#35 un finally old enough not to give a fuck.
90% no 'tradicionālo vīriešu' komentāriem pie Stambulas konvencijas rakstiem sociālajos tīklos nāk no troļļu profiliem, kur lietotājiem max 20 sekotāji un tie slēpjas aiz anonimitātes maskas.
Pēdējā laikā, varbūt arī Stambulas konvencija nedaudz piešpricēja eļļu ugunī, riktīgi krīt uz nerviem atsevišķu vīriešu izteikumi.
Šodien, piemēram, mana tēta facebook ieraksts par toksiskajām sievām. Šis gan man liek vairāk domāt par to, ka viņam ir jāsāk beidzot iet uz terapiju.
Ierakstu ielaikojuši - divi mani nekam nederīgie brālēni, pro-krievisks mākslinieks un dāma, ar kuru mūsu ģimenes draugu divu bērnu tēvs gadiem ilgi dzīvoja paralēlā ģimenē un slēpa trešo bērnu. Superīga audience.
Šodien, piemēram, mana tēta facebook ieraksts par toksiskajām sievām. Šis gan man liek vairāk domāt par to, ka viņam ir jāsāk beidzot iet uz terapiju.
Ierakstu ielaikojuši - divi mani nekam nederīgie brālēni, pro-krievisks mākslinieks un dāma, ar kuru mūsu ģimenes draugu divu bērnu tēvs gadiem ilgi dzīvoja paralēlā ģimenē un slēpa trešo bērnu. Superīga audience.
Pasaules notikumu kontekstā brīnos par to kas cilvēkiem lien ārā no galvas. Tāds sūds brīžiem. Šķiet, ka es atrodos kaut kādā intelektuālā salā, uz kuras valda savstarpējā cieņa, empātija, sarunas ir stimulējošas, idejas kreatīvas.
Pēc pēdējās mammas viesošanās pie mums es nosecināju, ka lielākā dāvana kuru viņa man varēja iedot pieaugušā vecumā ir tas, ka viņa pāris gadus atpakaļ sāka regulāri iet uz terapiju.
Agrāk bija tikai 'my way or the highway' vienvirziena sarunas kā ar akmens sienu. Šobrīd mūsu attiecības ir citā, dziļākā, saprotošākā līmenī. Jūtu to kā viņa ir mainījusies kā cilvēks.
Agrāk bija tikai 'my way or the highway' vienvirziena sarunas kā ar akmens sienu. Šobrīd mūsu attiecības ir citā, dziļākā, saprotošākā līmenī. Jūtu to kā viņa ir mainījusies kā cilvēks.
-> Manas dziļākās bailes: varbūt kritiens dzīves līmeņa ziņā, jo man ir jāredz nepārtraukt progress, ne visās jomās vienlaicīgi, bet kādā obligāti.
-> Trīs lietas ar kurām es pēdējā laikā lepojos: ar to, ka atsāku sportot, ar to kā risinu lietas darbā/manu attieksmi pret daru kopumā, nepārtraukti lepojos ar Lotti, jo viņa ir diezgan superīga ar visām savām kaprīzēm.
-> Trīs lietas ar kurām es pēdējā laikā lepojos: ar to, ka atsāku sportot, ar to kā risinu lietas darbā/manu attieksmi pret daru kopumā, nepārtraukti lepojos ar Lotti, jo viņa ir diezgan superīga ar visām savām kaprīzēm.
Dīvainā kārtā jo 'egoistiskāk' es attiecos pret lietam/dzīvi un jo vairāk mīlu sevi, jo vairāk tas atmaksajās arī visās pārējās jomās. Izrādās, ka ģimenes labsajūtu dikteju un ietekmēju arī es ar savu kopējo labsajūtu.
Vairāk kā nedēļu esmu slima ar riebīgu vīrusu. Pašai piegriezies, viss rādās tumšākās krāsās kā ir #vissslikti.
Jāvelk sevi aiz ausīm ārā. Turpinām mājvietas meklējumus - cenas un piedāvājums arī pastiprina depresīvo sajūtu.
Mēģināju pieslēgties aviācijas teorijai un sapratu, ka šis vismaz uz nedēļu jāatliek malā, jo arī šeit rodas - to visu nav iespējams iemācīties sajūta.
Kaut kā tā.
Nav spēka.
Lottei&Adriānam gan viss labi - gan izcepa Zsvētku cepumus, gan iegāja vannā, gan uzcēla spilvenu štābiņu utt.
Jāvelk sevi aiz ausīm ārā. Turpinām mājvietas meklējumus - cenas un piedāvājums arī pastiprina depresīvo sajūtu.
Mēģināju pieslēgties aviācijas teorijai un sapratu, ka šis vismaz uz nedēļu jāatliek malā, jo arī šeit rodas - to visu nav iespējams iemācīties sajūta.
Kaut kā tā.
Nav spēka.
Lottei&Adriānam gan viss labi - gan izcepa Zsvētku cepumus, gan iegāja vannā, gan uzcēla spilvenu štābiņu utt.
