Manuskripti.

Vairāk kā nedēļu esmu slima ar riebīgu vīrusu. Pašai piegriezies, viss rādās tumšākās krāsās kā ir #vissslikti.
Jāvelk sevi aiz ausīm ārā. Turpinām mājvietas meklējumus - cenas un piedāvājums arī pastiprina depresīvo sajūtu.
Mēģināju pieslēgties aviācijas teorijai un sapratu, ka šis vismaz uz nedēļu jāatliek malā, jo arī šeit rodas - to visu nav iespējams iemācīties sajūta.

Kaut kā tā.
Nav spēka.

Lottei&Adriānam gan viss labi - gan izcepa Zsvētku cepumus, gan iegāja vannā, gan uzcēla spilvenu štābiņu utt.

Gribēju piefiksēt to, ka Lotte ļoti skaisti dejo. Divas dienas atpakaļ viņa ieraudzīja savu ēnu uz sienas un sāka ar to dejot. Sēdēju uz trepēm un skatījos un domāju no kurienes viņas dvēsele ir atceļojusi.

Šorīt stibīju Lotti rokās pa lietu, caur slapjām lapām uz nometni, jo viņa negribēja iet ar kājām. Viņai ir grūti, tā man teica. Ok, Lotte nav no tiem smagākajiem bērniem, bet tāpat 14kg uz papēžiem pa lietu steigā ir jāpastaipa. Kavējām, jo šorīt uzstāja, ka pati taisīs sev matus. Nesanāca. Drāma. Mēģinājums atkal sataisīt. Atkal drāma.
Nesu un pukstēju, ka man arī ir grūti un vispār no rītiem mums jātaisās ātri, tad nebūs jāsteidzās un arī atcerēsimies lietussargu paņemt. Lotte tikai pasmaidīja un iedeva man buču uz vaiga. Vairāk nedusmojos.



Brīvdienas sākot no piektdienas pagāja murskulī. Mēs savas mini ģimenes ietvaros bieži attopamies ar vairāk plāniem un viesiem un darāmā kā laika. Piektdien Lottes skolas draudzenīte bija ciemos, pēc tam Adriāna grupas biedrene, mans brālēns ar draudzeni. Naktī no piektdienas uz sestdienu Lotte tā klepoja, ka naktī riktīgi izvēmās 3x. No rīta izlaidām dejošanu, man bija gandrīz mēnesi gatavotās dekorācijas viņas skolas Halovīnu pasākumam. Atstāju Lotti un Adriānu atpūsties mājās un skrēju dekorēt. Visu dienu pavadīju tīrot/dekorējot/gatavojot visu. Vakarā visi jau jutās labi un bijām ballītē. Svētdien nočillojām mājās ar ingveru, dzērvenēm, medu, tēju, vistas zupu un mandarīniem = perfektais rudens kombo sveču gaismā.

Pirmdien no rīta #vissslikti = pirmais rīts dienas nometnē (jo skola 2 ned. ciet brīvlaikā). Nometne nepazīstamā lokācijā, ar nepazīstamiem skolotājiem, Lotte zināja 2 puikas, bet ar tiem īpaši nespēlējās. Negribēja palikt, teica, ka esot bail. Mammai un tētim jāpaliek. Pienāca viens mužika tipa skolotājs, kurš smirdēja pēc cigaretēm un teica, lai dod viņam Lotti, bišķi paraudās un būs jau labi. Mēs abas ar šausmām saskatījāmies, teicu, lēnām lēnām, būs ok.
Paliku 1hr ar viņu tur, kamēr viņa aprada ar jauno situāciju, sadraudzējās ar pārējiem bērniem un beigās jau mierīgāka spēlējās, kamēr aizlavījos.

Es mājās +PMS ietvaros vēl nedaudz paraudāju. Pa dienu draudzenītes mamma ar kuru Lotte piektdien spēlējās atrakstīja, ka viņai esot Skarlatīna (Scarlet fever), tā acīmredzot tomēr nav izdomāta 19gs slimība.
Tad vēl pa dienu domāju, ka Lotte noteikti nelaimīga un slima ar skarlatīnu sēž savā nometnē.

Dienas beigās un nākamajā rītā viss jau rādījās gaišākās krāsās = ne viņai skarlatīna, ne vairs nometne slikta. Pateica man, ka viņai tur patīkot, pat sliktais mužika onkulis esot viņu (ironiski) visu dienu saucis par princesi Lotti. Esot grebuši ķirbjus, viņai tur jaunas draudzenes utt. Kaut kā tā.

Sabalansēt darbu, ģimeni, draugus, self-care, hobijus, sportu, braucienus utt.utt.utt = ir nepārtraukts darbs. Tad, kad vienā jomā viss iet gludi, kaut kas noiet greizi citur. Pat tad, kad viss ir perfekti saplānots un izdomāts, kāds pēkšņi saslimst, izvemjas, nokavē utt.

C'est la vie!

Pēdējā laika notikumi:

Esmu pieteikusies Privāto lidmašīnu pilotu kursiem PPL (A) precīzāk, tos man kā uz paplātes pienesa klāt klienta darba vietā. Teorija 2x nedēļā ofisā uzreiz pēc darba. Kopā 100hr teorija +50-75hr prakse lidojot kaut kad pavasarī. Viss process kopā +/-2 gadi. Pēc pirmajām 6 nodarbībām (6x2.5hr) varu teikt, ka man ļoti patīk. Mans bacground ir tikai sociālās zinātnes, biju no tiem skolēniem, kas neklausījās fizikas stundās. Tagad, katrs jaunais informācijas gabals ir mega interesants. Mums ir arī ļoti labs pasniedzējs, kurš izskaidro fiziku kā 5 gadniekiem un tas ir tieši tas līmenis, kas man vajadzīgs.

