beidzot apciemot. dažiem bērni piedzimuši, daži apprecējušies un atkal izšķīrušies, daži stāvus bagāti kļuvuši. nu, sēžu es te rezultātā ar kāju ģipsī un nodomāju, jāpalasa man aiz neko darīt cibas ieraksti no laika, kad londonā dzīvoju. kā man te toreiz patika, kādi bija pirmo gadu pārdzīvojumi, pārdomas, etc.
un 2004. gadā, lūk man tāds ieraksts, ka ICA es esot eizenšteina "bruņukuģi potjomkinu" skatījies ar petshop boys pavadījumu dzīvajā. knapi spēju ko tādu atmiņā rekonstruēt, tādēļ domāju ielūkoties komentāros, lai atrastu vēl kādus detalizētākus atgādinājumus par paša pagātni. bet tur stāv virgin_rabit ieraksts no 2007. gada, kur viņa raksta, ka skatījusies manu arhīvu un, lai arī mans ieraksts ir jau trīs gadus vecs, nokomentēšot... varbūt es tomēr kādreiz to izlasīšot...
...un iedomājieties, es tiešām 2015.gadā, tātad 8 (summa vārdiem - astoņus!) gadus vēlāk tiešām viņas komentu izlasu. mūsdienu sms un FB un viedtālruņu e-sarakstes laikmetā pēkšņi ar ko tādu sastapties... tas ir kā jūras krastā vēstuli pudelē atrast, vai šahu pa pastu spēlēt. sajūta neaprakstāma. un tad vēl tas globālais laikmets, kad londona pa pēdējiem trīs gadiem tā izmainījusies, ka nezini vairs, kur i bulciņas brokastīm nopirkt, un, visus tos start-up scēnas hipsterus ar dolārzīmēm acu zīlītēs uz ielām redzot, liecies pats sev kā romantisma laikmeta dinezaura izbāzenis, kuru uz kājām ne velti stieples un skrūves stutē...
neko es tur vairāk pārdomās neizplūdīšu, nekādas paralēles nevilkšu, teorijas neizsecināšu, bet gribēju jums visiem, mīļie cibiņi, šito pastāstīt...