Gribēju piefiksēt to, ka Lotte ļoti skaisti dejo. Divas dienas atpakaļ viņa ieraudzīja savu ēnu uz sienas un sāka ar to dejot. Sēdēju uz trepēm un skatījos un domāju no kurienes viņas dvēsele ir atceļojusi.
Pēdējā laika notikumi:
Esmu pieteikusies Privāto lidmašīnu pilotu kursiem PPL (A) precīzāk, tos man kā uz paplātes pienesa klāt klienta darba vietā. Teorija 2x nedēļā ofisā uzreiz pēc darba. Kopā 100hr teorija +50-75hr prakse lidojot kaut kad pavasarī. Viss process kopā +/-2 gadi. Pēc pirmajām 6 nodarbībām (6x2.5hr) varu teikt, ka man ļoti patīk. Mans bacground ir tikai sociālās zinātnes, biju no tiem skolēniem, kas neklausījās fizikas stundās. Tagad, katrs jaunais informācijas gabals ir mega interesants. Mums ir arī ļoti labs pasniedzējs, kurš izskaidro fiziku kā 5 gadniekiem un tas ir tieši tas līmenis, kas man vajadzīgs.
+klientu iekšējā intranet komunikācijas departaments nopublicēja rastu ar foto kurā atrodos bildes vidū. Rakstā teikts, ka attēlā redzamajiem kolēģiem BŪS pilotu tiesības. Pressure is on.
Esmu pieteikusies Privāto lidmašīnu pilotu kursiem PPL (A) precīzāk, tos man kā uz paplātes pienesa klāt klienta darba vietā. Teorija 2x nedēļā ofisā uzreiz pēc darba. Kopā 100hr teorija +50-75hr prakse lidojot kaut kad pavasarī. Viss process kopā +/-2 gadi. Pēc pirmajām 6 nodarbībām (6x2.5hr) varu teikt, ka man ļoti patīk. Mans bacground ir tikai sociālās zinātnes, biju no tiem skolēniem, kas neklausījās fizikas stundās. Tagad, katrs jaunais informācijas gabals ir mega interesants. Mums ir arī ļoti labs pasniedzējs, kurš izskaidro fiziku kā 5 gadniekiem un tas ir tieši tas līmenis, kas man vajadzīgs.
+klientu iekšējā intranet komunikācijas departaments nopublicēja rastu ar foto kurā atrodos bildes vidū. Rakstā teikts, ka attēlā redzamajiem kolēģiem BŪS pilotu tiesības. Pressure is on.
Pirms pāris dienām redzēju mistisku sapni.
Es peldēju lielā ezerā un pamanīju netālu no sevis tādu kā čūsku nedaudz pavīdam virs ūdens. Satraukta es izpeldēju krastā, minēju kas tā varētu būt - čūska, nīlzirgs? Staigāju gar krastu mēģinot to vēlreiz ieraudzīt, un tas bija milzīgs ūdens pūķis, ar zvīņām, ragiem uz muguras, kas lēnām līkločus peldēja tieši zem ūdens. Tad es pacēlos virs ūdens un redzēju to pilnā garumā un izskatā no augšas.
Pamostoties nezinu kāpēc uzreiz iedomājos par savu aizgājušo Omi Ņinu.
Pūķis bija mierīgs, cēls, man bija bail no nezināmā, bet reizē arī māca ziņkāre.
Pirms šī sapņa manā apzinātajā prātā nebija tāda jēdziena kā ūdens pūķis. Protams uzreiz meklēju attēlus un informāciju par to kā šāds fantāziju tēls izskatītos un pūķis manā sapnī izskatījās tieši tāds kā internetā atrastajos attēlos.
***
Sapņu tulka skaidrojums:
Swimming with a Water Dragon in a dream can be an exhilarating and awe-inspiring experience. This scenario could suggest a sense of comfort and ease with the unknown or mysterious forces in your life. Water Dragons are typically associated with strength and power, but they are also known for their fluid and agile movements. Swimming with a Water Dragon may imply that you are in sync with your own inner strength and that you are navigating your environment with ease and grace.
On a deeper level, swimming with a Water Dragon may also be a sign of personal growth and transformation. Just as the Water Dragon adapts to its environment, you may be learning to adapt to changes in your life. You may be discovering new strengths and abilities that you didn’t know you had. This dream scenario could be a message to keep pushing forward and to trust the journey of personal growth and evolution.
If you feel a sense of fear or unease while swimming with the Water Dragon, it may suggest that you are struggling to find your place in a situation or are unsure of how to proceed. Here, the Water Dragon may represent the powerful and perhaps intimidating forces at play in your life. This dream scenario could be a call to confront and overcome your fears, and trust in your own innate abilities to navigate tough situations.
Es peldēju lielā ezerā un pamanīju netālu no sevis tādu kā čūsku nedaudz pavīdam virs ūdens. Satraukta es izpeldēju krastā, minēju kas tā varētu būt - čūska, nīlzirgs? Staigāju gar krastu mēģinot to vēlreiz ieraudzīt, un tas bija milzīgs ūdens pūķis, ar zvīņām, ragiem uz muguras, kas lēnām līkločus peldēja tieši zem ūdens. Tad es pacēlos virs ūdens un redzēju to pilnā garumā un izskatā no augšas.