+klientu iekšējā intranet komunikācijas departaments nopublicēja rastu ar foto kurā atrodos bildes vidū. Rakstā teikts, ka attēlā redzamajiem kolēģiem BŪS pilotu tiesības. Pressure is on.

Lottei pirmā deju nodarbība pagājušajā sestdienā. No rīta domājām vai klausīt skolotāju norādēt vai ļaut viņai vilkt to ko pati grib. Beigās nosliecāmies uz otro variantu, jo pamēģini 3.5 gadīgai deju fanītei iestāstīt, ka jāvelk šorti un t-krekls tā vietā lai vilktu rozā triko, tilla svārkus un nu labi vēl, ka pierunājām kroni atstāt mājās tomēr.

Kad ieradāmies uz mēģinājumu gandrīz visām meitenēm bija triko+svārki, VISS rozā cik tālu acis redz.

Jā, man patīk pucēties un noteikti visas manikīru/pedikīru lietas viņa ir saskatījusies no manis, tāpat kā to, ka tam un tam jābūt savstarpēji saskaņotam. Bet to rozā krāsu man neviens nevar piešūt, man šķiet, ka man nav neviens rozā apģērba gabals, tāpat kā ne triko ne tilla svārki. So here we are.

Dejošanā gāja ideāli, viņa pazīst jau 5 meitenes no bērnudārza/skoliņas.

Šonedēļ noslimojām.


Ja izklausās, ka mana dzīve grozās tikai par un ap Lotti, tad tas ir labi, jo nevēlos tērēt enerģiju sava darba intrigām un sūdiem.

Strādāju vīriešu kolektīvā, pārsvarā gadījumos esmu 1 starp 10 večiem (nodaļu vadītājiem un komandu vadītājiem), kuri cīnās par varu cīnīšanās pēc (algu tas nevienam neietekmē) UN nepārtraukti ir kaut kāda aprunāšana, negācijas, drāma utt.
Tā kā dzimuma ar šīm lietām nekāda sakara nav.

Pirms pāris dienām redzēju mistisku sapni.

Es peldēju lielā ezerā un pamanīju netālu no sevis tādu kā čūsku nedaudz pavīdam virs ūdens. Satraukta es izpeldēju krastā, minēju kas tā varētu būt - čūska, nīlzirgs? Staigāju gar krastu mēģinot to vēlreiz ieraudzīt, un tas bija milzīgs ūdens pūķis, ar zvīņām, ragiem uz muguras, kas lēnām līkločus peldēja tieši zem ūdens. Tad es pacēlos virs ūdens un redzēju to pilnā garumā un izskatā no augšas.

Pamostoties nezinu kāpēc uzreiz iedomājos par savu aizgājušo Omi Ņinu.

Pūķis bija mierīgs, cēls, man bija bail no nezināmā, bet reizē arī māca ziņkāre.

Pirms šī sapņa manā apzinātajā prātā nebija tāda jēdziena kā ūdens pūķis. Protams uzreiz meklēju attēlus un informāciju par to kā šāds fantāziju tēls izskatītos un pūķis manā sapnī izskatījās tieši tāds kā internetā atrastajos attēlos.

***
Sapņu tulka skaidrojums:

Swimming with a Water Dragon in a dream can be an exhilarating and awe-inspiring experience. This scenario could suggest a sense of comfort and ease with the unknown or mysterious forces in your life. Water Dragons are typically associated with strength and power, but they are also known for their fluid and agile movements. Swimming with a Water Dragon may imply that you are in sync with your own inner strength and that you are navigating your environment with ease and grace.

On a deeper level, swimming with a Water Dragon may also be a sign of personal growth and transformation. Just as the Water Dragon adapts to its environment, you may be learning to adapt to changes in your life. You may be discovering new strengths and abilities that you didn’t know you had. This dream scenario could be a message to keep pushing forward and to trust the journey of personal growth and evolution.

If you feel a sense of fear or unease while swimming with the Water Dragon, it may suggest that you are struggling to find your place in a situation or are unsure of how to proceed. Here, the Water Dragon may represent the powerful and perhaps intimidating forces at play in your life. This dream scenario could be a call to confront and overcome your fears, and trust in your own innate abilities to navigate tough situations.

Kā vienmēr dzīvē viss notiek vienlaicīgi. Vasaras beigas/gada beigu sākums iesācies ar švunku. Lotte sāk iet maternelle aka 'lielo meiteņu skolā'. Mēs kaulējamies ar kaimiņieni par mājas pirkšanu, nosaucām savu cenu, tagad gaidām viņas atbildi.
Viens no maniem diviem darba kolēģiem kļūst apr staff/pievienojas 'ģaismas' pusei mūsu institūcijā. Vēl līdz galam nesaprotu kā tas ietekmēs manu ikdienu. Vīram darbā phishing rezultātā hakeri uzlauza e-pastu un izsūtīja 2700 cilvēkiem/darba kontaktiem ziņas viņa vārdā un ar AI palīdzību ģenerēja tālāko saraksti, lai pārliecinātu šos cilvēkus, ka ziņa ir leģitīma.

Mani vecāki dala īpašumus un joprojām šķirās. Tētim joprojām draudzenīte 41 gadus veca. Joprojām pastāv nevēlamu māsu/brāļu draudi. Sorry, bet man pietiek ar savu vienīgo brāli, pusbrāļus vai pusmāsas negribu.