Pamostoties nezinu kāpēc uzreiz iedomājos par savu aizgājušo Omi Ņinu.
Pūķis bija mierīgs, cēls, man bija bail no nezināmā, bet reizē arī māca ziņkāre.
Pirms šī sapņa manā apzinātajā prātā nebija tāda jēdziena kā ūdens pūķis. Protams uzreiz meklēju attēlus un informāciju par to kā šāds fantāziju tēls izskatītos un pūķis manā sapnī izskatījās tieši tāds kā internetā atrastajos attēlos.
***
Sapņu tulka skaidrojums:
Swimming with a Water Dragon in a dream can be an exhilarating and awe-inspiring experience. This scenario could suggest a sense of comfort and ease with the unknown or mysterious forces in your life. Water Dragons are typically associated with strength and power, but they are also known for their fluid and agile movements. Swimming with a Water Dragon may imply that you are in sync with your own inner strength and that you are navigating your environment with ease and grace.
On a deeper level, swimming with a Water Dragon may also be a sign of personal growth and transformation. Just as the Water Dragon adapts to its environment, you may be learning to adapt to changes in your life. You may be discovering new strengths and abilities that you didn’t know you had. This dream scenario could be a message to keep pushing forward and to trust the journey of personal growth and evolution.
If you feel a sense of fear or unease while swimming with the Water Dragon, it may suggest that you are struggling to find your place in a situation or are unsure of how to proceed. Here, the Water Dragon may represent the powerful and perhaps intimidating forces at play in your life. This dream scenario could be a call to confront and overcome your fears, and trust in your own innate abilities to navigate tough situations.
Šīs gada beigas ir daudz sakarīgākas kā iepriekšējā gada. Apjaušu, ka mainījušies apstākļi, jeb esmu ar tiem apradusi, mainījusies esmu arī nedaudz es. 2021 gada noslēgums -> atgriežoties no bērnu kopšanas atvaļinājuma tiku iemesta trakākajā gada brīdī, jaunā darbā, neizprotot šīs vietas spēles noteikumus.
Pa virsu Lottes bērnu dārza gaitas iesākās ar viņas non-stop slimošanu, mani panikā par klepu, par temperatūru, par antibiotikām, par acu ieksaisumu. Iztērēju pārāk daudz nervu šūnas stresojot, teicu Adriānam, ka iešu prom, tas ir pārāk daudz viss kopā, un primārais ir mūsu bērna veselība.
Joprojām tā domāju (par to veselību), bet saprotu arī, ka ļoti daudz kas bija manā galvā. Ne darba apjoms, bet uztvere par šo apjomu, izvēle pašai strādāt ar pieķerto acu vīrusu tā vietā, lai pateiktu nē, nemitīgā vainas izjūta, viss mudžeklis. Šogad arī krītu stresa lamatās, bet mēģinu nekrist, tas, kas bija jauns un nezināms tagad aizņem 5x mazāk laika. Redzu kā izsatās pārējais gads un secinu, ka ja tikai divi pēdējie mēneši ir trakomāja, bet pārējā laikā varu saņemt lielu algu un pati kontrolēt sava darba apjomu, stundas utt, tad ir ļoti labi.
+Lotte šogad vienkārši nav tik ļoti slima pfu pfu pfu.
Mentālais fitness vai kā to gudri sauc -> cik ātri tu tiec pāri stresa situācijām, abstrahējot sevi&pārliecinot, ka sūdi nav tik dziļi kā liekas.
Es to visu tikai lēnām sāku saprast, parasti sev prasu - vai šis mani uztrauks pēc nedēļas, mēneša, gada? Un visbiežāk atbilde ir nē, neutrauks. Vēl man patīk sev prasīt - vai tie kolēģi par kuriem&kuru labvēlību es iespringstu un tie firmas īpašnieki, kuriem palīdzu pelnīt lielu naudu stāvēs pie manas stresa sagrautās veselības slimības gultas un turēs manu roku? Atbilde atkal ir - nē. Adriāna kolēģe tikko aizgāja no darba, kurā bija nostrādājusi 15 gadus, pateicībā viņa saņēma vīna pudeli un šokolādes konfektes. Paldies, bet ja man ir 1h lieka, es to nepavadīšu darbā, bet ar Lotti, Adriānu, ģimeni, draugiem vai arī tikai un vienīgi pati sev.
Pa virsu Lottes bērnu dārza gaitas iesākās ar viņas non-stop slimošanu, mani panikā par klepu, par temperatūru, par antibiotikām, par acu ieksaisumu. Iztērēju pārāk daudz nervu šūnas stresojot, teicu Adriānam, ka iešu prom, tas ir pārāk daudz viss kopā, un primārais ir mūsu bērna veselība.
Joprojām tā domāju (par to veselību), bet saprotu arī, ka ļoti daudz kas bija manā galvā. Ne darba apjoms, bet uztvere par šo apjomu, izvēle pašai strādāt ar pieķerto acu vīrusu tā vietā, lai pateiktu nē, nemitīgā vainas izjūta, viss mudžeklis. Šogad arī krītu stresa lamatās, bet mēģinu nekrist, tas, kas bija jauns un nezināms tagad aizņem 5x mazāk laika. Redzu kā izsatās pārējais gads un secinu, ka ja tikai divi pēdējie mēneši ir trakomāja, bet pārējā laikā varu saņemt lielu algu un pati kontrolēt sava darba apjomu, stundas utt, tad ir ļoti labi.
+Lotte šogad vienkārši nav tik ļoti slima pfu pfu pfu.
Mentālais fitness vai kā to gudri sauc -> cik ātri tu tiec pāri stresa situācijām, abstrahējot sevi&pārliecinot, ka sūdi nav tik dziļi kā liekas.
Es to visu tikai lēnām sāku saprast, parasti sev prasu - vai šis mani uztrauks pēc nedēļas, mēneša, gada? Un visbiežāk atbilde ir nē, neutrauks. Vēl man patīk sev prasīt - vai tie kolēģi par kuriem&kuru labvēlību es iespringstu un tie firmas īpašnieki, kuriem palīdzu pelnīt lielu naudu stāvēs pie manas stresa sagrautās veselības slimības gultas un turēs manu roku? Atbilde atkal ir - nē. Adriāna kolēģe tikko aizgāja no darba, kurā bija nostrādājusi 15 gadus, pateicībā viņa saņēma vīna pudeli un šokolādes konfektes. Paldies, bet ja man ir 1h lieka, es to nepavadīšu darbā, bet ar Lotti, Adriānu, ģimeni, draugiem vai arī tikai un vienīgi pati sev.
Bijām ar brāli divatā Porto Septembra beigās uz 5 dienām. Visas dienas bija skaistas, saulainas. Staigājām krustu šķērsu, runājām par dzīvi, izīrējām riteņus, ēdām svaigas zivis, izīrējām vespu, apdegām pie okeāna lounge krēslos. Dzērām kokteiļus, dzērām portvīnu, atkal runājāmies. Satikām jaunus cilvēkus - mums ir kritēriji ieejot bārā, ja cilvēki sēž telefonos, tad nesēžamies blakām. Ja runā savā starpā, tad ejam tur&visos gadījumos mēs uzsākām random sarunas par dzīvi ar blakussēdētājiem. Brālis izīrēja sērfa dēli, es vācu soļus staigājot gar okeānu.
Mēģinu atgriezties pie sevis vecumā ap 15. Nopirku atkal sarkanās kedas&šķiet, tas ir bijis pēdējā laika labākais pirkums.
Līdzīgi kā ar kāzu kleitu civilajai ceremonijai ar David Bowie zebrām un žirafēm.
Mēģinu atcerēties lietas, kas likās līdz kaulam manējās. Nevis nostaļģijas, vai aizgājušo laiku vadīta, bet tāpēc, ka tās man liek justies visvairāk pašai.
Mēģinu atgriezties pie sevis vecumā ap 15. Nopirku atkal sarkanās kedas&šķiet, tas ir bijis pēdējā laika labākais pirkums.
Līdzīgi kā ar kāzu kleitu civilajai ceremonijai ar David Bowie zebrām un žirafēm.
Mēģinu atcerēties lietas, kas likās līdz kaulam manējās. Nevis nostaļģijas, vai aizgājušo laiku vadīta, bet tāpēc, ka tās man liek justies visvairāk pašai.
Atceros epizodi no bērnības, man varēja būt kādi 4-5 gadi. Ome bija Tērvetes sanatorijā uz nedēļu, jo veselība bija aizgājusi šķērsām. Nezinu kādā sakarā, bet biju viņai līdz. Gājām uz priežu skuju ekstrakta vannām, sēdējām kopā ar citiem manās acīs veciem cilvēkiem (Omei visticamāk bija nepilni 50 gadi) sāls istabā. Tur visas sienas bija no sāls, skanēja liega mūzika un pieklusinātu gaismu atmosfērā stundu bija jāsēž un jāelpo veselīgais sāls gaiss. Gājām staigāties pa Tērvetes mežu, dažreiz līdz tumsai. Ome stāstīja, ka tur dzīvo Lutausis un Sprīdītis un mazi rūķīši. Atceros, ka viss likās maģisks, tumsai nākot atpakaļ ceļā uz sanatoriju visu laiku atskatījos, mēģinot ieraudzīt rūķīšus.
Pavadīju nedaudz laika samazinot komunikāciju ar vecākiem un palika vieglāk. Abi divi atsevišķi satraucās un prasīja man vai viss ir kārtībā. Teicu, ka jā, bet gribu paņemt pauzi no viņu sūdiem.
Šorīt sazvanījos ar mammu, nedaudz paklausījos kārtējos attiecību stāstus. Teicu, ka ir par daudz, ka viņiem ir par šo jārunā savstarpēji, ar psihologu, ar citiem profesionāļiem, mācītāju (kaut arī neviens no viņiem nav ticīgs), vēdisko astrologu vai vēl ko citu, bet ne ar saviem bērniem.
Es neesmu objektīva, es negribu iesaistīties viņu attiecību peripetijās, arī man ir smagi un viņi abi turpina mani vilkt tajā iekšā.