//Es tik sen neesmu rakstījusi, ka šis ieraksts visticamāk būs Ulysses stilā - vārdu savirknējumi un domas no manas galvas pa taisno uz papīra.

Gads iesākās labi Tenerifē. Turpinājumā Ances #32 viņu jaunajā dzīvoklī. Tālāk slēpošana ar mammu un brāli Livigno un St Moritz. Tālāk Lieldienas ar Adriānu divatā pie Como ezera kamēr mana mamma skatās Lottīti. Tālāk Edinburga/Harry Styles koncerts ar meitenēm. Lottes un Adriāna dzimšanas dienas svinības Briselē. Mamma ciemos. Jūnija beigas/Jūlija sākums Latvijā ar Jāņiem, dziesmu svētkiem, zvejnieksvētkiem. Izema draudzenes Anjas satikšana Engurē (Izems nomira 28 Dec ar smadzeņu vēzi). Adriāna mamma un māsa Latvijā. SUP plosts īstajos saulgriežos ar ģimeni. Lēciens ar izpletni ar Mariju. Tikšanās ar Madariņu un Keisiju. Neskaitāmas palikšanas pie Matīsa un Rutiņas Rīgā. Tētis. Fotosesija Engurē. Tālāk Operas brauciens divatā ar mammu uz Milānu/Gardas ezeru un Veronas amfiteātri Jūlija beigās. Augusta sākumā Jūlijas vecmeitu ballīte Parīzē, Crazy Horse, La Trein Bleu restorāns, eifelis, fotosesija, daudz daudz iztērētas naudas (iespējams manā pēdējā ekstravaganzas braucienā uz kādu laiku). Nedēļa Vācijā pie Adriāna ģimenes, Lottes māsīca&brālēns, bērnu izklaides. Mēs ar Adriānu divatā LV uz Jūlijas kāzām, mūsu pašu #5 kāzu jubileja, Lottīte pie ģimenes Vācijā.

Un pēc visa šī trakā braucienu/izklaides/piedzīvojumu/ģimenes/draugu gada sākas saspringto gada beigu mēnešu cēliens.

Vēl nav pat Septembris, bet stresa līmenis ir pacēlies diezgan augsts. Jāieelpo, jāizelpo un jāpiebremzē ar skriešanu, lai savāktu spēkus nākamajam cēlienam.

Lielākais uztraukums ir viss par un ap mājas pirkšanu. Kredīti, vienošanās, papīri, aizdevumi. Ja līdz šim man vienmēr uz konta ir bijuši tik daudz iekrājumi, ka kādus 2-3 gadus ja nepieciešams varu dzīvot bez darba, tad mirklī, kad pirksim māju, būs jāiztukšo visi konti. Aizdevumu % ir augšā tādā līmenī, ka jo vairāk savu kapitālu ieguldīsim sākumā, jo izdevīgāk mums tas būs ilgtermiņā. Šis notiek mirklī, kad darbā ir pārmaiņas un lai gan bez īpaša pamata, man ir sajūta, ka pastāv risks, ka varu pazaudēt kontraktu šo pārmaiņu rezultātā.

Paralēli jautājums par firmas pārnešanu uz Briseli, lai būtu mierīgāka sirds, bet tas nozīmē būtisku kritumu ienākumos. Adriānu šīs lietas streso, negribu, lai tas sāk ietekmēt mūsu attiecības.

Respektīvi visādas pieaugušo pasaules figņas.


***

No pozitīvās puses raugoties, mums aug skaista/gudra/drosmīga/lieliska meita. Galvenais mums pašiem spēt turēt viņai līdz.

Un ja viss nokārtosies ar mājas pirkšanu, man jau nagi niez sākt remontēt un pārveidot. Galvā miljons ideju, kuras mēģinu apslāpēt, kamēr vēl viss neskaidrs.
Nevaru saprast kur ir balanss starp 'kas neriskē, nedzer šampanieti' un lejupslīdi.

Ir plāni #33 dzimšanas dienai. Ir sarunāta meitene, kura dziedās džezu un šogad es gribu noorganizēt šampanieša glāžu torni. Ierašanās vakartērpos un maskās.

Īsumā viss.

Šīs gada beigas ir daudz sakarīgākas kā iepriekšējā gada. Apjaušu, ka mainījušies apstākļi, jeb esmu ar tiem apradusi, mainījusies esmu arī nedaudz es. 2021 gada noslēgums -> atgriežoties no bērnu kopšanas atvaļinājuma tiku iemesta trakākajā gada brīdī, jaunā darbā, neizprotot šīs vietas spēles noteikumus.

Pa virsu Lottes bērnu dārza gaitas iesākās ar viņas non-stop slimošanu, mani panikā par klepu, par temperatūru, par antibiotikām, par acu ieksaisumu. Iztērēju pārāk daudz nervu šūnas stresojot, teicu Adriānam, ka iešu prom, tas ir pārāk daudz viss kopā, un primārais ir mūsu bērna veselība.

Joprojām tā domāju (par to veselību), bet saprotu arī, ka ļoti daudz kas bija manā galvā. Ne darba apjoms, bet uztvere par šo apjomu, izvēle pašai strādāt ar pieķerto acu vīrusu tā vietā, lai pateiktu nē, nemitīgā vainas izjūta, viss mudžeklis. Šogad arī krītu stresa lamatās, bet mēģinu nekrist, tas, kas bija jauns un nezināms tagad aizņem 5x mazāk laika. Redzu kā izsatās pārējais gads un secinu, ka ja tikai divi pēdējie mēneši ir trakomāja, bet pārējā laikā varu saņemt lielu algu un pati kontrolēt sava darba apjomu, stundas utt, tad ir ļoti labi.

+Lotte šogad vienkārši nav tik ļoti slima pfu pfu pfu.

Mentālais fitness vai kā to gudri sauc -> cik ātri tu tiec pāri stresa situācijām, abstrahējot sevi&pārliecinot, ka sūdi nav tik dziļi kā liekas.

Es to visu tikai lēnām sāku saprast, parasti sev prasu - vai šis mani uztrauks pēc nedēļas, mēneša, gada? Un visbiežāk atbilde ir nē, neutrauks. Vēl man patīk sev prasīt - vai tie kolēģi par kuriem&kuru labvēlību es iespringstu un tie firmas īpašnieki, kuriem palīdzu pelnīt lielu naudu stāvēs pie manas stresa sagrautās veselības slimības gultas un turēs manu roku? Atbilde atkal ir - nē. Adriāna kolēģe tikko aizgāja no darba, kurā bija nostrādājusi 15 gadus, pateicībā viņa saņēma vīna pudeli un šokolādes konfektes. Paldies, bet ja man ir 1h lieka, es to nepavadīšu darbā, bet ar Lotti, Adriānu, ģimeni, draugiem vai arī tikai un vienīgi pati sev.

Bijām ar brāli divatā Porto Septembra beigās uz 5 dienām. Visas dienas bija skaistas, saulainas. Staigājām krustu šķērsu, runājām par dzīvi, izīrējām riteņus, ēdām svaigas zivis, izīrējām vespu, apdegām pie okeāna lounge krēslos. Dzērām kokteiļus, dzērām portvīnu, atkal runājāmies. Satikām jaunus cilvēkus - mums ir kritēriji ieejot bārā, ja cilvēki sēž telefonos, tad nesēžamies blakām. Ja runā savā starpā, tad ejam tur&visos gadījumos mēs uzsākām random sarunas par dzīvi ar blakussēdētājiem. Brālis izīrēja sērfa dēli, es vācu soļus staigājot gar okeānu.

Mēģinu atgriezties pie sevis vecumā ap 15. Nopirku atkal sarkanās kedas&šķiet, tas ir bijis pēdējā laika labākais pirkums.
Līdzīgi kā ar kāzu kleitu civilajai ceremonijai ar David Bowie zebrām un žirafēm.

Mēģinu atcerēties lietas, kas likās līdz kaulam manējās. Nevis nostaļģijas, vai aizgājušo laiku vadīta, bet tāpēc, ka tās man liek justies visvairāk pašai.

Atceros epizodi no bērnības, man varēja būt kādi 4-5 gadi. Ome bija Tērvetes sanatorijā uz nedēļu, jo veselība bija aizgājusi šķērsām. Nezinu kādā sakarā, bet biju viņai līdz. Gājām uz priežu skuju ekstrakta vannām, sēdējām kopā ar citiem manās acīs veciem cilvēkiem (Omei visticamāk bija nepilni 50 gadi) sāls istabā. Tur visas sienas bija no sāls, skanēja liega mūzika un pieklusinātu gaismu atmosfērā stundu bija jāsēž un jāelpo veselīgais sāls gaiss. Gājām staigāties pa Tērvetes mežu, dažreiz līdz tumsai. Ome stāstīja, ka tur dzīvo Lutausis un Sprīdītis un mazi rūķīši. Atceros, ka viss likās maģisks, tumsai nākot atpakaļ ceļā uz sanatoriju visu laiku atskatījos, mēģinot ieraudzīt rūķīšus.

Pavadīju nedaudz laika samazinot komunikāciju ar vecākiem un palika vieglāk. Abi divi atsevišķi satraucās un prasīja man vai viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, bet gribu paņemt pauzi no viņu sūdiem.

Šorīt sazvanījos ar mammu, nedaudz paklausījos kārtējos attiecību stāstus. Teicu, ka ir par daudz, ka viņiem ir par šo jārunā savstarpēji, ar psihologu, ar citiem profesionāļiem, mācītāju (kaut arī neviens no viņiem nav ticīgs), vēdisko astrologu vai vēl ko citu, bet ne ar saviem bērniem.

Es neesmu objektīva, es negribu iesaistīties viņu attiecību peripetijās, arī man ir smagi un viņi abi turpina mani vilkt tajā iekšā.

Pietiek.

Nezinu vai tas ir depresijas sákums, Laima slimíba vai garais kovids, bet jutos liela mera pakaljaa.

No fiziskaa viedokla vienkarsi loti nogurusi, letargiska un apaatiska, vienaldziga pret to, kas notiek apkart.
No emocionala viedokla dusimiga, izsmelta, neiedvesmota.

Sis gads preteji ieprieksejiem gadiem ir bijis diezgan dirsaa gads.

Pedejais menesis atrodoties savu vecaku stridu/skirsanas epicentra ir vel vairak paspilgtinajis dirsaa sajutu.

Jutos loti loti nogurusi.
Vilusies?
Dusmiga - vel neesmu sapratusi uz ko, bet ir paris kandidati.

Esmu ari dusmiga uz sevi, bet tas vairak par citam temam - nodokliem, iestigsanu, varbut sevis zelosanu, varbut sevir par maz zheloshanu, varbut par daudz viinu, varbut par maz saturisku sarunu, cilveku, notikumu.
Parak daudz skrieshanas.

Es daudzas lietas it ka saprotu ar praatu, bet ari nesaprotu. Zinu, ka tas ir manu vecaku attiecibas, dzive, bet tapat esmu nikna uz viniem, tapat gribu, lai vini dara ta ka vajag nevis ta ka grib.