Pietiek.
Šorīt sazvanījos ar mammu, nedaudz paklausījos kārtējos attiecību stāstus. Teicu, ka ir par daudz, ka viņiem ir par šo jārunā savstarpēji, ar psihologu, ar citiem profesionāļiem, mācītāju (kaut arī neviens no viņiem nav ticīgs), vēdisko astrologu vai vēl ko citu, bet ne ar saviem bērniem.
Es neesmu objektīva, es negribu iesaistīties viņu attiecību peripetijās, arī man ir smagi un viņi abi turpina mani vilkt tajā iekšā.
Pietiek.
Nezinu vai tas ir depresijas sákums, Laima slimíba vai garais kovids, bet jutos liela mera pakaljaa.
No fiziskaa viedokla vienkarsi loti nogurusi, letargiska un apaatiska, vienaldziga pret to, kas notiek apkart.
No emocionala viedokla dusimiga, izsmelta, neiedvesmota.
Sis gads preteji ieprieksejiem gadiem ir bijis diezgan dirsaa gads.
Pedejais menesis atrodoties savu vecaku stridu/skirsanas epicentra ir vel vairak paspilgtinajis dirsaa sajutu.
Jutos loti loti nogurusi.
Vilusies?
Dusmiga - vel neesmu sapratusi uz ko, bet ir paris kandidati.
Esmu ari dusmiga uz sevi, bet tas vairak par citam temam - nodokliem, iestigsanu, varbut sevis zelosanu, varbut sevir par maz zheloshanu, varbut par daudz viinu, varbut par maz saturisku sarunu, cilveku, notikumu.
Parak daudz skrieshanas.
Es daudzas lietas it ka saprotu ar praatu, bet ari nesaprotu. Zinu, ka tas ir manu vecaku attiecibas, dzive, bet tapat esmu nikna uz viniem, tapat gribu, lai vini dara ta ka vajag nevis ta ka grib.
No sirds dzilumiem ienistu mammas Tinder dzekus, teta x bruuti (precizak gribu, lai rit vinju notriec autobuss).
Esmu dusmiga uz Omi Lolitu par to, ka vina ir emocionali autistiska mamma manai mammai un tada bijusi visu muzu.
Esmu dusmiga uz mammu par to, ka vina aizgaja pirmaa.
Esmu dusmiga uz teti par to, ka vinsh vinju neaptureja un neaptur.
Esmu dusmiga uz Opi par to, ka isi pec Omes naves vins ir sevis atradis 3 citas bruutes.
Sobrid vienkarsi esmu parak dusmiga, lai kaut ko analizetu vai meginatu racionali saprast/izskaidrot.
Dusmiga un vilusies.
Un tas atspogulojas visa ko es daru vai nedaru.
Pacietibu Adrianam un Lottei kamer es sezu sava dusmu burbuli, jo vel nevaru sanemties sakt sevi vilkt lauka no ta purva.
No fiziskaa viedokla vienkarsi loti nogurusi, letargiska un apaatiska, vienaldziga pret to, kas notiek apkart.
No emocionala viedokla dusimiga, izsmelta, neiedvesmota.
Sis gads preteji ieprieksejiem gadiem ir bijis diezgan dirsaa gads.
Pedejais menesis atrodoties savu vecaku stridu/skirsanas epicentra ir vel vairak paspilgtinajis dirsaa sajutu.
Jutos loti loti nogurusi.
Vilusies?
Dusmiga - vel neesmu sapratusi uz ko, bet ir paris kandidati.
Esmu ari dusmiga uz sevi, bet tas vairak par citam temam - nodokliem, iestigsanu, varbut sevis zelosanu, varbut sevir par maz zheloshanu, varbut par daudz viinu, varbut par maz saturisku sarunu, cilveku, notikumu.
Parak daudz skrieshanas.
Es daudzas lietas it ka saprotu ar praatu, bet ari nesaprotu. Zinu, ka tas ir manu vecaku attiecibas, dzive, bet tapat esmu nikna uz viniem, tapat gribu, lai vini dara ta ka vajag nevis ta ka grib.
No sirds dzilumiem ienistu mammas Tinder dzekus, teta x bruuti (precizak gribu, lai rit vinju notriec autobuss).
Esmu dusmiga uz Omi Lolitu par to, ka vina ir emocionali autistiska mamma manai mammai un tada bijusi visu muzu.
Esmu dusmiga uz mammu par to, ka vina aizgaja pirmaa.
Esmu dusmiga uz teti par to, ka vinsh vinju neaptureja un neaptur.
Esmu dusmiga uz Opi par to, ka isi pec Omes naves vins ir sevis atradis 3 citas bruutes.
Sobrid vienkarsi esmu parak dusmiga, lai kaut ko analizetu vai meginatu racionali saprast/izskaidrot.
Dusmiga un vilusies.
Un tas atspogulojas visa ko es daru vai nedaru.
Pacietibu Adrianam un Lottei kamer es sezu sava dusmu burbuli, jo vel nevaru sanemties sakt sevi vilkt lauka no ta purva.