No sirds dzilumiem ienistu mammas Tinder dzekus, teta x bruuti (precizak gribu, lai rit vinju notriec autobuss).
Esmu dusmiga uz Omi Lolitu par to, ka vina ir emocionali autistiska mamma manai mammai un tada bijusi visu muzu.

Esmu dusmiga uz mammu par to, ka vina aizgaja pirmaa.
Esmu dusmiga uz teti par to, ka vinsh vinju neaptureja un neaptur.
Esmu dusmiga uz Opi par to, ka isi pec Omes naves vins ir sevis atradis 3 citas bruutes.

Sobrid vienkarsi esmu parak dusmiga, lai kaut ko analizetu vai meginatu racionali saprast/izskaidrot.
Dusmiga un vilusies.

Un tas atspogulojas visa ko es daru vai nedaru.

Pacietibu Adrianam un Lottei kamer es sezu sava dusmu burbuli, jo vel nevaru sanemties sakt sevi vilkt lauka no ta purva.

Lotte un Adriāns augšā čuč, es sēžu lejā lielajā istabā pie galda ar Grimbergen aliņu, lasu Ziedoņa dzejas fragmentus, jūtos labi. Pedējās dienas man pilnībā noklājies telefons. Paguvu kaut kā nebūt izvilkt laukā lielu daļu bilžu, bet šobrīd viņš atkal vairs vispār neslēdzas iekšā. Gribu dabūt ārā vēl pēdējās un lai tad viņš iet ar dieviem. Dīvainā kārtā pēdējos mēnešus biju domājusi par to, ka gribētu jaunu telefonu. Uzmanies ko vēlies vai arī priecājies, ja tas piepildās - kaut kā tā. Šodien ar Adriāna vecvecāku gandrīz 20 gadus veco opeli, kurš brauc kā traktors un durvis arī stipri jācērt, braucu pēdējās 20min pirms veikala aizvēršanas pasūtīt sev Iphone 12. Man būtiskākais jautājums bija cik liels un kādā krāsā. Pārdevējs izskatījās manāmi samulsis par manu straujo pirkumu un noteikti arī par lieliskajiem franču valodas skaidrojumiem, kas izklausījās kā neandertāliešu. Atpakaļceļā 'ģonkoju', klausījos skaļu mūziku, pielīdu priekšā jaunam bmw un kaifoju par dzīvi. Domāju, ka esmu simtreiz brīvāka kā bembja īpašnieks, jo man nav bail, ka kāds noskrūvēs opelim spoguļus vai noskrāpēs parkojoties. Domāju par finansiālo brīvību, domāju par to kā sakārtot dzīvi tā, lai Lotte spertu īstos soļus tās virzienā un nebūtu ne no viena atkarīga. Tad, no vienlīdzīgām pozīcijām viņa var izvēlēties sev partneri, darbu, dzīvesveidu, intereses. Bet man jau tagad ir skaidrs, ka šī meitene dzīvē nepazudīs, vienīgais kam būs jātur līdz esmu es ar pozitīva piemēra rādīšanu.

Mīlu viņu tik ļoti ļoti ļoti. Loģiski, ka citreiz esmu nogurusi, citreiz dusmojos, bet jā, esmu noķērusi to mammu mīlestību neko īpaši nedarot.

Neeamu pārliecināta par to vai mums būs arī bēbis nr.2. Besī, kad saka vai prasa tā, ka noteikti jābūt kā pienākumam. Liekas, ka tā jau pārāk daudz cilvēku uz pasaules. Adriāns saka, ka mums nav jāizlemj tagad un tūlīt, saka - vispirms paaudzināsim šo un tad skatīsimies. Mannez kāpēc liekas, ka jāizlemj tagad un tūlīt, bet beigās jau tāpat gan jau būs no sērijas - cik dieviņš dos, tik sanāks jeb kā būs tā būs. Iztēlojoties Lottītīti nr.2 pārņem prieks un siltums, BET gribās arī ātrāk spēt darīt savas lietas: ceļot, dejot, sportot, ballēties. Darbs gan nav tā, ka pa visām varītēm gribas atgriezties. Nabassaite vēl tālu no pārgriezšanas.

Pietrūkst Adriāna, bet skumīgi atkal braukt prom no mājām Engurē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka redzu, ka arī Lotte te jūtas labi. Protams, ka arī labi jūtas pie tēta, kurš viņu bezgalīgi mīl un kaķa Leo. Bet tas nemaina faktu, ka skumīgi braukt atkal prom. Šogad mājās esmu bijusi tik daudz kā nekad pēdējo gadu laikā.

Attiecības ar vecākiem ir pārgājušas citā kvalitātē, kāds no mums visiem ir pieaudzis (visticamāk, ka tā esmu es). Uztveru miljons reizes mierīgāk piezīmes, kritiku, jūtos pārliecināta par savien lēmumiem, savu dzīvi. Protams, ka viss grūtniecības un pirmā pusgada periods bija sensitīvāks kā pirms tam, bet smadzenes man kopš dienas kad uzzināju par bebsi ir iekūņojušās pašaizsardzības vatē. Apkārt tām ir tāds kā happy bubble vairogs. Vairāk ieklausāmies, vairāk diskutējam, daudz mazāk strīdamies. Arī Lotte uz doto brīdi man dod pašpārliecinātību, ka kaut ko šajā dzīvē daru pareizi. Zinu, ka esmu nedaudz pametusi novārtā mūsu attiecības ar Adriānu. Respektīvi abi esam iekāpuši mammas un tēta čībās. Covids protams nepalīdz randiņu divatā plānam, bet arī atklāju viņā jaunas šķautnes par kurām iepriekš nezināju. Lotte uzlabo mūsu dzīves kvalitāti, par to nav šaubu,bet kamēr nekur nevar iet, braukt vai ceļot, tikmēr nejūtamies, ka ko mega palaižam garām. Tāpat jau pamanāmies pārvietoties vairāk kā citi šogad.

***
Es ļoti priecājos par to, ka esmu jaudīgi atsākusi lasīt.

Paturpinot par Lotti - viņa ir perfekta. Es esmu subjektīva māte, bet viņa ir perfekta. Kad iztēlojos kāda izskatīsies mana meita es nekad nevarēju iztēloties, ka man piedzims Lotte. Es iztēlojos sevi bērnībā, nedaudz apaļu, nedaudz grāmatās ieslīgušu, nedaudz savdabīgu, bet mīlīgu bērnu. Man piedzima šī kalifornijas sērfa vaibu blondā, aktīvā, jau cilvēkus mīlošā, komunikāciju speciāliste, gudriniece, pētniece. Protams cik nu es viņas nepilnajos 7 mēnešos esmu novērojusi un cik pati piedomājusi rakstura īpašības klāt, bet jau no pirmās nedēļas šai meitenei ir raksturs, viņa prot savaldzināt cilvēkus, koķetēt, smaidīt un būt vienkārši perfekta. Ne pa garu, ne pa īsu, ne pa tievu, ne pa resnu, ne pa aktīvu, ne pa mierīgu, ne pa klusu, ne pa skaļu. Tieši tāda kā vajag, simts reiz vairāk un labāka kādu es jebkad varēju iztēloties savu meitu.

Sapratu, ka ļoti sen neesmu rakstījusi neko, neskatoties uz to, ka vajadzētu piefiksēt savas sajūtas šajā posmā. Lotte piedzima 30.Maijā 22.10 pēc aptuveni 2h ilgām dzemdībām. Viss notika ātri, salīdzinoši viegli, ar Adriāna līdzdalību un palīdzību Jūrmalas slimnīcā. Pirmos divus mēnešus pavadījām pie maniwm vecākiem, tad pāris nedēļas Vācijā pie Adriāna ģimenes. Augustā bijām Briselē jaunajā dzīvoklī ar dārzu un nedaudz apvainoto Leo, kurš vairs nav manas uzmanības centrā. Septembrī ar Lotti un manu mammu bijām meiteņu atpūtā Francijas dienvidos. Oktobrī un Novembrī ar Adriānu trijatā iekapsulējāmies atkal Briselē un pavadījām superīgas, mīļas, saulainas ģimenes dienas. Decembrī caur Vāciju atkal atlidojām uz Latviju ciemos pie manas ģimenes. Lottei jau 6.5 mēneši, viņa mēģina rāpot, smejas, lēkā pa klēpi, veļas, kož ar saviem 2 zobiem, mēģina darīt ko līdzīgu hiperaktivai bučai uz vaiga, smaržo vislabāk uz pasaules pat tad kad kakā smirdīgas kakas. Visi ieraugot Lottīti izkūst kā saldējums karstā vasaras dienā, bet es vispār nevaru aprakstīt to cik ļoti es viņu mīlu. Es negribu nekur pat mazāko domu ielaist galvā, ka kaut kas kādreiz ar viņu varētu ne tā notikt. Tā laikam ir tā sajūta, kad tev aiziet pilnībā ciet, tā mega mīlestība pret savu bērnu. Klišejiski sakot, ka laiks ir nemanāmi kaut kur izgaisis es nevaru pat iztēloties, ka man tūlīt būs viņa jādod kaut kādā bērnudārzā, pie kaut kādiem svešiem cilvēkiem kuri ne rūpēsies par viņu pat uz pusi tik daudz cik es varu. Mjaa, es vienkārši gribētu visur būt kopā, turpināt mūsu piedzīvojumus, vērot kā viņa attīstās manā acu priekšā no dienas uz dienu. Es viņu mīlu tā, ka man šķiet, ka viņa ir daļa no manis, nabassaite nav pārgriezta un es jūtu viņu joprojām sevī iekšā. Jeb kā Adriāns tikai spēj teikt muļķīgi smaidīdams arī izkusis kā saldējums skatoties uz Lottīti - this baby, this baby, this baby.

Nu principā jau nevaru sagaidīt pašuzstādīto pregnancy paziņojuma brīdi. Pēc fotosesijas arī šķiet loģiski, jo tad būs pagājušas 28 nedēļas pēc kurām arī mazajai priekšlaicīgi piedzimstot liela iespēja, ka viss būs kārtībā. Kaut kāda iekšējā māņticība manī noteikti ir.

Viens no iemesliem kāpēc nevaru sagaidīt ir, jo jau tagad sakrājies šis tas ar grūtniecību saistīts ko teikt/novērojumi.

Piemēram, noteikti jau esmu saņēmusi dažādus neprasītus novērojumus par mana vēdera izmēru. Pirmajos mēnešos par to, ka tas ir salīdzinoši mazs, pēdējā laikā par to, ka tas ir parādījies un liels.
Lai gan pa lielam īsti tam uzmanību nepievēršu, man patīk tas kā es izskatos un galvenais kas mani uztrauc ir lai gan es, gan Lotte esam veselīgas, pēc tam kad pat Adriāns sāka neapdomīgi izteikties sagribējās uzrakstīt.