Neeamu pārliecināta par to vai mums būs arī bēbis nr.2. Besī, kad saka vai prasa tā, ka noteikti jābūt kā pienākumam. Liekas, ka tā jau pārāk daudz cilvēku uz pasaules. Adriāns saka, ka mums nav jāizlemj tagad un tūlīt, saka - vispirms paaudzināsim šo un tad skatīsimies. Mannez kāpēc liekas, ka jāizlemj tagad un tūlīt, bet beigās jau tāpat gan jau būs no sērijas - cik dieviņš dos, tik sanāks jeb kā būs tā būs. Iztēlojoties Lottītīti nr.2 pārņem prieks un siltums, BET gribās arī ātrāk spēt darīt savas lietas: ceļot, dejot, sportot, ballēties. Darbs gan nav tā, ka pa visām varītēm gribas atgriezties. Nabassaite vēl tālu no pārgriezšanas.
Pietrūkst Adriāna, bet skumīgi atkal braukt prom no mājām Engurē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka redzu, ka arī Lotte te jūtas labi. Protams, ka arī labi jūtas pie tēta, kurš viņu bezgalīgi mīl un kaķa Leo. Bet tas nemaina faktu, ka skumīgi braukt atkal prom. Šogad mājās esmu bijusi tik daudz kā nekad pēdējo gadu laikā.
Attiecības ar vecākiem ir pārgājušas citā kvalitātē, kāds no mums visiem ir pieaudzis (visticamāk, ka tā esmu es). Uztveru miljons reizes mierīgāk piezīmes, kritiku, jūtos pārliecināta par savien lēmumiem, savu dzīvi. Protams, ka viss grūtniecības un pirmā pusgada periods bija sensitīvāks kā pirms tam, bet smadzenes man kopš dienas kad uzzināju par bebsi ir iekūņojušās pašaizsardzības vatē. Apkārt tām ir tāds kā happy bubble vairogs. Vairāk ieklausāmies, vairāk diskutējam, daudz mazāk strīdamies. Arī Lotte uz doto brīdi man dod pašpārliecinātību, ka kaut ko šajā dzīvē daru pareizi. Zinu, ka esmu nedaudz pametusi novārtā mūsu attiecības ar Adriānu. Respektīvi abi esam iekāpuši mammas un tēta čībās. Covids protams nepalīdz randiņu divatā plānam, bet arī atklāju viņā jaunas šķautnes par kurām iepriekš nezināju. Lotte uzlabo mūsu dzīves kvalitāti, par to nav šaubu,bet kamēr nekur nevar iet, braukt vai ceļot, tikmēr nejūtamies, ka ko mega palaižam garām. Tāpat jau pamanāmies pārvietoties vairāk kā citi šogad.
***
Es ļoti priecājos par to, ka esmu jaudīgi atsākusi lasīt.
***
Es ļoti priecājos par to, ka esmu jaudīgi atsākusi lasīt.
Paturpinot par Lotti - viņa ir perfekta. Es esmu subjektīva māte, bet viņa ir perfekta. Kad iztēlojos kāda izskatīsies mana meita es nekad nevarēju iztēloties, ka man piedzims Lotte. Es iztēlojos sevi bērnībā, nedaudz apaļu, nedaudz grāmatās ieslīgušu, nedaudz savdabīgu, bet mīlīgu bērnu. Man piedzima šī kalifornijas sērfa vaibu blondā, aktīvā, jau cilvēkus mīlošā, komunikāciju speciāliste, gudriniece, pētniece. Protams cik nu es viņas nepilnajos 7 mēnešos esmu novērojusi un cik pati piedomājusi rakstura īpašības klāt, bet jau no pirmās nedēļas šai meitenei ir raksturs, viņa prot savaldzināt cilvēkus, koķetēt, smaidīt un būt vienkārši perfekta. Ne pa garu, ne pa īsu, ne pa tievu, ne pa resnu, ne pa aktīvu, ne pa mierīgu, ne pa klusu, ne pa skaļu. Tieši tāda kā vajag, simts reiz vairāk un labāka kādu es jebkad varēju iztēloties savu meitu.