Mans pakaļaste vīrs pirms pāris dienām vakarā man pēkšņi vaicā vai esmu droša, ka nedzemdēšu drīz, jo vēders jau ir tik liels palicis (nu clearly viņš nesaprot ko nozīmē liels vēders).

Tad viņš vēro manus ieelpas/aktīvās izelpas vingrinājumus (kur caur muti jāizpūš gara/lēna izelpa) un paziņo, ka es izskatoties pēc vaļa, kas izpūš gaisu. (you're walking on a thin ice, man!)

Joprojām to uztveru ar humoru un neesmu novērojusi nekādas izteiktas hormonālās svārstības, tapēc sev un savam ķermenim pieeju tikai ar apbrīnu, bet šodien nosūtīju viņam šo rakstu:
https://www.familyeducation.com/pregnancy/5-things-you-should-never-say-to-a-pregnant-woman

Ne tas ir tas labākais raksts, ne kas, bet nu doma skaidra un ko līdzīgu var izlasīt daudz kur ja palasa kaut ko par grūtniecības pieredzēm.
-UR BABY LOOKS READY TO DROP!
-THANKS MISS, UR PANTS LOOK HEMMED AT A WEIRD LENGTH. Good talk!

25.nedēļa - vakar atbraucām no nedēļas nogales Vācijā. Visa Adriāna ģimene slima, šodien dzeru lielās devās tēju un ēdu apelsīnus cerībā, ka nebūšu neko saķērusi. Nedaudz sūrst acis, bet citādāk jūtos labi.
Adriāna māsa stāvoklī ar otro bēbīti, kurš gaidāms Septembra vidū. Viņiem ar Lotti būs nepilni 4 mēneši starpība.

Vakarā gulēju gultā, vienā pusē pārlaimīgs Leo ieritinājies ar sejiņu man plaukstā murrā, otrā pusē Adriāns dibenu piespiedis šņākuļo, vēderā Lotte spārdās. Smaidīju un domāju, ka daudz laimei nevajag.

Nesaprotu kā visa mana skriešanas un piespiešanās efforta rezultātā klāt ir 1kg, nevis nonācis. Neskrienu dēļ tā lai zaudētu svaru, bet zemapziņā cerēju uz pozitīvu blakusefektu.
Anyways, gan jau pie vainas saldējums un džins ar toniku, jo pārējā ziņā ēdu ļoti labi.

Vakar noskrēju 19km. Sākums bija lēns un tuntulīgs, bet kad tiku līdz mežam, jutos kā gazele vai vismaz kāds apjucis pundurbriedis. Taka vijās cauri kokiem, gar strautu, lecot pāri saknēm, augšā un lejā. Mežā bija vēss un dzestrs gaiss = apstākļi ideāli. Apkārt neviena cilvēka, kas sākumā radīja tādu nedaudz neomulīgu sajūtu. Galvā jau sastādīju savu bēru runu vai vismaz tv sižeta tekstu:
- white silly girl last seen running towards the forest listening to loud trashy music
- Lelde will always be dearly remembered as the person that never lost optimism. Yes, she could not cook well, but her other exceptional qualities compensated for that. She threw the best birthday parties. She will be greatly missed.
- iztēlojos visādus rape scenārijus un savu reakciju uzbrukuma gadījumā = pārsvarā ar ieskrējienu ņemt uz pārsteigumu un grūsties uzbrucējam virsū
- šausmu filmas par vilkačiem, kas saplosa vientuļus skrējējus, raganām vai ļaunajiem meža gariem

Bet pārsvarā biju kaut kādā mūzikas/domu/skriešanas burbulī. Pat tad kad 2h tuvojoties uz beigām bija palicis pavisam tumšs ieslēdzu telefonā lukturi un turpināju skriet pavisam sirreālā stāvoklī. Pēc noteikta noskrieto km skaita kad āda ir jau pavisam sāļa un viss ķermeņī esošais ūdens ir iztvaikojis galvā iestājas tāda nirvānas sajūta, ka slikts gastāvoklis nav iespējams, bailes pazūd un tu automātā liec vienu kāju priekšā otrai testējot savas ķermeņa un psiholoģiskās robežas.

Grūti saņemties iesākt, bet katru reizi skrienot nodomāju, ka labi, ka saņēmos.

Skriešanas pirmās 4 nedēļas pagājušas pēc plāna un pat vēl labāk noskrieto km ziņā. Neteiksim gan, ka tas nāca baigi viegli. Pagājušajā nedēļā bija jānoskrien 3x un visas trīs Adriānam mani bija jāpierunā iziet no mājas. Pēdējā nezin kā iespaidota beidzās ar manu 30min raudāšanas drāmu, kas nebija īsti saistīta ar skriešanu (vispār nesaprotu ar ko bija, bieži man tā negadās). Beigās tomēr abi izgājām skriet un viss kārtībā, nenomiru.

Biju LV garā nedēļas nogalē, virkne ar lietām un vietām un cilvēkiem kā jau vienmēr, bet viss tikai patīkamais (arī kā jau vienmēr).

Mājās čubinamies, skatamies filmas uz projektora, ēdam vakariņas uz balkona, Adriāns piespiedu kārtā vērtē manus spontānos dejo priekšnesumus, Leo uzvedās ļoti labi, puķes aug, māja ir tīra, mūzika ir laba un kafija garšīga = nav par ko sūdzēties.

Ģimene mani mēgina pastumt PhD virzienā. Lai gan principā uzskatu, ka jāturpina mācīties un attīstīties visu atlikušo dzīvi PhD sākšu rakstīt tikai, kad vismaz gadu būšu apsmadzeņojusi pētniecisko jautājumu, kuru neviens vēl nav uzdevis un kuru man interesētu tik ilgu laiku pētīt. Maģistrs bija nedaudz trauma. Laikam neesmu tik ļoti teorētisks cilvēks tomēr.