Sapratu, ka ļoti sen neesmu rakstījusi neko, neskatoties uz to, ka vajadzētu piefiksēt savas sajūtas šajā posmā. Lotte piedzima 30.Maijā 22.10 pēc aptuveni 2h ilgām dzemdībām. Viss notika ātri, salīdzinoši viegli, ar Adriāna līdzdalību un palīdzību Jūrmalas slimnīcā. Pirmos divus mēnešus pavadījām pie maniwm vecākiem, tad pāris nedēļas Vācijā pie Adriāna ģimenes. Augustā bijām Briselē jaunajā dzīvoklī ar dārzu un nedaudz apvainoto Leo, kurš vairs nav manas uzmanības centrā. Septembrī ar Lotti un manu mammu bijām meiteņu atpūtā Francijas dienvidos. Oktobrī un Novembrī ar Adriānu trijatā iekapsulējāmies atkal Briselē un pavadījām superīgas, mīļas, saulainas ģimenes dienas. Decembrī caur Vāciju atkal atlidojām uz Latviju ciemos pie manas ģimenes. Lottei jau 6.5 mēneši, viņa mēģina rāpot, smejas, lēkā pa klēpi, veļas, kož ar saviem 2 zobiem, mēģina darīt ko līdzīgu hiperaktivai bučai uz vaiga, smaržo vislabāk uz pasaules pat tad kad kakā smirdīgas kakas. Visi ieraugot Lottīti izkūst kā saldējums karstā vasaras dienā, bet es vispār nevaru aprakstīt to cik ļoti es viņu mīlu. Es negribu nekur pat mazāko domu ielaist galvā, ka kaut kas kādreiz ar viņu varētu ne tā notikt. Tā laikam ir tā sajūta, kad tev aiziet pilnībā ciet, tā mega mīlestība pret savu bērnu. Klišejiski sakot, ka laiks ir nemanāmi kaut kur izgaisis es nevaru pat iztēloties, ka man tūlīt būs viņa jādod kaut kādā bērnudārzā, pie kaut kādiem svešiem cilvēkiem kuri ne rūpēsies par viņu pat uz pusi tik daudz cik es varu. Mjaa, es vienkārši gribētu visur būt kopā, turpināt mūsu piedzīvojumus, vērot kā viņa attīstās manā acu priekšā no dienas uz dienu. Es viņu mīlu tā, ka man šķiet, ka viņa ir daļa no manis, nabassaite nav pārgriezta un es jūtu viņu joprojām sevī iekšā. Jeb kā Adriāns tikai spēj teikt muļķīgi smaidīdams arī izkusis kā saldējums skatoties uz Lottīti - this baby, this baby, this baby.
25.nedēļa - vakar atbraucām no nedēļas nogales Vācijā. Visa Adriāna ģimene slima, šodien dzeru lielās devās tēju un ēdu apelsīnus cerībā, ka nebūšu neko saķērusi. Nedaudz sūrst acis, bet citādāk jūtos labi.
Adriāna māsa stāvoklī ar otro bēbīti, kurš gaidāms Septembra vidū. Viņiem ar Lotti būs nepilni 4 mēneši starpība.
Vakarā gulēju gultā, vienā pusē pārlaimīgs Leo ieritinājies ar sejiņu man plaukstā murrā, otrā pusē Adriāns dibenu piespiedis šņākuļo, vēderā Lotte spārdās. Smaidīju un domāju, ka daudz laimei nevajag.
Adriāna māsa stāvoklī ar otro bēbīti, kurš gaidāms Septembra vidū. Viņiem ar Lotti būs nepilni 4 mēneši starpība.
Vakarā gulēju gultā, vienā pusē pārlaimīgs Leo ieritinājies ar sejiņu man plaukstā murrā, otrā pusē Adriāns dibenu piespiedis šņākuļo, vēderā Lotte spārdās. Smaidīju un domāju, ka daudz laimei nevajag.
Nesaprotu kā visa mana skriešanas un piespiešanās efforta rezultātā klāt ir 1kg, nevis nonācis. Neskrienu dēļ tā lai zaudētu svaru, bet zemapziņā cerēju uz pozitīvu blakusefektu.
Anyways, gan jau pie vainas saldējums un džins ar toniku, jo pārējā ziņā ēdu ļoti labi.
Vakar noskrēju 19km. Sākums bija lēns un tuntulīgs, bet kad tiku līdz mežam, jutos kā gazele vai vismaz kāds apjucis pundurbriedis. Taka vijās cauri kokiem, gar strautu, lecot pāri saknēm, augšā un lejā. Mežā bija vēss un dzestrs gaiss = apstākļi ideāli. Apkārt neviena cilvēka, kas sākumā radīja tādu nedaudz neomulīgu sajūtu. Galvā jau sastādīju savu bēru runu vai vismaz tv sižeta tekstu:
- white silly girl last seen running towards the forest listening to loud trashy music
- Lelde will always be dearly remembered as the person that never lost optimism. Yes, she could not cook well, but her other exceptional qualities compensated for that. She threw the best birthday parties. She will be greatly missed.
- iztēlojos visādus rape scenārijus un savu reakciju uzbrukuma gadījumā = pārsvarā ar ieskrējienu ņemt uz pārsteigumu un grūsties uzbrucējam virsū
- šausmu filmas par vilkačiem, kas saplosa vientuļus skrējējus, raganām vai ļaunajiem meža gariem
Bet pārsvarā biju kaut kādā mūzikas/domu/skriešanas burbulī. Pat tad kad 2h tuvojoties uz beigām bija palicis pavisam tumšs ieslēdzu telefonā lukturi un turpināju skriet pavisam sirreālā stāvoklī. Pēc noteikta noskrieto km skaita kad āda ir jau pavisam sāļa un viss ķermeņī esošais ūdens ir iztvaikojis galvā iestājas tāda nirvānas sajūta, ka slikts gastāvoklis nav iespējams, bailes pazūd un tu automātā liec vienu kāju priekšā otrai testējot savas ķermeņa un psiholoģiskās robežas.
Grūti saņemties iesākt, bet katru reizi skrienot nodomāju, ka labi, ka saņēmos.
Anyways, gan jau pie vainas saldējums un džins ar toniku, jo pārējā ziņā ēdu ļoti labi.
Vakar noskrēju 19km. Sākums bija lēns un tuntulīgs, bet kad tiku līdz mežam, jutos kā gazele vai vismaz kāds apjucis pundurbriedis. Taka vijās cauri kokiem, gar strautu, lecot pāri saknēm, augšā un lejā. Mežā bija vēss un dzestrs gaiss = apstākļi ideāli. Apkārt neviena cilvēka, kas sākumā radīja tādu nedaudz neomulīgu sajūtu. Galvā jau sastādīju savu bēru runu vai vismaz tv sižeta tekstu:
- white silly girl last seen running towards the forest listening to loud trashy music
- Lelde will always be dearly remembered as the person that never lost optimism. Yes, she could not cook well, but her other exceptional qualities compensated for that. She threw the best birthday parties. She will be greatly missed.
- iztēlojos visādus rape scenārijus un savu reakciju uzbrukuma gadījumā = pārsvarā ar ieskrējienu ņemt uz pārsteigumu un grūsties uzbrucējam virsū
- šausmu filmas par vilkačiem, kas saplosa vientuļus skrējējus, raganām vai ļaunajiem meža gariem
Bet pārsvarā biju kaut kādā mūzikas/domu/skriešanas burbulī. Pat tad kad 2h tuvojoties uz beigām bija palicis pavisam tumšs ieslēdzu telefonā lukturi un turpināju skriet pavisam sirreālā stāvoklī. Pēc noteikta noskrieto km skaita kad āda ir jau pavisam sāļa un viss ķermeņī esošais ūdens ir iztvaikojis galvā iestājas tāda nirvānas sajūta, ka slikts gastāvoklis nav iespējams, bailes pazūd un tu automātā liec vienu kāju priekšā otrai testējot savas ķermeņa un psiholoģiskās robežas.
Grūti saņemties iesākt, bet katru reizi skrienot nodomāju, ka labi, ka saņēmos.
Skriešanas pirmās 4 nedēļas pagājušas pēc plāna un pat vēl labāk noskrieto km ziņā. Neteiksim gan, ka tas nāca baigi viegli. Pagājušajā nedēļā bija jānoskrien 3x un visas trīs Adriānam mani bija jāpierunā iziet no mājas. Pēdējā nezin kā iespaidota beidzās ar manu 30min raudāšanas drāmu, kas nebija īsti saistīta ar skriešanu (vispār nesaprotu ar ko bija, bieži man tā negadās). Beigās tomēr abi izgājām skriet un viss kārtībā, nenomiru.
Biju LV garā nedēļas nogalē, virkne ar lietām un vietām un cilvēkiem kā jau vienmēr, bet viss tikai patīkamais (arī kā jau vienmēr).
Mājās čubinamies, skatamies filmas uz projektora, ēdam vakariņas uz balkona, Adriāns piespiedu kārtā vērtē manus spontānos dejo priekšnesumus, Leo uzvedās ļoti labi, puķes aug, māja ir tīra, mūzika ir laba un kafija garšīga = nav par ko sūdzēties.
Ģimene mani mēgina pastumt PhD virzienā. Lai gan principā uzskatu, ka jāturpina mācīties un attīstīties visu atlikušo dzīvi PhD sākšu rakstīt tikai, kad vismaz gadu būšu apsmadzeņojusi pētniecisko jautājumu, kuru neviens vēl nav uzdevis un kuru man interesētu tik ilgu laiku pētīt. Maģistrs bija nedaudz trauma. Laikam neesmu tik ļoti teorētisks cilvēks tomēr.
Biju LV garā nedēļas nogalē, virkne ar lietām un vietām un cilvēkiem kā jau vienmēr, bet viss tikai patīkamais (arī kā jau vienmēr).
Mājās čubinamies, skatamies filmas uz projektora, ēdam vakariņas uz balkona, Adriāns piespiedu kārtā vērtē manus spontānos dejo priekšnesumus, Leo uzvedās ļoti labi, puķes aug, māja ir tīra, mūzika ir laba un kafija garšīga = nav par ko sūdzēties.
Ģimene mani mēgina pastumt PhD virzienā. Lai gan principā uzskatu, ka jāturpina mācīties un attīstīties visu atlikušo dzīvi PhD sākšu rakstīt tikai, kad vismaz gadu būšu apsmadzeņojusi pētniecisko jautājumu, kuru neviens vēl nav uzdevis un kuru man interesētu tik ilgu laiku pētīt. Maģistrs bija nedaudz trauma. Laikam neesmu tik ļoti teorētisks cilvēks tomēr.
Pēc 3 gadu atlikšanas ar kolēģi beidzot saņēmāmies un aizgājām uz 2h salsas nodarbību. Bija tiešām ļoti forši. Lai gan pati jutu kā vēl tizlojos pēc tik ilgas dejošanas pauzes, reizē bija baigais azarts. Jutos sievišķīgi, skaisti, izkustējos, izkoķetējos - īsāk sakot, tagad esmu mājās un jūtos kā pēc lieliski pavadīta vakara.