Pēc 3 gadu atlikšanas ar kolēģi beidzot saņēmāmies un aizgājām uz 2h salsas nodarbību. Bija tiešām ļoti forši. Lai gan pati jutu kā vēl tizlojos pēc tik ilgas dejošanas pauzes, reizē bija baigais azarts. Jutos sievišķīgi, skaisti, izkustējos, izkoķetējos - īsāk sakot, tagad esmu mājās un jūtos kā pēc lieliski pavadīta vakara.

Fiziski esmu atgriezusies darbā pēc brīvdienām, bet psiholoģiski prāts vienkārsi ir vatē un ar kaut kādu virspusējo līmeni saprot, ka ir darāmo darbu kaudze kā jau parasti, bet atsakās šo informāciju apstrādāt jebkādā dziļākā līmenī. Savu un savu nākotnes bērnu vārdā ceru šādu stāvokli saglabāt maksimāli ilgi. Vēl prieks skatīties spogulī uz brūno seju un pabalējušajiem matiem, tāpat neesmu no rokas noņēmusi striķīti ar gliemežvāku. Jūtos kā citplanētietis Briselē, jo apkārt viss un cilvēki pelēkmelni, kamēr man gribās vilkt gaiši zaļos vasaras svārkus un zelta acu ēnas. Šis nav nekāds unikāls atklājums, bet cilvēkiem un man noteikti vajag sauli kā pirmās nepieciešamības preci. Tapat kā sāļus atklātās jūras vai okeāna viļņus, aļģu un tikko izzvejotu zivju smaržu. Dzīve ir tik īsa un laiks skrien tik ļoti ātri, ka ir vienkārši apzināti jāspiež sevi atlikt malā darba lietas un pelēkumu un jādzīvo kā un cik vien labi māku. Vismaz man sev tas atkal un atkal jāatgādina.

Šis gads iesācies diezgan raibi, varbūt jaunā gada iedvesmas vilnis pie vainas, bet no visām pusēm manā virzienā krīt dažādi sociāli piedāvājumi.

- Tikko atgriezāmies no Kostarikas un paziņu pāris piedāvā Augustā braukt uz safari Tanzānijā. Viņi grib īrēt tūres džipu kurā vieta 6 cilvēkiem. Tieši ar Adriānu brauciena laikā runājām par to, ka lēnām nobriestam apskatīt Āfriku.
- Adriāna drauga vecākiem ir māja Spānijā, kur vins piedāvā doties pavasarī pārīšu braucienā.
- Saņēmu divus atsevišķus uzaicinājumus uz kafiju no latviešu kolēģēm darbā, kuras ir citās nodaļās.
- Komandas biedrene piedāvā iet uz salsas nodarbībām kopā.
- Vēl priekšā zvans ar Giselli par pētījuma asistentes vietu, kas jānoorganizē tuvākajās nedēļās.
- MJ atrastā īres māja Itālijā arī ietilpst visā piedāvājumu un ideju virknē.

Random doma par to kā dažkārt ceļojumos negaidītas, pretējas vietu sajūtas dēļ izlasītām grāmatām vai noskatītām filmām. Tā esot Venēcijā sēdēju parkā un lasīju par Sierra Leone dimantu raktuvēm Āfrikā un bērnu piespiedu darbu. Šoreiz esot Kostarikā lasīju Murakami 'Norwegian Wood' par Japānu, lidojot turp Mamma Mia otro daļu kur darbība Grieķijā, bet atpakaļceļā Colette par Franciju, sieviešu neatkarību un lezbietēm. Sēžot pludmalē skaistā pēcpusdienas saulē Corcovado parkā lasīju Esquire vīriešu žurnāla rakstu par pazīstamu pavāru, kurš uzaudzis Patagonijā, Argentīnas pusē, atvēris vairākus izcilus restorānus pasaulē un tagad dzīvo uz salas nekurienes vidū Patagonijā, kur gatavo ēst izmantojot maksimāli primitīvas un vietējas metodes un sastāvdaļas. Tādēļ vienmēr smaržo pēc dūmiem, bet uz salas ir savedis visu labāko, ko mūsdienu rietumu kulinārija var piedāvāt kā viduslaiku mūku cellēs, tai skaitā milzīgus laba vīna krājumus. Ēst bieži gatavo uz dzīvas uguns. Čīlē fantastiski izbaudījām vienu no lietām, kas rakstā minētas - uz lēnas uguns ļoti ilgi cepts vesels jērs. Atvainojos veģetāriešiem, bet šī bija visgaršīgākā gaļa ko jebkad esmu baudījusi. Varbūt atmiņas par to tik labas arī dēļ abiem brīžiem, kad tas ntoika - pirmais Lupes un Pedro kāzās kā pusnakts uzkoda pēc tam, kad tas visu vakaru bija smaržojis un cepies, mēs bijām iztrakojušies, sasvīduši un izdejojušies + viegli iereibuši no pisco sour. Otra reize turpat Patagonijā uzreiz pēc tam, kad Adriāns mani bildināja Torres del Paine parkā. Braucām pārlaimīgi uz restorānu tuvākajā pilsētā, lai nosvinētu, kur viesmīļi mums uzsauca pudeli šampanieša un pasūtījām šo jēru.

Tāds mans domu plūdums sakās no piedāvājumiem un beidzās ar izvērstu jēra gaļas aprakstu.

C'est la vie!